Arī man bērns piedzima nenobriedušam. Saruna ar ētera personību Gustavu Terzenu

Rietumu sabiedrība, tostarp mūsējā, ir ļoti nenobriedusi, tādēļ daudzi mazuļi piedzimst “35-gadīgiem pusaudžiem”, sarunā ar LSM.lv pārdomās dalās televīzijas un radio raidījumu vadītājs, divu bērnu tētis Gustavs Terzens. Arī viņam pirmais bērns piedzima vēl nenobriedušam – 24 gadu vecumā. Vienlaikus Gustavs atzīst, ka bērni viņam ir lieliski skolotāji. Pamēģiniet padzīvot maģiskajā, lēnajā bērna ritmā un pavērojiet, kas jūs sāk kaitināt, mudina Gustavs.

Mans tētis

LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.

Ar Gustavu tiekamies saulainā vasaras rītā kādā Pārdaugavas kafejnīcā. Sportisks možums, šķiet, pieder pie viņa organikas, tāpat kā atvērts un meklējošs gars, pie kā viņš pēdējos gados ir daudz strādājis. Drīz vien mēs esam iekarsuši sarunā, un Terzens savā ekstraverti atvērtajā temperamentā aizsvilstas par dažādiem viltus skolotājiem mūsdienu garīgās izglītošanās tirgū, par saviem paša skolotājiem, pirmkārt, minot psihoanalītikas ģēniju Gustavu Jungu un mūsdienu garīgās kontemplācijas skolotāju un līderi Juri Rubeni.

Nezināju, ka tev jau ir tik lieli bērni...

(Smaida) Ir lieli jau, jā! Man jāsaka, ka viņi šajā pasaulē jau ienāca lieli.

Tātad meitai Grietai ir...?

...meitai Grietai ir 14. Un zēnam Fricim tūlīt būs 9. Vēzītis un Zivtiņa, pēc debess spīdekļiem skatoties. Tagad abi pabeiguši savas skolas un prasa: tēti, kāpēc mums tik ilgi gribas gulēt? Es saku: tāpēc, ka jūs esat noguruši. Un vēl fonā pandēmija un karš. Guliet! Viņi man vienalga prasa: bet, tēti, līdz pulksten 12? Es smejos un saku: guli, – tev kauli aug!

Kurās skolās viņi iet?

Dēls pirms diviem gadiem pārsteidza, izturot iestājpārbaudījumus Rīgas Doma kora skolā. Ja man ir iespēja teikt publisku paldies, tad šai skolai noteikti. Es to sauktu par pedagoģijas paradīzi zemes virsū. Pedagogs te ir draugs, skolotājs vistiešākā šī vārda nozīmē. Jo ne tikai mūzika, arī savstarpējās attiecības, ikdiena, skola – tas viss ar prieku.

Grieta un tētis gatavojas Ziemassvētkiem

Ļoti prasīga tā skola. Mūziku grūti mācīties...

Jā, bet vecāki tur tiek rauti iekšā. Balle tur mums bija tikko jāorganizē... Savukārt meita mācās divās skolās. Izglītības standartu apgūst Katoļu ģimnāzijā, bet dvēseli iet izdaiļot uz Rozentāļiem, jo grib stāties uz mākslām.

Tu esi no tiem vīriešiem, kas publiski ļoti labi mēdz izteikties arī par savu sievas kundzi...

Nu jau bijušo sievas kundzi, bet, jā, arī tagad varu atkārtot, ka Undīne ir brīnišķīgs cilvēks. Pašlaik viņai ļoti intensīvs brīdis dzīvē, viņa ir savos meklējumos, dzīves lielie jautājumi viņu ir panākuši...

Jūs abi esat tādi meklētāji?

Jā, tas ir izteikti. Un es zinu, ka Undīne ir tur, kur viņai jābūt šobrīd. Un, ja ir jāšķiras, tad – lai tā arī ir... Es to uztveru sāpīgāk, jo esmu racionāls vīrietis. Man tā ir situācija, kad “riktīgi dabū iekšās”. Jo kā Andris Akmentiņš (dzejnieks – red.) saka: ja šķiras divi, tad šķiras astoņdesmit. Šis viss atkal nāca kā nākamais skolotājs manā dzīvē.

Starp citu, Undīne man šādus skolotājus ir piedāvājusi vairākus. Ja nebūtu Undīnes, nebūtu tāda Gustava, kas te sēž tev priekšā. Es turos pie pārliecības, ka jebkuru dzīvē satikto ceļa gājēju mēs varam uztvert kā vāzīti, kuru gribas ielikt vitrīnā, neņemt ārā un nedod nevienam citam. Nu, paskaties uz Undīni, vai viņa nav visskaistākā Ķīnas porcelāna vāzīte, kuru gribas žņaugt sev rokās un nedot nevienam? Bet nē, tā nevar darīt! Lai skrien, lai lido – viņai uzvārds ir Balode!

Lai lido balodītis! Viss kārtībā! (Smaida) Paliek bērni.

Un mēs ar bērnu menedžmentu esam ļoti brīvi un slīdoši. Bērni var būt tur vai tur, viņiem visu laiku ir izvēle.

Nav nekādas dalīšanas, nav nekādas tiesvedības, nav nekādas mantas dalīšanas. Nekas tāds vispār nav. Undīne tomēr ir tajā pasaulē, kurā saprotas bez vārdiem: mūzikas pasaulē.  Un viņa izvēlēsies paklusēt. Paklusēs un dziļi, dziļi pasmaidīs. Kolosāli! Andrai Neiburgai ir stāsts “Elīna ir laimīga” – ja grib šo sieviešu tipu labāk saprast, vajag atrast Neiburgas pirmo stāstu krājumu, kas izdots 1988. gadā.

Vispār Undīnei ir koncerti tagad. Un viņa lido, kad spēlē (Undīne Balode ir čelliste – red.). Ja jūs kaut kur redzat grupu “Juno” vai grupu “Sound Poets”, ejiet un tad redzēsiet!

Ar kādu mīlestību tu runā, neskatoties uz šķiršanos...

Nu, redz! Par to mīlestību, jā, sanāk ilgi mācīties. Kamēr saproti, ka tas ir iekšējs darbības vārds. Iekšējs darbības vārds tavā vārdnīcā, ko tu lieto, runājot arī pats ar sevi. Vīrieši ir nesaudzīgi: mēs sodām savu ķermeni, mēs sodām savu veselību...

Tu pats arī?

Jā, es esmu ilgstoši agresīvs pret sevi bijis, ilgus gadus.

Ko tu ar to domā? Pasaki kādu piemēru!

Fiziski pārstrādājamies, mēs domājam, ka nesam nepietiekami lielu mamutu mājās, ka mēs nepietiekami daudz trenējamies, ka mēs nepietiekami sevi uzpošam... Cilvēks sevi nav radījis, un tad viņš nervozē un mēģina būt labāks nekā Radītāja plāns.

Gustavs un Fricis Terzeni

 

Kas tev raisīja pārdomas, ka atnestais mamuts ir par mazu? Vai kāds pārmeta, vai tās bija tevis paša domas?

Nu kaut kādi mani stereotipi... Protams, ir identificēšanās ar sabiedrības lomām. Es esmu tētis. Es esmu vīrs. Vai vēl kādām...

Salīdzināšanās ar citiem...

Jā, brieduma trūkums. Tā ir riska zona, jo bērniem dzimst bērni.

Un līdz ar to – riska zonā nonāk ļoti daudz jaundzimušo, jo ģimenes, kurās viņi nonāk, nav izdarījušas individuālo darbu savā iekšējā pieaugšanā.

Man jāatzīst, ka mēs ar Undīni esam tur bijuši.

Jums ļoti jauniem piedzima meita?

Man bija divdesmit četri, Undīne ir jaunāka.

Diezgan jauni, jā...

Un es saviem vecākiem Dacei un Arnim Terzeniem vispār piedzimu, kad viņiem bija 19. Diviem studentiem, kas neko nejēdz. Bet domā, ka jēdz. (Smejas) Un tur jau tā lielā bīstamība, jo tu vari aizvest otru tikai tik tālu, cik esi ticis. Tālāk jau nevari. Tad ko tu mācīsi tur?

Gustavs ar mammu Daci

Saprotu, ka tu runā no savas pieredzes, vai ne? Par krīzēm, kam esi gājis cauri...

Jā, man šķiet, ka pareizi ir mācīties. Pirmkārt, apjēgt, ka krīze nes ne tikai sagrāvi, bet piedāvā arī iespēju. Visam ir otra puse. Pat otrai pusei ir otra puse. Redzēt tikai slikto ir labi, normāli, bet [vajag] mēģināt kaut kā arī ēnā ieraudzīt gaismu. Rietumu sabiedrība, tai skaitā arī mūsējā, ir ļoti nepieaugusi. Mēs dzīvojam ļoti bērnišķīgā, patoloģiski pusaudzīgā sabiedrībā, kur 40-gadīgi cilvēki patiesībā ir infantili. Visa izklaide, uztvere un spēja procesēt realitāti bieži ir ļoti ierobežota. Tāpēc mēs nevaram pieņemt lielus un  kompleksus lēmumus.

Piemēram?

Piemēram, ja mēs par bērniem runājam: man ir žēl skatīties, ka mazais cilvēks piedzimst šo līdz galam nenobriedušo, pieņemsim, 35-gadīgu pusaudžu ģimenēs, kas tagad uzņemsies viņa aizgādniecību. Citkārt, vērojot, kādi lēmumi tiek pieņemti un kāda virzība notiek viņu individuālajās izaugsmēs, man liekas: ak, Dievs, ko tas bērns tūlīt dabūs iekšā! Viņš neko veselīgu nedabūs! Bet – tai pašā laikā es saredzu, ka ir ļoti skaistas ģimenes, ir skaisti vecāki. Un – it sevišķi skaisti ir sastapt vīriešus, kuri dara garīgu darbu. Un šeit nav nekāda sakara ar reliģiju vai ar sektantiskām darbībām. Es runāju par vīriešiem, kuri kopj savu iekšējo pasauli. Spēju veidot dialogu ar to, ko Jungs sauc par Animu (vīrieša sievišķo pusi). Un te tagad jārunā ļoti uzmanīgi, jo mums ilgi ir bijis kanons par kaut kādu bābismu, un arī radikālais feminisms ir radījis kādus negatīvus stereotipus. Taču vīrietim, kas grib būt autentiska personība, ir jāstrādā ar saviem maskulīnajiem impulsiem, lai viņš nonāktu pie saites ar savu intuīciju, emociju un jūtu pasaules stīgām, kas, protams, katrā vīrietī ir.

Tu teici, ka savā dēlā spēj pamanīt šīs kvalitātes?

Jā, man gan jāsaka, ka viņam ir iedots vairāk nekā man. Dēls man ir budists, tāds sirdsgudrs jau piedzimis... Viņš reizēm pasaka, ko tādu! Nu, piemēram, viņa apgalvojums: es esmu nemirstams. (Noplāta rokas.) Vai arī: ir jābūt mazākam par nelaimi.

Oho! Par šito vajag padomāt...

Citkārt bērnu jautājumi pavirza mani pieņemt nopietnus lēmumus. Reiz mēs trijātā ar bērniem sēdējām pie galda, tas bija dažas dienas pēc Ukrainas kara sākuma. Es maz runāju, jutos tik ļoti šokēts par situāciju, iekšēji mēģināju apjēgt notikušo. Bet bērni ārkārtīgi jūt pieaugušo noskaņojumu, īpaši jau savu vecāku.

Un Fricis mani pārsteidza ar jautājumu: “Vai mums uzbruks krievi?” Es teicu: “Es nezinu, bet, ja uzbruks, tad es jūs aizsargāšu”. Uz šo mans dēls pajautāja: “Bet tu proti?”

Viss. Klusums. Vienas minūtes laikā divi jautājumi no deviņgadīga zēna, uz kuriem man nav atbildes.

Divas dienas vēlāk Grietai bija dzimšanas diena, un es aizgāju un iestājos Zemessardzē. Kā dāvanu saviem bērniem, lai redz, ka tētis vismaz kaut ko dara.

Tētis Zemessargu zvēresta laikā

Cienījami. Un tagad es saprotu, ko pirmīt domāji, sakot: “mani bērni jau piedzima lieli”.

Jā, starp citu, Grieta joprojām stāsta atmiņas par to, kā viņa piedzima. Un arī tāda dvēseliska izturība Grietai piemīt. Piemēram, viņa ar mammu strīdas. Un es tā skatos –  tas radars viņas agrīnajā vecumā ļoti skaidri rāda: viņa nenāks konfliktā iekšā. Viņa izturēs spiedienu, bet sevi netērēs. Tas ir tāds viedums tajā jaunajā cilvēkā...

Tu tā vari?

Es? Mani citreiz jātur ar sešiem zirgiem... Reizēm esmu arī agresīvs un impulsīvs, kā jau maskulīna būtne, un man ir milzīgi jāstrādā ar to. Nedod Dievs, līdz fiziskai agresijai, jo vīrietis ir ļoti bīstams – vīrietis ir staigājošs ierocis. Tāpēc vīrietim ir ļoti daudz ar saviem impulsiem jāstrādā.

Vīrietis kā staigājošs ierocis?

Jā, vīrietis ir staigājošs ierocis. Un ir ideoloģijas, kuras atzīst, ka tā nedrīkst. Un ir ideoloģija, piemēram, militārā, kura to idealizē, paceļ sakāpinātās formās. Un, ja tev nav sava pamata, uz kā tu stāvi, tad – kastrēs vai nošaus... Tur ir bišķi jāpalasa gudras grāmatiņas, tur ar provinces ezoteriku nepietiks.

Pastāsti, ko tu esi sapratis vēl? Par bērniem, piemēram?

Redzi, tas vērtīgākais, ko vecāks bērnam var dot, ir kvalitatīvā klātbūtne. Par to jau daudz runā, bet kas tas ir?

Nav jārosās visu laiku: galda spēles vai kādas izdomātas sarunas, kas tikai bērnu atbaida, radot viņam sajūtu, ka viņš ir kādā pratināšanas obligātajā zonā vai ka vēl viena stunda skolas dienai nākusi klāt.

Mīlošā telpā nekas nav jādara. Un, ja mana meita sēž savā istabā, – ļaut viņai. Viņa zina, ka esmu blakus. Viņa zina. Kādā brīdī pabāž galvu, tā kā stirniņa no sarkanās grāmatas: vai tur mednieks vēl staigā gar pļavas malu vai ne? Un tā pasmaida. Un es saku: “Ko smaidi?” Viņa: “Nē, nē, neko!” Es: “Nočekoji, vai es te vēl esmu?” Viņa: “Jā!” Es: “Kaut ko gribi?” Viņa: “Mhm!” Es: “Ko gribi?” Viņa: “Es nezinu!” Es: “Nu, ko tev varētu gribēties? Mājas darbus izpildīji, visu izdarīji? Gribi kaut ko foršu?” Viņa: “Jā!” Es: “Man aiziet uz veikalu?” Viņa: “Jā!”

Es nezinu, ko viņa grib. Un viņa arī. Bet paspēlēt to pingpongu vajag. Vai piemērs ar dēlu. Pamēģiniet paiet dēla ritmā, pabūt bērna laikā. Bērna lēnajā, maģiskajā laikā. Un tad skatieties, kas jūs sāk kaitināt. Tas man ir bijis ārprāts: dēls paiet trīs soļus, tad kaut kur aizskatās. Tad paiet pilnīgi citā virzienā. Un tad es apņēmos: es tagad stundu paiešu dēla laikā. Kā meditācijā, vērība būs uz viņa kustību laikā.

Tas bija kā pārbaudījums.

(Smejas) Neiespējami grūti, ārprāts, kaitinoši! Bet es par savu aizkaitinājumu domāju: ak, Dievs, cik es nodaru bērnam pāri tajā brīdī, sakot: “Ātrāk, nāc! Uz kurieni tu skaties! Kur tu ej! Tu nepareizi ej, tu nepareizi domā!” Bērns ir tīrs, bet mēs viņu laužam!  Kā es esmu viņu lauzis! Kad šī atskārsme mani panāca, es sapratu, ka bērns ir mans skolotājs. Un tieši otrādi – es varu izbaudīt šo ar viņu kopā!

Kā lai līdz tam nonāk?

Tur ir ļoti, ļoti jārunā ar savu iekšējo bērnu. Lielajam Gustavam ir jāsaprot, ka trauksmē nonāk mazais Gustavs, kas bērnībā ir dabūjis iekšās. Un neviens pie tā nav vainīgs, ka tev bērnībā kaut kas ir noticis un tevī palicis. Tad man, tagad pieaugušajam Gustavam, ir jāsamīļo manī esošais mazais bērns, kas ir kādreiz sāpināts...

Kā tu samīlē sevi? Apķerot sevi ar abām rokām?

Pievērsies savām emocijām, saviem iekšējiem procesiem pieklājīgi. Tas nozīmē: atzīsti, ka tu, pirmkārt, kaut ko jūti. Pirmkārt. Pēc tam – noformulē sev to. Tikai sev. Nevienam citam tas neinteresē. Drīzāk – sabradās, nekā pieņems, vai ne? No tā baidās. Vīrieši. Savukārt, sievietes nevar sagaidīt: kad viņš beidzot atzīs, ka kaut ko jūt? Tā ir, vai ne? Jo tad vīrietī pamodīsies tas, ko Jungs sauc par Animu – vīrieša sievišķo, femino pusi. Bet ir bailes iet šo ceļu, jo ir bažas, ka vīrietis kļūs sievišķīgs. Taču tās ir aplamas, par to nav runa. Runa ir par dzīves intuitīvu, gluži ķermenisku, emocionālu sajušanu. Nu kaut vai piemērs, kā vīrietis varētu pateikt savai sievietei: “Klausies, mīļā, man šodien bišķiņ, bišķiņ rauj te ap sirdi!”

Nu, atzīstiet to! Nevis uz jautājumu: “Kas tev ir?” noklusē vai atbild: “Nekas!” Un nākamajā brīdī ar ātrajiem uz ambulanci ar infarktu.

Vai arī: “Es zinu, ka kultūras pasākumi ir labi, bet esmu saguris, es negribētu iet šodien...”

Tas ir ļoti individuāli. Sievietei jājūt, vai vīrietis ir partneris, kas jāatbalsta, vai tas ir kāds nepieauguša vīrieša nīkulīgs gājiens...

Un tieši no tā baidās vīrietis! Ka viņu nosauks par nīkuli. Vīrietis baidās, ka, atklājot savas patiesās sajūtas un emocijas, viņš tiks iedzīts vēl lielākā stūrī. Man pašam gan ir pietiekami liela pašapziņa, lai es neļautu nevienam un nevienai sevi koriģēt. Bet, ja tu neatbildi mazajiem belzieniem, tad nāks lielais belziens. Un lielie belzieni audzina vislabāk. It īpaši – tik spītīgus vīriešus kā es.

Tu tā jūties?

Jā. Un ļoti labi esmu izskolots. Visās dzīves šķietamajās nelaimēs, kad likās, ka jāmirst nost, – super! Labākie skolotāji! Lielākās transformācijas.

Viena no pozitīvākajām transformācijām laikam bija, kad uzzināji, ka būsi tētis?

Protams. Es atceros, aizgājām toreiz ar Undīni abi pie ginekologa kopā. Undīne iznāk ārā tādiem piesarkušiem vaigiem, nodurtu skatienu: “Klausies, mums ir baigie sūdi!”  Es: “Ja! Beidzot? Stāvoklī?” Viņa saka: “Jā!” Es biju tik nenormāli priecīgs! Man kaut kādā veidā visa dzīve sakārtojās tajā brīdī: tramīgais, tikko universitāti pabeigušais jaunietis iekļuva nākamajā pakāpē, iniciācija notika (smejas).

Dzemdībās tu biji klāt?

Jā, abu bērnu dzemdībās biju klāt. Undīne nemaz citādāk neatļautu tajā laikā. Grieta piedzima, tāds maziņš citplanētietis melnām acīm. Savukārt Fricis bija izdomājis, ka sagaidīs mani no darba. Es toreiz “Radio SWH” strādāju, līdz vienpadsmitiem vakarā bija dzīvais raidījums. Kad atnācu mājās, Undīne, jau starp durvīm atspiedusies, stāvēja: “Viss, braucam!” Skrējām uz Bulduriem, uz slimnīcu... Bet viņi abi mani gan piečakarēja mazliet. Kamēr nosūtīja mani pēc mantām, Fricis jau bija Undīnei uz vēdera. Bet, jā, tā tie brīnumi nāk pasaulē...

Kas bija grūtākais pēc tam? Negulētās naktis, autiņbiksītes, monotonā ikdiena?

Tas viss bija tik pašsaprotami – visas kaku krāsas atšķirt un pēc tām pateikt, kas ir par problēmu. Vai visi apvemtie lacīši... Vai zobi, kad nāk – ideāli! Tas ir tā, ka tu vienkārši visu laiku esi blakus. Arī negulējis. Man arī ir pietiekoši daudz enerģijas. Es ātri velkos kopā pēc triecieniem, pēc kaut kādiem nogurumiem.

Tad grūtākais bija...?

Kad mēs braucām komandējumos, projektu “Ziemeļu puse” filmēt. Tas Undīnei bija grūts laiks. Viņai bija jāpaliek vienai. Filmēšanas grupā bijām: es, Uģis (Olte) un Marta Selecka.

Mums visiem tolaik mazi bērni bija mājās. Taču gada laikā nācās vairāk nekā 100 dienas būt prom.

Un tad mēs ziemeļos, pēc astoņu stundu pārbraukuma, katrs savā stūrī zvanījām uz mājām. Atceros, Undīne man jautāja: tu mūs vēl atceries? Jo toreiz jau nevarēja telefonos bildes tā sūtīt, kā tas tagad ir iespējams...

Parunājam mazliet par taviem vecākiem, kam, kā tu teici, tu piedzimi ļoti agri, 19 gadu vecumā. Tavi vecāki Dace un Arnis Terzeni ir žurnālisti, viņiem interesē pētīt dzīvi. Un tu savu tēvu esi ļoti skaisti nosaucis: par karali.

Manam tēvam bija gudrība dot man vīrišķīgas mācības, nesagraujot manu pasauli, manu kā bērna pašvērtību un pašcieņu. Tādā ziņā viņš bija karalis, bet bez tirāna, bez despota iezīmēm. Mēs abi bērnībā pavadījām daudz laika kopā.

Bija tā, ka mamma bija vairāk prom nekā tēvs. Bet viņas mīlestības man bija tik daudz, ka es nejutos apdalīts.

Es biju vienīgais bērns, un varu teikt kā Rainis: sasmēlies es esmu saules, nu man pietiks visam mūžam (smejas).

Vai tu vari sava tēva meistarību raksturot ar kādu piemēru?

Tur būtu daudz piemēru. Bet – labi, lai būtu stāsts no vasaras, ko es pavadīju laukos pie savas mīļās vecmāmiņas Annas un vectēva Arnolda. Man toreiz bija kādi gadi 12. Un, kā jau tas mēdz notikt, kad lielie nav klāt, bērni sāk šiverēties pa plauktiem un visu ko pētīt.

Tā vienā reizē es atradu kaut kādu ārzemju naudu, kas bija vecmāmiņai no Anglijas atsūtīta un starp grāmatas lapām paslēpta – tās bija sterliņu mārciņas. Ar kaimiņu draugu spriedām, ka atrasto naudu varētu samainīt mūsu naudā, kas mums arī veiksmīgi izdevās.

Un mēs taisnā ceļā devāmies uz veikalu un par daļu no bagātības sapirkāmies dažādas plastmasas mantas, konfektes un visādus saldumus. Vēlāk es visu paslēpu savā sporta somā zem drēbēm. Vecmāmiņa drīz vien visu saprata, taču man neko neteica, bet tētim. Kad tētis atbrauca man uz laukiem pakaļ, arī viņš man uzreiz neko neteica. Vēlāk, braucot prom, tētis man lika kāpt aizmugurē un sēsties sēdeklim pa vidu, lai viņš no šofera krēsla varot manas acis redzēt. Tad viņš jautāja: kāpēc tu zagi vecmāmiņas naudu? Es, protams, nobijos un meloju, ka nezagu viss. Ka nauda esot no drauga. Tētis jautāja, kur tad draugam tā nauda radās? Es atbildēju, ka neatceros. Tētis vienā mierā teica: ka viņam kā žurnālistam un rakstniekam mans stāsts šķietot ļoti interesants. Un viņš nekur nesteidzoties – viņš varot sēdēt un gaidīt, kamēr es atcerēšos...

Protams, tad mana atmiņa atgriezās ātri vien, un es visu izstāstīju.

Tētis noklausījās, neko man nepārmeta, bet pateica, ka būs jāstrādā visa vasara dārzniecībā, lai vasaras beigās vecmāmiņai naudu var atgriezt atpakaļ.

Tā es strādāju dārzniecībā visu vasaru, ravēju, un augustā drebošiem ceļiem vecmāmiņai aizvedu naudu atpakaļ.

Šis man iemācīja ne tikai uzņemties atbildību par savu darbu sekām. Man iepatikās strādāt, un es iemācījos to darīt: no 12 gadu vecuma strādāju visas vasaras. Vecās dārzniecības pamati netālu no ''Spices'' joprojām ir saglabājušies, un, tos ieraugot, es vienmēr atceros savas vasaras un ravējamās dobes. Un to, kā mans tēvs mācēja tikt galā ar šo situāciju: cik maz vārdu viņš lietoja, lai iemācītu man tik daudz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt