Vienā ritmā

«Vienā ritmā». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā

«Vienā ritmā». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā 2. Muzikāls vingrošanas raidījums. 14. sērija

No smailītes līdz krosa motociklam. Kā Valdis Melderis tiek pie laimes hormona

Garas pastaigas, velobraukšana pat sniegotā ziemā, cīņa ar motociklu smilšainā meža trasē – tās ir fiziskās aktivitātes, kas piepilda radio personības un pasākumu vadītāja Valda Meldera ikdienu. Viņš godīgi atzīstas – no fiziskajām aktivitātēm veic obligāto minimumu, nemitīgi meklējot veidus, kā rast līdzsvaru starp ērtībām un kustību.

Smaiļošanas meistars

Jaunības gados Valdis peldēja, apmeklēja svaru zāli, vasarās skrēja, ar draugiem spēlēja futbolu, sniegotās ziemās slēpoja un vairākus gadus regulāri nodarbojās ar smaiļošanu. Tas ir sporta veids, kurā, sēžot šaurā laiviņā, airējas ar vienu airi, kuram abos galos ir lāpstiņas. “Tajos laikos viss bija vienkārši – atnāk uz skolu treneris, paprasa, kurš gribētu pamēģināt, tu aizej, pamēģini un paliec,” teic Valdis, kurš no 1983. gada līdz 1989. gadam trenējās 2. bērnu un jauniešu sporta skolā (tagad – Rīgas Bērnu un jauniešu sporta skola “Rīdzene”). Tolaik sportotājiem piešķīra dažādas klasifikācijas, izvērtējot viņu uzrādītos rezultātus. Augstākā klase bija sporta meistars, bet Valdis kļuva par sporta meistara kandidātu.

Ar jaunāko meitu, laivojot pa upi.

“Smaiļošana, es teiktu, ir tieši tikpat universāla, cik slēpošana un peldēšana. Strādā pilnīgi viss – rokas, mugura, kājas. Atspiešanās, kustēšanās notiek ar kājām. Dibens iet uz riņķi. Tā ir absolūti universāla slodze visam ķermenim,” viņš apgāž mītu, ka gludūdens airēšana noslogo tikai ķermeņa augšdaļu.

Garas pastaigas

Vienā ritmā

Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!

Īpaši ziemā Valdis bieži staigā garus gabalus, piemēram, no centra uz Juglu vai Imantu. Paralēli austiņās klausās mierīgu vai traku mūziku vai kādu raidierakstu jeb podkāstu. “Tādi ceļojumi uz pāris stundām. Protams, regulāri to nevar izdarīt, bet laiku pa laikam var tepat uztaisīt pārgājienus tā vietā, lai brauktu ar sabiedrisko transportu vai taksi. Ja tev kaut kur jāaizstaigā, tu rezervē divas stundas un ej,” pastāsta Valdis, sakot, ka šādām pastaigām viņam ir kārtīgi ejamie zābaki.

Valdis saka, ka viņa gados nemaz nav ieteicams skriet, sevišķi, ja visu mūžu tas nav darīts: “Tagad sākt skriet ir pilnīgi muļķīgi. Esmu dzirdējis, ka tepat vietējās privātklīnikas, kas nodarbojas ar locītavu un kaulu slimībām, ir pilnas ar mana vecuma cilvēkiem, kuri pandēmijas laikā nolēmuši sākt aktīvi nodarboties ar skriešanu, bet tas nav prātīgi,” par izplatīto problēmu teic Valdis.

Ziema iemāca maigumu

Darbadienu rītos jau pulksten sešos Valda balss skan ēterā un modina klausītājus. Lai līdz darbam aizietu ar kājām, tas prasa 30 minūtes, ar divriteni var aizbraukt 15 minūtēs, ar motociklu, automašīnu vai taksi – 10. Lai varētu nedaudz ilgāk pagulēt, šobrīd Valdis agros rītos izvēlas uz darbu braukt ar velosipēdu, citreiz ar motociklu. Kad pēc ētera paredzēts vadīt kādu pasākumu, tad viņš izmanto taksometra pakalpojumus, jo ir tērpies uzvalkā.

Pandēmijas laikā Valdis sabiedrisko transportu neizmantoja vispār. “Šoziem es pārbaudīju, ka vienalga, snieg vai līst, ļoti labi var braukt ar velosipēdu. Galvenais, lai nav ledus,” teic radio personība, kuram līdz darbam sanāk mērot trīs kilometrus vienā virzienā. “Tu aizbrauc jau iesildījies. Kad cilvēki prasa, kā no rīta varu būt tik možs, ar 15 minūtēm uz velosipēda pietiek!” noslēpumu atklāj Valdis.

Valda velosipēds piesnigušā radio velonovietnē.

Turklāt ziemā velosipēds nav jānoliek tālākajā garāžas stūrī. Pielāgojot braukšanas manieri un riepas, tas ir vissezonu braucamais. “Pagriezienos neej ātrumā, izbrauc lēzeni, mierīgi, bez straujām kustībām. Vispār ziema iemāca uz velosipēda un motocikla būt maigam. Labākie braucēji uz divriteņiem vienmēr ir maigi ar bremzēm, gāzi, sajūgu. Visu – ar mīlestību, maigumu,” teic Valdis.

Motocikls atstāj ar slapju muguru un bez spēka

Karstās vasaras dienās Valdi var sastapt meža trasēs uz motocikla. “Piemēram, sporta kompleksa “333” meža trase, kas paredzēta motocikliem, ir apmēram 20 kilometrus gara. Tur sanāk kārtīgi nocīnīties ar motociklu. Jāģērbjas plāni, jo būsi pilnīgi slapjš. Ikreiz, kad kāds man saka, ka braukšana ar moci nav fiziska aktivitāte, es saku, ka viss atkarīgs no tā, pa kurieni tu brauc,” viņš teic.

Valdis ar savu uzticamo rumaku.

Valda melnais rumaks sver 200 kilogramus un katru reizi, kad šis spēkrats, piemēram, nokrīt smiltīs, tas pašam jāpieceļ...  “Ja norokas dziļāk, tad ir bijis tā, ka divas stundas roc ārā, kamēr beidzas ūdens un spēki,” pastāsta motobraucējs.

Raidījumā “Ātruma cilts”, trenējoties braukt ar triāla motociklu.

Reiz motokrosa trasē kāds motoklubs sarīkoja mediju kausa izcīņu, kurā aicināja piedalīties arī Valdi. “Kad ar krosa moci izbrauc divus apļus, esi slapjš un rokas vairs nejūti. Viņi saka: “Iesildīšanās beigusies, tagad sāksies sacensības!”, bet tev uz to brīdi jau viss ir beidzies. Katram, kuram liekas, ka tā ir tāda viegla padarīšana, es iesaku izbraukt pa trasi ar krosa moci,” aicina Valdis, sakot, ka, kamēr pats neuzkāpj, to grūti saprast. Tāpat arī smaiļošana no malas izskatās viegla, laiva līgani slīd pa ūdeni, taču Valdis atkal atgādina, ka aiz tā visa ir pamatīgs darbs.

Abām meitām arī patīk izbraukt ar krosa motocikliem.

Kas spēj izkonkurēt automašīnu

Kādreiz Melderu ģimenē bija divas automašīnas – viņam un sievai. Parēķinot, cik daudz laika viena no mašīnām stāv sētā, izrādījās, ka katru gadu par mašīnu, kuru daudz neizmanto, pārmaksā tūkstošus. Atsakoties no viena braucamā, var atļauties nopirkt divus motociklus. “Braucot ar mašīnu pa pilsētas centru, tu ieraugi, ka tavs vidējais ātrums ir 19 kilometru stundā, kas ir lēnāk nekā ar velosipēdu. Tu sajūties kā tāds stulbenis, kurš vienkārši sēž divas tonnas smagā kastē un kurina degvielu tā vietā, lai brauktu ar tramvaju, velosipēdu, moci vai ietu kājām,” teic Valdis, nenoliedzot, ka viņam patīk ērtības, ko sniedz braukšana ar automašīnu vai taksi.

Motocikls – adrenalīna lādiņš.

Nedaudzās fiziskās aktivitātes, kuras Valdis veic savā ikdienā, noteikti nav, lai uzlabotu ārējo izskatu vai fizisko veselību, bet gan lai psiholoģiski justos labāk.

“Iešana un velobraukšana man ir veids, kā dabūt nedaudz vairāk laimes hormonu. Uzliec foršu mūziku ausīs vai kādu interesantu podkāstu un nemaz nemani, cik lielu attālumu esi mērojis,” pastāsta Valdis.

“Es zinu cilvēku, kas katru dienu nostaigā 15 kilometrus uz darbu un no darba un pats to vispār neuzskata par kaut ko īpašu. Līdz ar to manas fiziskās aktivitātes ir smieklīgas, salīdzinot ar to, ko cilvēki katru dienu dara, un viņiem tas neliekas nekas īpašs,” Valdis saka, pastāstot, ka reiz kolēģis Jānis Vaišļa lielā salā nevarēja iedarbināt mašīnu un mīnus 25 grādos no Salaspils līdz Rīgas centram jeb 15 kilometrus brauca ar velosipēdu un pēc tam atpakaļ.

Runājot par aktivitātēm, kuras sanāk veikt kopā ar ģimeni, Valdis min, ka kopīgi dodas staigāt gar jūru, reizēm izbrauc ar velosipēdiem. Vasarā, mēnesi dzīvojot ārpus Rīgas, sanāk vairāk kopīgi aktīvi pavadīt laiku, braucot uz jūru skatīties saulrietus vai saullēktus. Viss mēnesis tiek pavadīts uz velosipēdiem. “Citādi es esmu ļoti slinks un brīvdienas ļoti labprāt pavadu rītasvārkos dīvānā, skatoties vēstures filmas, motociklu video un tamlīdzīgas lietas,” godīgs ir Valdis.

Ik dienu sarunāt ar sevi

Katru dienu, spītīgi mēģinot piespiesties izkustēties, nepārtraukti nākas ar sevi sarunāt un meklēt kompromisu. “Ja esmu no rīta noslinkojis un aizbraucis uz darbu ar taksi, tad, vecīt, tavs pienākums ir mājās nākt kājām. Tu nepārtraukti ar sevi sarunā. Tāpat, ja esi iepriekšējā vakarā pārēdies, no rīta tev pienākas auksta duša – gribi vai negribi,” savus ikdienas paradumus atklāj Valdis. Piemēram, ja viņš kaut kur dodas ar sabiedrisko transportu, vienmēr izkāpj pāris pieturas iepriekš, lai būtu spiests daļu ceļa noiet kājām.

Tiešsaistes pasākumu par darba vidi Valdis novadīja uz velotrenažiera, ik pa laikam minoties, tādā veidā mazinot satraukumu.

Dodoties vadīt pasākumu, Valdis līdzi ņem ejamās kurpes. Uz turieni brauc ar taksi, lai nenokavētu, nesasmērētos vai nesalītu, bet, kad viss ir beidzies, mājās dodas kājām, piemēram, no Pārdaugavas iet sanāk pusstundu. Tāpat viņš seko līdzi dienas laikā noieto soļu skaitam. “Kad sāk slīdēt zem astoņiem tūkstošiem dienā, tu zini, ka tev kādā dienā jānostaigā 20 tūkstoši, lai izlīdzinātu rezultātu,” viņš saka.

Valdis jokodamies nosaka, ka pieaugušu cilvēku var atpazīt nevis pēc tā, ka viņam kāds sabiedriskajā transportā pieklājīgi piedāvā apsēsties, bet gan pēc tā, ka viņš savu vietu atdod jaunietim, saprotot, ka pašam vajag vairāk stāvēt kājās un izkustēties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt