Tas, ka mēs šo pasauli uztveram katrs nedaudz atšķirīgi, ir skaidrs. Lielisks apliecinājums tam ir strīdi un domstarpības, kas cilvēkiem var rasties uz līdzenas vietas par jebko. Taču ir situācijas, kurās prātu sāk jaukt ķermeņa spēja tulkot dažādus ārējos stimulus, un te ir runa par ilūzijām.
"Patiesībā ilūzijas ir ekstrēmi gadījumi tam, kas ar mums notiek ik brīdi.
Mēs ik brīdi pārveidojam sajūtu ieeju datus, tos, kas nonāk mūsu acs tīklenē, mūsu garšas un smaržas receptoros, un ko patiesībā [nodrošina] visas mūsu maņas, kas darbojas fizioloģiski. Mēs šos fizioloģiskos datus pārveidojam citā formātā, ko sauc par uztveri," skaidroja Šķilters.
Zinātnes un uztveres pētniecības pasaulē ilūzijas ir gadījumi, kad acīmredzami atšķiras tas, ko mēs redzam, no tā, kam būtu jābūt realitātē. Tas skaidrojams tieši ar fizioloģisko datu pārveidi, kas attīstījusies evolūcijas gaitā.
"Šī pārveide nekad nav viens pret vienu. Evolūcijas gaitā mēs esam izveidojušies par ļoti efektīviem ārējās pasaules informācijas apstrādātājiem. Tas nozīmē, ka mēs nekad neesam superprecīzi tajā, kā mēs pasauli redzam; mēs drīzāk spējam efektīvi, ātri un optimāli darboties ārējā pasaulē. Bet mēs nekad neesam ļoti precīzi attiecībā uz ārējās pasaules informāciju," Šķilters atzina.
Dzirdes un optiskās ilūzijas nav tikai jauka izklaide, tās var kalpot kā lieliski piemēri uztveres pētījumos, bet ilūziju pētniecība lielākoties nekad nav pētnieku pašmērķis, ierasti tās tiek atklātas, pētot citus jautājumus zinātnē.
"Teiksim, vizuālajā uztverē mēs pētām virkni jautājumu, kuri paši par sevi ir ļoti svarīgi, un tad vienkārši atklājas – ha! redz, cik atšķirīgi mēs patiesībā to realitāti redzam," piebilda Šķilters.
Lai uztvertu ilūzijas, cilvēkam nav speciāli jāpiepūlas, jo tas notiek automātiski, un tas var radīt arī visai kuriozus momentus. Piemēram, pirms pāris gadiem pasauli pāršalca kāda bilde sociālajos tīklos, kurā vienu un to pašu kleitu daži cilvēki redzēja zelta krāsā, bet citi – zilā. Turklāt ilūzijas var radīt ne tikai mūsu redze, bet arī oža, garša, tauste.
"Ilūzijas jau visā mūsu ikdienas dzīvē mūs pavada. Iedomāsimies, piemēram, tīri objektīvi 10 minūtes kādā situācijā, kurā mēs darām kaut ko interesantu – tās saruks, mēs tās uztversim kā piecas minūtes, varbūt kā četras. Bet, ja mēs darīsim kaut ko ļoti garlaicīgu, nogurdinošu, mums tās 10 minūtes izstiepsies. Tā būs laika ilūzija. Un šādas ilūzijas ir ik uz soļa," uzsvēra Šķilters.
Visvairāk pētītas gan ir tieši vizuālās ilūzijas. Interesanti, ka pat tad, ja konkrēta ilūzija tiek izskaidrota un mēs, piemēram, pat varam pārliecināties paši par to, ka priekšā esošie objekti ir vienāda izmēra, bet tikai izskatās atšķirīgi, mūsu uztvere turpina radīt ilūziju.
"Protams, ir ilūzijas, kurās ir arī fizioloģiski faktori, kas nosaka to nosacīto "triku", bet pamatā tas process ir smadzenēs. Būtībā tas ir uztveres process, jo acs tīklenē ir viens un tas pats, ko mēs redzam. Droši vien viena lieta ir tā, ka mūsu redze vienmēr ir kontekstuāla.
Tas var būt ļoti neliels konteksta elements, kas to bildi padara par ilūziju, kas kādam taisnstūrim liek izskatīties garākam, nekā tas patiesībā ir," skaidroja Šķilters.
Procesi, kā cilvēki sajūtas pārveido uztverē, ir sarežģīti un daudzšķautņaini, un uztveres pētnieki vēl mēģina saprast, kas ir tie principi, kā mēs ārējās pasaules informāciju saliekam pa kastītēm mūsu uztverē un kāpēc šī procesa laikā dažkārt rodas ilūzijas.
Dažādus ilūziju piemērus līdz 29. aprīlim var aplūkot Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā izstādē "Skata punkti: par ilūzijām, uztveri un to, kādēļ mēs redzam pasauli atšķirīgi", kurā izstādītas dažāda veida itāļu zinātnieka Baindžo Pinnas (Baingio Pinna) un japāņu zinātnieka Akijoši Kitaokas (Akiyoshi Kitaoka) radītās vizuālās ilūzijas. Izstāde veidota Atvērtās zinātnes mēneša laikā un tapusi, sadarbojoties vizuālās uztveres pētniekam prof. Baindžo Pinnu un uztveres un kognitīvo zinātņu pētniekam prof. Jurģim Šķilteram.
