Saknes debesīs

"Saknes debesīs". Vai Latvijas identitātes pamatu veido kristīgās vērtības?

Saknes debesīs

Saknes debesīs. Latvijas valsts atjaunošanas 30 gadi

Saknes debesīs. Mākslīgais intelekts - iespējas un draudi

Lai mākslīgais intelekts nekļūtu par cilvēces pēdējo sasniegumu. Saruna ar Andreju Vasiļjevu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Mākslīgais intelekts ar katru dienu aizvien straujāk ienāks mūsu ikdienā. Milzu iespējas mijas ar milzu riskiem. Jautājumi, kas šodien šķiet nebūtiski un smieklīgi, jau rīt var kļūt par ielaistu kaiti – par to LTV raidījuma “Saknes debesīs” sprieda mākslīgā intelekta pētītājs un attīstītājs, uzņēmuma “Tilde” vadītājs Andrejs Vasiļjevs.

Kas ir mākslīgais intelekts (MI)? Vienkāršiem vārdiem, vienkāršiem cilvēkiem.

MI ir diezgan izplūdis jēdziens, kurā katrs ieliek savu izpratni. Vienkārši runājot, tās ir datoru sistēmu spējas radīt tādas lietas un darbības, kuras līdz šim ir prasījušas cilvēka intelektu. Tās ir spējas mācīties, pieņemt lēmumus, izdarīt secinājumus, piemēroties mainīgai videi. MI piemēri ir mums visapkārt. Jomā, kura darbojamies mēs, MI tehnoloģijas ir tās, kas ļauj tulkot no vienas valodas otrā, tās spēj saprast, ko mēs runājam. MI jau šodien spēj vadīt automašīnas pa ielām, aizvietot šoferi.

Vai “Tildei” ceļš uz MI izstrādi sākās ar tulkojumu tehnoloģijām?

Robots pret cilvēku

Vai tuvākajā nākotnē robots varētu sekmīgi aizstāt:

  • Skolotāju? – Zināmā mērā, jā.
  • Ārstu? – Tikai ārsta palīgs.
  • Auto apmācības instruktoru? – Jā, drīzā nākotnē ļoti labs.
  • Psihoterapeitu? – Īsti nē.
  • Ministru? – Nē.
  • Frizieri? – tālākā nākotnē, jā.
  • Policistu? – Kaut kādas policista funkcijas noteikti var pildīt.
  • Mācītāju? – Nē.

Jā, tulkošana ir labs piemērs MI attīstībai. Mēs varam redzēt, kā MI ir mainījis vecās tehnoloģijas. Deviņdesmito gadu sākumā, lai datoram iemācītu tulkot, izmantojām tā laika vislabākās pieejas. Datorspeciālisti un lingvisti centās aprakstīt valodas sakarības, valodas struktūru, lai no vienas valodas tekstu pārceltu citā valodā. Izrādījās, ka tur ir ļoti daudz sarežģītu likumu. Taču vislabākie likumi, vislabākā gramatikas grāmata nespēj aprakstīt valodas daudzveidību. Mēs redzējām, ka mūsu pirmās izgatavotās sistēmas nespēj ne tuvu tulkot tikpat labi, kā to izdara cilvēks. Sarežģītākiem tekstiem, īpaši avīžu rakstiem bieži vien bija ļoti smieklīgi tulkojumi. Jaunās paaudzes MI tehnoloģijas izmanto pavisam citu metodi, veidojot neironiem līdzīgu sistēmu, daudzas mazas skaitļošanas vienības ar milzīgām matricām. Tas ir tāds gudrs modelis, kas mācās no cilvēku tulkojumiem.

Neironi, tas jau izklausās pēc cilvēka smadzenēm.

Jā, pēc tādas līdzības šīs sistēmas ir veidotas. Tās skatās milzīgu skaitu cilvēka tulkojumu, miljoniem teikumu, un atrod tūkstošiem un tūkstošiem sakarību, kuras neviens cilvēks nespētu ieraudzīt un aprakstīt. Analizējot šo milzīgo informācijas apjomu, neironu tīkls spēj izveidot gudrību, kā tulkot. Un šī tulkojuma kvalitāte ir tikpat laba, kā to spēj izdarīt cilvēks.

Tulkošana varbūt ir tāda pirmā pakāpe. Bet tagad jau par ikdienu kļuvis, ka roboti sarunājas ar cilvēku pa klientu apkalpošanas telefonu.  

Tie ir tādi virtuālie asistenti, kas spēj saprast, ko cilvēks saka, un sniegt vajadzīgo atbildi. Šīs tehnoloģijas arī balstās uz līdzīgiem principiem, kur mašīnas mācās no daudzām cilvēku atbildēm, un iemācās atbildēt arī tad, ja jautājums ir uzdots citādā veidā.

Cik tālu var aiziet robotu ielaušanās cilvēka dzīvē? Pirms gadiem trijiem BBC redzēju video par seksa robotiem, kas patiesībā jau izskatījās kā dzīves partnera aizstājēji. Bet tur iezīmējas arī dažādas cilvēku problēmas, piemēram, vientulības jautājums.

Pirms gadiem desmit, kad sākām strādāt šajā jomā, izveidojām tādu mašīnu, kas spēj atbildēt uz dažādiem faktoloģiskiem jautājumiem – par laika apstākļiem, par ģeogrāfiju, par transporta kustību. Palaidām tautās pirmo prototipu. Ko mēs atklājām? Cilvēki maz prasīja faktus, bet lielākoties šīs sarunas ar botu, tā mēs viņu saucam, bija sociālas.

Cilvēki nezināja, ka sarunājas ar botu?

Cilvēkam jādara zināms, ka viņš sarunājas ar botu. Tas ir būtisks ētisks jautājums. Bet, pat zinot, ka tas ir robots, mums ir statistika, ka daudzi diendienā gribēja sarunāties katru dienu, un, iespējams, ka tas bija vienīgais sarunu biedrs, kas ir gatavs to cilvēku uzklausīt. Līdz ar to bots jau kaut kādā ziņa pilda psihoterapeita lomu, aizvieto draugu, kura tam cilvēkam, iespējams, reālajā dzīvē patiesībā nemaz nav.

Vai tas nozīmē, ka tas robots dara labu darbu, vai tomēr tas jau ir kaut kāds strupceļš?

Mākslīgais intelekts var būt palīgs, ja to izmanto pareizi. Bet tas var būt arī drauds, ja to izmanto nemākulīgi. Ja, piemēram, kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks ir piekalts gultai, un viņam nav iespēju kontaktēties ar citiem cilvēkiem, tad tas bots, lai arī ir komunikācijas surogāts, kaut kādu atbalstu tomēr sniedz. Taču, ja cilvēks tā vietā, lai tiektos pēc dzīvas saskarsmes, iegrimst virtuālajā komunikācijā ar nedzīvu robotu, tad, protams, tas ir bēdīgi.

Ilmārs Latkovskis sarunājas ar Andreju Vasiļjevu
Ilmārs Latkovskis sarunājas ar Andreju Vasiļjevu

Bet varbūt tas jau ir jaunās paaudzes ieradums? Viņi jau piedzimst ar visām šīm tehnoloģijām, tā ir viņu ikdiena, un tad viņi ar robotu kontaktē daudz labāk nekā ar dzīvu cilvēku?

Te ir viens interesants piemērs. Pasaulē tādus robotus mēdz izmantot testos īpašām profesijām. Piemēram, militārajā vai drošības jomā ir ļoti būtiski, lai cilvēks ir psiholoģiski stabils. Un ir konstatēts, ja šo psiholoģisko testēšanu veic robots, tad cilvēka iespējamās ēnas puses var atklāt labāk. Runājot ar robotu, cilvēks ir atklātāks, nekā runājot ar dzīvu cilvēku. Viņam šķiet, tas ir tikai robots, un es varu būt tāds, kāds es esmu. Bet runājot par bērniem, ir jāsaprot, ka tehnoloģiju ienākšana mūsu dzīvē ir neatgriezenisks process. MI šeit ir uz palikšanu un attīstīsies ļoti strauji. Jautājums nav par to, vai MI ir labs vai slikts, bet gan, kā izmantot šīs tehnoloģijas, lai tās dara labas lietas, lai palīdz un atvieglo dzīvi, kā mēs varētu izvairīties no iespējamiem riskiem.

Mums raidījumā bija saruna ar ārsti neiroloģi Sandru Vestermani. Un viņa stāstīja, ja bērni agrā vecumā pārlieku pievēršas viedierīcēm un ierobežo cilvēcisko saskarsmi, tad ir lieli riski, ka viņu smadzenēs daudz kas atrofēsies, cilvēks kļūst par pavisam citu būtni, kurai problemātiski kontaktēt ar līdzcilvēkiem. Vai tam būtu jāpretojas, vai arī pretošanās mūsu dzīvē ienākošajām tehnoloģijām ir kā cīņa ar vējdzirnavām?

Nekrist galējībās, tāda būtu mana atbilde. Viena galējība ir atstāt visu pašplūsmā.

Sociālie tīkli, saskarsme ar robotiem, spēles ir kā tāda narkotika. Tas dod ātro baudu, ātro gandarījumu.

Kāds tevi ir uzklausījis, spēlē esi ieguvis kādus punktiņus, draugi tevi ir uzslavējuši sociālajos tīklos. Bet, kā zinām, ātrā bauda var novest pie bēdīgām konsekvencēm un sagraut personību. Otra galējība būtu pilnībā norobežoties no tehnoloģijām, tās ir sliktas, un mēs tās neizmantosim. Pareizais risinājums: no bērna kājas cilvēks jāradina gudri izmantot tehnoloģijas, kļūt par to saimnieku, nevis vergu. Un galvenais ir sniegt kvalitatīvas alternatīvas – iespēju izbaudīt dabu, dzīvu komunikāciju, sajust īstus draugus un sarunu biedrus, apliecināt, ka tu vari būt pieņemts un drošs reālajā fiziskajā pasaulē. Tad tev nav jāmeklē glābiņš virtuālajā realitātē.

Kurās jomās, tavuprāt, MI nespēs aizstāt cilvēku?

Tuvākajā perspektīvā MI cilvēku aizstās mehanizētas rutīnas vienkāršajos intelektuālajos darbos. Piemēram, jau tagad roboti var atbildēt uz tipiskiem klientu apkalpošanas jautājumiem. Tāpat ir ar pašbraucošām automašīnām. Lai gan to vadīšana nav vienkārša, tomēr, analizējot tūkstošiem un tūkstošiem stundu informāciju, kā auto vada cilvēks, dators pats iemācās vadīt mašīnu. Domāju, ka jau tuvākajā nākotnē robots vadīs auto labāk un drošāk, nekā to dara cilvēks.

Runa ir par auto, kurā cilvēks ir tikai pasažieris, bet to vada robots?

Jā, cilvēks ir tikai pasažieris, vai arī robots ir kravu pārvadājumu šoferis.

Notiek avārija, kurš ir vainīgs?

Tas ir jautājums par atbildību, par ko tagad notiek daudz diskusiju. Cilvēki arī tagad gan iekļūst avārijās, gan izraisa avārijas, un tur ir diezgan skaidrs, kurš bijis vainīgs. Robotu izraisītās avārijās būs būtiski noskaidrot, vai tā bija sistēmas kļūda vai arī ārkārtēji apstākļi, kuros nevarēja izvairīties no avārijas. Piemēram, izskrien uz ceļa cilvēks, sānos ir siena un citi cilvēki, un nekādi nevar izvairīties no avārijas. Tad MI ir jāpieņem lēmums, uz kuru pusi griezt stūri, kurš cietīs, kurā gadījumā būs mazāks posts. Taču vienmēr jārēķinās, ka arī MI, līdzīgi kā cilvēks, var kļūdīties, bet šīs kļūdas iespējas ir maksimāli jānovērš.

Ja tomēr vainīgs ir robots, ko liksim cietumā? Robotu? Vai to, kurš strādājis pie tā robota izgatavošanas?

Tāpēc ir ļoti svarīgi radīt principus, kuriem jāatbilst MI, lai tas būtu drošs, uzticams, lai šo kļūdu varbūtība būtu minimāla. Ja robota izstrādātājs šos principus ir pārkāpis, tad skaidrs, ka viņam jāuzņemas atbildība. Tagad pasaulē notiek lielas diskusijas, kā tādus principus radīt. Eiropas Savienībā ir īpašas ekspertu grupas, kas ar to strādā.

IRoboti strādā ļoti precīzi un efektīvi. Robotiem nav bērnu, kuri slimo. Robotiem nav jāmaksā pensijas un sociālie pabalsti. Roboti ir izcili konkurētspējīgs darbaspēks. Cilvēks kļūst lieks.

MI attīstība izceļ jautājumu, kas mēs esam, kāda ir cilvēka sūtība.

Vai mēs esam tikai bioloģiskas mašīnas, kuru funkcija ir uzturēt dzīvību, nodrošināt pārtiku, apģērbu un vēl kādas izpriecas? Vai arī mūsu sūtība šajā pasaulē ir lielāka un plašāka?

Ja mums atbrīvojas laiks no ikdienas eksistenci nodrošinošiem darbiem, kam mēs šo laiku tērējam? Man liekas, ka tie ir tādi ļoti būtiski jautājumi. Kad parādās jaunas tehnoloģijas, kas cilvēkam atbrīvo laiku domāšanai, radošumam, tas sniedz tādus būtiskus grūdienus cilvēces attīstībā. Tagad mēs esam tādas jaunas sabiedrības, jaunas civilizācijas formas rītausmā, un varam tikai minēt, kā būs, jo mēs to nezinām.

Tas izklausās labi. Bet realitātē ir ļoti svarīgi, lai līdz ar no darba izbrīvēto laiku cilvēki nekļūst par bezdarbniekiem. Darbs dara darītāju, darbs cilvēku ir attīstījis. Bet, ja cilvēks atbrīvosies no darba un ļausies tikai pop līmeņa izklaidei un uzdzīvei, kas tad ar to cilvēku notiks?

Pārskatāmā nākotnē roboti spēs darīt tikai vienkāršus intelektuālus darbus. Cilvēka loma vēl ilgi būs kritiski nepieciešama tur, kur vajadzīgas radošas iemaņas, sociālas un saziņas prasmes, empātija. Piemēram, ārsts nav tikai analītiska mašīna, kas apstrādā diagnostiku rezultātus, lai pēc algoritma noteiktu diagnozi un lietojamās zāles. Labs ārsts vienkārši ar savu personību, ar savu klātbūtni, ar spēju uzklausīt pacientu palīdz pacientam radīt pārliecību, ka viņš izveseļosies. Robots to nespēj un nespēs. Cilvēka izaugsme notiek tikai saskarsmē ar apkārtējo vidi, ar citiem cilvēkiem.

Andrejs Vasiļjevs
Andrejs Vasiļjevs

Bet mūsdienu cilvēks pats aizvien vairāk sāk izskatīties pēc robota. Viņam ķermenī visādi puļķi sasprausti. Viņš visu laiku skatās ierīcēs, kur viss sakārtots un uzrakstīts priekšā. Dienas režīms arī kā robotam. Cilvēkam, kurš pats aizvien vairāk top par robotu, arī pretim vajag robotu. Mākslīgais intelekts var triumfēt.

Tās ir tādas fāzes: tagad tā ir jauna lieta, un visiem gribas to pamēģināt. Tad, kad tā kļūs par pierastu lietu, tad dzīvai cilvēciskai komunikācijai būs jauna vērtība. To mēs tagad redzam arī šajā pandēmijas laikā. Ļoti labi, ka ir iespējama pastarpināta komunikācija ar video konferencēm un tamlīdzīgi. Taču es ļoti daudz dzirdu no citiem, un arī pats jūtu, ka tas nekādi neaizvieto dzīvu komunikāciju. Un tad, kad mēs varam fiziski satikties, tie tomēr ir tik brīnišķīgi mirkļi, kurus neviena tehnoloģija nespēj aizstāt.

Vai MI, līdzīgi cilvēkam, spēj būt apveltīts ar apziņu, bet nevis tikai būt ieprogrammēts noteiktām darbībām?

Vismaz pagaidām robotam apziņas nav. Šobrīd gan nav arī viennozīmīgi skaidras atbildes, kas ir apziņa. Kā no materiālās formas, no daudzajiem neironiem smadzenēs rodas tas, ko mēs apzīmējam ar apziņu, sevis apzināšanos, pasaules apzināšanos?

Ja pieņemam, ka smadzenes rada apziņu, tad šo bioloģisko formu nākotnē varētu izpētīt, un tad nekas netraucētu to imitēt, izveidot mašīnu, kas ir uzbūvēta tāpat kā cilvēka smadzenes.

Tad tai mašīnai vajadzētu piemist tādai pašai apziņai, kā tas ir cilvēkam.

Jā, tieši tas ir interesanti un biedējoši.

Tad mēs nokļūtu Dieva lomā, un radām jaunas apzinīgas būtnes. Un ko tad šīs būtnes darīs?

Piesitīs mūs krustā...

Bet nopietni zinātnieki tagad izvirza hipotēzes, ka apziņa ir kaut kas vairāk un dziļāks, nekā atvasinājums no elektroķīmiskiem procesiem smadzenēs, ka apziņa ir fundamentāla šīs esības sastāvdaļa; līdzīgi kā trīsdimensiju telpa, kā elements, kas ir ciešā saitē ar matēriju, bet nav tai pakārtots. Ja tā, tad roboti būs gudras mašīnas, bet bez apziņas.

Un kas gan mums traucē radīt robotus, kas pieslēdzas dievišķajam apziņas laukam un kļūst par augstāku civilizāciju nekā cilvēki?

Mums ir jārēķinās ar situāciju, ka daudzās jomās MI var kļūt spējīgāks par cilvēku. Tagad visas MI tehnoloģijas ir šauri specializētas. Tās var ļoti labi darīt vienu konkrētu darbību. Piemēram, spēlēt šahu vai vadīt automašīnu, vai atpazīt attēlos sejas. Bet tā sistēma, kas labi spēlē šahu, pagaidām nemāk atpazīt sejas vai vadīt automašīnu. Taču nākotnē tiks strādāts pie universālām sistēmām, kas kļūs aizvien gudrākas un gudrākas. Joprojām redzam, ka katros 18 mēnešos datorsistēmas kļūst divreiz spējīgākas, jaudīgākas – Mūra likums strādā (Mūra likuma dažādo modifikāciju pamatā ir korporācijas "Intel" līdzdibinātāja Gordona Mūra 1965. gadā izteiktā atziņa, ka tranzistoru jauda jeb vilktspēja noteiktā apgabalā dubultojas ik 18–24 mēnešu laikā. Pēc tam "Mūra likums" ir ticis piesaukts dažādās moderno tehnoloģiju jomās – aut.). Ar kvantu tehnoloģijām, pie kurām arī Latvijā tiek strādāts, būs atkal jauns lēciens. Kad MI sistēmas pārspēs cilvēkus, tad radīsies jautājums, kā šīs sistēmas vēlēsies attīstīties. Vai gudro pārcilvēcisko nākotnes robotu un cilvēku mērķi un vajadzības sakritīs?

No malas varbūt šķiet, ka mēs te tā jautri un pārgudri parunājamies. Bet cik tuvā nākotnē šie jautājumi cilvēkiem būs ļoti nopietni un aktuāli?

Tā būtu spekulācija, ja es pateiktu, kad būs šie pārcilvēcisko spēju roboti. Bet ir skaidrs, ka par šiem jautājumiem jādomā jau tagad. Pasaulē gudri un nopietni cilvēki šo problēmu jau ir akcentējuši – Stīvens Hokings, Īlans Masks, Bils Geits ir aicinājuši pasaules sabiedrību pievērst uzmanību pamatprincipiem, kā mēs būvējam mākslīgo intelektu. Hokingam bija labs salīdzinājums par skudriņām. Kad ejam pa meža taciņu, mums nav nekādu ļaunu nodomu pret skudriņām uz tās pašas taciņas. Mēs nedomājam, cik tur skudriņu saminam, mūsu mērķis ir iet salasīt baravikas. Mēs arī nelejam asaras, ka, uzceļot dambi, appludinām daudzus skudru pūžņus. Varbūt kādam arī ir žēl, bet ko nu tur. Negribētos, lai mēs nākotnes pārcilvēciskajiem robotiem kļūtu par tādām skudriņām. Un par to ir svarīgi domāt jau tagad. Hokings teica – MI izgudrošana var būt lielākais cilvēces sasniegums, bet tas var būt arī pēdējais cilvēces sasniegums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti