Zinātnieki Latvijā šobrīd aktīvi strādā pie veida, kā efektīvāk likvidēt radioaktīvos atkritumus, konkrēti- radioaktīvo ūdeni. “Mūsu pētījums ir vērsts uz to, kā mēs varētu sakoncentrēt šos te radioaktīvos atkritumus, mēģināt tos daļēji attīrīt un panākt to, lai ir mazāka šī te piesārņojuma kopējā masa, ko būtu vieglāk pārvest,” stāsta Ingars Reinholds.
“Iet runa par atkritumiem, kas palikuši Salaspils kodolreaktora bijušajā teritorijā. Tiek veikta visa uzraudzība un monitorings, bet ņemot vērā, ka metāla mucas [kurās radioaktīvais ūdens glabājas] laika gaitā var korodēt, pastāv risks ar laiku šim ūdenim nonākt apkārtējā vidē,” skaidroja eksperts. Lai arī 2004. un 2008. gadā ar ASV atbalstu no Salaspils kodolreaktora bijušās teritorijas tika izvesti radioaktīvie atkritumi, tur joprojām glabājas lieli krājumi ar radioaktīvo ūdeni, kas tika izmantots, lai dzesētu reaktoru tā darbības laikā.
Potenciāls risinājums radioaktīvā ūdens daudzuma samazināšanai ir celulozes acetāts, kas sastopams cigarešu filtros.
“Viens no variantiem, kā mēs varam samazināt šos te atkritumu daudzumus, ir tos sakoncentrējot. Lai mēs varētu sakoncentrēt, mums ir nepieciešams kāds sorbents. Mūsu pamatideja ir izmantot celulozes acetātu kā matricu, kā sorbenta masu dažādiem filtriem, tai skaitā aizsargfiltriem, uz kuriem būtu imobilizēts speciāls neorganiskais sorbents, kas spētu saistīt radioaktīvos izotopus. Faktiski mums šis te celulozes acetāts ir kā iespējamais risinājums, kā mēs varētu uzlabot jau zināmu sorbentu modificēšanu,” skaidroja Reinholds.
Pētījumā atklāts, ka uzklājot prūsijas zilo savienojumu jeb dzelzs heksacianoferātu, kas ir zināms jau vairāk nekā 100 gadus un tiek izmantots aizsardzībai pret radioaktīvo cēziju un talliju, uz celulozes acetāta, iespējams panākt ne tikai nepieciešamo sorbciju jeb sakoncentrēšanu, bet arī pielietot šo apstrādāto celulozes acetātu arī tālākos pētījumos, piemēram, kā materiālu, kas būtu noderīgs sejas maskām aizsardzībā pret radioaktīvo piesārņojumu.
Šobrīd veiktie pētījumi ar nelieliem radioaktīvā ūdens daudzumiem uzrāda augstu efektivitāti.
Šobrīd gan nav konkrētu plānu, kā varētu savākt un izmantot izlietotos cigarešu filtrus radioaktīvā ūdens savākšanā. Reinholds skaidroja, ka pētnieki šobrīd koncentrējas uz materiālu kā tādu un materiāla piemērotību: “Mēs vēlējāmies paskatīties, vai var izmantot gan celulozi, ko var iegūt no koksnes, gan izmantot arī celulozes acetātu, kas darbojas labāk, lai saistītu šos radionuklīdus. Ne jau pats celulozes acetāts saista radioaktīvos savienojumus, tas nesaista, saista jau tikai tā īpašā viela, kas ir uznesta uz šī polimēra materiāla, tādēļ tas pētījums ir ļoti komplicēts.”
Reinholds stāstīja, ka ideja izmantot cigarešu filtros esošo celulozes acetātu radusies no apjomīga Latvijas Universitātes priekšizpētes projekta saistībā ar mirkoplasmasas uzkrāšanos un veidošanos. Pētnieki, sadarbojoties ar dažādām Latvijas organizācijām, piemēram Zaļo jostu, kā arī cigarešu ražotājiem un atkritumu pārstrādātājiem jau ilgstoši pēta cigarešu filtrus to radītā piesārņojuma dēļ- viens cigarešu izsmēķis nonākot ūdens vidē faktiski rada piesārņojumu 7,5 litriem ūdens. Potenciāli, pētījumam attīstoties, teorētiski būtu iespējams piesārņojuma avotu, kas ir cigarešu filtri, izmantot radioaktīvā piesārņojuma samazināšanā.
