Zinātnes vārdā

Virtuāls nav nereāls

Zinātnes vārdā

Kas mūsu stāstus padara par vēsturi

Puiši, meitenes un vientulība. Saruna ar Nilu Saksu Konstantinovu

Virtuālā realitāte nākotnē varētu būt psihoterapijas sastāvdaļa. Saruna ar psihoterapeitu Konstantinovu

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā tiek attīstītas un pētītas iespējas psihoterapijā izmantot virtuālo realitāti, Latvijas Universitātes radio NABA raidījumā “Zinātnes vārdā” atklāja centra vadītājs, psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs. Centra pētnieki ir vieni no pirmajiem pasaulē, kas mēģina saprast, kā varētu psihodiagnosticēt bērnus un pusaudžus virtuālajā vidē, tostarp piedāvāt psihoterapijas intervenci. 

Sarunā par psihoterapiju un pusaudžiem Konstantinovs arī uzsvēra, ka attiecības ar citiem jebkurā vecumā cilvēkam ir fundamentālais un izšķirīgais dzīves parametrs, kas noteiks visas pārējās dzīves iznākumus. 

Kā tu nonāci psihoterapijas jomā?

Daļēji personīgās pieredzes mudināts, jo viss, kas saistās ar psihisko veselību un cilvēka domu un sajūtu  dzīvi, tas mani ir fascinējis un interesējis ļoti agri. Pusaudžu gados esmu saskāries ar kaut kādām grūtībām, kuras pusaudžu vecumā ir populāras, piemēram, trauksmes traucējumiem. Man bija izveidojusies sava pieredze par pieejām, kuras pusaudžiem piedāvāja, kad es augu, un piedāvā bieži arī šobrīd. Mani nekas no tā neapmierināja, un no personības tipa es esmu opozicionāra personība, līdz ar to es to nevis pieņēmu, bet mēģināju meklēt kaut ko, kas ir labāks, kam es varu noticēt kā risinājumam.  

Kāpēc tieši pusaudžu psiholoģija?

Lielā mērā apstākļu sakritības dēļ. Mans pirmais plāns bija strādāt ar politiķiem un turīgiem biznesmeņiem. Dažādos dzīves periodos man bija izveidojusies pieredze, strādājot šajā vidē, un mani tas aizrāva, jo es arī esmu pietiekami ambiciozs.

Kādā brīdī nonācu pusaudžu un narkomānu rehabilitācijas iestāde “Saulrīti”, šobrīd tās iestādes vairs nav. Tur bija tik interesanti un tik traki savā ziņā, tur bija pilnīgs haoss, bet tajā bija tik daudz enerģijas, ka tas mani aizrāva.

Otrs, tas uzjundīja arī manas personīgās pieredzes. Es redzēju, kas pusaudžiem tiek piedāvāts un kā ar viņiem strādā. 

Ar ko tieši nodarbojas pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs?

Es šo centru izveidoju divu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka es sāku, veidojot plašu pakalpojumu valsts mērogā – pusaudžu resursu centru, kas sniedz bezmaksas psiholoģiskās konsultācijas pusaudžiem. Saskāros, protams, ar to, ka valsts vienmēr varēs apmaksāt ļoti mazu daļu no tā, kas varētu būt nepieciešams. Izveidoju to kā specializētu centru, kurā mēs piedāvājam to, ko nekad nevarēs piedāvāt valsts. Piemēram, psihospecializētu psihoterapiju un ilgtermiņa psihoterapiju. Tas ļauj piesaistīt speciālistus un attīstīt augstu ekspertīzi tieši pusaudžu vecuma posmā. Otra lieta, ko mēs darām – veidojam programmas skolām, mēs apmācām pašus pusaudžus un attīstām projektus, kas saistīti ar virtuālo realitāti. 

Kā var izmantot virtuālo realitāti psihoterapijā? 

Viena lieta, kur šobrīd tas visvairāk attīstījies, ir tas, ko es saucu par ekspozīcijas terapiju. Bērni bieži iegūst dažādas traumas, sastopoties ar konkrētiem traumatiskiem notikumiem, piemēram, bērnam uzbrūk suns, tad viņam, jebkur ieraugot suni, var sākties panikas reakcijas. Pierādījumos balstītā metode šāda veida traucējumiem, kuru es saucu par ekspozīciju, ir palēnām..

…virtuālie suņi tuvojas?

Jā, un to ekspozīciju var veikt arī terapijā ar domām, fantāziju, attēliem, bet virtuālajā realitātē var principā uzmodelēt šo situāciju, kāda tā būtu realitātē, un smadzenes šos signālus interpretē kā realitātē. Principā jebko, kas cilvēkiem izraisa stresu, mēs varam uzmodelēt. 

Tas, ar ko tieši mēs nodarbojamies un pagaidām esam vieni no pirmajiem arī globālā mērogā – mēģinām saprast, kā mēs varam psihodiagnosticēt bērnus un pusaudžus virtuālajā vidē, tostarp piedāvāt advancētas psihoterapijas intervenci. 

Piemēram, bērnus, kas cietuši no seksuālas vardarbības, diagnosticēt var būt ļoti sensitīvi un sarežģīti, bet virtuālajā realitātē mēs varam radīt pilnīgi drošu vietu, kur viņi var justies droši, bet reizē darīt visas lietas, kas nepieciešamas diagnostikas apstākļiem, nenokļūstot reālā kabinetā vai kur citur, bet atrodoties mājās. Covid-19 pandēmija radījusi milzīgu telemedicīnas bumu. Mēs varam virtuālo realitāti izmantot, lai padarītu attālināto terapiju daudz efektīvāku un daudz klātesošāku. Tā arī ir iesaistoša lieta, sevišķi pusaudžiem – ir skaidrs, ka ne visi vēlas iet uz kabinetu vai vēl jo vairāk runāt “Zoom” ar kārtējo speciālistu, no kā viņi jau tā ir noguruši. Virtuālā realitāte dod iespēju iesaistīties aktīvāk, un tas ir interesantāk. 

Kādas vēl nozares, zinātnes atklājumi jāizmanto ikdienā? Uz kādas zinātnes balstās psihoterapija?

Uzreiz teikšu, ka būs kolēģi, kas nepiekritīs, bet, manuprāt, ir svarīgi uzreiz nodalīt psihoterapiju no citām zinātnes disciplīnām. Manuprāt, psihoterapija nav zinātniska disciplīna. Tā ir praktiska un savā ziņā vairāk līdzinās praktiskām cilvēku disciplīnām, kā, piemēram, māksla, kurā ir liela daļa praktiski pētāmu lietu, bet kuras kodols nepakļaujas tām metodēm, kuras izmantojam zinātnē. Tā nav pati par sevi problēma, bet to ir svarīgi saprast. Te es pamatojos uz Karla Džaspera piedāvāto filozofiju. Ir daļa, kas ir zinātne, tā ir psihopatoloģija, psiholoģija, psihiatrija, medicīna un, starp citu, [arī] socioloģija milzīgu lomu spēlē, ekonomika – tās ir zinātnes, kuras var pētīt ar zinātniskām metodēm, un ir ļoti svarīgi, lai praktiķis tajās orientētos. Bet tad, kad es esmu kabinetā ar konkrēto bērnu, tad zinātne kā disciplīna man patiesībā var noderēt diezgan ierobežoti, to arī svarīgi paturēt prātā. 

Psihoterapijas pamats ir attiecības, burtiski tas nozīmē ārstēšanu ar attiecībām. Attiecības ir kaut kas tāds, ko ar zinātnes līdzekļiem tieši nomērīt ir ļoti sarežģīti, tā nav labākā pieeja.

Protams, pastāv psihoterapijas zinātne, kas mēģina pētīt, piemēram, terapijas efektivitāti, un to varam mērīt kvantitatīvi, bet, jau pasakot šo vārdu, mēs saprotam, kādas problēmas tas izraisa. Kā mēs varam izmērīt attiecību efektivitāti? Kā mēs varam izmērīt personas izaugsmi vai attīstību? Tas noved pie tā, ka psihoterapijas pētniecība tiek reducēta līdz mazām, nerelevantām lietām, piemēram, tādām kā mērīt konkrētu simptomu uzlabojumus. Tad mēs sākam mērīt terapiju, līdzīgi kā mēs mērām zāļu iedarbību – vai tu jūties skumjāks vai priecīgāks skalā no viens līdz desmit. Manuprāt, tā noteikti nav jēgpilnākā pieeja terapijas konceptualizācijai. 

Cik nozīmīgas jauna cilvēka dzīvē ir attiecības ar citiem cilvēkiem?

Attiecības jebkurā vecumā cilvēkam ir fundamentālais un izšķirīgais dzīves parametrs, kas noteiks visas pārējās dzīves iznākumus. Tas saistīts lielā mērā ar mūsu bioloģisko uzbūvi, ar mūsu evolucionāru izcelsmi, kurā cilvēks ir organisms, kura mijiedarbība ar citiem cilvēkiem ir pamata izdzīvošanas stratēģija. Mums ir attīstījušies ārkārtīgi smalki šie savstarpējo saišu un komunikācijas veidošanās veidi, no kuriem zinātnē tikai daļu esam spējuši apzināt. 

Cilvēks nevar izdzīvot, visdažādākajās nozīmēs nevar izdzīvot, ja viņam nav šo saišu, nevar izdzīvot psiholoģiski, vienalga lai arī cik nodrošināts būtu. Ja nav šīs saiknes, smadzenes automātiski ieslēdz depresīvo reakciju kā atbildi uz pazaudētajām saiknēm, tā ir dabiska smadzeņu reakcija.

Pusaudžu vecumā tas ir fundamentāli svarīgi, jo pusaudžu vecumā mēs pirmo reizi nopietni sākam mācīties šīs saites veidot. Savā ziņā mēs to sākam mācīties no pirmās dzīves dienas, kad zīdainis sāk mijiedarboties ar mammu, bet pusaudžu vecums ir pirmais, kurā bērns it kā iziet no ģimenes, kurā sāk saites veidot apzināti ar citiem cilvēkiem ārpus ģimenes, ar vienaudžiem un citiem pieaugušajiem. Tas, kā viņam izdosies, fundamentāli ietekmēs to, kā šīs saites un attiecības veidosies tālākajā dzīvē. Līdz ar to tas ietekmēs visus tālākos dzīves iznākumus. 

Kā to ietekmē komunikācijas veidu maiņa? Puiši, kas spēlē videospēles un sazinās tā, un meitenes, kas sazinās sociālajos tīklos?

Tas ir tāds laikmeta jautājums, arī pētniecībā šobrīd viens no svarīgākajiem, vai šīs jaunās draudzības formas, jaunās tehnoloģijas, – vai un kā tās ietekmē fundamentālās attīstības sfēras?

Mēs zinām, ka šobrīd zēniem populārākais draudzēšanās veids ir videospēles. Viņi kopā spēlē videospēles un tajā laikā sarunājas savā starpā.

Jautājums ir tajā, vai tajā ir kaut kas negatīvs, jo mēs zinām, ka tajā noteikti ir kas pozitīvs, jo zēni, kas nespēlē videospēles, viņiem nav īsti par ko runāt ar citiem zēniem, un ir tendence, ka viņi tiek izstumti. Ir dažādi veidi, kā par to domāt. Viena no lietām, ko es pētīju, savu maģistra darbu rakstot, bija tas, ko mēs saucam par ciešajām vai tuvajām draudzībām.

Kas nav videospēlē, vai ne? Tur ir tikai socializēšanās.

Droši vien tas ir arī videospēlēs, bet mēs, runājot par draudzību, pieņemam, ka tā ir socializēšanās vispār, piemēram, cik vispār bērnam ir draugu, vai viņš socializējas. Bet šie pozitīvie iznākumi, par kuriem runājam cilvēka dzīves aspektā, tie nav no socializēšanās vispār – ja es vienkārši socializējos, esmu cilvēku lokā, man ir daudz paziņu. 

Tas, kas nodrošina labos dzīves iznākumus, ir tas, ko mēs saucam par tuvajām draudzībām jeb ciešajām draudzībām. Tās ir draudzības ar ļoti ierobežotu cilvēku skaitu, parasti tas ir viens vai maksimums divi. 

Pusaudžu gados šī labāko draugu būšana ir ļoti svarīga, jo tas ir mūsu poligons, treniņu laukums, kurā pusaudzis iemācās tostarp veidot romantiskas attiecības, jo parasti šīs attiecības ir neseksuālas, bet tajās ir daudz kā kopīga ar romantiskajām attiecībām, tajās parasti ir liela lojalitāte, liela uzticība, liels emocionālais tuvums, un tam ir ļoti liela nozīme. Šis ir dzīves posms, kurā mēs vispār iemācāmies veidot šāda veida attiecības. Ja tas neveidojas šajā posmā, tas nenozīmē, ka mēs nevarēsim veidot tās vēlāk, protams, ka varēsim, bet tas būs daudz, daudz grūtāk. 

Vai vecāki var palīdzēt savam pusaudzim izvēlēties draugus? Mēs zinām, ka labi draugi palīdzēs, bet slikti novedīs no ceļa. 

Absolūti lielākais noteicošais faktors, kas nosaka, ko pusaudzis darīs, vai, teiksim, lietos vai nelietos kādas vielas, ir tas – vai un ko lietos viņa draugi.

Viena lieta, ko vecāki var darīt un ko būtu vērts mēģināt darīt – ietekmēt, ar ko draudzējas viņu bērns. Skaidrs, ka to ne vienmēr varēs izdarīt, bet bieži vecāki to dara vairāk vai mazāk apzināti. Jo pusaudzis ir jaunāks, jo vairāk tas ir iespējams. Šī ir lieta, kurai ir vērts pievērst uzmanību, cik tas ir iespējams. 

Latvijā pats izplatītākais ģimenes veids ir māte ar bērnu vai vairākiem bērniem. Kā solo mammai izaudzināt dēlu?

No vienas puses, mammas ar to ir lieliski tikušas galā, jo sabiedrībā redzam ļoti daudz foršu cilvēku, kas izauguši vientuļajām mammām. Tas arī, ko mēs redzam, ir noteiktas lietas, kuras veiksmīgās vientuļās mammas dara. Viena no tām ir, ka viņas apzināti sameklē vīriešus sev apkārtnē – drošus, pieaugušos vīriešus, ar kuriem viņu pusaudžiem izveidojas labs, drošs kontakts. Tas var būt sporta treneris, tas var būt skolotājs, tas var būt radinieks. Veiksmīgās mammas dara vēl divas lietas. Viņas iesaista vairāk resursus, tostarp savu ģimeni vairāk. Trešā lieta ir, ka viņas rūpējas par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai pusaudži redzētu savu mammu kā foršu, atpūtušos, priecīgu un kaut kādā ziņā dzīvē realizējušos sievieti. Tas nodrošinās iespēju disciplinēt savu pusaudzi, kas vientuļajai mammai bieži sagādā vislielākās problēmas. Tās trīs lietas – atrast tomēr vīriešu figūru, iesaistīt pēc iespējas vairāk resursu un rūpēties par sevi.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti