Rit vasaras otra puse, un šķiet, ka vēl būtu laiks padomāt, kā sasmelties pēc iespējas vairāk vitamīnu, lai tālāk darbotos rudens un ziemas cēlienā. Tomēr svarīgi par enerģijas uzņemšanu un organisma atjaunošanos domāt ne tikai vasarā, tas ir uzdevums visas dzīves garumā. Tas zināmā mērā noteiks arī to, cik stipri, enerģiski un veseli būsim mūža nogalē.
Ja paraugāmies uz maziem bērniem, tad bieži vien aizdomājamies, kā tie mazie var visu dienu rāpot, kustēties, interesēties, izjautāt, nedaudz pagulēt, un atkal atsākt darboties. Kad pieaugam, kļūstam mazliet pasīvāki.
"Te ir patiesībā gan fizioloģiskais aspekts, gan sociālais aspekts, gan psiholoģiskais aspekts. Viss kopā veido to, ko redzam mūsu bērnos, to nepārtraukto kustību, aktivitāti, enerģiju, kas nekad neizzūd," skaidroja Ozoliņa-Molla.
Pie fizioloģiskā aspekta noteikti jāpiemin tas, ka enerģētiskais metabolisms jeb vielmaiņa un tās intensitāte augošam bērnam, protams, ir ātrāka, nekā pieaugušam cilvēkam. No otras puses bērna enerģija aiziet ne tikai kustību nodrošināšanā, bet arī augšanas procesiem.
"Otrs faktors ir, ka bērni nepārtraukti adaptējas videi. Mēs, pieaugušie, arī nepārtraukti adaptējamies, bet bērniem šī adaptācija ir daudz lielāka – gan sociālajai videi, gan apkārtējai videi. Līdz ar to šī adaptācija prasa dzinuli kustēties. Vēl ir arī izziņa.
Izziņa ir ārkārtīgi nozīmīgs faktors – enerģija rodas, lai apskatītos, kas notiek, lai pārbaudītu pats uz sevi, nevis klausītos vecākos," norādīja Ozoliņa-Molla.
Visu papildina arī sociālais faktors. Bērnu vecumā enerģiju darboties rod daudzās rotaļas, jo lielākoties bērniem patīk sociāli darboties un komunicēt. Spēles elements, kas bērnu vecumā vairāk saistīts tieši ar kustību un aktivitāti, ir vēl viens dzinulis, kas bērniem liek kustēties vairāk.
"Ļoti bieži novērojam, ka bērns ir nepārtraukti visu dienu aktīvs, bet tad, kad apsēžas, momentāni aizmieg, kas varbūt pieaugušajam notiek lēnākā tempā, ir lielākas aizmigšanas problēmas. Līdz ar to bērnu spēja noturēt augstāku aktivitāti ir saistīta no vienas puses saistīta gan ar metabolismu, gan no otras – ar atjaunošanos, jo bērnam enerģijas atjaunošanās notiek ātrāk, nekā pieaugušajam," skaidroja profesore Ozoliņa-Molla.
Miegs ir laiks, kad notiek enerģijas resursu atjaunošanās. Ņemot vērā to, ka bērna metabolisms ir intensīvāks, arī atjaunošanās procesi notiek ātrāk.
"Ja mēs rēķinām tās pašas miega stundas pieaugušajam un bērnam, bērns tomēr īsākā laikā atjauno enerģiju intensīvāk," norādīja Ozoliņa-Molla.
Novecošanas process jeb pamanāms enerģijas samazināšanās process pieaugušā vecumā pavisam noteikti ir saistīts ar šūnu novecošanos.
"Pirmkārt, mitohondriju daudzums šūnās samazinās, līdz ar to tas enerģētiskais metabolisms jeb, kā mēs sakām, vielmaiņa samazinās. Samazinās gan audu proporcijas, gan aktīvo audu un muskuļu proporcija. No otras puses arī pašu mitohondriju daudzums šūnās un to efektivitāte samazinās. Mitohondriji ir tie, kas mums atjauno enerģiju, un šī spēja ar laiku samazinās. Līdz ar to, cilvēkam novecojot, metabolisms samazinās, mēs paliekam lēnāki, kūtrāki. Izziņas vajadzības arī samazinās, un tā rezultātā mēs ātrāk nogurstam un arī kustēties gribam mazāk," apkopoja Ozoliņa-Molla.
Strauja novecošanās ierasti sākas pēc 60 gadu vecuma, bet novecošanas pazīmes bieži parādās jau agrākā vecumā – 40 gados un pat ātrāk. To, cik strauji tas notiek, ietekmē gan ģenētika, gan ārējie faktori jeb dzīvesveids.
"Ģenētika ir ārkārtīgi nozīmīgs faktos. Ja mēs salīdzinām viena vecuma cilvēkus, tad dažkārt šķiet, ka viens ir enerģijas pilns, bet cits jau tādā pašā vecumā neko vairs negrib darīt. Protams, to ietekmē arī ārējie faktori, dzīvesveids, tostarp saslimšanas. Par to, cik lielu lomu spēlē viens vai otrs, tiek minēti dažādi skaitļi. Es parasti pieturos, ka 30% ir ģenētika, pārējais ir ārējie faktori, bet uz dažādiem fizioloģiskiem procesiem to noteikti varētu dažādi attiecināt," skaidroja Ozoliņa-Molla.
Viņa uzsvēra, ka tas, ko katrs no mums var mainīt un ietekmēt, ir dzīvesveids – to, cik daudz kustamies, kā kustamies, ko ēdam, kādus kaitīgos paradumus piekopjam vai nepiekopjam, cik daudz interesējamies par apkārtējo vidi.
"Vairākkārtīgi vēlos uzsvērt, ka arī izziņa, vēlme izzināt, ir dzinulis, kas liek mums kustēties ne tikai fiziski, bet arī mentāli, jo mentālā darbība arī ir kinētisks process, kustību process. Ja mēs turpināsim izzināt, trenēsim savas maņas, tad arī novecošanās process, pirmkārt, mentālais, kas saistīts arī ar fizikālo, palēnināsies. Mēs to nevaram apturēt, bet noteikti varam palēnināt," norādīja Ozoliņa-Molla.
