„Aizgājējam kapā līdzi dota zivju maltīte, par ko liecina zivju kaulu slānītis ap mirušā galvaskausu. Zināms, ka senatnē šī bija īpaši izdevīga vieta zvejai, kā arī upes gliemeņu vākšanai, jo apmetnē uzkrājušās toreizējo iedzīvotāju pārtikas paliekas – galvenokārt zivju kauli un saldūdens gliemeņu čaulas,” raksta Bērziņš.
Viņš norāda, ka zivju ievietošana kapā liek domāt, ka zvejai bija nozīmīga vieta seno ezera piekrastes iedzīvotāju rituālos un pasaules skatījumā.
Bērziņš vēsta, ka arheologi šobrīd pēta apmetnes dziļākos slāņus, lai noskaidrotu, kad cilvēki pirmoreiz apmetās šajā vietā, un kā ar laiku mainījās viņu dzīvesveids. Tieši virs kapa saglabājusies ugunskura vieta, kura, visticamāk, arī saistāma ar apbedīšanas vai mirušo piemiņas rituālu: tajā atrasts dedzināts sarkanais okers, kas plaši izmantots akmens laikmeta apbedīšanas parašās, arī lauskas no sasistiem māla traukiem.
Riņņukalna apmetne ir Ziemeļeiropā unikāla senā dzīvesvieta, kur iegūstama ļoti bagātīga informācija par seno iedzīvotāju uzturu un dzīvesveidu 4. gadsimtā pirms Kristus – laikā, kad šajā Eiropas reģionā vēl nebija plaši attīstījusies zemkopība un lopkopība. Lai gan izrakumi Riņņukalnā iepriekš veikti jau 19. gadsimtā, ar mūsdienās pieejamajām analīzes metodēm iespējams daudz precīzāk un detalizētāk raksturot seno cilvēku ikdienas dzīvi.
