Mīlestība, kas nav jānopelna. Saruna ar bīskapu un četru bērnu tēti Rinaldu Grantu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 5 mēnešiem.

Rinalds Grants ir Lutera akadēmijas prorektors, kurš kopš vasaras iecelts arī bīskapa amatā. Jau vairāk nekā 20 gadus viņš kalpo Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, kas sabiedrībā zināma kā draudze, kurā ir daudz gados jaunu cilvēku. Viņš arī četru bērnu tēvs, un sarunā atzīst: "Ir svarīgi, ka mēs bērnus izaicinām, motivējam, izvedam viņus pasaulē, bet tas būs veselīgi tikai tad, ja vēl pirms tam mēs atradīsim veidus, kā saviem bērniem pateikt – tu esi mīlēts, tu esi drošā vietā, tev nav jānopelna mana mīlestība vai jāattaisno sava eksistence."

Mans tētis

LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.

Dace Leimane: Vai šo gadu laikā draudze joprojām ir gados jauna, kā tas bija kādreiz, tavas kalpošanas sākumā?

Rinalds Grants: Mēs nedaudz novecojam, jo laikam tur ir kāda korelācija ar mācītāju vecumu. Mēs priecājamies par mūsu jauno mācītāju Oskaru. Bez viņa mēs būtu vēl vecāki. Tajā pašā laikā mēs joprojām, lai cik tas amizanti neizklausītos – Vecā (!) Svētās Ģertrūdes baznīcas draudze – esam viena no jaunākajām draudzēm. (Smejas)

Vai tas nozīmē, ka starp jūsu draudzes locekļiem ir arī samērā daudz jaunu tēvu?

Par tēviem vispār. Esot šeit tik ilgi, esmu redzējis, kā notiek pārmaiņas. Pirmais liecinieks, kas palīdzēja to pamanīt, bija mūsu Ausmiņas tante, dežurante pie baznīcas durvīm. Viņa man sacīja: "Tie jaunie tēti ir pavisam citādāki". Ausmiņa daudzus gadus sēdēja pie baznīcas durvīm, redzēja cilvēkus un varēja salīdzināt. Es prasīju, ar ko viņi ir citādi? "Viņi nāk uz dievkalpojumu ar bērniem un noņemas ar viņiem. Līdzi ir pat zīmuļi un mantas." Tiešām tēti aizvien biežāk parādījās baznīcā un nāca kopā ar saviem bērniem. Un nebija tā, ka viņi sēž un klausās sprediķi, bet mamma gana bērnus, nē! Aizvien biežāk varēja redzēt, ka tēti atbildīgi ieņēma savu vietu ģimenes kopējā modelī, un, manuprāt, tajā virzienā tas ir turpinājis attīstīties.

Kurā laikā tas bija apmēram?

Tas pirmais signāls bija pirms kādiem 17 gadiem. Ir grūti pateikt vienu iemeslu, kāpēc tādas pārmaiņas, bet tas, ka vīrietis šādi iesaistās ģimenē, ir atzīts un novērtēts kā vīrišķības izpausme. Starp citu, mēs šeit, Ģertrūdē (Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā – red.) esam taisījuši kursu ne tikai pāriem, bet arī tēviem. Tas ir veidots tā, ka nebalstās uz kādiem tēvu ekspertu priekšlasījumiem, bet uz sarunu par ļoti konkrētiem jautājumiem, ar kuriem tēviem ikdienā nākas sastapties. Protams, uz šādiem kursiem atnāca topošie un jaunie tēti, kas bija motivēti un šajā tēmā ieinteresēti. Lai arī man ar savu pieredzi bija jājūtas kā ekspertam, es tā nejutos, jo visa tā tēvu būšana kopumā sabiedrībā bija attīstījusies. Daudzi šie jaunie tēti vismaz zināšanu ziņā par to, kā vajadzētu būt, bija galvas tiesu pārāki.

Piemēram?

Nu, kā tētis emocionāli var atbalstīt mammu, vēl bērniņu gaidot, kā var veidot saikni ar bērnu pirmajos mēnešos, kā vēlāk var interesanti veidot kopīgo brīvo laiku, kā bērnu labāk disciplinēt, lai tas nebūtu ievainojoši, kā raisīt bērnā interesi izzināt pasauli un veicināt attīstību. Tas, ka šīs tēmas cilāja paši tēvi un viņiem bija pieredze, ar ko dalīties, man tas bija patīkams pārsteigums. Es bieži sēdēju, klausījos un priecājos.

Vai tā ir tendence sabiedrībai kopumā? Kā tev šķiet?

Diemžēl nē. Tas, manuprāt, ir viens sabiedrības slānis, kurš, cerams, turpina augt. Taču jāpriecājas vienalga, jo tas rāda, ka kopējā bilde nav tik drūma, kā reizēm liekas. Man kā mācītājam bieži nākas saskarties ar daudziem sāpīgiem ievainotu attiecību stāstiem, tai skaitā – attiecībās ar tēvu. Dzirdot tik daudz negāciju, ir prieks redzēt, ka jaunās paaudzes tēviem uzstādījumi ir citi. Jāatzīst, ka mums līdz šim ne pārāk labi ir gājis ar bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt.

Jaunākā paaudze rada cerību, ka, iespējams, viņu bērniem būs vieglāk godāt vecākus un mazāk būs sāpīgu stāstu.

Vai saturs tēvu kursiem bija tevis vai jūsu pašu veidots?

Tas balstījās uz centra "Dardedze" izstrādātu materiālu. Tas palīdzēja satikties gan tētiem no baznīcas, gan ārpus tās. Sākumā es biju aktīvi iesaistīts, bet vēlāk to veiksmīgi pārņēma citi pieredzējuši tēti. Jāpiebilst gan tas, ka atšķirībā no pāru attiecību kursiem, kurus rīkojam katru gadu, šis kurss ir noticis tikai trīs reizes.

Vai domājat to turpināt?

Daži tēti ir tādus signālus devuši, skatīsimies. Ja motivācija nāk no pašiem, tad var izdarīt lielas lietas. Kāds mūsu draudzes nu jau bijušais tētis par šo tēmu iedegās un izveidoja biedrību "Tēvi", kura jau daudz gadus šajā jomā turpina darīt labas lietas. Bez daudz citādām lietām viņi veic šīs jomas pētījumus, jo visbiežāk mēs savu viedokli balstām savā individuālajā pieredzē, sajūtās vai novērojumos. Piemēram, ja ģimene nonāk līdz laulības šķiršanai un ir jāsāk dalīt tiesības uz bērniem, – cik nevienlīdzīgā situācijā Latvijā atrodas tēvi! Tādos piemēros atklājas, cik joprojām dziļi sabiedrībā ir nostiprinājies stereotips, ka tēvs jau nevar tikt galā...

Ko jaunie tēvi varbūt apgāž, ja?

Ar bērniem Stefanu un Elizabeti, kad abus vēl varēja pacelt abus kopā
Ar bērniem Stefanu un Elizabeti, kad abus vēl varēja pacelt abus kopā

Ja ne visi, tad noteikti daudzi. Stereotipi par to, ko nozīmē būt labam tētim, protams, ir arī mums pašiem. Piemēram, tēviem bieži šķiet, ka galvenais uzdevums ir parūpēties un nodrošināt nepieciešamo, bet bieži mēs sev liedzam iespēju saņemt.

Dievs mums ir devis iespēju kļūt par tēviem, lai mēs piedzīvotu un iegūtu kaut ko, ko spēj sniegt tieši bērni.

Tu domā, ka tēvi pakautrējas šajā rūpēšanās procesā paņemt arī sev? Viņiem šķiet, ka piedienīgi būtu tikai dot?

Jā. Bērni mīl, un viņiem ir savi unikāli veidi, kā viņi to apliecina un piepilda vīrieša sirds telpu ar kaut ko tādu, bez kā mums ir grūti būt cilvēkiem. Jaunās Derības gaismā skatoties, Jēzus ļoti skaidri parāda, ka bērni mums ir doti ne tikai kā uzdevums un atbildība, bet arī kā iespēja. Viņš saka: "tādiem (bērniem – red.) pieder Dieva valstība." Liekas ļoti pārspīlēti. Ko tad viņi te ir sasnieguši vai nopelnījuši? – tikai dažus gadus uz zemes padzīvojuši un vecākiem daudz rūpes sagādājuši. Tomēr – "tādiem pieder Dieva valstība" – no viņiem mēs kaut ko būtisku varam iegūt, mācīties un atklāt šajā pasaulē. Arī Ziemassvētkos Dievs atnāk kā mazs bērns. Tas ir ļoti pārsteidzošs stāsts, kas sākotnēji nesaistās ar spēku un varenību, vai ne?

Jā. Arī ļoti atbruņojošs stāsts.

Arī. Tā Dievs rāda, ka mums nav no Viņa jābaidās, bet mums ir iespēja mācīties dzīvot, Viņu mīlot. Tā bija viena lieta, par ko es domāju pirms intervijas. No pieredzes zinām, ka tēvs vairāk ir nosacījuma mīlestības autors, kas izaicina, uzstāda mērķus, novelk robežas...

Kas ir arī tēva uzdevums, vai ne? Varbūt vairāk nekā mātes...

Visticamāk, jo bieži tas mums sanāk arī dabiskāk nekā māmiņām. Tajā pašā laikā – stāsts par Dievu un viņa Dēla ienākšanu šajā pasaulē tieši tēviem māca vēl kaut ko. Jēzus piedzimst un nodzīvo 30 gadus līdz savas misijas sākumam. Vēl pirms to uzsāk, viņš top kristīts. Šajā kristību notikumā mēs redzam divas neparastas lietas – Svētais gars kā balodis nolaidās uz Viņu, un balss no debesīm sacīja: "Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man ir labs prāts!" Vēl neko īpašu savas misijas labā Jēzus nebija izdarījis. Tomēr debesu Tēvam, vēl pirms Jēzus kaut ko īpašu šajā pasaulē paveicis, ir svarīgi pateikt: tu esi mīlēts. Un viss, ko Jēzus tālāk dara, izriet no identitātes: es esmu mīlēts. Es esmu sava Tēva mīlēts, esmu Dieva mīlēts. Un nevis, lai nopelnītu viņa mīlestību vai atzinību, bet es visu daru, tās motivēts. Es visu daru dēļ un no tās.

Manuprāt, tas ir piemērs arī mums kā tēviem. Ir svarīgi, ka mēs bērnus izaicinām, motivējam, izvedam viņus pasaulē, bet tas būs veselīgi tikai tad, ja vēl pirms tam mēs atradīsim veidus, kā saviem bērniem pateikt: tu esi mīlēts, tu esi drošā vietā, tev nav jānopelna mana mīlestība vai jāattaisno sava eksistence.

Tu pats arī esi gājis kā tētis tam cauri?

Jā, es noteikti saviem bērniem esmu gan palīdzējis, gan nodarījis pāri – protams, viscēlāko mērķu motivēts. Kā jau daudziem manas paaudzes tēviem, arī man ir pietrūcis pozitīva piemēra, jo līdz 40 gadiem man tēva nebija. Tad mēs satikāmies. Daudz par tēvu un vecāku lomu esmu mācījies Bībeles stāstos un no pozitīviem un negatīviem piemēriem draudzē, bet tas ir prasījis daudz laika. Man pagāja kāds laiks, kopš sapratu, ka apliecināt bērniem savu mīlestību un vienlaicīgi viņus izaicināt un iedrošināt, – tā nav pretruna vai divas savstarpēji izslēdzošas lietas. Vēl vairāk – tās viena bez otras īsti nedarbosies.

Vai tu citiem cilvēkiem ieteiktu kristietību, Bībeles stāstus un modeļus, lai viņi kļūtu par labākiem tēviem, par labākiem dzīves draugiem?

Būtu jocīgi, ja es to neieteiktu. (smaida) Būt cilvēkam ir iespēja un uzdevums, kuru vēl neviens mēs neesam piepildījuši līdz ideālam. No pieredzes zinām, ka gribasspēks ne vienmēr palīdz. Uz to spilgti norāda mūsu neveiksmīgās Jaunā gada apņemšanās (smejas). Mums ir vajadzīgs kāds iekšēju transformāciju piedāvājošs ceļš. Kristīgā ticība šādu ceļu piedāvā. Mēs topam ieaicināti pārveidojošu attiecību pieredzē – attiecības ar Dievu mūs maina vairāk, nekā mēs jebkad spētu mainīties paši.

Tikai mums, bieži nemīlestībā dzīvojošiem, tam ir izaicinoši atvērties.

Jā, tā ir. Ideālai mīlestībai noticēt ir grūti. Vai tu vari padalīties savā pieredzē, kā tas notiek vai ir noticis tavā dzīvē?

Transformācija parasti sākas tad, kad mēs piedzīvojam, ka esam Dieva pieņemti un mīlēti tādi, kādi esam, un tāpēc viss, kas manā dzīvē notiek, ir jēgpilns un nozīmīgs. Arī attiecībās ar Dievu mēs bieži cenšamies viņa labestību un žēlastību nopelnīt. Taču žēlastība ir žēlastība, – tā tiek dota bez nopelna. Kad to piedzīvojam, notiek jocīga lieta: nobrūk aizsardzības reakcijas. Tā arī es kļuvu gatavāks nevis attaisnot, bet ieraudzīt savas nepilnības un kā tādu sevi arī pieņemt. Pieņemt kā nepilnīgu cilvēku, tēti, vīru vai darbinieku, kādi mums katram ir tie uzstādījumi. Šķiet, ka tur arī sākas dziļākās pārmaiņas.

Tad, kad tu atsakies no spiediena, ko rada vainas sajūta. Un nokļūsti tuvāk patiesībai arī par sevi.

Jā. Piemēram, es esmu nepilnīgs tētis, kas prasa no bērniem reizēm vairāk, nekā viņi tajā brīdī var izdarīt, esmu tētis, kas var norauties un sakliegt uz bērniem, esmu tētis, kas šad un tad pret savu ģimeni rīkojas savtīgi. Vārdu sakot, tu sāc dzīvot tuvāk realitātei un tad, ja tu zini, ka tu tāds esi, tad sinerģijā ar Dieva žēlastību un savu labo gribu pakāpeniski audz. Runājot vēl konkrētāk, tieši kristīgais ceļš man ir atklājis piedošanas nozīmi. Bībelē rāda, ka mēs nepelnīti esam saņēmuši piedošanu no Dieva un esam aicināti to dāvināt tālāk. Īpaši tas attiecas uz mūsu tuvākajām attiecībām, kurās mēs savstarpēji neizbēgami viļamies savās ekspektācijās viens pret otru. Piedošana mūs satur kopā un dod iespēju turpināt augt.

Tu saki, ka censties būt ideālam tētim – tas nebūtu gudri darīts?

Mums arī sev ir jāpiedod caurkrišana savu ideālu priekšā. Ideāli jau nav slikta lieta, slikti, ja to dēļ zaudējam saikni ar realitāti. Bet arī tur bērni mums palīdz, jo īpaši pusaudžu gados, kad viņi saka: tēti, bet kā tad tu pats...? Tu mēģini audzināt un rādīt, piemēram, cik bezatbildīgi un egoistiski pret pārējiem ir apēst visus saldumus, bet tad bērns saka: kāpēc tu vari, bet mēs nē? (smejas). Tādas konfrontācijas ar realitāti bērni pamanās sarīkot, un laikam ir jāmācās tās novērtēt.

Ar Aleksandru un Elizabeti.
Ar Aleksandru un Elizabeti.

(Smiekli) Tu esi saldummīlis?

Nu, gadās. Uznāk tādi posmi dzīvē (smaida)...

Nu, pastāsti par saviem bērniem! Tev jau ir vesela komanda mājās, veseli četri...

Jā, trīs puiši un meita.

Vecumi ir...

Stefanam ir 23, Elizabetei 20, Aleksandram 13 un Gustavam – 12. Katrs no viņiem ir citādāks. Piemēram, kā pārdzīvojam tīņu vecumu. Vienā gadījumā tu to īpaši nepamani, citā sēdi ar nolaistām rokām un nezini, ko darīt. Manuprāt, visi vecāki piedzīvo brīžus, kad sakām: "Laikam esam izgāzušies." Bērni plosās savā starpā, sāpina viens otru, un šķiet – nu neesam kaut ko izdarījuši pareizi.

Pašlaik mums ir posms, kad vecākie bērni, kas vienā posmā cīnījās un centās katrs sevi apliecināt un pierādīt uz otra rēķina, tagad atzīst un meklē viens otru, – otrs ir vērtīgs un svarīgs. Tieši vakar Stefans atbrauca mājās, un mēs atkal bijām kopā, visi seši. Pirms tam vecākie bērni bija studijās ārpus Latvijas. Pie tam viņi māju atstāja gandrīz vienlaicīgi. Tā bija kā auksta duša, zem kuras tu pamosties un saproti, ka bērni ar mums nebūs vienmēr. Ja Stefans un Elizabete mums ģimenē būtu vienīgie, tad, iespējams, būtu krīze, bet, tā kā ir vēl divi, tad bija, par ko rūpēties un ko ganīt (smejas).

Jā, sajūta, ka tad, kad bērns ir jau izaudzis, un tu pamani arī, ka viņa skatījums uz lietām ir atšķirīgs, un varbūt gribētos, lai būtu citādi... Tas sāpina, vai ne?

Hmm... jāpieņem, ka tur top viens pieaudzis, patstāvīgs cilvēks, kurš veidojas tāpat kā vēl joprojām es pats. Tā pasaulē ir iekārtots, ka Dievs uztic dzīvības brīnumu nepilnīgiem vecākiem, kas savu aicinājumu perfekti nepiepildīs nekad. Ar savām nepilnībām mēs negribot bērniem iedodam kādus dzīves uzdevumus, kas viņiem tālāk būs jārisina. Vienus saņēmām mēs no saviem vecākiem, citus dodam līdzi saviem bērniem. Ne vienmēr mums jāpatīk, kā viņi tos risina, bet mēs nevaram to izdarīt viņu vietā, tāpēc mums jāuzticas.

Ar lielākajiem mēs ar sievu mēģinām komunicēt, ka viņiem ticam, ka mēs viņiem uzticamies. Nezinu, kā sanāk, bet gribas veidot attiecības, kurās mums uzticas un ļauj būt blakus grūtos brīžos. Katrā ziņā tā ir viena lieta, kuru vēl mācāmies (smaida).

Ko viņi studē? Vai ir ietekmējušies no tevis?

Atšķirībā no manis Stefans ir eksakti apdāvināts cilvēks. Tehnisks un praktisks, šajās lietās viņš ir mani pāraudzis, nereti es padomu prasu jau viņam. Te jāsaka paldies opim, manam sievastēvam, kas dzīvo Liepājā un ir atstājis lielu iespaidu uz dēlu. Bērnībā abi vecākie bērni bieži brauca uz vecvecāku lauku mājām, kur opis kopā ar Stefanu darīja visādas praktiskas lietas.

Tā kā ir vērts sargāt arī attiecības ar vecvecākiem. No dažādu cilvēku stāstiem zinu, ka bieži šīs attiecības ir savainotas.

Taču šo attiecību dēļ ir vērts nest kādus upurus, jo no tā iegūstam ne tikai mēs, bet bieži vēl vairāk mūsu bērni.

Tagad Stefans mācās Glāzgovā jūras inženieriju. Tas gan tā nenotika uzreiz, sākumā viņš iestājās arhitektos, bet gada beigās paziņoja, ka to vairs nemācīsies. Pirmajā mirklī likās, ka zemē nosviests gads.

Jā, arī materiālā ziņā nenācās viegli, vai ne?

Tajā ziņā abi bērni ir ļoti patstāvīgi. Glāzgovas arhitektūras studijās lielāks akcents bija uz mākslu, nevis kā mums Latvijā – vairāk uz inženieriju. Stefans tur sevi neatrada. Taču uz mūsu izpratnē zaudētu gadu jaunieši šodien skatās citādi: viņi nedomā, ka gads ir pazaudēts. Un, galu galā, patiešām! Arī šajā, it kā neveiksmīgajā gadā cilvēks ir kaut ko iemācījies, vai ne? Bieži jauniešu attieksme ir daudz veselīgāka.

Arī Elizabete, tava meita, pašlaik ir pārdomās par profesijas izvēli, ja?

Jā, viņa izvēlējās studēt klīnisko psiholoģiju, iestājās augstskolā Māstrihtā, Nīderlandē, bet tūlīt pēc tam nolēma ņemt gadu pārtraukumu. Ir tāda aplikācija "workaway", kura cilvēkiem uz neilgu laiku dod iespēju dzīvot un strādāt dažādās pasaules vietās. Liela dzīves pieredze. Pēc gada viņa atkārtoti iestājās studēt to pašu jomu citā augstskolā – Amsterdamā. Šobrīd visi kopīgi esam sapratuši, ka tas nav viņas dzīves aicinājums – vismaz ne šobrīd.

Jā, klīniskā psiholoģija tik jauniem gadiem, man šķiet, ir smaga izvēle. Tāpat kā režija, rakstniecība un varbūt arī mācītāja darbs. Tā, šķiet, ir brieduma gadu profesija, vai ne?

Tā varbūt ir, jā. Savā ziņā mēs ģimenē baudām šo laiku, ka viņa ir mājās (smaida). Jā, bet turpinot par bērniem, trešais mums ir Aleksandrs, atkal pilnīgi citādāks. Viņam vēl nebija gads, kad abi ar sievu teicām: viņš būs "komunālvaldes priekšsēdētājs" (citējot filmu "Emīla nedarbi"). (Smejas).

(smiekli) Kas par to jau tik agri liecināja?

Toreiz tie bija sārtie apaļie vaigi un absolūti stabilā nervu sistēma (smejas). Tagad viņa spēja izdomāt projektiņus, motivēt sev apkārt draugus un parūpēties par labu vidi. Man patiktu strādāt pie tāda priekšnieka. Neviens viņam to nav mācījis, viņš tāds ir piedzimis. Tāpēc mēs savu sapņu un ieceru vietā bērniem palīdzam izsaiņot to, kas viņu būtībā – kā dāvana un talants – ir ielikts.

Izsaiņot? Cik skaists salīdzinājums! Ziemassvētkiem atbilstošs...

(Smaida) Jā. Un šis attiecas arī uz mūsu jaunāko, Gustavu, kam tagad ir 12. Ja Gustava nebūtu, es pasauli nebūtu ieraudzījis citām acīm. Savā laikā viņam uzstādīja diagnozi – autiskā spektra traucējumi. Vēlāk tas īsti neapstiprinājās, bet viņš redz un tver pasauli citādi nekā ierasts. Viņam ir īpaša spēja sajust cilvēkus, mēs ne no viena cita bērna neesam dzirdējuši tikt trāpīgus un savlaicīgus pozitīvus apliecinājumus – gan vārdos, gan fiziskos pieskārienos. Reizēm viņš pasaka kaut ko tik negaidīti un patiesi, ka tu it kā pamosties un paskaties uz situāciju citām acīm. Viņam ļoti interesē kukaiņu, mušu un zirnekļu pētniecība (smejas), viņam ļoti interesē daba. Viņš pats saka, ka varētu būt dārznieks, un tā tiešām arī varētu būt.

Tāds liels vērīgums?

Jā, un no pašas dzimšanas tas ir sācies. Pateicoties Gustavam, arī sevi ieraudzīju citādā gaismā. Līdz tam likās, ka man nav svarīgi, ko mani bērni sasniedz, kādas profesijas izvēlas, bet Gustava gadījumā es piedzīvoju zināmu vilšanos. Izrādījās, ka manī bija kādas vārdā nenosauktas gaidas, kam nav lemts piepildīties. Pagāja kāds laiks, līdz ieraudzīju, ka blakus ir kaut kas daudz vērtīgāks.

Doma baznīcas dārzā ar Gustavu un draugiem.
Doma baznīcas dārzā ar Gustavu un draugiem.

Šobrīd dzīvojam ar to bagātību, kas mums mājās ir dota.

No malas raugoties, šķiet, ka jums ir laimējies, ka esat divi. Ka tev mājās ir otrs cilvēks, tava sieva Ieva, kam bērni ir tikpat svarīgi kā tev. Un ka jūs līdzīgi skatāties uz lietām šajā dzīvē, vai ne?

Absolūti. Es saprotu, ka ne visiem blakus ir otrs cilvēks. Tomēr arī cilvēkus, kuri audzina bērnus vieni, iedrošinu atzīt: "Es nevaru šo uzdevumu paveikt viens pats, un man tas nav vienam jāizdara!"

Ļoti būtiski, ka cilvēks nenoslēdzas, bet meklē citus: vecvecākus, draugus, ģimenes, ar ko būt kopā.

Vai esi pamanījis mācītāja praksē, ka tā notiek?

Jā. Un es ļoti labi saprotu, kāpēc. Nav tā, ka viņi teiktu: negribu būt ar citiem un negribu, lai man palīdz, taču tiem, kas ikdienas rūpes iznes vienatnē, bieži citām attiecībām vienkārši nepietiek ne spēka, ne laika. Es iztēlojos, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc vienā brīdī attopies viens ar sajūtu, ka viss ir jāizdara vienam pašam.

Jā, vai tev ir kādi padomi šajā jautājumā, kur meklēt atbalstu?

Kaut vai no mūsu ģimenes dzīves. Mans mācītāja amats ir nenormēts, un tu nekad nevari pateikt, ka viss ir padarīts. Robeža starp kalpošanu un būšanu ģimenē bieži jāvelk sev pašam. Domāju, ka ne vienmēr man tas ir izdevies. Reizēm sirdsapziņa saka, ka esmu savējos apdalījis. No otras puses, mums apkārt ir bijuši tik daudzi brīnišķīgu un nozīmīgu cilvēku. Draudze ir vieta, kur var sastapties un sadraudzēties ļoti dažādi cilvēki. Piemēram, bērni un gados veci cilvēki. Starp viņiem bieži ir īpaša ķīmija, sapratne un pievilkšanās.

Šajā kontekstā es atceros vienu ļoti interesantu projektu Zviedrijā, kur pie bērniņiem, no kuriem vecāki bija atteikušies, laida sirmgalvjus, kas sēdēja blakus un aijāja un paijāja tos zīdainīšus. Izrādījās, ka tam ir terapeitiska ietekme uz abiem. Jo veciem un vientuļiem cilvēkiem ir tā, ka viņi var nodzīvot nedēļām un mēnešiem, nevienam nepieskaroties.

Jā, ļoti interesanta pieredze.

Un draudzē tas notiek. Es jau pieminēju Ausmiņas tanti, bet te ir vēl visādas citādas ļoti šarmantas un jaukas tantes, ko lielie bērni joprojām atceras. Draudzē ir bijušas kundzes, kas man ir teikušas arī: tagad ej mājās pie bērniem, palīdzi Ieviņai! (smejas)

Kopīgi to dzīves gudrību izdodas īstenot labāk.

Saki, vai sarunu noslēdzot, tev ir arī kāds novēlējums?

(Domā) Lai mēs ģimenē viens otru redzam kā Dieva dotu iespēju. Iespēju mācīties būt cilvēkam. Varbūt, ka ar tādām acīm mēs varam šajos svētkos paskatīties uz tiem, kas mums ir likti apkārt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti