Normunds Rutulis: Vīrietim jābūt pieejamam savai ģimenei jebkurā diennakts laikā

Sarunājot tikšanos ar Normundu Rutuli, viņš piedāvā  kādu kafejnīcu Blaumaņa ielā - ne tikai labās kafijas, bet omulīgā sarunu gara dēļ. “Pie tam, Blaumaņa, Lāčplēša un Avotu ielas ir mans bērnības rajons, te es bieži skraidīju ar draugiem un pie vecvecākiem,” viņš saka.

Normunds ierodas īsi pirms sarunātā laika, kad esmu vēl ceļā, un telefoniski atlidina jautājumu: kādu kafiju pasūtīt? Pēc brīža tiekamies kafejnīcas attālākā galdiņa nosacītā klusumā pie viņa espresso un mana kapučino, un Rutuļa nostādītās balss tembrs, pat pieklusināts, pieskandina daļu kafejnīcas telpas.

Savā dzimšanas dienā izteicies, ka, skatoties uz saviem bērniem, tev ir sajūta, ka dzīvē esi ko vērtīgu izdarījis. Vai piekrīti teicienam, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv sieviete un paplašināti – ģimene, miers un atbalsts mājās?

Protams, citādi jau nevar būt –  viena pagale jau negruzd? Manas vērtības veidojās ģimenē ar audžutēvu. Tas nebija sliktākais variants – mēs mīlējām viens otru. Bet tomēr es ar tēti nedzīvoju kopā, un, kļūstot vecākam, aizdomājos par to, ka man nekad nav bijis vīrieša, ar ko es varētu izrunāties līdz sirds patikai par jebkuru tēmu. Ar audžutēvu mēs runājām, bet ne tik dziļas tēmas. Viņš arī pēc sava rakstura bija kluss cilvēks. Un tā man pietrūka. Tāpēc, savu ģimeni veidojot, es aizdomājos par to. Un arī – lai es savu ģimeni netraumētu, lai es būtu balsts vienmēr. Kaut ne vienmēr ir sanācis.

Droši vien šī doma tev radās vēlāk, ne jaunībā, vai ne?

Jā, protams, jaunībā vispār par to neaizdomājas. Bet, man šķiet, vīrietim ir ļoti svarīgi to apzināties: ir jābūt pieejamam savai ģimenei jebkurā diennakts laikā. Piemēram, naktī celties un braukt. Tam pirmkārt jābūt gatavam. Nevis aizstāvēties pret iebrucējiem. Vienīgais iemesls, kad tu vari nebūt pieejams, ir, ja tu slims esi un nevari pacelt galvu. Bet arī – vai tad tu nevari ar 39 grādiem ķermenī staigāt apkārt? Var! Var izdarīt. Ļoti reti ir tādas slimības, kad tu vispār neko nevari izdarīt.

Tu, Normund, gribi teikt, ka aizstāvēt dzimteni šodien nozīmē nevis doties uz Ukrainu, bet aizstāvēt ģimeni? Pirmkārt.

Pirmkārt, jā. Jo ģimene ir mana valsts, mana karaliste, tikai es tās robežas varu nosargāt. Un to var izdarīt, īstajā brīdī esot pieejams, noderīgs, un nosvērti risināt situācijas. Starp citu, šī apziņa man, tādam emocionālam un karstasinīgam cilvēkam, ir sākusi nostiprināties tikai ar gadiem.

Nu – no cik gadiem?

No 35 apmēram. Puika man piedzima 36. Un tad atbildības sajūta pieauga. Lai gan tā man vienmēr ir bijusi, bet es to biju izbalinājis ar dažādiem dzīves apstākļiem. Un tā ir varbūt vienīgā lieta, ko man gribētos atgriezt atpakaļ un izmainīt.

Tu tagad domā kādu konkrētu gadījumu?

Jā. Tā ir bohēma, kas ir bijusi, tādi atsevišķi gadījumi. Tas, ko cilvēki par mani saka, tas man nozīmē arvien mazāk. Man ir svarīgi, lai es savā ģimenē, savā karalistē radītu mieru, saticību un izaugsmi. Tās ir trīs galvenās lietas, kas man ir ļoti svarīgas. Un tad es ar to strādāju: meklēju veidus, kā sevi nomierināt, kā neuzvilkties.

Šie trīs vaļi: miers, saticība, izaugsme – jums ir kopīgi ar sievu?

Sākotnēji tie ir bijuši mani. Bet tagad, trīsdesmit gadus kopā dzīvojot, mēs esam sapratuši, kur ir tās kopējās laipiņas, uz kurām uzkāpt abiem diviem. Un tagad mēs laipojam kopā.

Vai tu vari minēt piemēru? Jo visi to grib, bet ne visiem izdodas...

Nu, jā – nav jau tādas formulas, pēc kuras var darboties visi ...

Nē, tev jāpasaka formula! (smiekli)

(Smejas un ilgi domā) Grūti atcerēties gadījumu. Redz, nav nemaz mums arī viegli, jo mēs esam diezgan atšķirīgi. Mums nav grūti vienoties par estētisko pusi, bet tehniskajos jautājumos, piemēram, nomainīt plīts virsmu vai dzīvoklī grīdu, vai apkures sistēmu, – tur gan. Jo manai sievai kā sievietei ir tikai viens arguments: “Tas taču ir tik viegi izdarāms! Viss. Cik maksā? Skaidrs, baigi dārgi.” Bet es jautāju: vai tu zini, cik daudz ir jāizdara, lai sagatavotos grīdas nomaiņai? Ir jāiznes mēbeles, kur tās likt un kur tu dzīvosi tajā laikā utt., utt. Par to viņa domā vēlāk. Un tie ir tie jautājumi, kuros mēs esam atšķirīgi: es skatos vairāk uz tehnisko pusi, jo es zinu, kā tas ir izdarāms. Es varētu to darīt arī pats, bet neesmu pārliecināts, vai rezultāts būs tik augstvērtīgs, kā vajadzētu. Jo tik lielas pieredzes man nav. Jā, mēs ar audžutēvu cēlām māju, daudzus darbus es protu: nomainīt krānu vai salabot kanalizāciju, tas ir elementāri izdarāms. Turklāt – atšķirībā no padomju laika, materiāli tagad ir pieejami. Bet lielākos jautājumos, problēma ir, ka pieslēdzas emocijas. Un es cenšos iztikt bez tām, mēģināt izskaidrot, kas man laikam ne pārāk izdodas. Jo, piemēram, es kaut ko saku, bet sieva apgalvo: tu man to neesi teicis. Es brīnos: kā, es tev to teicu pirms dažām minūtēm. Tātad es esmu sacījis, bet neesmu saprotami paskaidrojis. Lūk! Trīsdesmit gadu laikā cilvēks ir jāiepazīst tā, lai saprastu, kā viņam pasniegt savu domu. Lai nerastos domstarpības.

Laikam tāds “ilgi un laimīgi” neiestājas uz mūžīgiem laikiem. Visu laiku jābūt vērīgam, lai to nepazaudētu, vai ne?

Tā jau ir, jā. Bet, apzinoties, cik forši ir būt blakus tam cilvēkam, ar kuru tu kopā esi audzis... Mēs agri apprecējāmies: manai sievai bija 20, man – 21.

Kā jūs satikāties?

Turpat Garkalnē, kur es dzīvoju ar vecākiem. No Rīgas pārcēlāmies, tas bija 1984. gads...

Un jūs ar audžutēvu kopā cēlāt tur māju?

Jā. Un mana nākamā sieva Iluta savukārt tur vasarā dzīvoja pie savas vecāsmammas.

Pag, cik gados tad jūs iepazināties?

Apmēram 14–15. Bet mēs tā – garāmejot. Tad tur pirmās ballītes, kur vairāk sapazināmies...

Garkalnē?

Nē, Ādažos. Kultūras namā. Arī koncerti tur bija. Atceros grupas “Odis” koncertu. Bet draugi man bija ne tikai Garkalnē, bet arī Rīgā, kur es mācījos 3. vidusskolā un vēlāk 2. vidusskolā. Tur bija tik foršs koris, Ludis Poselis bija mūsu diriģents, īsts profesionālis savā jomā, kas mūs vilka uz dažādiem koncertiem. Skaistākais bija brauciens uz Vācijas Federatīvo Republiku. (Vācija vēl bija sadalīta, Vācijas Federatīvā Republika bija brīva no padomju ietekmes – red.) Ar vilcienu. Atceros, Polijā vilciena sastāvam riteņus mainīja, jo Vācijā bija cita platuma sliedes. Visaizkustinošākais bija mirklis, kad mēs toreiz, 1988. gadā, Vācijā dziedājām “Saule, Pērkons, Daugava” un Latvijas himnu...

Jā, bet atgriežoties pie mūsu sarunas tēmas, tu pavisam drīz kļuvi tētis. Ļoti agri, vai ne?

Jā, man bija 22 gadi. 1993. gadā. Patiesībā, kad Linda piedzima, man vēl nebija 22. Viņa piedzima februāri, bet 22 man palika septembrī.

Vēl jau gribējās skriet, vai ne? Izglītība jau arī vēl nebija iegūta...

Nu ja. Mācījos Mūzikas akadēmijā, vokālistos pie Kārļa Zariņa, bet nācās pārtraukt, jo sākās sadarbība ar Raimondu Paulu. Koncerti un ieraksti. Mūzikas akadēmijas rektors [Juris] Karlsons man teica: izvēlies, tu nevari visu apvienot. Nu tā, un tad es normālu izglītību ieguvu tikai vēlāk – beidzu tā saucamos masovikus (masu pasākumu režisors – red.) Kultūras koledžā.

Tev noder, tu esi tāds, kas visu perfekti saplāno, arī savos koncertos.

Jā, man arī gribējās. Man vecāmamma bija tāda – viņai bija trīs augstākās izglītības, viņa vienmēr dzina mani mācīties. Es biju jaunākais no mazbērniem – ģimenē bijām trīs mazdēli un mazmeita.

Vai tu esi režisors un līderis arī savā ģimenē?

Jā, kādreiz tas bija īpaši izteikti – neviens neiebilda. Bet, meitai augot lielākai un tad jau piedzimstot dēlam, tas mainījās – bija arī citi viedokļi.

Kā lai kaut ko neļauj cilvēkam, kas ir tava kopija? Tava meita ir tik līdzīga tev, ka, šķiet, skatoties uz viņu, tu skaties uz pats uz sevi.

(smejas) Nu, tagad, gadiem ejot, arī kāds mammas vaibsts parādās. Bet vispār, jā. Mēs kā brālis ar māsu – esam arī ļoti tuvi.

Piemēram?

Atceros, kad viņa bija maza un es vakarā lasīju grāmatiņu, viņai ļoti patika, ka es lasu ačgārni: no augšas skatoties, pār grāmatas augšējo malu (smejas).

Tādā veidā tu viņai iemācīji to rotaļīgumu...

Jā, mēs ļoti daudz dauzījāmies. Atceros, pirms gadiem piecpadsmit – bija ļoti tveicīga diena un sāka gāzt lietus. Nu  tā, kā no šļūtenes. Mums nebija divu domu – mēs abi divi ārā, pat nevis pa durvīm, bet pāri balkona margai un tā pa peļķēm izārdījāmies, ka prieks! Vēl fotogrāfijas kaut kur ir. Un interesanti, ka pirms dažiem gadiem tāda pati situācija ar dēlu bija. Es saku: Runci, lecam ārā! Bet viņš man: tēti, ko tu, mums taču drēbes paliks slapjas! Un tad es sapratu, ka viņš ir atšķirīgs. Tādās ekspresīvās idejās Linda vienmēr mani atbalstīja: darām! Bet dēlam vajag pastāstīt, kāpēc tas jādara. Un, kamēr es stāstu, lietus jau ir beidzies.

(Smiekli) Nu tas nav tavam temperamentam!

Jā! (smejas). Ar Lindu bija citādāk. Viņa brauca arī man visur līdzi, viņa ir izaugusi aizkulisēs...

Vai nav tā, ka nevis viņa brauca, bet tu viņu staipīji līdzi?

Es staipīju, bet viņai tas patika!!! Iepretim dēlam, kas tikai tagad, kad atsākās kaut kāda koncertdarbība pēc Covid-19 pandēmijas, viņš man saka: vai es drīkstu aizbraukt tev līdzi? Es saku: kāda runa, večuk? Bet līdz tam viņš nekad nav izrādījis interesi. Bērni ir atšķirīgi. Dēls ir sievas raksturā iedzimis, tāds mierīgāks, kaut arī emocionāls, bet introverti emocionāls. Kas man mazliet uztrauc – ka viņš neatstāj sevī par daudz. Bet viņš arī ir enerģisks. Un muzikāls ļoti, – pianists.

Cik viņam tagad ir?

14. Mēs kādas mūzikas producēšanas lietas kopā palēnām darām.

Vai tu atceries laiku, kad Linda bija pavisam maza? Kā tas bija? Tev bija Maestro, mācības. Kas ņēmās ar Lindu?

Tajā laikā es strādāju kazino. Darbs bija pa naktīm vai pa diennaktīm, un man vajadzēja arī pagulēt, bija tā sarežģītāk. Līdz Lindas trīs gadu vecumam Iluta ņēmās ar Lindu. Nu tas, man šķiet, arī tīri loģiski, mamma ir vissvarīgākā sākumā. Es pelnīju naudu un centos, lai manas meitenes jūtas labi. Atceros tikai, ka tajā laikā vēl nebija pamperi, mēs sākām ar autiņiem. Nu tos, protams, Iluta mazgāja un sekoja tam līdzi. Mēs esam ļoti kārtīgi un nekautrējamies veltīt tam laiku.

Tas jums ir abiem, ja?

Jā, tas mums abiem. Tajā ziņā mums nekādu domstarpību nav, tas ir forši.

Kur jūs dzīvojāt?

Sākumā mēs dzīvojām pie Ilutas mammas Mīlgrāvī, netālu no Mangaļu stacijas. Tad mēs pārcēlāmies uz Purvciemu pie Ilutas tēva māsas – viņa dzīvoja viena trīsistabu dzīvoklī. Un neiebilda, ka mēs dzīvojām divās istabās. Tikai ar norunu, ka izremontēsim dzīvokli, tai skaitā viņas istabu. To es izdarīju. Pēc kāda laika mēs sākām īrēt dzīvoklīti pie ''Minskas''. Un tad Iluta mani ierosināja apdomāt, ka labāk varbūt maksāt līzingu par savu dzīvesvietu, nekā tērēt naudu īrei. Atradām dzīvokli pārbūvētā bērnudārzā. Un, šķiet, tieši bērnudārza aura tai mājai ļoti daudz ko devusi. Tur ir sadzimuši bērni ļoti daudzām ģimenēm.

Un mājai ir arī pašiem sava teritorija apkārt, kā tas bērnudārzam mēdz būt?

Jā, mēs tur visi cits citu pazīstam.

Un dēls piedzima tur?

Jā, bija ļoti ērti bērnībā. Kad viņš pats sāka iet ar kaimiņu puikām ārā, mēs droši palaidām, un – visu tu redzi, kur viņš ir.

Bet temperamenta ziņā viņš ir tuvāks ar mammu, ja?

Jā, protams. Iluta arī nelec pāri balkona margām lietū. Tāpat kā dēls. Un nekāpj augstu. Un viņu nekā nevar pielauzt.

Bet varbūt tas ir sievišķīgi. Grūtāk būtu, ja sieviete vienmēr būtu tā iniciatore un vīrietis neparakstītos.

(smejas) Droši vien, ka jā. Lasot par attiecībām, tas nav slikti, ka pārī ir dažādi temperamenti.

Kas tev Ilutā sākumā iepatikās?

Vizuālais, bez šaubām! Ļoti skaista sieviete! Rakstura īpašības jau iepazīst vēlāk. Un mēģini sadzīvot. Es domāju, ka svarīga arī sevis nepārvērtēšana. Otra priekšā.

Kādā ziņā?

Ka es uzskatu sevi par gudrāku. Vai labāku lēmumu pieņēmēju, piemēram. Svarīgi saprast, ka nav tāda otra cilvēka, kā tu. Izņemot varbūt manu meitu (smejas). Un daudzi, es domāju, šķiras tieši tāpēc, ka negrib sevi audzināt. Tas, ko tagad sauc par empātiju. Vai tu esi empātisks vai ne.

Tu esi teicis, ka strādājot kopā ar Maestro, kādu brīdi tev bija zvaigžņu slimība. Varbūt tas notiek arī ģimenēs – cilvēki saslimst ar zvaigžņu slimību? Uzskata sevi par gudrāku.

Nu droši vien, jā.  Es par to domāju daudz. Bet sava identitāte arī jānotur. Nevar būt tā, ka tu pilnībā zaudē savu kodolu otra cilvēka dēļ. Tā arī nedrīkst.

Šausmīgi grūti nostaigāt par naža asmeni...

Grūti, jā. Bet tas ir labākais. Naža asmens ir tas, pa kuru staigā mākslinieki visu laiku. Man patīk domāt: jo tu vairāk spēj balansēt uz neprāta robežas – bet neaizejot par tālu – jo tu esi veiksmīgāks mākslinieks. Saprāts nespodrina mākslinieka būtību. Tikai neprāts. Ģimenē varbūt tāpat: tev ir jābūt mazliet neprātīgam, lai atrastu oriģinālo variantu, kas der jums abiem. Un nomierinot abas puses, nevis uzvelkot.

Un galu galā – tas ir jādara arī bērnu dēļ. Jo viņiem jau tu vari teikt visu ko, viņi tikai no piemēra skatīsies, vai ne?

Jā. Viņi tikai skatīsies. Un atkārtos.

Vai esat arī ar meitu Lindu par to runājuši? Viņai tagad jau ir sava ģimene.

Nē, par to neesam runājuši. Jo man patīk znota dzīves skatījums, kas, starp citu, ir atšķirīgs no manis. Tiešums viņam ir liels. Nekautrēšanās pateikt, kā viņš redz lietas patiesībā.

Tu arī esi tiešs.

Jā. Bet man piemīt dzēlīgs tiešums. Es varu iedzelt. Īpaši, kad ir saspringta situācija, tad mans dzēliens var būt ļoti sāpīgs. Es cenšos apslāpēt, nepazaudējot pavisam.

Kad tu to izmanto?

Strīdos. Es pasaku īsi, bet sāpīgi. Tādā veidā es mēģinu problēmu noformulēt vienā vārdā. Iemeslu, kāpēc problēma ir radusies. Un sliktā lieta tajā ir, ka cilvēkam, kam tas ir adresēts, dzēlīgums nogriež loģisko domāšanu, un viņš vairs nedzird pārējo, ko es saku. Tā ir mana problēma. Un, pat ja tā nebūtu mana problēma, ja tā būtu otra cilvēka problēma, – tas ir vienalga. Man un tikai man ir pie tā jāstrādā, kaut kas jāmaina, lai mēs varam nonākt pie mierīga rezultāta. Tāpat kā ar bērnu – viņam ir jāizskaidro viņa valodā. Un nav ko vainot bērnu, ja viņš nesaprot.

Pastāsti vēl par savu dēlu Edvardu!

Jā, par vārdu. Mans vectēvs bija Eduards. Un tā pārmantojamība man patīk. Dēla vārds ir ar atsauci uz vectēvu, bet ar niansi – nevis Eduards, bet Edvards, lai viņam ir sava identitāte. Kad viņš piedzima, es biju jau pieredzējušāks vecis. Man bija 36. Šķiet, 33 gados vīrietis mainās. Biju lasījis, ka sākot no 30 gadiem vīrietim arī jāsāk nopietni domāt par to, kāds ir viņa vidukļa apkārtmērs, jo tāds būs arī turpmāko dzīvi (smejas). Un es sev noformulēju: eu, viss, ir jābeidz ēst; nekādus “Lidiņus” vairs! (smejas)

Beidzi arī?

Jā, es tam sekoju līdz. Bet puika – viņš mums bija Dieva dāvana. Mēs gribējām otru bērnu un mēģinājām vairākkārtīgi, neizdevās. Bet tad viņš pats pieteicās. Es atceros brīdi, kad Iluta man zvanīja. Es braucu pa krastmalu mašīnā, garām Spīķeriem, biju pie dzelzceļa tilta, kad Iluta man pateica, ka mums būs dēls! Tas bija neizsakāms brīdis. Esmu diezgan ciets vecis, kaut emocionāls, un asaras man arī ir, kaut par citām lietām nekā pārējiem. Bet šis bija gadījums, kad es izplūdu asarās. Tā bija tāda Dieva sūtīta vēsts: Runci, tev būs Runcis!

Tevi par Runci sauca ģimenē?

Jā, mamma mani par Runci sauca. Un es puiku par Runci, par Runčukiņu. Un tā ir joprojām. Jo, kad viņš dzima, man jau bija cita apziņa. Pirmdzimtā Linda man, protams, bija baigais lepnums, bet es neapjautu, cik tā ir liela vērtība. Ar Edvardu bija citādi. Sākumā bija ļoti lielas bailes par viņu, likās, ka kaut kā īpaši jāsargā. Un par Ilutu es ļoti uztraucos. Ar mazo Edvardu es arī ļoti daudz laika pavadīju – gan pamperus mainīju, gan staigāt gāju. Un tā kaifa sajūta, ka desmit minūtes pēc dzimšanas es viņu varēju saņemt rokās. To es atcerēšos visu mūžu. Biju laimīgs cilvēks. No tā brīža esmu laimīgāks. Puika ir kā laimes spīdeklis.

Lindas dzimšanā tu nepiedalījies?

Nedrīkstēja vēl. Es viņu pa īstam ieraudzīju tikai nedēļu pēc dzimšanas. Bet tad es biju citādāks. Kad viņa bija maza, mani ļoti kaitināja raudāšana pa naktīm, bļaušana. Ar puiku es pat centos naktī celties augšā, sievai teicu: es tikšu galā. Bet Iluta vienalga negulēja, viņa laikam nebija pārliecināta, vai es visu izdarīšu labi, un mēs beigās nolēmām, ka nav jēga abiem diviem naktī celties augšā. Man arī tajā laikā bija svarīgi koncerti, vajadzēja izgulēties. Nu tā. Bet puiku cenšos arī savās interesēs iesaistīt.

Ar tehniku un močiem?

Jā, lai var dabūt mopēda tiesības. Viņš man prasīja motorolleru, es teicu: nē, vecīt, kamēr tev nav tiesību, nekāds motorollers! Mēs arī uz kartingiem abi braucam, jau gadus četrus piecus, mopēdiņš viņam bija jau savulaik nopirkts. Ar riteni viņš brauc, tāpat kā māsa. Pat ziemā uz skolu. Kājām jāiet minūtes 25, bet ar riteni – pa 10 minūtēm var tikt.

Tu viņam piedāvā visas iespējas.

Jā, jo esmu iegaumējis kolēģa Vlada Goldberga stāstu par divām pusmūža māsām, kas saņēma no vecākiem lielu mantojumu. Tam nebijis vairs pielietojuma. Agrāk vajadzējis. Un tā es arī savus bērnus audzinu: dodu viņiem šobrīd to, ko varu iedot. Protams, nešaujot pār strīpu. Ja puika grib aifonu, es viņam nepirkšu, viņam ir normāls budžeta telefons. Jo jaunam cilvēkam nav vajadzīgs telefons, dārgāks par 1000 eiro, es mēģinu to zīmēšanos dabūt ārā.

Te es tev nevaru noticēt, jo tu bērniem dāvini mašīnas dzimšanas dienā: vienam jau esi uzdāvinājis un otram solījis, ja prese nemelo?

(smejas) Nu tas arī – pie nosacījuma. Es visu nodrošinu – arī skaņu tehniku tikko nopirku, jo viss jau nolietojas. Un par to mašīnu Lindai – divdesmit gadu jubilejā, jā, bija tāda lieta! Tas bija laiks, kad viņa sāka no mums atsevišķi dzīvot, pirms deviņiem gadiem. Bet zini, viņa ir ar tās markas auto augusi (gan Normundam, gan viņa sievai Ilutai ir tādas pašas markas auto – red.). Starp citu, viņa pat neatceras, kad bija man teikusi, ka grib sarkanu mašīnīti ar melnu jumtu. Bet man tas bija iesēdies atmiņā, meklēju un viņai sagādāju. Un tā ir tā lieta: palutini savus bērnus, kamēr vari. Bet no otras puses – tā nav lutināšana. Jo auto - tās ir arī rūpes un izdevumi.

Un viņa pati par to rūpējās?

Nu patiesībā jau es (smejas). Bet kopš viņa ir apprecējusies, vairs ne. Tagad viņai ir vīrs, un tās lietas man vairs nav jākārto.

Un tagad tev ir arī mazbērns?

Jā, Otīlija. Pusgads jau. Sāk jau stutēties uz rociņām, atšķir tēti no opja... Tik forši!

Redzēs, kāds jums būs kontakts, kad paaugsies. Meitenēm ne tikai tēti, arī vectētiņi ir ļoti svarīgi.

Jā, pretējais dzimums. Man ar mammu arī vienmēr ir bijušas tuvas attiecības. Esam līdzīgi raksturi. Es mammai gan runāju pretī, daudz vairāk nekā mani bērni. Mēs abi izteicām, ko gribējām un pēc piecām minūtēm: mīļo mammucīt! Un – mīļo dēliņ! Nolaidām tvaiku un viss. Linda man mazāk runāja pretī. Klausījās, neteica neko daudz.

Nu tev jau arī nepateiksi ar taviem dzēlieniem (smiekli)

Nu, jā, iespējams... 

Kā lapsene...

Nē, nedrīkst! Citādi atkal iedzels (smejas). Puikam gan es nedzeļu. Un, ja Lindu ar siksnu biju pat nopēris...

Ko? Meitu? Ar siksnu?

Jā! Es arī no mammas dabūju pats savulaik. Un ne reizi vien.

Nu, jā, kādreiz jau tas tā neskaitījās...

Vai, dieniņ! Es dabūju kārtīgi! Gan no vecākiem, gan skolotājiem! 3. videne bija stingra, pat despotiska, ieskaitot direktoru Bērziņu, – man deniņos visi mati bija izrauti! Ausis bija regulāri ieplēstas te, pie ausu ļipiņām. Un kožļene matos: reiz es aizgāju neatļauti ar kožļeni uz moderno deju stundu, skolotājs man iesmērēja matos to kožļeni! Bet tas nebija nekas tāds, kā tagad! Toreiz: pats saproti savu kļūdu un tiec ar to galā! Mammai es nekad nesūdzējos. Skolas lietas – pats tiku galā. Arī tagad – ja man ir stress, es vienalga varu paralēli strādāt un normāli darīt lietas.

Prasmes uzņemties atbildību par sevi un vēlāk par citiem. Un tu vēl arī māsu audzināji, vai ne?

Jā. Man septiņi gadi bija, kad māsa dzima. Es biju desmitgadīgs puika, kad uzņēmos audzināšanu.

Vecākā brāļa sindroms – rūpēties? Un par ko tad tu Lindu nopēri, atceries?

Nu par kaut kādiem sīkumiem, kas uzkrājās. Es esmu viņai arī atvainojies par to. Viņa teica: “Tēti, tu joks esi? Es neturu uz tevi ļaunu prātu, es to sen esmu aizmirsusi.” Es viņu nopēru laikam par to, ka sienas viņa bija sasmērējusi vai kaut kas tāds.

Tu jau nepiederi pie modernajiem vecākiem, kas ļauj bērnam izpausties, zīmējot uz sienas, vai ne?

Kad puika auga, es neiebildu. Jo tagad es zinu, ka audzināšana ir nevis ar spēku, bet ar prātu. Nu, kad es Lindai uzšāvu, man vēl nebija prāta. Nu, ko es varu darīt, ka tāds es biju?

Bet, zini, nopietni runājot, kādreiz standarti bija citādāki. Kādam tētim būt, kādam vīrietim. Par to tik daudz nerunāja.

Jā, bet tagad es esmu tajā pusē, ka nevajag bērnus pērt. Lai gan reizēm, kad ar puiku mums sanāk domstarpības par neizdarīto, es saku: tev vajag uzšaut, tu nesaproti? Bet es zinu, ka tad cilvēks noslēdzas. Kad es paceļu balsi, viņš vairs nedzird neko, ko es saku. Man jau tā ir skaļa balss. Es cenšos samazināt decibelus, ne vienmēr izdodas. Bet ar katru reizi tā agresivitāte samazinās tomēr.

Otīlijai, savai mazmeitai, tu varbūt ļausi zīmēt, vismaz vienu krustiņu uz sienas? (smiekli)

Jā! (smiekli). Jau tagad ļauju. (smiekli)