Bērns ir tikpat cienījams kā es vai mana sieva. Saruna ar žurnālistu Aidi Tomsonu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Apzināti nolēmu saviem bērniem mīlestību izrādīt, sarunā ar LSM atzīst žurnālists un trīs bērnu tēvs Aidis Tomsons. Viņš uzskata, ka mīlestība un attiecības prasa apzināšanos. “Mīlestība nav emocijas, tas ir gribas lēmums, kas sevī it bieži jānostiprina,” apstiprina Aidis, kuram ievērot savaldību bērnu audzināšanā palīdz ikrīta pastaigas.

Saruna notiek Garkalnē, Aida paša celtajā ģimenes mājā, dzerot viņa taisītu liepziedu un piparmētru tēju un iemetot mutē pa cidoniju sukādei. Ik pa laikam sarunā iesaistās arī Aida sieva Taņa, vīra sacīto pārtverot pusvārdā un paturpinot. Tad atkal Aidis to, gluži kā stafetes kociņu, ņem atpakaļ. Viņi, šķiet, saprotas vēl labāk nekā pirms apmēram gadiem 10, kad tikāmies un kad bērni vēl bija mazi. Toreiz Taņa nestrādāja, laiku veltot bērniem. Tagad, ieguvusi divas augstākās izglītības – gan skolas, gan pirmskolas pedagoģijā, strādā bērnudārzā par vadītājas vietnieci un arī grupiņās ar bērniem.

Aidis Tomsons

Aida radošā pieredze saistās ar Latvijas Radio. Sācis kā brīvprātīgais leģendārajā “Mikrofonā” 1991.gadā, vēl studējot Latvijas Universitātes žurnālistos. Tagad Aida pārziņā ir klausītāju iemīļotā tiešraide “Krustpunktā”, ko demonstrē arī Latvijas Televīzijā, kā arī radio raidījums “Divas puslodes”. Aidis ir viens no Latvijas mediju telpas vadošajiem žurnālistiem, kas intervē augstākā līmeņa politiķus un amatpersonas. Par nopelniem pētnieciskajā žurnālistikā saņēmis Cicerona balvu, savukārt par nopelniem Latvijas informācijas telpas un demokrātijas stiprināšanā – Triju Zvaigžņu ordeni. 

Taču ne mazāks Aida nopelns sabiedrības kvalitatīvā stiprināšanā ir ar sievu Tatjanu veidotā ģimene, kas balstās uz humānām kristīgām vērtībām un kurā aug trīs dēli Artis (17), Justs (15) un Intars (12).

Kā jūs iepazināties?

Otrajā kursā sāku strādāt radio, “Mikrofonā”, pirmos 10 mēnešus par velti. Tas bija Atmodas laiks, 1991. un 1992. gads, vēlāk sāku arī kaut ko pelnīt. Tajā laikā iestājos arī Bībeles biedrībā, biju izpildsekretāra amatā. Galu galā pārstrādājos un nonācu Tuberkulozes slimnīcā Sauriešos.

Tev tāds riktīgs jaunlatviešu stāsts...

Jā. Naudas daudz nebija. Darba daudz un vēl studijas. Tie bija tie grūtie laiki, ēšana bija, kā bija. Griķus varēja kaut kur nopirkt. Tādā pusēšanā dzīvoju, kamēr dabūju tuberkulozi. Tur arī iepazinos ar Taņu.

Cik ilgi jūs tur sabijāt?

Sabiju septiņus mēnešus. Taņa – vairākus gadus. Viņa vēlreiz saslima, kad mēs jau bijām precēti. Nu, jā. Toreiz jau gāja raibi – mani atlaida no darba. “Mikrofona” vadītāja teica, ka viņai vajag kādu, kas strādā, nevis kas guļ slimnīcā. Arodbiedrības vai darba tiesību nebija, tas bija tas mežonīgais laiks. Es turpināju studijas universitātē, un tur kāds, zinot manu situāciju, ieteica mani “Amerikas Balsij”, kas meklēja līdzstrādniekus Latvijā. Un tas tad bija tas, no kā mēs dzīvojām – viņi par vienu sižetu maksāja 30 dolārus, kas tajos laikos bija labi.

Kā jūs ar Taņu sapazināties tur, Sauriešu slimnīcā?

Mūsu palātu durvis bija pretī. Tur jau – gribi vai negribi – katru dienu satikāmies (smejas). Es meklēju drosmi pieiet viņai klāt. Ar pirmo meiteni biju pašķīries, tad man bija viena cita, ar ko es gandrīz gadu draudzējos, bet nu... Bija rakstura nesaderība (smejas). Un es teicu: šitas stāsts jābeidz, viņa teica: jā, jābeidz (smejas no sirds)! Abi vienojāmies par beigšanu. Un tā – biju brīvs čalis, tepat meitene salīdzinoši skaista staigā, jāatrod veids, kā pieiet viņai klāt un sasveicināties. Atradu. Viņa sēdēja koridorā. Tā sākās mūsu stāsts. Tas bija 1993. gads. 1994. gadā mēs apprecējāmies.

Žurnālists Aidis Tomsons ar sievu Taņu
Žurnālists Aidis Tomsons ar sievu Taņu

Un pēc cik ilga laika piedzima bērni?

Bērnus jau Taņa nedrīkstēja... Kad apprecējāmies, viņa dabūja tādu tuberkulozes formu, kam zāles nepalīdz. Tad tur jau nebija jautājums par zālēm, tur bija jautājums: vai viņa izdzīvos vai ne... Tā bija. Toreiz meklēja kādus eksperimentālos medikamentus, tādus, no kuriem tagad visiem bail, – meklēja, kas varētu iedarboties...

Atrada?

Mans tētis

LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.

Atrada, jā. Bet vēlāk viena māsiņa, ko es satiku baznīcā, draudzē, – viņa teica, ka tas tāds liels brīnums, ka Taņai vēl pēc tam varēja būt bērni, pie tam – veseli trīs. No medicīniskā skatupunkta tas nelikās loģiski. Bet toreiz jaunībā – mēs to nepārdzīvojām tik ļoti. Mēs tikām runājuši: ja galīgi neizdosies, adoptēsim. Ja izdosies, tad būs savi. Nu – strādājām, kamēr izdevās (smejas).

Un kādas ir atmiņas par pirmo?

Zini, es esmu no tiem vīriešiem, kas ieraugot tādu... Nu, saņurčītu kunkuli (smejas) – es neteiktu, ka man būtu kādas īpašas emocijas. Nu, te nu ir viens, ar kuru būs jāņemas. Nebija priekšstata, ko ar tādu darīt. Mēs pat nesapratām, ka dzemdības sākas. Tajā dienā atbraucām no laukiem, nākošajā rītā es vēl aizbraucu uz jūru, Taņa nodzīvoja visu dienu pa mājām. Vakarā atbraucu, viņa sūdzējās par sāpēm, bet mēs vēl aizgājām kopā uz veikalu. Nākot mājās ik pa brīdim viņa stājās, grūti bija paiet. Nu tad gan nospriedām, ka jābrauc uz slimnīcu. Somu ar mantām līdzi nepaņēmām, nesapratām, ka dzemdības jau sākušās, ka viss notiek (smejas).

Žurnālista Aida Tomsona dēli un sieva Taņa
Žurnālista Aida Tomsona dēli un sieva Taņa

Un tad – tavas pirmās atmiņas par sākumu?

Tas bija apzināts lēmums, ka te nu ir viens, ko mēs tagad mīlēsim un par ko rūpēsimies. Bet es jau vispār esmu tāds, kas pret mīlestību izturējies kā tādu īpašību, kas nav tikai emocijas, bet kas ir apzināta izvēle. Un tā arī ar Arti bija – apzināti izvēlējos, ka rūpēšos, un tās emocijas jau nāca vēlāk, viņam augot un esot kopā. Bieži es centos Taņu mazliet palaist atpūsties vai iziet kaut vai uz veikalu, lai viņai pārmaiņa būtu...

Taņa: Un vienmēr Artim vēders sāpēja tajā laikā. Es atnāku, viņš atkal raud.

Bet kad viņam bija kādi 10 mēneši, viss mainījās – līdzko es parādījos mājās, viņš tikai mani gribēja. Un Taņa jau kļuva greizsirdīga.

Taņa: Jā, bet nu bērnam tas bija ļoti vajadzīgs. Un tad piedzima Justs un mēs smējāmies: tavs dēls un mans dēls.

Aidis: Jā, ar Justu atkal bija darbs ar gribasspēku. Pret Arti man jau emocijas bija, bet pret to mazo kunkulīti – nekādas. Un tad es atkal sevī apņēmos, ka mīlēšu abus vienādi, abiem veltīšu vienādu uzmanību. Es nemaz nezinu, kas no Justa būtu sanācis, ja viņam šīs uzmanības nebūtu, jo viņš ir ļoti jutīgs bērns, emocionālāks nekā pārējie.

Taņa: Jā, mēs viņu palaidām arī mazliet vēlāk bērnudārzā, jo es jutu, ka viņš nav tam vēl gatavs. Un pēc tam viņam tur bija pilns ar draugiem, tāpat kā tagad. Bet bērnībā viņam ļoti svarīgi bija saņemt to uzmanības un mīlestības devu no vecākiem, kas viņiem bija svarīgāki par vienaudžiem. Ja es būtu viņu palaidusi dārziņā gadu agrāk, viņš sāktu slimot vai tamlīdzīgi. Bet mēs pavadījām laiku kopā, es paliku stāvoklī ar trešo dēlu, Intaru, un mēs braukājām uz visām pārbaudēm kopā, un viņš vēl tagad saka: kaut ko pa miglu atceros, bet tas bija forši.

Žurnālista Aida Tomsona dēli un sieva Taņa
Žurnālista Aida Tomsona dēli un sieva Taņa

Taņa ir pedagoģiju studējusi, tu arī?

Ne pārāk daudz, bet, jā. Mana mamma jau manā bērnībā klausījās [ģimenes psihologu] Džeimsu Dobsonu, viņam ir grāmata “Zēnu audzināšana”. Un vēl – adventismā ir tāda Elena Vaita, kas daudz rakstījusi par bērnu audzināšanu un mīlestības izrādīšanu. Kaut tapis 19. gadsimtā, viņas rakstītais joprojām ir aktuāls. Piemēram, svarīgi apzināties, ka mēs ikdienā dzīvojam virspusēju emociju varā un ne vienmēr jūtamies tā, ka mīlam savus tuviniekus. Patiesībā jau mīlam,  bet emocijas mūs aiznes prom no jūtām.

Un tāpēc ir jādistancējas no emocijām, un apzināti jānāk un jāsamīļo kāds, jāsabučo.

Nu, lai gan man uz vecumu arvien vairāk patīk bučoties (smejas). Ar sievu, protams.

Kas vēl ir tas, kas tevi ir veidojis kā tēvu un cilvēku?

Zini, es vairāk atceros sliktos piemērus, par ko es domāju: es tā gan nekad nedarīšu. Piemēram, bija mums skolotāja tāda – kad labs garastāvoklis, viņa smējās, salika visiem pieciniekus, kad slikts – bija nejauka, ielika trijnieku. Es toreiz domāju: garastāvokļa cilvēks nedrīkst būt. Jābūt konsekventam.

Žurnālists Aidis Tomsons ar sievu Taņu un dēliem
Žurnālists Aidis Tomsons ar sievu Taņu un dēliem

Vai arī bērni tevi ir konsekvencē un savaldībā mācījuši?

Es laikam tomēr pats pie tā piestrādāju. Es meditēju no rītiem. Katru rītu dodos stundu garā pastaigā, garīgās sarunās, kurās es sevi sakārtoju.

Taņa: Aidis arī nav tas, kas ēterā smaida, bet mājās viņam vajag boksa maisu.

Aidis: Jā, es netēloju neko. Bet nu, protams, iespaidu uz kopējo veselības stāvokli tiešā ētera spriedze atstāj. Ja tas ir gadiem ilgi, kā man. Neslēpšu, nācās ar profesoru Andreju Ērgli iet aprunāties... Vakaros, veselības uzlabošanas nolūkos, esmu sācis skriet.

Vai tu atceries sevi savu zēnu vecumā, pusaudža gados?

Nu man bija pusaudžu problēmas. Savējiem bērniem mēs gaidām, gaidām, – nevaram sagaidīt, kad tad būs! (smejas)...

Bet man bija, jā. Jo man ar tēvu bija sarežģītākas attiecības... Redz, man nebija tādas sajūtas, ka es būtu mīlēts. Ja no mammas es mīlestību ļoti jutu, tad no viņa ne.

Tas nenozīmē, ka viņš nemīlēja, viņš varbūt neizrādīja. Jo viņam pašam ļoti sarežģīta bērnība bija. Tāpēc es viņu nenosodu. Bet es apzināti nolēmu, ka es saviem bērniem mīlestību rādīšu. Viņiem joprojām saku, ka es viņus mīlu.

Apmīļo arī?

Jā, tik ne vairs ar buču, bet vairāk mums ir apskāvieni. Justs un Intars mani gan uz vaiga nobučo. Kad, piemēram, ēst viņiem uztaisu, tad: paldies un buča!

Mana mamma mani ļoti mīlēja, bet neko daudz ar rokām gan nepieskārās, es to jutu tāpat. Bet mēs jau savējos (meklē vārdu)... “apčamdām” arī (smejas). Un ar jaunāko mēs vēl vakaros dauzāmies gultā, kutināšana un smiešanās vēl laikam ir aktuāla lieta. Un man arī gribas joprojām.

Vecākais dēls Artis ir teicis, ka, tiklīdz iestāsies universitātē, viņš ies projām dzīvot. Mums ir mazs dzīvoklītis, viņš ies tur, patstāvīgs grib būt. Un līdz ar to, kamēr viņi visi ir, gribas paildzināt to foršo sajūtu pilnā ģimenē. Tāpēc es katru rītu ceļos pusseptiņos kopā ar vecāko dēlu. Taņuks vēl guļ. Arti palaižu uz skolu. Un tad Justam uztaisu ēst. Un mēs palasām mazliet no Bībeles. Tad man ir stunda sev pašam, kad eju ārā pameditēt. Tad nāku astoņos atpakaļ un ceļu Intaru, palaižu viņu. Pats sataisos un pirms desmitiem braucu uz darbu. Man jau nekas netraucētu gulēt līdz deviņiem. Bet es meklēju iespēju viņiem būt noderīgs... Jā. Un vakaros mēs joprojām lasām grāmatas.

Žurnālists Adis Tomsons ar sievu Taņu un dēlu
Žurnālists Adis Tomsons ar sievu Taņu un dēlu

Nopietni? Joprojām?

Jā! Man ir teikuši: kā viņš, 17-gadnieks, tev vēl ļaujas?  Artis jau reizēm arī ne pārāk grib, bet es viņam saku:

“Bet man vajag! Man vēl vajag kādu brīdi kopā ar jums, nāc manis dēļ!”  (smejas)

Viņš nāk arī. Lielajā gultā saguļamies ar visiem trijiem dēliem un lasām...

Bet ko? Ko jūs lasāt tagad, kad puiši jau lieli?

Re, (atnes un lasa grāmatas virsrakstu) “No visattālākajiem nostūriem” – episks stāsts par atraidījumiem un žēlastību... Tā ir kristīga grāmata. Neko vairāk vēl nevaru pateikt, neesam izlasījuši. Iegāju kristīgās literatūras veikaliņā, un man ieteica šo.

Kaut ko tik sevišķu dzirdu pirmo reizi! Bet jūs esat lasījuši viņiem no bērnības, vai ne?

Jā, mums bija sadalīts.

Katrs no mums pie viena bērna vakarā lasa. Un tad nākamajā vakarā – maināmies.

Un trešais gaida, kad tiks galā ar tiem diviem pirmajiem.

Vai tad abiem lielākajiem nevarēja vienu grāmatu lasīt?

Nevarēja, jo ne tikai grāmata svarīga, bet parunāšanās arī. Lai katram bērnam veltītu atsevisķi laiciņu.

Taņa: Jo, kad viņi ir maziņi, viņiem svarīgi katram to savu uzmanības devu dabūt.

Kad jūs abi tā stāstat, es no malas skatos, ka jums abiem ir arī tāda saderība...

Jā, raksturu saderība mums ir. Bet, zini, vīrietim ļoti svarīgi ir (domā)... Nu, ka tevi ciena un novērtē. Tas nav mīlestības izrādīšana tādā nozīmē, ka ar tevi “uķi puķi”. Bet ka tu sevī zini: viņa novērtē. Visu mūžu esmu jutis to.

Un tas pats arī par bērniem. Vērtība un cieņa viņam ir tāda pati kā pieaugušam. Es pret viņiem izturos tā. Esmu novērojis, ka citkārt vecāki iedomājas, ka bērns ir tev pakļauts. Un tur veidojas problēmas. Bērns nav tev pakļauts, viņš tāpat ir personība.

Taņa: Ar to saistīts arī bērnu sodīšanas jautājums, ko es novēroju bērnudārzā. Viņi baidās, ļoti saraujas, kad viņiem pieskaras. No tā es varu nojaust, ka viņi mājās kaut kā ir fiziski sodīti.

Mūsējie nekad nav tikuši fiziski sodīti. Tas ir manas sievas nopelns. Un tas interesantākais ir tas, ka nav nekādas vajadzības.

Taņa: Bet kas bija ar adatiņu? (smaida)

Aidis: Ā, to mamma man iemācīja. Kad bērni ir mazi, rāpo, protams, visiem ir problēmas, jo bērni jau visur grib tikt iekšā, visu pārbaudīt. Mums arī – visur pa grīdu bija puķpodi, kuros mazajam, protams, gribējās  iegrābties iekšā. Bet es turpat blakus ar adatu, parasto šujamadatu. Un tiklīdz viņš sniedzas pie puķpoda, es viņam tā drusku ieduru. Viņš uzreiz atraujas. Bet, protams, nesaprot, kas par lietu. Un tā viņam izveidojās asociācija: ja aiztiks – sāpēs.

Taņa: Un pēc tam, vēlāk: viņš rāpo, un tik paskatās uz puķu podu un jau sāk vilkt grimasi uz raudienu. (visi smejas)

Un līdz ar to viņi nekad mums nav saplēsuši puķpodus... Un ciemos ejot, problēmas nebija. Pie tam – adatu nācās lietot tikai dažas pirmās reizes.

Žurnālista Aida Tomsona dēli
Žurnālista Aida Tomsona dēli

Taņa: Un arī veikalos – viņi nekad nav krituši uz grīdas un bļāvuši, ka kaut ko grib. Jo mēs pirms iešanas uz veikalu vienojāmies, ka noteiktas summas robežās – laikam kādi 50 santīmi bija – viņi drīkstēs katrs izvēlēties sev našķi. Un tad viņi bija tik aizņemti ar to, ko varēs atļauties. Vienā brīdī viņi nonāca pie secinājuma, ka saliekot naudiņas kopā, var nopirkt lielāku paku... Nu – tāda jautra audzināšana.

Vēl viens princips: ko var atļaut, to nevajag aizliegt. Piemēram, mēs diezgan ļāvām bērniem tādiem paskaļiem būt. Arī veikalā. Es viņus īpaši nekušināju. Protams, mēs negājām aurodami pa veikalu, bet nu tā... Bet, kas attiecas uz bērniem, tad, kā es sapratu, tu arī ar viņiem pašiem gribi aprunāties?

Jā! Bet ne tik daudz par viņiem, kā par tevi kā tēti.

Nu, jā, jā! Es jau viņiem teicu, ka katrs varēs izteikt visu, ko par mani domā (smejas).

Taņa: Ziemassvētku dāvanas jau ir sarūpētas [Saruna notika pirms Ziemassvētkiem – red.], tā kā viņi ne ar ko neriskē (smejas).

 

Dēli par tēti

Tomsonu bērniem ir tā laime, ka mājā katram ir sava istabiņa. Un puiši jau ir brīdināti, ka kaut ko vajadzēs pateikt par tēti. Aidis mani aizved līdz katram, durvis aiz manis aizveras, un viņi uzticīgi un labprāt dalās.

Žurnālista Aida Tomsona dēli
Žurnālista Aida Tomsona dēli

Tētis mani ir iedvesmojis

Vecākais dēls Artis (17) mācās Siguldas ģimnāzijas 11. klasē ar matemātikas novirzienu, bet plāno pāriet uz humanitāro, jo padodas.  Artim patīk saplānota ikdiena: “Pārsteigumus nemeklēju katru dienu. Meklēju to, kas man patīk un arī stabilitāti.”

Artis atzīst, ka tētis viņu ir iedvesmojis:

“Es vienmēr esmu skatījies uz viņu kā uz cilvēku, kam vēlos līdzināties. Viņš mīl savu darbu, viņš ir uzcēlis māju, dibinājis jauku ģimeni un arī to uztur jauki.

Es vienmēr mēģināju viņam būt līdzīgs, bet vēlos būt arī atšķirīgs, būt pats. Viņš ir priecīgs visu laiku. Nekad mājās neatnāk dusmīgs, vienmēr pasaka to labāko, kas dienā bijis. Viņš ceļas agri, un tētim ir stabils grafiks. Es arī vēlos sekot grafikam. Bet iedvesma – tas ir atslēgas vārds.”

Tētis ir savākts 

Vidējais dēls Justs (15)  mācās Siguldas ģimnāzijā 9. klasē, 10. klasē plāno doties uz Rīgas Valsts 2. ģimnāziju – lai būtu vairāk izaicinājuma.

“Tētis ir smagi strādājošs cilvēks, viņš agri ceļas, strādā, pavada laiku ar mums un vēl strādā. Ja es turpināšu tā, kā līdz šim, es nevarēšu sevi piespiest, tāpēc man vajag pašam sevi izaicināt, lai ietu dzīvē uz priekšu.

Man patīk tēta domāšanas stils, kā viņš mani ir mācījis: domāt tikai ar savu galvu un attīstīt prātu,

jo  tu vienmēr vari būt labāks cilvēks, nekā esi pašlaik.

Piemēram, ja es lamājos par daudz, tētis man iesaka: mēģini sevi pats atturēt, piespied sevi darīt to mazāk. Viņš arī nekad neparāda savu slikto garastāvokli. Ja man ir slikts noskaņojums, es ieslēdzos istabā, uzlieku austiņās mierīgu mūziku vai paspēlēju datoru un sazinos ar draugu. Tad noskaņojums pilnībā izmainās. Bet ir arī reizes, kad tā nesanāk. Piemēram, mamma man liek vienmēr aiznest traukus no savas istabas uz virtuvi un tad es – angliski sakot: “snap back” – atkožu atpakaļ. Pēc tam jau vakarā aizeju atvainoties. Bet nu vispār tādos brīžos es mēģinu tā īsti nekomunicēt ar cilvēkiem. Tik tālu vēl neesmu laikam ticis kā tētis. Viņš jebkurā garastāvokli spēj runāt ar cilvēkiem. Viņš vienmēr ir ļoti (meklē vārdu) – savākts! Jā, tas ir īstais vārds! Es teiktu, ka man abi vecāki ir pilnībā perfekti.”

Tētis visu dara forši

Jaunākais dēls Intars (12) mācās Garkalnes mākslu un vispārizglītojošajā pamatskolā ne tikai vispārizglītojošos priekšmetus, bet arī mūziku – spēlē klavieres un bungas. Patīk taisīt ēst, nesen uztaisījis kopā ar draugu kēksu ar šokolādi.

“Domājot par tēti, lielākoties man viss patīk. Foršākais, ka viņam patīk daba. Katru rītu viņš iet pastaigāties un pielūgt. Man tas ļoti patīk, iespējams, es pats to kādreiz darīšu, vienkārši tagad nav laika. Bet, jā, ar Aliju, mūsu suni viņš katru rītu iet, un Alija pat neiet pie siksnas, viņš atļauj viņai brīvi staigāt, kas arī ir ļoti labi.

Vienīgais mazais mīnuss ir, ka man latviešu  valoda ne pārāk padodas. Un, kad es pasaku par atzīmēm, tad tētis nav īpaši priecīgs.

Tā ir tāda ne pārāk labā lieta. Bet vispār – viņš visu dara forši.”

Pēc tējas un sarunām mūs gaida mazs klavierkoncerts, ko Intars daudz nepretojas mums, trijiem pieaugušajiem, sniegt. Viņš spēlē un starp opusiem pastāsta par savu jauko mūzikas skolotāju, ko viņam vienmēr esot liels prieks satikt. Un viņš patiešām nespējot nobrīnīties, “kā viņa savos 70 vēl spēj izturēt dzīvi''.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti