Taku skrējēji vērtē savu sniegumu pasaules čempionātā

Latvijas taku skriešanas izlase 8. jūnijā Portugālē ņēma dalību pasaules čempionātā (PČ) piekto gadu pēc kārtas un izcīnīja 23. vietu vīriešu un 18. vietu sieviešu komandu ieskaitē. 44 kilometru distancē devās seši vīri un septiņas dāmas un trīs labāko rezultātu summa deva rezultātu nacionālajā vērtējumā. Lsm.lv izdevās sazināties ar lielāko daļu komandas gandrīz uzreiz pēc finiša sasniegšanas.

Vislabāk Portugāles takās veicās Didzim Glušņevam, kurš aprīlī Tērvetē šīs sezonas otrajā Stirnubuka posmā pirmo reizi kāpa uz augstākā goda pjedestāla. Pērn skrējējs uzvarēja skarbajā Vilkaču maratonā, savukārt aizpērn triumfēja skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera. Portugālē kurzemnieks vienīgais no komandas spēja ierindoties pirmajā simtniekā un izcīnīt 84.vietu, distaci veicot nedaudz ilgāk par 250 minūtēm (4:15:03).

“Trase tehniska ar ātru sākumu. Liela trases daļa bija diezgan šaura un bija grūti tikt garām priekšā skrienošajiem. Tas nedaudz piebremzēja un nevarēju parādīt labāko sniegumu. Daudz lēzenie kāpumi, kuri parasti ir vismokošākie. Neiztiku arī bez kritieniem, bet bez sekām. Kopumā trase patika, īpaši tehnieskie noskrējieni. Ar rezultātu neesmu diezko apmierināts, ir kur augt,” skrējienu iezīmē Didzis Glušņevs.

110. vietā ierindojās Artūrs Vadzis (4:27:32), kurš parasti startē garākos skrējienos: “Taisnība, ka jūtos labāk garākās distancēs, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ ilgstoši šaubījos par dalību. Šadā distancē arī nav pieredzes, un tādēļ konkrētus mērķus - vietu un rezultātu izteiksmē - nebiju uzstādījis. Jau pirmie kāpumi sagādāja pamatīgas problēmas un varēja just, ka pēdējā laikā šis aspekts nav gana trenēts. Noskrējieni bija pilnīgs kontrasts, un tie padevās diezgan labi, bet kāpjot augšup pazaudēto nebija iespējams atgūt. Lai gan nebija ļoti karsts, jau pirmajā distances daļā pamanījos dehidrēties, kas īpaši atsaucās pēdējos kilometros, ko nācās pieveikt ar pamatīgām grūtībām. Nevarētu teikt, ka esmu apmierināts ar sniegumu, bet rezultāts ir gana objektīvs manām šī brīža spējām šādā distancē.”

Trīs minūtes vēlāk 115. vietā finišēja Ainārs Kumpiņš (4:30:54), kurš teju pirms nepilnām divām nedēļām bija izcīnījis trešo vietu Oslo “Eco Trail”:

“Prieks par savu rezultātu, centos skriet uz maksimumu un ātri vien gan sapratu, ka tādām trasēm neesmu īsi gatavs. Par maz piestrādāts pie stāviem kāpumiem un tehniskiem posmiem. Trase bija interesanta. Tās plānotāji bija kārtīgi pacentušies, ne tikai lai savāktos nepieciešamie kilometri un augstuma metri, bet arī lai dalībniekiem būtu kārtīgi jāpacīnās gan ar trasi, gan sevi. Par to liecina procentuāli izstājušos skrējēju skaits. Pašam arī pāris reizes sanāca diezgan smagi nokrist. Par laimi nekas vairāk par pāris nobrāzumiem un zilumiem nepalika un varēju turpināt skrējienu.” Izlases debitants vaicāts par sacensību organizētības līmeni, novērtēja arī trases kvalitāti:

“Marķējums bija perfekts, labāku neesmu redzējis un grūti pat iedomāties - ja nu vienīgi visa trase būtu nožogota. Arī par atbalstu punktos nevar sūdzēties un 16.kilometrā Alma vispār bija izcila. Pat lāgā nepamanīju, kā man viss tika iedots un ielikts somas pareizajās kabatās. Pēc finiša organizācija gan diezgan piekliboja, piemēram, nav normāli, ka daudziem, un it sevišķi čempionam un uzvarētāju komandām, jāstāv ārā un jāgaida, kamēr atbrīvosies vieta, lai varētu lielā saspiestībā apēst ko siltu.”

Didža Glušņeva, Artūra Vadža un Aināra Kumpiņa rezultātu summa (13:14:42) deva 23.vietu nacionālajā ieskaitē, par divām minūtēm atpaliekot no Vācijas komandas. Uzvaras laurus plūca Francijas taku skrējēji (11:03:35), no kuriem Latvijas skrējēji atpalika par trim stundām. Pie PČ sudraba un bronzas medaļām tika Lielbritānijas un Spānijas sportisti. Līdz kārotajam TOP 10 (12:05:13) pietrūka nedaudz vairāk par stundu. Līdzšinējais labākais sniegums ir pirms diviem gadiem izcīnītā 12.vieta, kad līdz desmitai vietai pietrūka piecas minūtes trīs skrējeju (Andris Ronimoiss, Kristaps Broks un Andrejs Jesko) rezultātu summā.

 

 

Individuālajā vērtējumā ceturto gadu pēc kārtas neuzvarēja spānis Luiss Hernando, kurš noslēdza labāko desmitnieku. Vīriešu medaļu komplektu sadalīja Džonatans Albons (3:35:34) no Lielbritānijas, Žuljēns Rancons (3:37:47) no Francijas un Kristiāns Matīss (3:40:34) no Šveices.

Latvijas ceturtais ātrākais pārstāvis bija otrs komandas debitants Kristaps Magone (4:36:53), kurš pērn triumfēja 101 kilometru Neiespējamajā skrējienā Valkā un izcīnīja sudrabu Siguldas kalnu maratonā. Portugālē notiekošajā PČ nācās samierināties ar 130. pozīciju: “Visu nedēļu pirms PČ jutos labi, šķita, ka esmu labi sagatavojies un labi atjaunojies no “Transvulcania” skrējiena. Distances sākuma daļa bija ļoti ātra, un šķiet, ka sāku pārāk ātri, turklāt distances pirmajos kilometros pastiepu potīti, kas gan daudz netraucēja skriet, bet uz brīdi izsita no ritma. Sākoties pirmajiem kāpumiem, uzreiz jutu, ka neesmu gatavs skriet, nevarēju īsti uzskriet nevienu kāpumu. Tajā brīdī biju otrais no Latvijas komandas, tāpēc joprojām centos  kāpt, kā vien varēju, bet tad jau lēnām mani noķēra Jānis Kūms, kurš uzreiz aizbēga, bet arī viņam negāja un pēc brīža jau bijām kopā četri latvieši.

Distances beigu daļā bija garš noskrējiens, kuru gaidīju, jo zināju, ka tā būs vieta, kur es varēšu paskriet arī tad, ja būšu dizgan saguris. Tā arī bija - noskrējienā sāku daudzus apdzīt, bet noskrējiena tehniskās daļas beigās vēlreiz pastiepu potīti - šoreiz tā, ka nācās apstāties uz pusotru divām minūtēm. Vēl bija palikuši aptuveni 5,5 kilometri līdz finišam, un es zināju, ka punktus valsts komandai es nedošu, tāpēc pēdējos kilometrus noskrēju lēnām un mierīgi, lai nesabojātu potīti pavisam. Gatavojoties PČ, šķiet, pieļāvu lielu kļūdu, piedaloties “Transvulcania”, tāpat arī sākumā ātrums bija par lielu, kas atņēma spēkus distances vidum, un šķiet, ka arī apavu izvēle bija nepareizā,” savu stāstījumu pabeidz Kristaps Magone, vien bilstot, ka “kopumā čempionāts patika un atmosfēra komandā arī bija lieliska.”

Pusotru minūti vēlāk 135. vietā finišējušais Jānis Kūms (4:38:19) arī dalījās savos iespaidos: “Šodien slikti gāja. Līdz 16. kilometram vēl normāli, bet jau tad mocījos ar vēdera sāpēm. Pēc 16. kilometra atlaida un nākošos astoņus kilometrus veicu normāli, izbaudīju, ka varu paskriet. Pēc tam bija tik slikti, ka kontrolpunktā pie 29 kilometru atzīmes mani gribēja noņemt no trases. Sēdos, sadzēros kolu un finišēju. Apmierināts neesmu ne tuvu. Mērķis bija 4 stundas un 10 minūtes, sliktākajā gadījumā – 4:25:00. Sacensību organziācija bija laba un man patika. Redzēju ļoti daudz atbalstītāju trasē. Kontrolpunktā pēc 16 kilometriem vispār bija bomba - fani līdzīgi kā leģendārajā Zegamā.”

Komandas sestais dalībnieks Oskars Cimermanis (4:55:33) finišēja 155. vietā no 204 vīriem, kas spēja sasniegt finiša līniju. Tādējādi visi seši komandas pārstāvji finišēja 40 minūšu intervālā.

"Trase bija grūtāka un tehniskāka nekā sākotnēji varētu šķist pēc distances garuma un kopējo augstuma metru summas. Man daudz enerģijas prasīja tehniskie kāpumi trases sākuma daļā, kur nācās patērēt visvairāk laika. Trases otrajā pusē biju atguvis spēkus un noskrējienos spēju apsteigt daudzus sacensību dalībniekus. Tomēr trases sākuma daļā patērētais laiks, kā arī ierobežotās apdzīšanas iespējas šaurajās un klinšainajās takās, šoreiz neļāva sasniegt augstvērtīgāku rezultātu. Distances beigās biju saglabājis enerģiju, un garākā distancē būtu spējis uzlabot savu sniegumu," pēc skrējiena pavēstīja Oskars Cimermanis, kurš PČ startēja ceturto gadu pēc kārtas, gluži tāpat kā Didzis Glušņevs un Viviana Veronika Kirilova.

15 minūtes vēlāk finišā ieradās arī ātrākā Latvijas dāma Linda Boldāne (5:10:24), ieņemot 68. vietu sieviešu konkurencē. Pēc finiša taku skrējēja bija lakoniska: “Skaista, grūta trase ar šaurām, akmeņainām takām, kas padarīja apsteigšanas manevrus grūti paveicamus vai pat neiespējamus vairāku kilometru garumā. Viens šāds manevrs beidzās ar kritienu un, laimīgā kārtā, nekas vairāk par zilumiem un sasitumiem netika iegūts. Intensīva koncentrēšanās bija nepieciešama lielāko trases daļu. Bez tās ātri vien varētu attapties ar seju uz akmeņiem.“

Pēc pusotras minūtes 71. pozīcijā finišēja pieredzējusī Irita Puķīte (5:12:06), kura trases sākumdaļā bija Latvijas vadošā dāma. “Šis pasaules čempionāts bija manas šī gada svarīgākās sacensības, kam mērķtiecīgi gatavojos. Pilnvērtīgi sagatavoties gan patraucēja vairākas slimošanas ziemas periodā. Lai labāk sagatavotos, janvāra beigās piedalījos taku skrējienā “Louzantrail 2019” tepat Portugālē, kur izskrēju līdzīgu distanci - 43 kilometrus ar 3000 metru kāpumu summu, kā arī marta sākumā aizvadīju dažus treniņus pa pasaules čempionāta distances sarežğītākajiem posmiem.

Bet tas bija par maz. Lai sasniegtu augstvērtīgāku rezultātu tik liela mēroga sacensībās, ir nepieciešami regulāri treniņi pa akmeņainām kalnu takām. Bet, ņemot vērā pašreizējo sagatavotību, esmu apmierināta ar savu sniegumu, jo noskrēju ātrāk, nekā biju plānojusi. Grūtāk gāja posmos, kur distance veda kalnā, bet labāk padevās noskrējieni lejup. It īpaši pēdējos 10 kilometros, kur atradu labu ritmu un apdzinu vairākas konkurentes. Distance bija baudāma, jo bija gan tehniski sarežğīti un akmeņaini posmi distances pirmajā pusē, gan labi skrienamas takas otrajā pusē. ”

Vēl pēc sešām minūtēm distanci 83. vietā pieveica Anete Švilpe (5:18:39), tādējādi Latvijas ātrākais trijnieks finišēja astoņu minūšu intervālā. Starptautiskajā taku skriešanas asociācijas (ITRA) reitingā visaugstāk esošā pašmāju skrējēja atzina, ka 44 kilometru trase bijusi par īsu: “Sākumā nevarēju atrast ritmu. Kad ieskrējos ap 25. kilometru, bija jau par vēlu tā reāli atgūt iekavēto. Varētu arī otru apli skriet.

Bet milzīgs prieks par to, ka visi bez nopietnām traumām tik tehniskā trasē un mums ir daudz daudzsološu debitantu! Malači visi.”

Komandu vērtējumā izcīnītā 18. vieta (15:41:10) nedaudz iepaliek no 2015.gada 16. pozīcijas trīs skrējēju (Irita Puķīte, Baiba Močāne un Sigita Vāce) rezultātu summā. Tāpat kā vīriem, lai iekļūtu TOP 10, šo rezultātu summu vajadzētu samazināt par vismaz stundu un būtu jāapsteidz mājiniece Portugāle, Polija, Jaunzēlande, Ekvadora, Vācija, Austrālija un citu valstu skrējējas. Zelta medaļas par minūtes tiesu izcīnīja Francija (12:50:53), pārspējot Spāniju (12:51:58) un Rumāniju (13:36:28).

Arī individuālajā vērtējumā zelts tika Francijas pārstāvei Blandinei Lirondelai (4:06:17), kura par krietnu sprīdi pārspēja Latvijas ātrākos puišus. Arī Jaunzēlandes pārstāve Ruta Krofta (4:14:28) finišēja nedaudz pirms Didža Glušņeva, taču mūsu ātrākajam vīram par sekundes tiesu izdevās pārspēt Spānijas ātrāko dāmu Šeilu Aviles (4:15:04).

Tikmēr strauji progresējošā Daina Jurķe (5:21:25) pabeidza sacensības 88. vietā nepilnas trīs minūtes aiz divkārtējās Siguldas kalnu maratona uzvarētājas Anetes Švilpes.

“Tādam zaļam un nepieredzējušam latvietim kā man trase bija izaicinājumiem bagāta. Sanāca pabūt gan uz dibena, gan krabītī, gan rāpties uz visām četrām, bet visnotaļ vertikālā stāvoklī. Par noskrējieniem - gan es un šķiet, ka arī daudzi citi latvieši, - var teikt paldies Andra treniņiem. Tie ir ieaudzināti pieklājīgi. Protams, akmeņainie noskrējieni prasīja vairāk fokusa, pārliecības un galu galā arī pieredzi. Taisnes un vieglie slīpumi gan šoreiz nāca pārsteidzoši grūti. Trases galotnē pāris kilometri ļoti atgādināja Latvijas taciņas, tas ļoti palīdzēja saņemties finiša spurtam,” trasei atbilstošu sagatavošanās posmu pie trenera Andra Ronimoisa vērtē Daina Jurķe.

Šāda mēroga sacensību debitante ieskicēja arī pašu PČ skrējienu: “Ar laikapstākļiem mums lielos vilcienos paveicās. Protams, bija karsti, sevišķi, saulei kāpjot augstāk, bet tā traki pārkarst nesanāca un par šķidruma trūkumu starp ūdens punktiem nevarēja sūdzēties. Trase bija ļoti tehniska un mainīga, tā pieprasīja elastību un spēju ātri pāriet no viena ritma citā, cilpot starp šaurām taciņām, kāpt augšup kā ļoti stāvos, tā riebīgi lēzenos kāpumos, noskrējieni gan mīksti, gan arī akmeņaini. Tieši šī segumu daudzveidība, vismaz man, izcēla pieredzes trūkumu, jo Latvijas taciņās šim pieredzes pūriņu salasīt ir visai nereāli.”

Komandas piektā ātrākā dāma bija Austrijā dzīvojošā Diāna Džaviza (5:27:59) no Salacgrīvas, ierindojoties 103. vietā. Pirms mēneša izlases debitante ladarības skrējienā “Wings For Life World Run” trīs stundās un dažās minūtēs pieveica 41,78 kilometrus, kad garām patraucās “ķērājmašīna”, tādējādi izcīnot 22. vietu globālajā skrējienā starp desmitiem tūkstošiem sieviešu. Šonedēļ skrējēja Austrijā pilsētas Zalcburgas pievārtē startēs “Mozart 100” simts kilometru kalnu taku sacensībās, kur piedalīsies arī Latvijas vadošais šī sporta veida pārstāvis Andris Ronimoiss. Savukārt nākamnedēļ Diāna Džaviza ieradīsies Latvijā, lai startētu 107 kilometru labdarības skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, kur viņa jau noziedojusi 107 eiro Undīnes Ozoliņas ārstēšanai.

Tikmēr Portugālē notiekošajā PČ taku skriešanā otrā simta sākumā finiša arkai cauri izskrēja Viviana Veronika Kirilova (5:43:22), ierindojoties 126. vietā starp 159 dāmām, kas pieveica visu distanci. “Skaists pasaules čempionāts ar skaistu trasi. Tā bija skrienama, to var redzēt pēc līdera rezultātiem. Protams, netrūka tehnisku noskrējienu, pa kuriem man diemžēl neiet raiti un pirmajā daļā man pietrūka spēka, lai noskrietu lēzenus kāpumus. Šogad bija aizbraukusi ļoti stipra un jaudīga Latvijas komanda. Protams, žēl, ka esmu palikusi pēdējā no Latvijas komandas meitenēm, bet mazs prieks, ka neatpaliku pārāk daudz,” stāsta četrkārtējā izlases dalībniece.

Taču visu distanci neizdevās veikt Krievijā dzīvojošajai Jūlijai Vēverei: “Man šodien galīgi negāja, izstājos pēc 16 kilometriem. Pulss bija pārāk augsts un sajūta ne īpaši laba. Nolēmu šodien nemocīt sevi, jo acīmredzot nebiju tik labi kalniem gatava. Trase ļoti skaista un ļoti sarežģīta. Žēl, ka neizdevās distanci pabeigt.”

Nākamgad skrējējai nebūs iespējas revanšēties par neveiksmi, jo pēc piecu gadu nepārtrauktas PČ norises Starptautiskā Ultramaratonu asociācija (IAU), ITRA, Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija (IAAF) un Pasaules Kalnu skriešanas asociācija (WMRA) vienojušās par kopēju PČ rīkošanu 2021. gadā, lai vienuviet pulcētu labākos kalnu un taku skriešanas atlētus. Vienotas sacensības vairāku dienu garumā vairotu arī pasākuma publicitāti, kur soli priekšā šobrīd ir taku skrējēji un ITRA.

WMRA rīkotais PČ šogad novembra vidū risināsies Argentīnā bez Latvijas skrējēju līdzdalības, taču 7. jūlijā Šveices Alpos Cermatā pie krāšņā Materhorna kalna sabrauks kontinenta labākie kalnu skrējēji, un viņu vidū varētu startēt divi vīrieši un divas sievietes no Latvijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti