Asaru psiholoģija
Asaras ir vārdi, kurus mūsu sirds citādi nespēj izteikt. Šis citāts lieliski raksturo šo tikai cilvēkam piemītošo īpašo spēju raudāt. Asaras ne velti poētiski dēvē par dvēseles spoguli – tās ir grūti apspiest, grūti notēlot, un tā ir "valoda", kuru saprot ikviens, arī tad, ja raudātājs ir pavisam nesen piedzimis mazulis.
"Vispār jau skaitās, ka mēs esam vienīgie zīdītāji, kam bērni piedzimst tik ļoti nevarīgi kaut kādā ziņā, tik ļoti nespējīgi būt pastāvīgi. Tāpēc viens no skaidrojumiem ir, ka tas, ko dara psiholoģiski šī raudāšana, – tā aktivizē citos cilvēkos vēlmi palīdzēt, empātiju, un kaut kādā ziņā tas nostiprina saikni vienam ar otru, mazina arī agresiju.
Protams, ka tas ir ļoti izšķiroši, kad mēs esam pavisam maziņi, lai par mums rūpētos. Tas ir viens no mehānismiem šajā rūpju sistēmā," skaidroja Ābeltiņa.
Vēlāk dzīvē asaru nozīme kļūst plašāka – cilvēki raud emociju dēļ, no dusmām, no skumjām, no bezspēcības.
"Bieži vien asaras vispār tiek asociētas ar to, ka tās sagādā atvieglojumu, bet es gribu uzreiz teikt, ka tā gluži nav. Tās var būt tiešām ļoti dažādas. Ir situācijas, kad asaru neesamība sagādā atvieglojumu un tieši otrādāk – asaras pašas par sevi var sagādāt vēl lielāku, piemēram, garastāvokļa kritienu," skaidroja Ābeltiņa.
Pie noteiktiem mentālās veselības traucējumiem, pie depresijas vai lielas trauksmainības, kas jau sasniedz klīnisku līmeni, nereti raudāšana var būt biežāka, bet nesniegt atvieglojumu. Tāpat cilvēki savus iekšējos pārdzīvojumus, kurus ir grūti izpaust, var izvēlēties neizrādīt uz āru raudot. Tas attiecīgi var nozīmēt, ka cilvēks nespēj saņemt palīdzību no citiem, ko raudāšana bieži vien dod, jo ar asarām mēs pievēršam apkārtējo uzmanību.
Turklāt ir situācijas, kad cilvēki saka, ka vairs nespēj raudāt vai neļauj sev raudāt, vai varbūt kāds norāda uz to, ka viņi nedrīkst raudāt sava dzimuma, vecuma vai profesijas dēļ.
"Protams, ka tas, kā mēs paši sev komunicējam, vai es drīkstu vai nedrīkstu raudāt, – tam arī ir nozīme. Un ko par mums saka arī citi cilvēki: par mūsu vecumu, pozīciju sabiedrībā vai profesijā, vai dzimumu – vai mēs drīkstam, vai mēs nedrīkstam [raudāt]. Ja mēs bloķējam kaut kādas emocijas un tās pavisam nepaužam, protams, ir situācijas, kurās mēs nevaram apraudāties, bet mums ir jāpagaida kaut kāds laiks un tādi drošāki apstākļi, bet, ja mēs pavisam tās nospiežam, tad, protams, arī rodas dažādas sekas, kas var būt ļoti negatīvas," uzsvēra Ābeltiņa.
Līdz ar to raudāšanas apspiešana, visticamāk, atmaksājas vēlāk, jo, lai gan fizisku asaru nav, emocijas ķermenī un galvā tāpat paliek.
"Ja mēs to nedarām un, piemēram, iemācāmies iekšēji izvairīties no emocijām, attālināties, tad nereti mēs attālināmies vispār no visām emocijām. Ne tikai no tām, kas izraisa raudāšanu, mēs attālināmies arī no prieka un citām emocijām," atzina Ābeltiņa.
Asaru fizioloģija
"Dominējošā dogma ir tāda, ka cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kurš emociju dēļ raud ar asarām. Protams, arī dzīvniekam var būt asaras acs mitrināšanas funkcijas dēļ, bet sāpju vai emociju ietekmē – tas laikam piemīt tikai cilvēkam," norādīja Ozoliņa-Molla.
Turklāt asaras nav viendabīgs šķidrums, kā mums varētu šķist. Patiesībā tas ir vesels dažādu šķidrumu komplekss.
"Parasti uzskatām, ka asaras veidojas asaru dziedzeros, bet, ņemot vērā šo asaru sastāvu, tās veido vesels komplekss ar dziedzeriem.
Pirmkārt, asarām ir trīs slāņi. Ārējais ir lipīdu slānis, kas pasargā asaras šķidro daļu no izžūšanas, ko veido īpaši dziedzeri – Mola dziedzeri, Ceisa un Meibena dziedzeri. Tad ir tas ūdeņainais slānis, ko pamatā veido asaru dziedzeri un Volfringa dziedzeri. Tad ir tāds mucīna slānis – tas ir iekšējais slānis, ko veido acs konjunktīva mucīna dziedzera šūnas. Un tas viss kopā veido asaru sastāvu," skaidroja Ozoliņa-Molla.
Atkarībā no tā, kā cilvēks raud, procesā cilvēka ķermenī var tikt iesaistīti ne tikai asaras veidojošie dziedzeri, bet arī mūsu diafragma un elpošanas muskuļi, kā arī rīkles muskuļi, kas raudot saspringst un veido sajūtu, ko aprakstam kā "kamolu kaklā".
Jāatceras gan, ka cilvēki var raudāt arī bez asarām vai tās tēlot.
"Var būt raudāšana ar asarām un bez asarām. Bieži vien bērniem savu vēlmju un dažkārt varbūt arī kaprīžu izrādīšanai ir čīkstēšana, ko mēs arī saucam par raudāšanu, kas patiesībā ir emocionāla izpausme bez asarām. Ir jānodala, kas ir raudāšana patiesu emociju uzplūdumā un kas ir apmācības veidotā raudāšana, jo mēs jau mācāmies, mēs esam saprātīga būtne un daudz ko varam iemācīties. Līdz ar to mēs varam iemācīties gan izspiest asaru, gan kā apkārtējie uz šo mūsu reakciju reaģē," vērtēja Ozoliņa-Molla.
