Seko bērnam, un būsi labs tētis. Saruna ar šefpavāru Ēriku Dreibantu

Lai arī Ēriks ir šefpavārs un uzņēmējs, mēs tiekamies, lai runātos par bērniem, jo – kā gan ne! – pandēmijas laikā viņam nācies pārkvalificēties par sava dēla Paula (13) un meitas Sniedzes Noras (11) mājskolotāju, kā arī par mājsaimnieku, dārznieku un ko tik vēl ne. Lai arī viņš stoiciski saka, ka ir pārdzīvoti visādi laiki un neviens darbs viņam neesot problēma jau no agriem patstāvības gadiem krāvēja amatā, tomēr, šķiet, arī viņš ir priecīgs par iespēju no Līgatnes puses, kur ir Dreibantu ģimenes dzīvesvieta, ierasties Rīgā un parunāties par jaunuzkrātajām pieredzēm.

Tā kā esmu dāvanā atnesusi kādu bērnu sacerējumu krājumu, mūsu saruna sākas par grāmatām, kas, piemēram, puišiem, īpaši Ērika dēla Paula 13  gados, šķiet, diezgan mazā izvēlē.

Ēriks: Varbūt es tik labi neorientējos, bet ik pa laikam, iegriežoties kopā ar dēlu grāmatnīcā, – apskati, apskati, apskati, bet nu neatrod neko. Tagad gan tā kara tēma tāda sensitīva, bet tomēr puikām tas ir aktuāli. Piemēram, šaut ar loku, bandītus ķert un tā...

Īpaši jau varbūt tādam puikam, kas dzīvo mežā, mājās, kur apkārt ir daba...

Jā, bet, lai ietu dabā, bērniem tomēr prasās kompānija. Kad atbrauc draugi, tad, jā – pasēž pie datora, un pēc tam pazūd ārā uz ilgāku laiku. Reizēm jau arī ar māsu iziet ārā. Tagad Paulam ir jauna aizraušanās – skrituļdēlis. Un mums tur, kur mašīnas stāv, ir bruģītis. Tad nodzenam mašīnas, un vakarā līdz vēlai tumsai Pauls mācās trikus. Pēc laika sauc mūs novērtēt. Un vēl – bērniem patīk, kad pieslēdz ūdeni dārza laistīšanai – tad diena paiet, ar ūdeni laistoties un visādi ņemoties ārā...

Vai mēs varam, Ērik, pakāpties atpakaļ pagātnē? Savulaik brīdi, kad tavs dēls Pauls piedzima un tu viņu pirmo reizi paņēmi rokās, tu salīdzināji ar nirvānu.

Jāsaka, ka man toreiz bija jau 36 vai 37 gadi un bērns bija ļoti gaidīts. Toreiz sniga milzīgām, milzīgām pārslām, bija februāris, un “Sigur Ros” mūzika skan, kā sieva gribēja...

Ai! Tas gan izklausās sirreāli, ja iedomājas “Sigur Ros” mūziku kopā ar milzīgu un lēnu snigšanu... Filmas cienīga epizode!

Jā, un tev vēl tajā noskaņā iedod to mazo kunkulīti un šķēres, ar ko pārgriezt nabas saiti... Tās emocijas jau bija aizmirsušās, bet tagad, stāstot atkal tādas tirpas nāk (berzē delnas)... Līdz 36 gadiem jau viskautkas dzīvē bija pieredzēts, bet šis bija kas pavisam jauns...

Un, pateicoties Paulam, jūs arī meklējāt mājas laukos?

Savā ziņā, jā. Bija pēdējais laiks bērniem. Jāsaka tā, ka līdz bērnu piedzimšanai gan man, gan sievai dzīve bija diezgan intensīva. Es visu laiku kaut kur ceļoju. Es devos ceļojumos uz pusgadu, trim mēnešiem...

Saistībā ar profesiju arī?

Nē, es nostrādāju šefpavāra aktīvo sezonu līdz janvārim, tad ņēmu mugursomu un devos ceļojumā, piemēram, uz Latīņameriku – uz trim mēnešiem. Ar mugursomu un kājām – tā, ka tu nezini, kur rīt nakšņosi. Arī mana sieva daudz dzīvojās pa pasauli: viņa mācīja latviešu valodu Sibīrijā, Bobrovkas ciema latviešiem. Pēc tam devās uz Venecuēlu, arī tur latviešiem mācīja latviešu valodu.

Kas sievai ir par izglītību?

Pēc izglītības Ieva ir sociālais darbinieks, Norvēģijā mācījās.

Kā jūs sapazināties?

Kopējā tusiņā, tas bija Pārdaugavā. Es pazinu brāli kādam cilvēkam, viņa pazina māsu, laikam tā. Kā jau jaunībā, krustu šķērsu, vīnus dzerot... (Smejas)

Tad jūs ilgi nodzīvojāt bez bērniem?

Jā, ilgi. Kauns gandrīz atzīties. Teju 10 gadus dzīvojām tā, reizēm katrs savā pasaules pusē. Bet kad iepazināmies, man bija kādi 28 gadi...

Tik daudz laika pavadot atsevišķi, tomēr noturējāties kopā? Ceļojāt arī daudz atsevišķi, vai ne?

Jā, man tā patīk – vienam pašam. Piemēram, es braucu pa Āziju. Es jau tur mēnesi biju pavadījis, kad Ieva atlidoja. Tad mēs kopā mēnesi pa Laosu ceļojām, un viņa lidoja atpakaļ, jo no darba nevarēja ilgāk tik prom. Bet es turpināju.

Tu esi tāds dzīves mākslinieks, meklētājs, ne tikai putnu pētnieks, kas tu arī esi, bet tāds dzīves pētnieks, man šķiet...

Nu, varbūt tā ir. Jo, redz, man naudai nekad nav bijusi tāda vērtība. Vērtība ir tavas idejas, un nauda palīdz. Un ne vienmēr, lai kaut ko sasniegtu, vajag naudu. Tāpēc tā nekad nav bijusi man mērķis. Un tad varbūt ir arī vieglāk dzīvot.

Nu, piemēram?

Ar to pašu Līgatni, piemēram.

Tu domā, nevis savas mājas, bet par veco dzemdību nama māju, galīgi izdemolēto, ko tu nopirki un izveidoji “Pavāru māju”?

Jā, jā. Mājai ir fascinējoša vēsture. 1897. gadā to par saviem līdzekļiem cēlis Līgatnes papīrfabrikas īpašnieks Vilhelms Mencendorfs. Interesanti, ka par jaundzimušajiem līgatnieši uzzinājuši pēc mastā uzvilkta karoga. Zils karogs – ja piedzimis puisītis. Sārts – ja meitenīte. Vēlāk tur bija ambulance, bet tad – ilgus gadus – ēka bija nolaista un neizmantota. Kad to iegādājos, man daudzi prasīja, kas tur būs? Kā tu to iedomājies? Es neko daudz nevarēju izstāstīt, bet acu priekšā man viss jau stāvēja, un es zināju izjūtas, kādām jābūt namā, dārzā... Kad cilvēki atbrauks uz turieni, ko viņi saņems. Un arī es pats, tur esot. To es zināju.

Oho! Es lasīju, ka viena no veiksmīgākajām mērķu sasniegšanas stratēģijām esot nevis definēt, ko tu gribi sasniegt, bet gan – kā tu gribi justies? Tieši tā, kā tu formulē.

Tieši tā, pēc tā es arī vados. Un tad lēnu garu sāc realizēt. Nekad tā baigi nedomāju par finansējumu, bet sāku iet tai sajūtai pa pēdām un sāku rakt. (Smejas) Un lietas interesantā veidā saslēdzas. Piemēram, kādam, kas taisa logus, vajag banketu. Es uztaisu banketu, viņš – man logus. Forši, jau mazs solītis uz priekšu. Tad, piemēram,  man draugs Artis Nīmanis, stikla mākslinieks, viņš saka:  foršs tas tavs dzemdību nams. Man te visādi stikla atgriezumi ir, mēs kaut ko izdomāsim! Un tagad mums ir lustras, kas maksātu tūkstošus varbūt, bet, ja tev ir tā vīzija, cilvēki paši brīvprātīgi pievelkas klāt un palīdz tev radīšanā. Protams, ir grūti un gribas atmest ar roku, bet nu... Kaut kā lēnām jau iet uz priekšu...

Un arī dārzs?

Tā bija mana ļoti ilgota iecere. Tiesa gan – dārzniece, kas palīdzēja visu iekārtot, pēc tam atzinās, ka nav ticējusi, ka to, ko es izliku, būs iespējams realizēt. (Smejas)

Tāpēc, ka pārāk milzīgs?

Nē, tāpēc, ka tādos projektos, kurus tu veic pirmo reizi, tu esi pilnīgs antiņš. Tu nezini, kas tevi gaida priekšā. Tagad, ja man teiktu otrreiz: uztaisi tādu dārzu, es laikam atteiktos (smejas), bet toreiz es piegāju kā antiņš, nezinot, kādas grūtības priekšā gaida. Un, paldies Dievam, ka tādas situācijas nezini. Tas palīdz, riktīgi palīdz. Tas, ka tu esi antiņš, tāds, kas neko nezina, bet dara...  (smejas)

Varbūt tas arī ir pareizais tulkojums tam, kas ir Antiņš? Bet par pasakām: man pirmīt, runājot par taviem ceļojumiem, ienācā prātā cita pasaka: “Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”...

Jā, mans pirmais brauciens no Rīgas uz Katmandu arī tāds bija: es izlasīju Aleksandra Rozentāla grāmatu – viņš ir latvietis, ceļotājs, kas grāmatas beigās uzrakstīja: lai vēl kāds latvietis manu ceļu turpina! Tas bija 2000. gads, internets toreiz bija šausmīgi lēns, “Lonely planet” (lielākais ceļotāju interneta gids – red.) vēl īsti nebija. Es ieliku Rozentāla grāmatu mugursomā pie citām lietām un devos. Kas mani īsti gaida priekšā, es nezināju. Turcija, Irāna, Pakistāna?  Bet ņem savu sainīti un dodies! Un beigās izrādās, cik forša ir pasaule!

Man liekas, ka arī mans dēls Pauls ir tāds – gatavs atklājumiem, nezinot, kas sekos. Un arī naivs nedaudz. Tagad jau vairs ne, bet es ilgu laiku biju ārkārtīgi naivs. Tik ļoti uzticējos cilvēkiem, un Pauls ir tāds, tic cilvēkiem, pozitīvi naivs...

Vai viņš ir piedalījies kādos tavos lēcienos tumsā?

Visu laiku viņš ir blakus bijis. Gan lauku mājas atjaunojot, gan to dzemdību namu taisot... Visu laiku. Bet kā tādi bakpekeri (cilvēks, kas ceļo ar mugursomu – red.), tā vēl neesam braukuši. Bet te mūsu gadījumā ir viens mīnuss. Proti, ka bērni dzimst vēlu. Ja kādreiz es varēju gulēt autobusos naktī, lai ietaupītu naudu, tagad – nē, man vajag gultiņu vismaz! (Smejas) Un tad es domāju – varēja tomēr bērni būt agrāk! Jo es jau viņus vilktu visur līdzi. Bet tagad man pašam prasās tas komforts vairāk, un bērni arī dabū vairāk. (Smejas)

Tā ir...

Ja man sanāk runa ar kādu kolēģi topošo tēti, es saku: tieciet pie bērniem ātrāk, jo viņi gribēs ar tevi futbolu spēlēt un skriet, bet tu – vai, vai, vai... Tur man sāp, tur savilka muguru, – tas neder.  (smejas)

Bet saka jau, ka [gados] vecākiem vecākiem ir gudri bērni, jo viņiem ir luste runāties...

Jā, var piekrist. Maniem vecākiem arī jau bija 36 gadi, kad es piedzimu. Līdzīgi. Tomēr es bieži sev dienas beigās pārmetu, ka ar bērniem neparunāju vairāk. Ka varēju kādu galda spēli uzspēlēt ar viņiem, caur to parunājot un uzzinot, kā viņiem pa dienu gājis un tamlīdzīgi. Jo, nenoliegšu, telefoni gan viņu, gan arī mūsu laiku burtiski iesūc. Un es tāpēc ik pa laikam dzīvoju sirdsapziņas pārmetumos. Jo, es jūtu, ka Paulam parādās arvien vairāk jautājumu. Ko tu bērnībā darīji? Kāds tu skolā biji? Piemēram, kad viņam skolā ieraksta kādu piezīmi vai ko, viņš grib dabūt salīdzinājumu. Un tad mums notiek sarunas...

Bet, paklau, tas ir lieliski, ka viņš savos 13 gados, kas tagad skaitās kā agrākie vismaz 15, salīdzinās ar tevi, nevis ar kādu citu autoritāti, kā tas pusaudžiem mēdz būt. Tu vispār laikam esi ļoti neformāls tētis?

Jā, bērniem ir diezgan brīva izvēle. Piemēram, Pauls zvana, viņam ir uzdāvināta nauda dzimšanas dienā. Un viņš grib pirkt kādu impulsīvu lietu datoram. Es viņam saku: pag, pag, vai tiešām tev to vajag? Varbūt es tev labāk pielikšu kaut ko klāt, pameklē kaut ko citu... Viņš pameklē, atsūta. “Ui, nē, tas par dārgu,” es saku. Tad citu kaut ko meklē... Vai arī piemērs par skolas izvēli. Bērni mācījās Cēsu Jaunajā  skolā, tur bērnu uzskata par personību, laba skola, bet, sākoties Covid-19 pandēmijai, nācās izņemt laukā –  nevarējām vairāk atļauties, jo pirms diviem gadiem palikām bez nekā. Bērni pārgāja uz skolu Drabešos. Tagad, kad finansiālā situācija ir pamainījusies, piedāvājām bērniem atgriezties Cēsu Jaunajā skolā. Meita piekrita, bet dēls – ne. Viņš gribot stāties ģimnāzijā. Ņēmām matemātikas skolotāju, kas palīdzēja sagatavoties, tad viņš tur aizgāja. Tā kā tā arī bija bērnu izvēle.

Protams, ir reizēm cemme. (smejas) Piemērām, bērns paziņo, ka gribētu ar skūteri braukt. Nav jau tā, ka uzreiz skrienam un pērkam, bet nu izrunājam. Un tu nopērc to skūteri, bet – nebrauc viņš! Un cemme, skaidrs! Bet tie nekad nav lieli pārmetumi, jo es arī atceros reiz dzirdētu interviju, kurā teica, ka, ja bērns maina bieži pulciņus – tā nav nepastāvība un vājums. Bērns vienkārši mēģina. Viņš taču iepriekš nevar izjust, ka viņam nepatiks. To var tikai tad, kad izmēģina, piemēram, spēlēt basketbolu. No basketbola skatīšanās nevar saprast, vai man tas derēs vai ne.

Jā, bērns sevi meklē...

Un interesanti – ja nepārmet, tad pēc tam uzzini dziļos iemeslus, kāpēc bērns ir pārtraucis kaut ko. Izrādās, ka skeitparkā bijuši sliktie puikas, kas smēķē un lamājās, un tādam vienam mazākam puikam ir divi varianti: vai nu sākt arī smēķēt un lamāties, vai – aiziet no tās kompānijas. Protams, riskējot, ka mājās viņš “norausies” no vecākiem, kas skūteri pēc viņa lūguma ir nopirkuši. Bet īstenībā bērna izvēle 11 gados aiziet no sliktām ietekmēm ir ļoti drosmīga un gudra. Par šo situāciju es tikai vēlāk uzzināju. Sākumā, kad bija dusmas, tad jau to neatklāj...

Jā, uzticība veidojas lēnām... Bet tu kādreiz esi arī teicis, ka dēlu tu audzini, bet meitu lutini.

Jā, ir tā. Pauls dabū biežāk pa asti, bet Sniedzīte jau...

Mīļā meitiņa?

Tā ir bijis. Bet ir jau pagājis laiks, kad es to teicu. Tagad, ja es palūdzu iznest kompostu, tad tādu nicīgu vīpsnāšanu no meitas reizēm arī dabūnu pretī. Bet ar Sniedzi arī dzimšanas stāsts ir citāds, viņa pie mums atnāca ar ķeizargriezienu. Un pirmais cilvēks, kas viņu saņēma, nebija mamma, bet es. Sniedze dzima, tāpat kā brālis, februārī, manās atmiņās – sniegiem bagāta ziema. Bet atšķirībā no Paula, kas bija nemierīgs, pa naktīm negulēja, Sniedze jau no paša sākuma labi gulēja. Un tāda viņa arī raksturā ir. Mēs viņu saucam par mūsu mājas priekšnieci: meita sēž galda galā un tikai norāda visiem, kas jādara, tai skaitā kaķiem. Visi no viņas dabū atrauties, visus mūs komandē (smejas), it kā tāda klusa, bet...

Būs direktore?

Jā, uz to velk (smejas). Viņa arī ļoti savākta. Ja Pauls ir tāda mākslinieciska dvēsele, tad Sniedze, vēl pavisam maziņa: es gribu gulēt! Aiziet, uzvelk pidžamu un apguļas. Autiņbiksītes viņa negribēja, un ātri tika galā bez tām. Tāda ir Sniedze, tāda strikta.

Vai tas būtu sievā?

Nē, Ieva ir tāda maigāka, drīzāk jau no manis. Es gan esmu demokrātisks, bet man piemīt liela noteiktība, kas gan rada problēmas maniem līdzcilvēkiem. Ja brīvdienu rītā braucam uz jūrmalu, un ir sarunāts ap desmitiem, tad es jau pulksten desmitos būšu pie mašīnas, kamēr cits vēl pidžamās. Man šķiet: kā, mēs taču sarunājām, ka desmitos! Bet citiem liekas: tas tur, pūpēdis tāds! (smejas)

Darbā jau bez precizitātes neiztikt?

Biznesā labi, bet mājās tas rada problēmas. Es varu, piemēram, līgumu neparakstīt, bet dot vārdu. Ja esmu vārdu devis, tas ir svarīgāks par katru līgumu. Tāpat arī bērniem: ja es kaut ko apsolu, tad izdaru. Par 99%. Ja neizdaru, tad es ar viņiem runāju par to.

Kā tu vari? Tev taču visi banketi, tāpat kā bērnu pasākumi, ir vakaros?

To es arī sen kādā intervijā dzirdēju, ka, ja man zvana bērns vai sieva, tad var būt karš apkārt, bet es pacelšu klausuli. Man tas ir palicis atmiņā, un pēc tā es vados. Es aizņemtībā varu nepacelt kādam cilvēkam, bet, ja es redzu, ka ir zvanījis kāds no ģimenes, tad es paceļu vai atzvanu, tiklīdz varu. Un arī, ja bērniem ir sporta spēle vai koncerts, es prioritāri izvēlēšos aiziet uz to.

Jo, redz, man pašam bija sāpīga pieredze manā bērnībā, kad kādu brīdi trenējos hokejā. “Latvijas bērza” komandā. Mums bija viena no pirmajām spēlēm, bet mani vecāki neatnāca. Mammai bija vakara maiņa vai kas, bet man tas tik ļoti... (domā, nogroza galvu) Tā ir laikam viena no manām bērnības traumām, kad es spēlēju hokeju un visu laiku skatījos tribīnēs: ir vai nav? Un tad brauc ar trolejbusu viens pēc spēles ar lielo somu uz mājām. Tādas emocijas es negribētu, lai piedzīvo mani bērni.

Vai tu esi kādreiz, Ērik, domājis par to, kādām jābūt labam tētim?

Jā, protams, esmu, bet tas nekad nav sanācis reālajā dzīvē. (smejas) Tāda turēšanās pie kaut kādiem izdomātiem priekšrakstiem drīzāk izdarīs kaut ko ļaunu nekā labu. Un skatos intuitīvi. Proti, dzīvo līdzi bērniem, jūti viņus, un viss būs kārtībā. No saviem vecākiem esmu mācījies vienmēr atbalstīt bērnu intereses. Sniedze gribēja šujmašīnu, nopērkam, lai šuj. Vai mikrofonu, lai var dziedāt. Es, piemēram, bērnībā sāku interesēties par putniem. Un, lai cik bija spiedīgi apstākļi, man ļoti ātri nopirka binokli, kas toreiz pāri par 100 rubļiem maksāja. Neskatoties uz to, ka es vēl tikko, tikko sāku ar to aizrauties, vēl lāga gads nebija pagājis. Tāpēc es arī savu bērnu interesi attīstu. Vai tā interese turpināsies, to nevar zināt. Bet arī darbā: ir projekti, kas tev liekas forši, bet nekas tur nesanāk. Tā kā runājot par ideālo tēti, vienkārši seko bērnam, – un gan jau ka būsi labs tētis...

Audzināšana prasa vērīgumu, vai ne? Kā putnu vērošanā – lielu uzmanību?

Jā, tu vēro. Bieži vien mēs varam bērnus virzīt vispār bez vārdiem. Viņš kaut ko dara, tu viņam palīdzi, pasniedzot, piemēram, mazāku āmuru, ja redzi, ka ar lielo viņš naglu neiesitīs. Nav vajadzības teikt: tev tas lielais āmurs nederēs, vajag tā un šitā! Nē, tikai noliec mazo āmuru. Tas nozīmē, tev jābūt blakus.

Vai tu esi apzināti domājis par meitas audzināšanu? Piemēram, balstoties uz psihologu pētījumiem, ka tētim jādod meitai īpaši daudz mīļuma, novērtējuma, cieņas, lai meita pēc tam šādu mīlošu un cieņpilnu attieksmi sagaidītu arī no puišiem un tamlīdzīgi?

Zini, mums mājās ir divi kaķi. Viens ir Melnis, kas nāk, apguļas klēpī un mīļojas. Otrs ir Pūce, kurai patīk, ka viņu paglauda, bet tad viņa aiziet. Ja Pauls ir kā Pūce, tad Sniedze ir kaķis, kam patīk ar cilvēkiem glausties...

Tomēr? Neskatoties uz strikto, komandējošo stiliņu?

Jā, jā, ar saviem tuviniekiem, protams. Ar svešiem būs distance. Tāpēc es apzināti neesmu domājis, ka jāzrāda lielāka mīlestība meitai. Tas notiek dabiski, jo tāda ir arī viņas prasība. Vēl joprojām viņai patīk, ka muguriņu pamasē. Ir jau lielāka, teikt īsti nesaka, bet apguļas, un es jau saprotu, ka, ja tādā kaķa pozā guļ, tad ir jāpamasē... (smejas) Kā var nemasēt, kā var nemīlēt? (smejas) Un tā dzīvē arī sanāk, ka meitu vairāk samīlē. Pauls dabū vairāk brāzienu.

Un vai meita var no tevis arī kaut ko vairāk izspiest?

Jā, jā. Piemēram, mēs dzīvojam dziļi mežā, un, ja vajag kādu jaunu apģērbu, tad ir jābrauc uz Rīgu. Sniedze tad izvēlas labāk doties ar mani, nevis ar mammu, jo ar mani var to un to, un vēl šito nopirkt. Katrā gadījumā, ja dodas iepirkties ar mani, tad iepirkumu maiss ir daudz lielāks nekā ar mammu. (smejas) Un arī mājās viņa pieprot izgrozīt tā, ka beigās Pauls izdara kādu darbiņu, nevis viņa. (smejas)

Vai jums pašiem ar sievu ir darbu dalīšana mājās?

Nu, tā plānoti nē, bet es jau agri visu esmu sācis pats darīt: savas drēbes pats mazgāju, toreiz nēsāja buktētas bikses, es gludināju, buktes taisīju, pats šuvu, ja saplīsa.

Tu vienīgais dēls esi?

Māsa man ir arī, astoņus gadus vecāka. Tāds mūsdienu feminisms ģimenē man nav pieņemams, ka sieviete nekad netaisa vīrietim brokastis, piemēram, ar pamatojumu, ka vīrietis var to izdarīt pats. Bet tikpat nesaprotama man ir vīrieša nevarība kādos darbos. Man nav grūti otram cilvēkam jebko izdarīt, ja tā ir mana sieva. Galvenais ir jautājuma nostādīšana. Mājās, piemēram, es pārsvarā gatavoju ēst, jo man vienkārši nav pacietības noskatīties, kā ilgi kaut ko taisa. Es tad vienmēr pieslēdzos un – čik, čik, čik! – gatavs! Saku: bērni, salieciet šķīvjus, sieva ātri sagriež maizi, un gatavs! Kādreiz galīgi negribas taisīt, tad es sievai saku: taisi šodien tu! Un tā nekad nav bijusi problēma.

Paturpinot par gatavošanu mājās, uzdošu tev stereotipisko jautājumu, ko visi droši vien viemēr prasa: vai tavi bērni (tāpēc, ka esi pavārs) gatavo mājās?

Neko daudz. Un tā ir mana kļūda, kas gan ir labojama vēl. Vārdu sakot, kad tu esi virtuvē pieradis pie perfektas kārtības un struktūras uz galda, kā es, tad, ja es redzu virtuvē nekārtību un haosu,  tas man ir tā... (šūpo galvu, pauzē) Es nevaru izturēt! Ja es tur redzu, ka kaut kā tur griež tā vai šitā, varu eksplodēt! Kaut gan es sev saku: tie taču ir mani bērni, vai ne?

Bērnu raidījuma “Kas te? Es te!” sižetos tu ļoti toleranti kopā ar bērniem gatavoji.

Tur bija savādāk. Tur jau es pats visu viņiem sakārtoju. (smejas) Bet savus bērnus, kad viņi ir gribējuši piedalīties, esmu atšuvis. Apmēram: pag, es pats! Kad sieva gatavo ēst, tad bērni drīzāk palīdz. Piemēram, Pauls nomizo kartupeļus. Un mēs ar Sniedzi esam mazliet kopā taisījuši. Viņai patīk kēksiņus cept. Bet kopumā – tas, ka viņi mājās negatavo neko daudz ēst, tā ir mana vaina, jā! Es būtu varējis iemācīt vairāk.

Bet varbūt tas atnāks ar laiku? Jo viņi ir redzējuši, kā to dara...

Nu kaut ko jau iemācu arī. Piemēram, tikko Sniedze, nepareizi mazgājot nazi, sagrieza pirkstu.

Kā pareizi jāmazgā, lai nesagrieztu?

Ar asmeni uz augšu. Paņem švammīti un mazgā no neasās puses. Tad noskalo un viss. Vienīgais, ko mūsu bērni ir ieguvuši: viņiem ēdienu pieredze ir lielāka. Piemēram, atbrauc ciemos bērnu draugi, un es  vienmēr prasu: ko jūs gribētu vakariņās? Vai kādu voka ēdienu, piemēram? Bērnu draugi nezina, kas tas tāds ir. Nepazīst produktus, ar ko nav saskārušies. Tāpēc, ja mūsu bērni negatavos, tad viņi vismaz būs gardēži. Viņi ir pagaršojuši visu ko.

Man reizēm liekas, ka vajadzētu tādu Vislatvijas ģimeņu izglītošanas kampaņu, lai lētas eļļas un citu nekvalitatīvus produktus cilvēki nelieto. Un neliek ēst saviem bērniem. Tas nav ekskluzīvi, tas ir visiem pieejami, diemžēl ēdienkarte daudziem ir ļoti ierobežota. Un tas ir tikai zināšanu trūkums. Mēs jau arī neesam ideāli – ēdam pusfabrikātus, un tad, kad ir liels nogurums: ai, uzcepam pelmenīšus! Bērni tad paši paņem un sacep. Arī kādi “roltoni” (ātri pagatavojāmās nūdeles – red.) stāv atvilktnē. (smejas)

Kā ir ar putnu vērošanu, kas ir tava bērnības aizraušanās, – vai tu dari to kopā ar bērniem?

Teikšu atklāti, īpaša interese viņiem par to nav. Bet nevilšus, man blakus un dabā dzīvojot, viņi tos putnus iepazīst. Piemēram, nesen atlidojušas, purvā dzērves kliedz – tad Sniedze uzreiz: dzērves, dzērves! Vai ierauga, ka baltā cielaviņa tekalē – to atšķir. Un citas, biežāk redzamās putnu sugas. Citreiz ejam griezes klausīties, agrā pavasarī – pūces. Ja dzirdu, ka pūces netālu ir, es uzlieku atskaņotāju, kas pūces provocē: ja tēviņš riesta laikā dzird pūces balsi, tad viņš lido tuvāk, dziedot skaļāk un skaļāk. Un tad mēs apskatāmies tuvāk meža pūcīti.

Kas tagad jau ir atlidojis?

Šogad jau ļoti vēls pavasaris, vietām vēl ir sniegs. Bet ir jau atlidojis sarkanrīklītis, peļkājīte – bērni tos neatšķir pēc dziesmām, tas ir grūtāk. Bet tūlīt pie mājas jau būs erickiņš, pelēkais mušķērājs, baltā cielava ir. Čursktes būs maija vidū, nē, jau ātrāk.

Čurkstes ir tās pašas bezdelīgas?

Līdzīgas kā bezdelīgas, bet ne gluži. Bezdelīgas taisa iekštelpās ligzdas, bet čurkstes – ārpusē. Pie tam – bezdelīgām ir atvērta ligzda, čurkstēm ir tāda pusbumbiņa.

Vai sieva arī par putniem interesējas?

Nē, nē. Es viens tikai. Bet citi mani paziņas, putnu vērotāji, ir daudz azartiskāki. Man jau nav primāri visus putnus pamanīt, man patīk tā sajūta: tu ej pa mežu un ieraugi dabas daudzveidību. Piemēram, tritoniņu ieraugi, vardītes vai visu ko citu. Jo vairāk pazīsti, jo ir interesantāk.

Arī Rīgas centrā, Jēkaba kazarmu akmeņainajā klājumā tekalē pa putniņam, un mēs, pavasarīgā noskaņā sarokojamies un izslēdzam intervijas mikrofonu.