Brīvības bulvāris

Sarežģītā ģeopolitiskā situācijā drošības vērtību nozīme pieaug. Saruna ar Ievu Bērziņu

Brīvības bulvāris

Krievijas žurnālisti Latvijā. Saruna ar "TV Doždj" pārstāvi Jekaterinu Kotrikadzi

Līdzņemamās kafijas kultūra ir radījusi jaunu pulcēšanās veidu. Saruna ar Gundegu Laiviņu

Ko nesis «līdzņemamās kafijas laikmets». Saruna ar pilsētpētnieci Gundegu Laiviņu

Kafijas krūzīšu kultūra devusi cilvēkiem iespēju būt un pulcēties tur, kur viņi grib, un ikviens pilsētnieks nu ir kļuvis par vietradi un vietradītāju. Savukārt Covid-19 ierobežojumu laiks lika cilvēkiem atgriezties ārtelpā, kas, piemēram, Ņujorkā atdzīvināja fenomenu svinēt ielu. Tā sarunā Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" skaidroja pilsētpētniece un teātra kuratore Gundega Laiviņa.

Gints Grūbe: Gundega Laiviņa 2014. gadā Rīgā bija Eiropas kultūras galvaspilsētas kuratore un arī atdzīvināja Rīgas apkaimes. Viņa daudzus gadus vadīja teātra festivālu "Homo novus" un pārliecinoši pierādīja, ka tam, lai notiktu teātris, nav vajadzīga ēka. 

Pēdējos divus gadus viņa Prata arhitektūras institūtā Ņujorkā studē urbāno vietradi. Par sevi saka, ka vislabāk jūtas mežā, bet šobrīd izvēlējusies pētīt pilsētas fenomenu. Gundega, kā tā? 

Gundega Laiviņa: Šīs divas ekosistēmas patiesībā bieži tiek salīdzinātas. Ja mēs runājam par džungļiem vai par tādām ļoti daudzveidīgām dabiskajām vidēm, tās nereti salīdzina ar urbāno telpu, kur pamatsuga ir viena – tie ir cilvēki, bet principā, iespējams, ka sistēmu daudzveidība un mijiedarbe ir tas, kas mani interesē, tāpēc mežs un pilsēta. 

Respektīvi esot mežā, tu domā par pilsētu un otrādi? 

Nē, bet, iespējams, tāpēc es labi jūtos abās, mani interesē abas, bet mežā varbūt es kā cilvēks neesmu noteicējs, un tas ir interesanti.

Kas ir tā urbānā vietrade, ko tu studē? 

Urbānā vietrade ir salīdzinoši jauna zinātne, kurā saplūst elementi gan no publiskās ārtelpas plānošanas un dizaina  vairāk tehniskā izpratnē, ar antropoloģiju, socioloģiju, tātad sabiedrības funkcionēšanas izpēti. Mēs skatāmies, kas veido publisko telpu, vai vispār kāds tai pievērš uzmanību, kas to apdzīvo, kā to varētu uzlabot, lai pēc iespējas dažādākas sugas tajā justos labi un gribētu uzkavēties. Tā ir vietrade, bet, protams, ka uz to var skatīties salīdzinoši šauri: mēs izliekam galdiņus un krēsliņus uz ielas, un vērojam, ko tas iegriež, kādu aktivitāti tas parauj līdzi, bet var skatīties arī plašāk. Kā no putna lidojuma var skatīties uz pilsētu kā uz telpisku veidojumu un tad – kā vispār tiek veidota šāda publiskā telpa, kurā atrodas publiskie laukumi, kur cilvēki pulcējas, kur tie nepulcējas. Tā ka – jā, viss, kas notiek starp mājām, jo vēl pirms ne tik daudz gadiem fokuss tiešām bija uz ēkām, uz arhitektūru un uz to savienojošo infrastruktūru, bet visi mazie stūri, laukumiņi, dažādi iekšpagalmi un arkas palika novārtā, bet tur arī notiek ļoti interesanta kustība un sociālpolitiski fenomeni.

Vācu laikrakstā "Die Zeit" redaktors Arno Valtenbergs rakstīja: "Daudzus cilvēkus, sevišķi gados jaunākos, pārņēmusi klusa anarhija. Pat visneglītākās auto novietnes viņi uztver kā treniņu laukumu atlētiskiem trikiem – parkūrs (parkour). Betonētas ielu apmales pārvērš nelielās puķu dobēs – partizānu dārzkopība. Elektrības skapjus pārveido par mākslas darbiem – ielu māksla. Vai pamestas pilsētas apkaimes pasludina par jaunām ballīšu vietām – brīvdabas klubiņi. Un katalizators joprojām ir internets, "Facebook" un "Twitter", tie sniedz nepieciešamo informāciju un ļauj pārvarēt ilgi bijāto pilsētas anonimitāti."

Kur paliek dusmīgais pilsonis mūsdienās? Jo tur ir šī problēma ar digitālo vidi, ka dusmīgajam pilsonim nav nepieciešams iziet ielās, laukumos, atrast savu nišu, par kaut ko iestāties vai pret kaut ko, viņš paliek digitālajā vidē. 

Tu pieminēji, ka cilvēks, nonākot pilsētā, kļūst brīvs, un vēsturiski tā ir patiesība, bet to ļoti ātri atskārta arī dažādi politiskie spēki un tā tālāk, ka caur pilsētu telpu var brīvību ļoti smalki arī kontrolēt un apspiest, tikai tas ir daudz slēptāk un neredzamāk, nekā tas ir tradicionāli – caur novērošanas sistēmām, caur to, kā veidojam telpu, kur liekam šķēršļus pilsētnieku kustībai, kur atkal atveram kādas zonas. Tas, starp citu, ja pēta specifiski pilsētu centrālos laukumus, – kas īpaši Eiropā ir vēsturiski, ka pilsēta sākas no šī laukuma, – kā tie ir gadu gaitā mainījušies un pārveidoti, lai savā ziņā virzītu šī dusmīgā pilsoņa kustību un iespēju arī protestēt, iznākt un sanākt kopā. Tas ir ļoti, ļoti interesanti. Mēs labi zinām, ka aizvien lielāka kļūst arī atklāta varas demonstrēšana – policijas klātbūtne, novērošanas kameru klātbūtne, datu lasīšanas iespējas, un cilvēks pāriet acīmredzot uz digitālo telpu, kur pavisam nesen brīvība bija lielāka. Tagad tas mainās, bet es pieļauju, ka tāpēc ir šī izvēle pāriet tur, kur tev ir lielāka anonimitāte, lielāka brīvība. Man joprojām tas tā saistās, – lielās pilsētas ar brīnišķo anonimitāti, bet, protams, tas ir mīts, jo mūs novēro. 

"Tiešas attiecības, mijiedarbība un savstarpēji cieņpilna līdzāspastāvēšana ar ūdeni kaut kādā veidā izpalika, it kā Ņujorka mēģinātu noliegt, ka tā ir pamatīgi ūdeņaina vieta. Jutu, ka ūdens nav apsveicams pilsētas dzīvē, pilsēta ir ierāmēta, instrumentalizēta, piesārņota. Tās resurss tiek uzskatīts par draudu gan tās toksiskumam gan plūdu neizbēgamībai, nevis par aktīvu ierosinātāju, kas laika gaitā ir definējis, izveidojis un  ietekmējis šo vietu un tās kopienas."

Lasot šo tavu pētījumu par Ņujorkas krastmalu, loģisks jautājums ir arī par Daugavu – kādā veidā veidojās mūsu attiecības ar to?

Mēs visi zinām, ka Vanšu tilta galā var ieiet nopeldēties Daugavā, un tas tev nedraud ar veselības krīzi, bet, protams, arī Rīgā slavenā Krasta iela, – to var salīdzināt ar Ņujorkas ielu sistēmu, kas norobežo pilsētu no ūdens. Bet šis toksiskums, tas ir vēsturiski radies, jo Ņujorkas krastmalas ir bijušas industrializētas, tātad tās visas ir bijušas industriālās teritorijas, kur bez kādas aiztures visi – gan industriālie, gan sadzīves atkritumi, gan notekūdeņi – tika laisti Austrumu upē un Hudzonā un gājuši tālāk uz okeānu. Ūdens ir bijis ārkārtīgi piesārņots, un cilvēki to zināja, līdz ar to, jo tālāk no ūdens, jo labāk. Šodien tas ūdens, pateicoties klimata pārmaiņām, ar joni atgriežas pilsētā. Tas, protams, ir nesalīdzināmi tīrāks, jo 1970. gados viņi pieņēma tīra ūdens likumu, kas sāka regulēt piesārņojumu un arī notekūdeņu sistēmas, bet ūdens sāk tagad nākt atpakaļ gan plūdu veidā, gan tad, kad ir lieli nokrišņi, pat neskatoties uz to, ka to mēģina turēt ārpus; tu pat nevari iedomāties, kādas idejas ir ūdens noturēšanai ārpus pilsētas, – būvēt vaļņus, sienas, ierāmēt vēl vairāk, un tas ūdens tāpat tiek iekšā, sliktākajā variantā caur kanalizācijas sistēmu. Tad ir šis pretējais viedoklis, ka ūdens ir jālaiž atpakaļ. 

Jau iezīmējām šo vietrades tēmu un jautājumu par publiskā cilvēka atrašanos, ka publiskā vide, kļūstot digitāla, veido jaunas kopienas. Tagad ir jautājums, vai šie procesi pateicoties kopienām sociālajos medijos kaut kādā veidā ir izrādījušies noderīgi jaunām iniciatīvām attiecībā uz publisko vidi? Uz tām vietradēm, kuras šobrīd ir populāras? Un tās ir populāras visur, tās nav tikai Ņujorkā, mēs to varam redzēt arī Rīgā.

Rīgas kustības, starp citu, ir ļoti Ņujorkas iedvesmotas gan cilvēku dēļ, kas šeit strādā, gan vispār virziens, – es redzu līdzības. Runājot par kustībām vai kopienām digitālajā vidē, es domāju, ka tur ārkārtīgi interesantais ir tas, ka šīs kustības ir pārkontinentālas, aptver daudz plašāku telpu, nekā mums fiziskā telpa ļautu, ja mēs spētu operēt tikai fiziskajā telpā.

Es domāju, kas ir izrādījies patiešām noderīgs attiecībā uz publiskās ārtelpas vai pilsētvides funkciju pārskatīšanu, –  tas ir Covid-19.

Tas ir tas, kādēļ cilvēki atgriezās publiskajā ārtelpā. Vienīgā vieta, kur mēs varējām pulcēties un uzturēties kopā, bija ārtelpa. Mēs iekštelpās nedrīkstējām pulcēties, un daudziem, protams, bija nepieciešamība satikties. Un stāvēja parkos ar distanci un atkal bija kopā. Daudziem cilvēkiem publiskā ārtelpa kļuva par patvērumu, jo viņi mājās nejutās labi, iesprostoti četrās sienās. Mēs zinām, ka vardarbība privātajā telpā pieauga, un daudzi cilvēki, tai skaitā bērni, arī meklēja patvērumu ārpus. Ņujorkā, piemēram, pirms Covid-19 bija gandrīz neiespējami atrast āra kafejnīcu, kur apsēsties, jo nebija šādu likumu. Tagad Ņujorka ir gandrīz vai pilna ar plēves būdām un cilvēki atkal svin ielu, kas bija miris fenomens – atšķirībā no Eiropas.

"Sociologs Jirgens Hābermāss par politiskās publiskās sfēras pirmatnējo vietu vēl uzskatīja kafejnīcas. Mūsdienās līdzņemamās kafijas laikmetā arī politiskie procesi nereti notiek garāmejot, bet sabiedriskā dzīve pārceļas uz piknika vietām, uz ceļu satiksmes drošības saliņām, pie dzelzceļa stacijām," laikrakstā "Die Zeit" rakstīja redaktors Arno Valtenbergs. 

Es atceros, ka bija zviedru dokumentālā filma, kas pētīja pilsētu plānošanu. Tur bija novērots fenomens, ka, ja tavā rajonā parādās "Starbucks" kafejnīca, tā ir zīme, ka tev ātri jātinas prom no šejienes. 

"Starbucks" – jā, iespējams. Es teiktu, ka kafijas krūzītes varbūt ir izdarījušas kaut ko citu. Tās cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas labi vidē, ko viņiem piedāvā kafejnīca, viņi paņem to krūzīti un iet kaut kur un veido paši savu vidi, kur viņi divatā, trijatā vai piecatā grib pasēdēt. Tas ir tā saucamais taktiskais urbānisms, neformālais urbānisms vai vietrade, kur mēs jau nonākam pie teorijas, kurai es arī patiesībā piekrītu, ka 

ikviens pilsētnieks, vai tu esi izstudējis vai ne, ir vietradis, vietradītājs, jo faktiski ar savu ķermeni publiskajā telpā mēs šo vietu radām, mainām un pārradām.

Par to ir runājis arī Lefebrs, viens no tādiem ievērojamākajiem pilsētas teorētiķiem, kurš uzskata, ka brīvība, ja mēs runājam par pilsētnieku brīvību, tad tā brīvība manifestējas caur to, ka mēs drīkstam šo vietu radīt un veidot. Un mums atļauj šeit radīt un veidot vietu pēc saviem ieskatiem.

Man liekas, tā kafijas krūzīšu kultūra varbūt ir radījusi, decentralizējusi pulcēšanās veidu, ļaujot mums ar kafiju sēdēt vai stāvēt, vai gulēt tur, kur mēs gribam, nevis tieši tajā noteiktajā zonā, kas ir šīs kafejnīcas vieta. 

Kas, tavuprāt, ir tās citas sugas, kuru brīvību mēs neievērojam pilsētā?

Dzīvnieki. Es vakar tieši klausījos raidījumu "Zināmais nezināmajā" par dzīvnieku intelektu, un tur runāja par to, ka visgudrākās ir sugas, kas spēj adaptēties dzīvei pilsētā, ja runājam par dzīvniekiem. Tā adaptācija un evolūcija ir nenormāli interesanta, kā dzīvnieki piemērojas izdzīvošanai pilsētā, jo pilsētas vēsturiski ir celtas bioloģiski daudzveidīgākās un bagātīgākajās vietās, kur ir visvairāk resursu. Pilsētas un cilvēku apmetnes, ārkārtīgi agresīvās apmetnes, vēsturiski ir izstūmušas ļoti daudz un dažādas sugas, dažas ir izdzīvojušas, daudzas nav izdzīvojušas. Pilsētas plešas, tad ir dzīvnieki, ir citas sugas, kas tiek stumtas ārā, un tās vai nu iet bojā vai spēj izdzīvot, atrod veidus, kā izdzīvot pilsētā. Naktī Ņujorkā jenotu uzdzīve Centrālparkā, kad viņi revidē papīrgrozus, ir diezgan iespaidīga. Lapsas, vāveres, baloži, vārnas, kaijas...

Rīgu mežacūkas apciemoja.

Jā. Mēs visi šausmināmies par bildēm, kad Romā ir beigti strazdu bari pēc Jaunā gada uguņošanas, Ņujorkā iet bojā tūkstošiem putnu, kas ietriecas debesskrāpju apgaismotajos logos. Vai un kā mēs varam sadzīvot, vai būvēt pilsētas, kur citām sugām ir atvēlēta dzīves telpa, – mani tas ļoti interesē arī ne tikai no tehniskā viedokļa, bet arī no cilvēka domāšanas viedokļa. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt