Mūziķis Arnis Miltiņš: Man ar tēti bija «svētdienas attiecības»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 7 mēnešiem.

Komponists un mūziķis Arnis Miltiņš ir tētis trīs pieaugušiem bērniem – diviem dēliem un meitai – un nesen iejuties jaunā lomā, kļuvis par vectētiņu. Pats audzis ģimenē tikai ar sievietēm, bet ar tēvu viņam bijušas vien "svētdienas attiecības", kā viņš tās dēvē pats. Par spīti tam, ka tēvs iebildis viņa mūzikas karjerai, tikai pieaugot Arnis saprata, ka tēva mudinājums darīt kaut ko praktisku bijis mīlestībā teikts: "Tēvs tomēr ir tēvs, un praktiskas iemaņas dzīvē būtu nākušas tikai par labu."

Ar Arni Miltiņu esam darba draugi no 90. gadu beigām, kad Latvijas Televīzijā veidojām bērnu raidījumu ciklu "Alfona māja", – par tēti un viņa puisīti, iedvesmojoties no zviedru animācijas filmām par zēnu Alfonu Obergu un viņa tēti. Tas bija laiks, kad Latvijas likumdošana vēl nepiedāvāja iespēju tētiem doties bērna kopšanas atvaļinājumā, kad par tēvu lomu ģimenē publiski tik daudz vēl nerunāja, un, saprotams, arī paši tēvi nedalīja savu bērnu audzināšanas pieredzi. Toreiz, 90. beigās, mums abiem ar Arni bija mazi bērni, tēva un bērna attiecību tēma mums šķita aktualizējama, un tēva autoritāte – sarunas vērta. Patiesībā šis – tēvu lielo interviju cikls "Mans tētis" – ir savulaik aizsāktās sarunas turpinājums, tikai mazliet citā žanrā. Esmu ļoti priecīga, ka jau otro reizi varu aicināt Arni tēta lomā, šoreiz – nevis kā aktieri, komponistu un dziedātāju, bet gluži autentiski – daloties savā privātajā, trīs pieaugušu bērnu tēta un nu jau arī vectētiņa pieredzē.

Dace Leimane: Nu, jā Austris,  tā tev ir pavisam jauna pieredze – tavs pirmais mazbērns, tikko divas nedēļas vecs mazs, mazs cilvēciņš, gandrīz tik mazs kā "Mazais cilvēks" no sērkociņkastītes Ērika Kestnera burvīgajā stāstā...

Arnis: Jā, Kestnera "Mazais cilvēks", atceros šo grāmatiņu... (smaida). Un atceros sevi, savas sajūtas, kad mums ieradās pirmais dēls – Kārlis. Atceros savu atbildības sajūtu. Par viņu un par ģimeni. Manas ģimenes veidošanās laiks – astoņdesmito gadu otrā puse un deviņdesmito sākums – sociāli un valstiski sarežģīts, bet reizē arī ļoti iedvesmojošs laiks. Viss dinamiskā attīstībā, visu laiku skrējienā. Katram laikam ir savi izaicinājumi… Tagad tāds laiks ir manam dēlam Jānim (Jānis Miltiņš – mūziķis, kam ģimenē ar Ievu Sutugovu, dziedātāju, nesen piedzimis dēls Austris). Es ar prieku skatos, kā Jānis un Ieva iejūtas savās jaunajās lomās un rūpējas par mazo Austri. Tas ir skaisti. Kad es kā vectētiņš pirmo reizi paņēmu uz rokām mazo cilvēku, izjutu apbrīnojamu tuvības sajūtu. Tas ir kas pilnīgi cits nekā toreiz, kad auga manējie.

Saproti, ka tas nav tavs bērns, un tomēr – tas ir tavs turpinājums. Tu skaties uz šo "cieto disku", kas tagad ir jāuzpilda, kaut gan šis cietnis nav tukšs – tur visa informācija ir iekšā, vai ne?

Mans tētis

LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.

Pārņem savādas sajūtas, bet interesantākais, ka mums ir komunikācija. Kaut gan nekas par to neliecina (smejas), varbūt tās ir tikai manas iedomas? Jebkurā gadījumā, šī ir jauna pieredze, kad mans tiešais skrējiens ir apstājies, un es tagad varu šūpot lidmašīnu, kā kārtīgs pensionārs (smejas) un dzīvot savās radošajās idejās, kuras mani joprojām nepamet, paldies Dievam. Bērni ir savās dzīvēs un nedzīvo vairs kopā ar mums, un mēs ar sievu (mākslinieci Ināru Garklāvu) varam veltīt laiku viens otram – darīt to, ko pārtraucām vairāk nekā pirms 35 gadiem, kad sāka dzimt bērni un mūsu dzīvē parādījās citas prioritātes.

Bet tas ir lieliski, ka jūs ar Ināru to formulējat tik optimistiski un veselīgi. Psiholoģijā tas, ka bērni aiziet no dzimtajām mājām, bieži tiek saukts par "tukšās ligzdas" sindromu, kur nereti parādās problēma, ka tēvs un māte vairs nemāk veidot attiecības, esot tikai divi vien.

Es patiesībā esmu ļoti priecīgs, ka gan Jānis, gan jaunākā meita Laima dzīvo vienā rajonā ar mums. Esam ļoti tuvu, bet čībās tomēr neaiziesi! Un tas ir ļoti labi – distanci vajag. Mūsu vecākais dēls Kārlis dzīvo Āgenskalnā, priecājamies, kad viņš apciemo mūs. Mēs ar Ināru cenšamies būt ļoti toleranti un lieki netraucēt.

Nu, jā, smalkjūtības jautājums ģimenēs allaž ir ļoti aktuāls.

Jā, mēs katrs nākam no savas ģimenes. Mani, piemēram, ir audzinājusi māte.

Jā? Es neko daudz nezinu par taviem vecākiem...

Jā, kad man bija septiņi gadi, mani vecāki izšķīrās, un es paliku sieviešu kompānijā – ar savu septiņus gadus vecāko māsu, mammu un omīti. Mamma bija inženiere – ļoti racionāls, eksakts cilvēks. Viss bija saplānots, un pie tā viņa stingri turējās. Omīte savukārt rūpējās par māju un gatavoja ēst. Kad māte saprata, ka man ir talants mūzikā, viņa izlēma, ka man jāspēlē akordeons. Un, lai gan pasniedzēji teica, ka ar manām muzikālajām dotībām būtu pareizāk izvēlēties klavieres vai varbūt vijoli, mamma skatījās ļoti racionāli: "Nu, nē, klavieres nevar paņemt līdzi, bet ar akordeonu viņš aizies uz jebkurām kāzām un nopelnīs sev maizi." (smejas) Mana māte bija ļoti neatlaidīga, par ko tagad esmu viņai pateicīgs. Piemēram, man bērnībā bija x formas kājas. Kad mani aizveda uz traumām, tad tur pateica, ka mani nekad neņems armijā, es nekad nedejošu un nesportošu (smejas). Man toreiz bija trīs gadi, un no tā brīža līdz skolas laikam māte katru dienu man veica kāju masāžu. Lai iztaisnotu kājas, man uz grīdas bija jāsēž lotosa pozā, bet krēslā – ar kājām aptverot krēsla kājas. Visu mūžu esmu bijis kustībā: lēcis, skrējis, dejojis, konservatorijā apguvu arī baleta pamatus, esmu dejojis arī "Dancī" (savulaik viens no Latvijas vadošajiem tautas deju kolektīviemaut.), par ko jāpateicas mātei.

Arnis ar Ināru
Arnis ar Ināru

Jā, skatoties uz tavu speciālo riteņbraucēja tērpu un velosipēdu, ar ko tu ieradies, es tam ticu pavisam droši.

Jā, riteņbraukšanai esmu ļoti nopietni tagad pievērsies! (smejas) Un elpošanas vingrinājumiem. Un vingrošanai un soļošanai… Ja kāds man to agrāk būtu teicis, ka es to darīšu katru dienu, – es skaļi smietos. Bez mammas [ieaudzinātās] neatlaidības tas nebūtu bijis iespējams. Tāpat arī mūzikas skola, kur man ļoti gribējās iet, bet tikai līdz brīdim, kad es aizgāju uz pirmo stundu un sapratu, cik lielu ikdienas darbu prasa instrumenta spēles apguve. Akordeons man dienā bija jāspēlē divas stundas. Kamēr citi bērni pagalmā spēlējās, es mājās spēlēju akordeonu. Mamma sēdēja man blakus, adīja un klausījās.  Kad spēlēju gammas, tika likti sērkociņi: cik reizes esmu nospēlējis. Ja nokļūdījos, tad sērkociņš netika ieskaitīts. Tad emocijas sita augstu vilni… tika pielietotas gan Suhomļinska, gan Dzeržinska metodes… (smejas). 

Bet tie bija citi laiki. Abi mani vecāki, starp citu, bija kādu laiku dzīvojuši Krievijā – mana mamma, kopā ar manu vecomāti, Ļeningradā (tagadējā Sanktpēterburgā) pārcieta blokādi Otrā pasaules kara laikā, kad pilsēta bija ielenkta, bez pārtikas un bez siltuma, un vēlāk pabeidza tur augstskolu. Kad vasarā atbrauca uz Latviju ciemos pie radiem paskatīties, kā izskatās dzimtenē, laimīgas apstākļu sagadīšanās dēļ te atrada darbu un palika. Savukārt mans tēvs ir dzimis Krievijā, un viņš sākumā nerunāja latviski...

Bet uzvārdā Miltiņš?

Es esmu mātes uzvārdā. Mana tēva uzvārds ir Jākobsons. Tēva vecāki abi bija revolucionāru ideju atbalstītāji un Pirmā pasaules kara laikā dabūja bēgt uz Krieviju. Sākoties 1937./1938. gada Staļina represijām, vecaistēvs nonāca cietumā un 1938. gada 4. martā, vienā dienā ar Maskavas latviešu teātra "Skatuve" aktieriem, tika nošauts Butovas poligonā pie Maskavas. Pēc kara vecāmāte ar dēliem atgriezās Latvijā. Tā kā tēvs bija dzimis Krievijā un ģimenē netika lietota latviešu valoda, viņš latviski neprata. Vēlāk, kad bija jau iepazinies ar mammu un izveidojuši ģimeni, viņš, lai iemācītos valodu, katru dienu lasīja pa lappusei no Andreja Upīša grāmatas "Zaļā zeme". Mamma stāstīja, ka tēvam tas prasījis trīs gadus, bet rezultāts bija lielisks – ļoti laba literārā valoda, pie tam bez akcenta. Skolas laikā es nespēju pievarēt "Zaļo zemi", bet vēlāk, respektējot tēva piemēru un arī – lai uzlabotu savu valodu, to izlasīju. Man gan tas prasīja mazāk laika (smejas).

Bet tādas īstas tēva pieredzes tev pašam nav, vai ne?

Jā, es augu ģimenē bez tēva, un, tā kā viņš bija tas, kurš aizgāja no ģimenes, viņš mammai vienmēr palika "vainīgais". Un, tā kā mamma man bija tuvākais cilvēks, centos reizēm tēvam pateikt kaut ko sliktu, aizskarošu… Man likās, ka tā es aizstāvu savu mammu. Lai gan nedzīvojām kopā, tad, kad iestājos mūzikas skolā un gāju dziedāt uz Pionieru pils kori, tēvam bija iebildumi, nepatika. Viņš teica, ka vīrietim dzīvē ir jāmāk praktiskas lietas, ka jāmācās par atslēdznieku. Jau vēlāk, kad biju sācis koncertēt, vienā no tēva jubilejām viņam un viesiem nodziedāju koncertu.

Arnis kopā ar Ināru
Arnis kopā ar Ināru

Kad redzēju tēva acīs asaras, ļoti gribējās ticēt, ka esmu viņu pārliecinājis par savas izvēles pareizību – dzīvē nodarboties ar mūziku. Tobrīd šīs asaras mani gandarīja.

Tagad to atceros gan ar smaidu, gan skumjām… Arī ar kaunu. Tēvs tomēr ir tēvs, un praktiskas iemaņas dzīvē man būtu nākušas tikai par labu.

Cik tev gadu bija toreiz?

Es jau mācījos konservatorijā, kādi 22 gadi varēja būt. Nu, jā, es stāstu par savu tēvu tā iemesla dēļ, ka tas mani veidoja par tādu tēvu, kāds esmu es pats.

Tajā brīdī kafejnīcā, kur mēs ar Arni runājāmies, ienāk viņa jaunākā meita Laima – smaidīga un starojoša, gariem, blondiem matiem. Vēl pirms dažām dienām viņi kopā ar tēti muzicējusi kādā pasākumā, jo Laima, kaut strādā kultūras vadības jomā, arī dzied un spēlē vijoli. Šodien viņa ir izbrīvējusi laiku, lai dalītos stāstos par savu bērnību un tēti, ar ko – tas ir skaidri redzams  viņai ir ļoti tuvas, brīvas un mīlošas attiecības. Arnis saka, ka Laima, atšķirībā no dēliem, ir ļoti līdzīga Arņa mammai, "met, kā gribi, vienmēr nokritīs uz visām četrām".

Manai mammai bija teiciens, ko viņa teica krieviski: "ja nebila krasiva, ja čertovski mila..."

Mēs ar Arni smejamies, bet Laima skatās lielām acīm, jo krievu valodu nesaprot.

Es iztulkošu: "Es nekad neesmu bijusi skaista, bet velnišķi pievilcīga gan!" Bet krieviski tas skan labāk!

Jā, tā ir... Bet atgriežoties pie tēva. Lai gan viņam bija jauna ģimene, viņš mani regulāri apciemoja, dāvināja dāvanas. Šķiet, septiņu vai astoņu gadu vecumā pat uzdāvināja man magnetofonu, kas tajā laikā bija kaut kas īpašs! Mēs braucām arī uz Zilajiem kalniem slēpot, viņš veda Rīgā uz "Dinamo" stadionu ziemā slidot, vizināja mani ar motorlaivu – iespēju robežās godprātīgi pildīja savu tēva pienākumu. Mums bija labas, svētku attiecības…

Miltiņu ģimene
Miltiņu ģimene

Arī ar tavu māsu viņam tādas bija?

Citādākas. Mana māsa ļoti mīlēja tēvu, un viņš – māsu, jo tēvi ļoti mīl meitas, viņiem ir īpaša sasaiste (paskatās uz Laimu), tā tas ir, un tur tu neko nepadarīsi! Bet arī es ar tēvu izjutu sasaisti. Tas bija vēlāk. Tēvam jau bija diezgan daudz gadu, kad viņu ievietoja slimnīcā uz operāciju. Domāju, ka viņam nav nekas nopietns, kā dēļ būtu jāuztraucas. Bet naktī redzēju šausmīgu murgu par tēvu, kaut gan es parasti vispār nemēdzu sapņot. Izrādījās – tēvs gandrīz bija aizgājis tajā naktī. Pēc tam mēs sākām vairāk tikties un runāties. Tēvam tika atklāta onkoloģiska slimība, kura strauji progresēja. Es tajā laikā dziedāju kamerkorī "Versija", un mēs gatavojāmies koncerttūrei Austrālijā. Izlēmu, ka nebraukšu, bet palikšu Rīgā. Jēkaba katedrāles diakons Gunārs, kurš bija arī kamerkora garīgais tēvs, uzskatīja, ka man ir jābrauc, bet uzzinājis, ka tēvs nav kristīts, teica, ka viņš ir TAM jāsagatavo un jānokrista.

Tas bija baigi sarežģīti, jo es sapratu – tas nozīmē pateikt, ka viņa stundas ir skaitītas. Es to izdarīju, tēvs sāka raudāt, tas bija ārkārtīgi grūti.

Bet viņš piekrita kristīties, ar noteikumu: "Lai mani nokrista arhibīskaps!" (smiekli). Jā, ja nevar Romas pāvests, tad augstākais, kas Latvijā ir. Jā, kas man cits atlika? Es zvanīju arhibīskapam.

Kurš toreiz bija?

Jānis Vanags! Es to uzdrīkstējos tāpēc, ka mēs ar arhibīskapu kādreiz bijām kopā dziedājuši folkloras kopā "Skandinieki". Jā, es viņu sazvanīju, izstāstīju situāciju un atvainojos, ka vēršos pie viņa ar šādu lūgumu, bet tā bija mana tēva griba.

Un Vanags bija tik pazemīgs, ka atnāca?

Viņš būtu atnācis, bet nevarēja – viņam bija ieplānots brauciens uz Dāniju. Viņš teica – pasaki tēvam, ka es sūtu viņam mācītāju savā uzdevumā. Tas bija gados jauns mācītājs, kurš atnāca un veica kristīšanas ceremoniju. Pēc kristībām tēva jaunā ģimene bija sarūpējusi svētku pusdienas, pēc kurām mēs visi kopīgi pasēdējām un runājāmies. Gan par dzīvi, gan par Dievu. Aizsākās diskusijas par ticības jautājumiem, viedokļi bija dažādi, un tēvs, klausoties mūsu argumentos, pateica teikumu, ko es atceros līdz šim brīdim: "Lepnības jums ir pa daudz!"

Redz, kā? Nebūdams kristīgi domājošs, viņš tā teica?

Jā. Tā mēs viņu nokristījām, un es ar kamerkori "Versija" aizbraucu uz Austrāliju. Aizbraukšanas dienā es tēvu apciemoju, un mēs šķīrāmies uz neredzēšanos šajā dzīvē. Man radās apjausma, cik ļoti viņš mani ir mīlējis. Aizbraucot lūdzu tuviniekiem darīt man zināmu tēva aiziešanas laiku. Pēc redzētā murgainā sapņa, kad tēvs gandrīz nomira, man likās, ka es jutīšu brīdi, kad viņš aizies. Tā nebija. Tēvs aizgāja "Versijas" koncerta laikā. Tas bija fantastisks brīvdabas koncerts zem zvaigznēm ar Dienvidu krustu debesu centrā, kur skaņdarbu partitūrai kora balsīm pievienojās dabas trokšņi – gan putnu ķērcieni, gan blakus esošā dīķa varžu koris. Tajā visā bija kaut kāda mistika, tas bija teiksmaini. Tā beidzās stāsts par manu tēvu.

Skaisti.

Jā, tā ir. Kaut gan jāsaka, es tagad novērtēju gan to, ko esmu guvis no sava tēva, gan arī apzinos lietas, ko māte, būdama sieviete, nevar iemācīt augošam vīrietim.

Miltiņu ģimene
Miltiņu ģimene

Vai tu vari nosaukt vārdos, kas tas ir?

Nu, kaut vai tīri praktiskās, saimnieciskās lietas. Šajā ziņā apzinos, ka es saviem dēliem arī neesmu bijis labākais paraugs. Mierināju sevi ar domu, ka viņiem noteikti ir tikuši Ināras tēta gēni, kurš bija izcils amatnieks ar "zelta" rokām.

Tā ir. Un tava tēva pieredze sākās...?

Nu, līdz tēva pieredzei vēl bija ceļš ejams. (smejas) Mēs ar Ināru iepazināmies Ziemeļkaukāzā. Pēc tam visi smējās – tu jau nevarēji atrast sievu Latvijā, tev vajadzēja aizbraukt nezin kur. Toreiz es tur, tālu prom no mājām, ieraudzīju arī Ināru, bet toreiz vēl nekas tāds...

Vēl nekāda sprādziena nebija?

Nē, nē. Bet sprādziens notika, kad es vienā "Rudens izstādē" ieraudzīju viņas darbus. Tie mani tā paņēma, ka man bija sajūta: es to gribu! Ā! Tas bija tā!

Darbus tu gribēji vai...?

Jā, tai brīdī laikam darbus, bet uz turpinājumu nebija ilgi jāgaida… (smejas)

Biju ieviesis viesu dienu – reizi mēnesī pie manis nāca ciemos draugi. Vienu reizi arī Ināra bija atnākusi. Mums ģimenē no vectēva bija mantojumā palikušas trīs slīpētā kristāla glāzes, un es piedāvāju viņai vienu no tām. Kādā brīdī, verot durvis, pievērto logu vaļā atgrūda caurvējš. Ināra bija nolikusi glāzi uz palodzes, un logs atveroties to nogāza uz grīdas. Plīstot noskanēja ārkārtīgi skaista un dzidra skaņa! Es pirmo reizi dzirdēju, kā plīst kristāls! Veco laiku kristāls…

Trauki plīst uz laimi...

Jā. Pēc tam kaut kā viss notika diezgan ātri. Sākām biežāk tikties. Bija pavasaris. Un tad jau vēlāk, kad vasarā braucām kopā uz pirmajiem Jāņiem, tas bija 1986. gads, Ināriņa man teica: es esmu stāvoklī! Es biju ļoti priecīgs. Pēc Jāņiem Ināra pārcēlās dzīvot pie manis, un septembrī mēs jau svinējām kāzas (smejas).

Vai tu ticēji Dievam toreiz jau?

Nē! Par Dievu sāku aizdomāties vēlāk, kad mums jau bija piedzimis otrais dēls Jānis, un es dziedāju kamerkorī "Versija".

Tas arī bija tas laiks, kad tavs tēvs aizgāja, ja?

Jā. Biju pāri Jēzus vecumam, sāku aizdomāties par dzīves vērtībām, apzināties laika nozīmi. Sapratu, ka tas laiks, ko esmu kopā ar bērniem, ir ārkārtīgi svarīgs gan man, gan viņiem. Austrālijas tūrē biju prom no mājām pusotru mēnesi.

Un, tieši esot tik tālu prom, sapratu, ka tad, kad atgriezīšos, puikas būs jau paaugušies un to laiku, ko varēju būt kopā ar viņiem, esmu zaudējis.

"Versijas" laiks beidzās, Ināra dzīvoja mājās ar mazajiem, un es iesaistījos visos iespējamajos projektos, lai varētu nodrošināt savu ģimeni. Puikas pēc Pļavniekkalna sākumskolas beigšanas turpināja mācības Rīgas 3. vidusskolā. Bijām viņus vadājuši gan uz dziedāšanas, gan uz karatē nodarbībām. Jānis bija sācis mācīties mūzikas skolā. Ģimenē ieradās Laimiņa. Kad pienāca skolas laiks, viņa devās brāļu pēdās uz Rīgas 3. vidusskolu.

Laima: Es atceros, kā tu mani vedi uz skolu.

Arņa Miltiņa bērni mazotnē
Arņa Miltiņa bērni mazotnē

Arnis: Jā, mums bija tādas rīta sarunas...

Laima: Kad mēs kavējām? Jā, tas bija fantastiski (smejas). Piemēram, mēs esam ceļā no Valdlaučiem, esam Mūkusalas aplī, pulkstenis ir bez piecām minūtēm astoņi, bet mums uz pulksten 8 jāpaspēj līdz skolai Vecrīgā. Opcijas paspēt līdzinās nullei, labākā gadījumā mēs varētu būt uz 8.20. Un tētis teica: "Bet tev vēl ir piecas minūtes!" (smejas) Un viņš man ļāva sākt nervozēt, kad pulkstenis rādīja astoņi. Tad es drīkstēju taisīt traci. Ātrāk – tētis teica – nav vērts!

Arnis: Jā, situācijās, kurās tu neko nevari mainīt, vienkārši nav vērts stresot!

Laima: To es tā diezgan labi iemācījos.

Ko tomēr diezgan grūti ir praktizēt, vai ne?

Laima: Citreiz, kad uz skolu brauca arī brāļi un bija ļoti daudz smago auto un ļoti milzīgi korķi, tad tētis mūs laida skriet ar kājām. Brāļi bija lielāki, viņiem garas kājas, un es, cik nu ātri spēju, raudot klunkurēju līdzi. Garākais gabals laikam bija, kad mums līdz skolai bija jāskrien no "Akvalandes" (smejas).

Arnis: Laima tiešām ir ļoti izturīga. Kad puikas bija mazi, opītis viņiem dārzā pie ābeles bija piemeistarojis resnu kabeli, kā mietu, kur puikām rāpties augšā, trenēt rokas. Puikas bija laimīgi, tā bija viņu pasaule, viņu teritorija, kur varēja patverties no mazās māsas. Un tad, kādā dienā, šķiet, Laimai varēja būt četri vai pieci gadi, mēs ar Ināru, esot dārzā, pēkšņi no augšas izdzirdējām skanam Laimiņas balsi: mammu, tēti! Augstums no zemes bija kādi trīs metri. Mēs šausmās! Uzrāpos kokā, nonesu viņu lejā, bet pēc brīža viņa atkal bija augšā – tik ļoti viņai gribējās tikt tur, kur ir brāļi. (smejas).

Laima: Brāļi jau diez ko priecīgi nebija.

Bet mūziku jūs visi trīs bērni esat mācījušies?

Laima: Mēs visi dziedam un muzicējam, bet gājuši mūzikas skolā esam mēs ar Jāni. Jānis ir beidzis Mūzikas akadēmiju, es – astoņus gadus bērnu mūzikas skolā. Gribēju pēc septītās klases pamest, bet tētis man piedāvāja dīlu.

Arnis: Jā, Laima vienu gadu pirms skolas beigšanas gribēja iet prom, mest mieru.

Es viņai piedāvāju: atnes man skolas beigšanas dokumentu, kaut vai ar viszemāko sekmīgo atzīmi, bet atnes! Un prasi no manis jebko, ko tu vēlies!

Viņa man saka: klēpjdatoru! Sarunāts! Viņa tika pie klēpjdatora, un es – laimīgs! – pie meitas diploma! (smejas)

Laima: Abpusēji labi! Bet te bija tas svarīgais brīdis, ko mēs neizstāstījām. Kārlis savukārt tētim pārmeta – kāpēc tu mani nepalaidi mūzikas skolā? Jo bija tā, ka Jānim labāk mūzika veicās, un tad tētis viņu virzīja uz mūziku, nezinādams, ka Kārlis arī ļoti to grib.

Arnis: Jā, tā bija. Es toreiz nenovērtēju Kārļa raksturu.

Toreiz teicu – tieciet tad paši skaidrībā! Vienu palaiž mūzikas skolā, tam slikti, otru nepalaiž – arī slikti! (smejas)

Nopietni runājot, es apzinos, ka mani bērni ir patstāvīgas dvēseles, kurām mēs kā vecāki esam centušies iemācīt/ieprogrammēt visu, kas, mūsuprāt, viņu dzīvēs būtu vajadzīgs. Bet laiki, kuros mēs esam auguši, atšķiras. Tāpēc viņiem pašiem mūsu dotais ir jāpielāgo savam laikam un savām dzīvēm. Šis tas varbūt pat pilnībā jāizdzēš... Joprojām esmu gatavs viņiem palīdzēt un dot padomus, bet esmu sapratis: ja nejautā – ar padomiem nav jāuzmācas.

Bet vai nebija grūti pārgriezt to nabas saiti? Es atceros no laikiem, kad mēs kopā strādājām, kad tavi bērni vēl mācījās skolās. Atceros, kā tu meklēji naudu, lai Jāni vestu uz starptautiskiem pianistu konkursiem Francijā. Vai pēc gadu desmitiem to nav grūti pārtraukt?

Arnis: Ir jāizmaina skata punkts. Zini, par ko es esmu patiesi laimīgs – tas ir par to, ka Kārlis patstāvīgi ir īstenojis savu sapni par dziedāšanu. Kad viņš pieteicās korī, es, zinot, ka viņam nav pieredzes dziedāšanā, ka viņam ir skaļa balss, bet ir problēmas ar skaņu augstumiem, šaubījos, vai viņš tiks galā. Bet viņš ar savu neatlaidību un uzņēmību pierādīja, ka esmu kļūdījies.

Laima: Viņam tagad ir ļoti skanīgs, sulīgs bass, tiešām.

Arnis: Viņš vienmēr bijis ļoti patstāvīgs, arī manus piedāvājumus ar viņu pastrādāt viņš ne vienmēr izmantoja. Toreiz, kad viņš pirmo reizi ar savu kori gatavojās Dziesmu svētkiem, neizlaida nevienu mēģinājumu, ja nu vienīgi slimības dēļ. Tā viņam bija svēta lieta. Un, kad Dziesmu svētku noslēguma koncertā viņa tuvplāns kopkorī tika parādīts uz lielā ekrāna, mēs visi bijām aizkustināti. Viņš piepildīja to, uz ko apņēmīgi gadiem bija gājis. Prieks par viņu!

Vēl lielāks nekā par Jāni un Laimu, kas mācījās mūziku!

Arnis: Jā. Bet, nu, protams, tas, ko tu pieminēji par tiem Jāņa pianistu konkursiem Parīzē, jā, viņam esmu veltījis vairāk laika. Viņš mācījās pie izcilās klavieru skolotājas Ellas Strazdiņas. Katru pavasari viņas vadībā Jānis gatavojās pianistu konkursiem. Paralēli klavierēm Jānis izteica vēlēšanos mācīties vijoli. Pateicoties savai dzirdei un labajai pirkstu koordinācijai, Jānis uzreiz sāka spēlēt vijoli. Tas bija neticami! Viņu ātri iesaistīja vijolnieku ansamblī un pēc tam arī mūzikas skolas simfoniskajā orķestrī! Tas viss prasīja laiku un klātbūtni.

Laima: Es arī mācījos spēlēt vijoli, man gan tā uzreiz neaizgāja!

Arnis: Jā, ar tevi iepazinām pilnu vijoļspēles pamatu apguves spektru, to, kam iziet cauri visu jauno vijolnieku ģimenes.

Laima: Bet nu, runājot par Jāni, es atceros gadījumu, kad viņš salauza pirkstu...

Arnis: Jā, bija gadījums, kad viņš, pirms vasaras darbu atspēlēšanas skolotājai, spēlējot basketbolu, satraumēja pirkstu tā, ka to nācās ieģipsēt. Klavieru skolotāja bija tik nikna, ka pateica: nu tad pārmācies visu programmu un nospēlē ar deviņiem pirkstiem!

Laima: Un tas bija zeltnesis! Tas ir šausmīgi grūti, jo tas pirksts spēlējot velkas līdzi citiem pirkstiem.

Arnis: Un Jānis to izdarīja! (smejas)

Ārprāts!? Tas taču ir tikpat kā neiespējami, visas notis taču ir pirkstu, ne tikai galvas atmiņā!

Laima: Nu, jā, bet viņš bija dabūjis kārtīgi bietē no mūzikas skolotājas!

Arnis: Bija jau vēl arī gadījums, kad Jānis, lai vasarā piepelnītos, aizgāja strādāt uz akmeņkaļu darbnīcu slīpēt kapakmeņus!

Laima: Un tur nu sasist pirkstus ir vispār vieglāk par vieglu!

Arnis: Kas man atlika? Es viņam teicu: ja tā ir tava izvēle, lūdzu, ej! Paldies Dievam, ar nedēļu pietika un "kapeņu stāstiņi" beidzās, un mēs ar sievu varējām laimīgi uzelpot un pārmest krustu.

Jā, tā ir laba mācība...

Arnis: Jā, vairāk nekā laba. Arī man. Mana mamma, kad es negribēju spēlēt akordeonu, vienmēr teica: "Spēlē! Bērni vecākus neizvēlas!" Es līdzīgās situācijās savējiem teicu: "Paši izvēlējāties mūsu ģimeni." Es gribu ticēt tam, ka bērni izvēlas savus vecākus! Priecājos, ka Kārlis, Jānis un Laima ir izvēlējušies mūs.

Laima, es tev neuzdošu pat jautājumu, bet, ja es saku: tavs tētis kas ir pirmais, ko tu iedomājies, kas tev ar viņu asociējas visvairāk?

Laima: Plašs jautājums, bet mans tētis ir cilvēks, kas vienmēr atradīs pozitīvo gaismas stariņu, lai cik grūta un neatrisināma šķistu situācija. Es to cenšos no viņa mācīties. Dažreiz varbūt tas ir par daudz, par daudz rozā tas skats, kaut vai pēc koncertiem – viņš vienmēr saka labu par padarīto... Spēju ieraudzīt jebkurā situācijā skaisto, gaišo un palīdzēt arī citiem tā justies, to man tētis noteikti ir iemācījis. Viņš tāds ļoti gaišs, sprigans un gatavs mesties visādās avantūrās. Tu esi emocionāls, tēti!

Arnis: Vai tu negribi kaut ko uzēst? Kaut ko pasūtīt? Es izmaksāju! (smaida)

Laima: Nē, paldies! (smejas)

Arnis: Labi, es tikai apvaicājos! 

Mēs visi klusējam iekšējā sadraudzībā un zinām, ka tētu jautājumu šodienai esam izrunājuši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti