Viesturs Celmiņš ir pilsētplānotājs un izpilddirektors atvērto inovāciju kustībā "Vefresh" Rīgā. Studējis sociālantropoloģiju Kembridžas universitātē Lielbritānijā, savas doktora disertācijas tapšanas laikā lauka pētījumu veicis Kazaņā, Tatarstānā, par Kazaņas kremļa reģenerāciju un tā plašāku nozīmi Krievijā. Viesturs Celmiņš strādā pilsētvides dizaina jomā, viņam ir vairāk nekā 15 gadus ilga pētniecības un risinājumu izstrādes pieredze, kā pilsētas padarīt gudras un spēcīgas.
Gints Grūbe: Pilsēta un vara ir sinonīmi, kopš pilsētas veidojas. Varas manifestācija publiskajā vidē un veids, kā veidojas pilsētas, vistiešāk ir saistīts ar notikumiem pasaulē. Kā vara un režīms Krievijā, karš Ukrainā ietekmē to, kas notiek Rīgā, Jūrmalā, Londonā vai Dubaijā? Kas ir varas nākotnes metropoles? Par to saruna ar sociālantropologu Viesturu Celmiņu.
Gints Grūbe: Jūs savulaik lasījāt publisku lekciju "Postpadomju pilsēta, identitātes mikropolitika un pulks kļūdu" (2012) lekciju ciklā par atmiņu institūtiem. Kas pa šo laiku ir noticis ar šo postpadomju pilsētu un jūsu pārdomām vai vērojumiem par tām?
Viesturs Celmiņš: Tās tēmas bija akadēmiskas. Es teikšu, savā ziņā no parasta iedzīvotāja perspektīvas – marginālas, un tagad tās ir epicentrā. Kuri pieminekļi ir, kuri pieminekļi nav, kāpēc mums tos vajag, kāpēc mums tos nevajag un kāpēc tie vispār šeit radās? Es runāju par sava veida piezīmēm no provinces, kas mēs Eiropas kontekstā esam. Vai Kazaņu, kurā es pavadīja pusotru gadu, studējot doktorantūras laikā, kas ir province Krievijā. Kādā veidā šīs pilsētas piesaka sevi ar materiāliem līdzekļiem, – ar arhitektūru, monumentiem un pieminekļiem. Kas ir noticis – savā ziņā daudz, no otras puses, nē. Mēs esam 10 gadus vēlāk, un joprojām materiālai kultūrai ap mums ir milzīga nozīme – tam, kā mēs skaidrojam, kas notiek, kāpēc mums nebija lielu iebildumu pret Uzvaras pieminekli, izņemot 9. maijā, un tagad ir viens vēsturisks brīdis, kurā mēs sakām – pietiek. To, ko mēs nedarījām 30 gadus, mēs izdarījām pagājušajā gadā. Tas ir visu mainījis, karš pilnīgi visu izmaina. Viss savā ziņā kļūst vienkārši. Daži orientieri pazūd, daži nāk vietā.
Arī raidījuma nosaukums ir "Brīvības bulvāris". Kā zinām, šī vēsturiskā Rīgas ass ir bijusi gan Ādolfa Hitlera štrāse, gan Aleksandra bulvāris, gan Ļeņina iela, un nevis pirmā, otrā vai piektā avēnija. Varai nemitīgi patīk manifestēties šādā veidā un it kā palikt nemainīgai, bet vēsture to vien dara, kā ņem un aizkrāso tos nosaukumus.
Jā, jo, kā mēs zinām, mums ir vēsture, kas ir rakstīta, kas ir formāls veids, kā mēs stāstām par laiku, bet sāksim ar atmiņu. Politiskajai varai nepietiek ar to, ka ir vēstures grāmatas, ir manuskripti un ir pētījumi, bet vara vēlas arī, – to es domāju gan labā, gan sliktā ziņā, – atstāt iespaidu uz cilvēku, uz to, kā mēs atceramies. Labākais veids, kā to izdarīt, ir pilsētvide. Tāpēc mums ir Brīvības iela. Kādreiz tā bija Ļeņina iela un tā tālāk. Tai nav nosaukums pirmā, otrā vai trešā, kas vienkārši būtu instruments – tev ir jāatšķir māju numuri, bet ielām ir šie simboliskie nosaukumi, bez šiem simboliem mēs nevaram. Bet atšķirībā no laika, kurā mēs dzīvojām – tagad ir karš, un karā ir nepieciešami nevis simboli, bet zīmes, kā tās, kas pasaka, ka te nevar braukt ātrāk par 90 vai te ir ķieģelis. Tā ir atšķirība starp kara apstākļiem un miera laika apstākļiem, ka viss ir saasināts, un nav runa tikai par saasinājumu fiziskā ziņā, bet arī informācijas telpā. Mēs sakām, notiek ārā karš, bet karš notiek arī informācijas telpā, proti, ko kas nozīmē – ielu nosaukumi, monumentu nosaukumi, ēkas, atmiņas, atceres vietas. Un šīm vietām kļūst ļoti liela nozīme. Būtisks jautājums šajā gadījumā ir, vai mēs vienkārši mainām vienu nosaukumu uz otru, vai mēs arī mazliet paskaidrojam, kāpēc darām vienu vai otru lietu.
Proti, viss kultūras process ir kodējams kādās zīmēs un dekodējams.
Viennozīmīgi. Līdzīgi kā mājās ne visas telpas ir vienlīdz svarīgas. Brīvības piemineklis nevar būt nekur citur. Tas ir pilsētas centrā tāpēc, ka centrs ir pats svarīgākais, jo tur ir mūsu ekonomikas, politikas, finanšu, izglītības centri. Tas nav mikrorajonā. Ja jūs kaut ko nosaucat pilsētas centrā vienā vai otrā vārdā, tas nav nejauši. Šeit ir pati svarīgākā lieta, kas Latvijā, man liekas, ir ļoti redzama – līdzko kādam politiķim pajautā vienu vai otru jautājumu, viņš saka "nejauksim lūdzu kopā mākslu ar politiku vai kultūru ar politiku, vai sportu ar politiku", bet mēs saprotam, ka tas, protams, viss ir politisks, jo ne man, ne jums nav nekādas iespējas nosaukt ielu savā vārdā. Vai nosaukt pieminekli savā vārdā, vai uzcelt pieminekli.
Kādā ziņā tie bēgošie cilvēki maina vidi? Jūs savulaik runājāt par to, un tas bija pavisam citu kara kustību sakarā, kad bēga cilvēki no Sīrijas un Libānas, un jūs teicāt, ka viņi nebēg uz Francijas vai Itālijas laukiem, ka viņi bēg uz šo valstu galvaspilsētām. Mēs esam pēdējā gada laikā piedzīvojuši gan to, ka uz Rīgu un Latviju bēg gan ukraiņu bēgļi, gan arī tā saucamā Krievijas opozīcija. Jautājums ir, ko un vai viņi maina šajā pilsētā? Vai 500 cilvēki var kaut ko izmainīt 600 tūkstošu pilsētā un tamlīdzīgi?
Kā mēs sakām, ne visi cilvēki ir vienlīdz iespaidīgi. Atbrauc cilvēks, kurš ir bēgļa statusā, ja viņš ir kara bēglis, viņam ir viena realitāte, bet, ja viņš ir intelektuālis, kas bēg no Krievijas režīma, viņš ir…
Ar saviem miljoniem.
Jā, viņš brauc ar saviem miljoniem vai ar savu sociālo statusu, un viņam Rīgā ir gluži cita realitāte. Vai tā ir tā saucamā vieglā vai mīkstā piezemēšanās, vai smagā piezemēšanās. Šīs tēmas ir pilnīgi atšķirīgas – vai par to mēs ar jums runātu 2015. gadā, kad bija miera apstākļi, vai 2022. gadā, kad mums ir lielākais konflikts pēdējo dekāžu vēsturē Eiropā, kad notiek pilnīgi neticamas lietas, piemēram, ka Zviedrija un Somija iestājas NATO, obligātais kara dienests. Lietas, kas vienkārši prātā cilvēkam nevar ienākt nekādos veidos, – tās notiek. Tāpēc mums ir svarīgi raudzīties kontekstu, uz to, kādi cilvēki šeit ieceļo, kā mēs iestājamies vai neiestājamies par konkrētiem vēstījumiem publiskajā ārtelpā, un kādi publiskie vēstījumi ir medijos, jo ir arī informācijas karš. Tādēļ šie jautājumi, godīgi sakot, īstenībā bija vienkārši vienaldzīgi, kurš tur atbrauca pirms trīs, četriem gadiem, bet tagad, kara laikā, kurš iebrauc un kurš ko saka publiskajos medijos vairs nav tik viennozīmīgi. Viss ir kļuvis daudz skaudrāks.
Vai mums ir jāuztraucas par to, ka krievu migrācija uz Latviju var mainīt kaut ko, padarīt Rīgu...?
Protams, ka mums ir jāuztraucas.
Un par ko? Ņujorkā ir mazā Itālija, kāpēc Rīgā nevar būt mazā Maskava?
Varēt var, protams, pragmatiskā līmenī var, bet vai viņi iespaido mūsu kultūrtelpu, mūsu informācijas telpu, iespaido sabiedriskus procesus mūsu valstī? Viennozīmīgi. Es domāju, ka mēs vēl tikai apjautīsim, ko nozīmē būvēt mūsu teritorijā nācijvalsti, esot šādā ģeogrāfiskā lokācijā. Tāpēc mēs to saucam par maigo varu vai diplomātisko varu. Visbiežāk cilvēki, kuri pārbrauc šeit dzīvot, pieprasa kaut kādas lietas. Mēs zinām, ka cilvēki, kas šeit dzimuši un auguši, negrib vai nevēlas runāt latviešu valodā nekādos apstākļos gandrīz vai, kur nu cilvēki, kas iebrauc šeit uz kaut kādu brīdi. Tie ir nosacījumi, vai mums interesē jebkura veida ieceļotāji šajā valstī? Pilnīgi jebkāda veida ieceļotāji.
Vai mēs varam jau šobrīd definēt kādu specifiku vietām, kur viņi koncentrējas un kāpēc viņi koncentrējas tieši šajās vietās? Kādreiz runājām par Jūrmalu…
Jā, ir tādas kopienas. Es neesmu runājis ar katru atsevišķi, bet pieņemu, ka viņi nebrauc uz Kuldīgu, Cēsīm vai Valmieru. Pieņemu, ka viņa apmetas Rīgas metropoles reģionā, kas ir Rīgas piepilsēta vai Rīgas centrs, kur ir pieejama izglītība krievu valodā viņu bērniem vai viņiem ir šeit kolēģi vai paziņas, vai darbavietas, kurās viņi var brīvi runāt krieviski. Viņi paši arī neslēpj, ka novērtē, ka šeit principā ir tas pats, kas Krievijā, tikai Eiropas Savienībā. Bet visa ikdienas komunikācija kā nekur citur Eiropā ir iespējama krieviski – vari nopirkt, ko vajag, veikalā, vari tikt pie ārsta, tev ir skolas, bērnudārzi, brīvā laika aktivitātes, bērniem privātstundas – viss ir iespējams krieviski.
Jautājums, vai šis saskan ar mūsu kā nācijvalsts mērķiem?
Vēlreiz – 25 gadus likās pilnīgi viennozīmīgi, bet tagad konteksts mums blakus ir cits, un mēs redzam, ka mūsu kaimiņvalstis domā par šo jautājumu mazliet varbūt kritiskāk, nekā mēs par to domājam. Tad jautājums, kāpēc viņi pārspīlē? Vai varbūt viņi nepārspīlē? Kā sokas ar krievvalodīgo pieplūdumu šajās valstīs, un kāda ir nacionālā politika attiecībā uz valodu zināšanām, pamatizglītību, augstāko izglītību, vidējo izglītību?
Klausījos jūsu publisko lekciju, kurā bija stāsts par Kazaņu, kas bija viens no jūsu pētījumu laukiem. Jūs stāstījāt par to, ka nacionālais sastāvs ir daļa no politikas, ko celt un kā apdzīvot. Tā bija viena no tām tēzēm. Kā mēs šo nacionālā sastāva jautājumu varam attiecināt uz to, ko mēs ceļam un kā mēs apdzīvojam šobrīd? Vai ko mēs jaucam nost.
Jā, absolūti, bet šis jautājums kļūst mazliet asāks kara apstākļos. Jautājums par to, kas tiek būvēts un kas kā tiek saukts, ir mainījies. Kopš 2022. gada 24. februāra viss ir mainījies. Vai un kā mēs raugāmies uz objektiem, par kuriem daudz jautājumi līdz šim bija tādā "snaudrežīmā" – vai mums vajag Puškina pieminekli, vai vajag 13 Pionieru ielas valstī? Un kādā veidā mūsu otrā kopiena sevi piesaka publiskajā ārtelpā – mūsu pilsētā, mūsu laukumos. Šis jautājums ir kļuvis būtisks. Šajā brīdī, kad daudziem cilvēkiem zūd orientieri, kas ir kas, arhitektūra un būvniecība ir tā vieta, kur šie orientieri tiek nolikti. "Lauciņš tiek nomarķēts" jeb sakārtots vēlreiz. Tas ir ātrākais veids, kā to izdarīt. Neviens nelasa "Latvijas Vēstnesi" kara laikā vai neklausās 14 stundu garas debates, bet publiskā ārtelpa ir veids, kā ļoti ātri kādam kaut ko vari pateikt, proti, nojaucot pieminekli un pēc tam stāstot iedzīvotājiem, kāpēc mēs to izdarījām. Un neizdarījām 20 gadus, bet tagad izdarījām. Līdzīgā kārtā mēs sakām, mums ir otra lielākā kopiena krievvalodīgie, kā viņi pieteiks sevi 10–15 gadus uz priekšu no šī brīža? Šī ir tā diskusija, par kuru es gribētu, lai runājam, nevis kuru pieminekli demontēsim, bet kāpēc vispār šis jautājums ir nonācis dienaskārtībā? Nevis ātri pa nakti vienkārši nojauksim kā "Aļošu" Tallinā, bet mēs par šo jautājumu varētu runāt kā pietiekoši nobrieduši cilvēki: "Lūk, mēs esam pieņēmuši šādu lēmumu..."
Runāt ar ko? Latviešiem savā starpā?
Nē, publiskajos medijos. Cerams, kāds arī no mūsu krievvalodīgās auditorijas to lasītu, dzirdētu un par to domātu. Vismaz būtu kaut kāda versija, kas ir izteikta. Proti, nevis reaktīvi mēs reaģējam uz to, ka kāds šeit ir iebraucis un mēs kādam liedzam iespēju raidīt ēterā, bet mēs jau proaktīvi sakām, kādi ir spēles noteikumi pēc iebrukuma Ukrainā, kāda veida nacionālo stāstu mēs veidosim mūsu publiskajā ārtelpā, mūsu sabiedriskajos medijos un citās vietās, kur ir nepieciešama kaut kāda sabiedriskā vienošanās vai kontrakts.
Viena no tēmām, par kuru jūs vairākkārtīgi esat runājis, ir tā saucamās enkurceltnes pilsētvidē. Mēs parasti runājam par tām enkurceltnēm, kuras celsim, vai par tām, par kurām 30 gadus diskutējam, ka celsim. Bet ir arī tādas vēsturiskās enkurceltnes, kuras šeit ir palikušas. Kaut vai tas pats Latvijas Zinātņu akadēmijas nams, kuru mēs arī pakļaujam šīm pašām diskusijām.
Tas, kura ēka, teiksim, patrāpās pa kājām, kā mēs sakām, bieži vien ir nejaušība. Kurš no pieminekļiem patrāpās pa kājām, par to šķiet, ka tas nu gan iemieso kaut kādas vērtības, kuras mēs negribētu vairs šeit saglabāt. Es domāju, tā ir būtiskā atšķirība. Mēs sakām, ka monumenti principā ir atmiņas institūcijas – šis piemineklis ir šeit, tāpēc ka mums šī lieta un šis cilvēks ir svarīgs mūsu ģeogrāfijā, vēsturē, politikā. Savukārt ēkām parasti vispirms ir to funkcionālā nozīme –, vai tā ir izglītība, vai finanses, vai politika, vai mājoklis, vai kā savādāk. Līdz ar to es nošķiršu šeit Zinātņu akadēmijas ēku no, pieņemsim, Barklaja de Tolli [piemineklis Krievijas karavadonim Mihaelam Andreasam Barklajam de Tolli Esplanādē] pieminekļa. Tie ir divi dažādi simboliskā vēstījuma nesēji – viens ietilpīgāks, otrs daudznozīmīgāks. Teiksim, jums nav daudz rūmes interpretācijai, skatoties uz vienu vēsturisku tēlu, kura galvenais uzdevums ir bijis Napoleona sakāve, kur tas uz šiltes ir rakstīts. Savukārt Zinātņu akadēmija, – tā ēka pildīja vienu funkciju padomju laikos, citu funkciju šajā laikā, turklāt tā ir mazliet margināla attiecībā uz savu lokāciju, tā nav tik ļoti centrā kā Kronvalda parks vai Elizabetes un Brīvības ielas krustojums. Tādēļ, pirmkārt, ēkas nav tas pats, kas monuments. Otrkārt, ir konkrēti sociālekonomiskie apstākļi, kuros sakām, ka tā ir padomju arhitektūra, un mēs vienkārši negribam neko, nekādu darīšanu ar padomju arhitektūru. Bet mums jau nevajadzētu pilnībā revidēt mūsu vēsturi, mums vajadzētu arī to atcerēties, lai būtu kādi uzskatāmi piemēri – re, kur ir Stūra māja, re, kur Okupācijas muzejs, re, kur Pasaules tirdzniecības centrs, kas vienkāršā, skaidrā veidā mums stāsta gan par laikmetu, gan par materiāliem, kas tika izmantoti, gan par tehnoloģijām. Šajā ziņā arhitektūra vienmēr būs labāka nekā jebkura mācību grāmata. Par to var stāstīt, bet tā ir uzskatāmi redzama un bezmaz vai aptaustāma. Tāpēc es vienmēr esmu piesardzīgs par to, ka mēs kaut ko revidējam pilsētas kontekstā. Vēl briesmīgāk ir, ja revidējam kaut ko, nepaskaidrojot, kāpēc mēs to darām. Tas nu tiešām ir barbarisms. Bet ir brīži, kuros mums vajag revidēt, mums vajag jautāt, kāpēc Latvijas un Rīgas metropolīts bija Puškina pieminekļa atklāšanā? Ko tas mums stāsta par Puškina pieminekļa nozīmi, kad absolūti reliģiskas institūcijas vadītājs ir Puškina pieminekļa atklāšanā? Un kas ir Puškina biedrība, kas faktiski ir krievu kopienas vadīta institūcija Latvijā? Tas mums daudz vairāk pastāsta par pieminekļa rašanās iemesliem nekā viena Zinātņu akadēmijas ēka, kurai nozīme īstenībā ir miglaināka. Pieminekļos mēs daudz labāk varam pateikt, no kurienes tās varas rokas un kājas aug.
Varbūt mums ir vispār par maz pieminekļu? Mēs Rīgā ļoti daudz varam sastapt dažādas PSRS okupācijas perioda zīmes, bet varbūt pēdējo 30 gadu atjaunotās Latvijas periods ir atstājis pārāk maz?
Es piekrītu jums, es piekrītu, ka mēs pēdējos 30 gados neesam izmantojuši šo publisko ārtelpu, materiālus un līdzekļus, lai manifestētu vai pieteiktu sabiedriskā līmenī, acu līmenī, ko tad nozīmē šī jaunā republika, ko tad nozīmē šī jaunā valsts, kas ir tās vērtības, kas ir tās orientācija. Bez atmiņas institūcijām, kas ir atceres pasākumi un citas lietas, kas ir vairāk retrospektīvas, tā nākotnes vīzija mums ir absolūts deficīts.
Bet tas ir vienīgais veids, kā var manifestēties?
Nē, bet tas ir paliekošākais. Jums var būt atmiņu koncerts, dziesmu svētki, bet tie ir gaistoši. Jums tas paliek šādā atmiņā, citam tādā atmiņā. Kāds tur bija pārkarsis, kāds bija nosalis, kāds bija garlaikots, kāds bija iejūsmināts. Savukārt monumenti, pieminekļi ir paliekoši. Līdzīgi kā mēs katru gadu dzimšanas dienu no jauna piesakām, atzīmējam un atceramies. Šeit atšķiras pieminekļi no vienkārši statujām, kas var būt dekoratīvas. Statujas "Rīdzinieki" vai "Lielais Kristaps", tām nav nekādas politiskās nozīmes, tās ir galvenokārt dekoratīvas un apcerīgas. Savukārt monumenti, kas ir atmiņas institūcijas, ar tiem mēs pasakām – lūk, kā mēs domājam, lūk, kā mums būtu jāatceras – kurš uzvarēja Napoleonu karā, kurš uzvarēja 1905. gadā. Bet kādas ir bijušas pēdējos 30 gados lietas, kuras mums būtu jāatceras, kas būtu objekti, kas mūs pavada mūsu ceļā no punkta A līdz punktam B pilsētvidē un pilsētas centrā turklāt? Ja mēs izejam cauri pilsētas centram...
Ir Gunāra Astras piemineklis, jā.
Jā, un es būtu gribējis, ka šī diskusija, kāpēc tā lokācija ir šeit, kāda ir Gunāra Astras nozīme Latvijas vēsturē, jaunajā vēsturē, būtu aktīvāka, mazliet dinamiskāka un raitāka. Iedomājamies, ja mēs pareizinātu Gunāra Astras pieminekli trīs, teiksim, ja būtu trīs šāda veida pieminekļi – mums būtu labs precedents, kā aizdurvēs stāstīt. Mēs novelkam strīpu mūsu padomju mantojumam, mēs pārskatām jautājumu par to, kādi cilvēki ir pie varas, kāda bija viņu loma iepriekšējā režīmā, kāda ir viņu loma šajā režīmā, un citus jautājumus, ko mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā rūpīgāk pārskatīja.
Tas ir kaut kāds politiskās vīzijas trūkums vai politiskās kultūras īpatnība?
Nē, kā anekdotē – stratēģijas trūkums arī ir stratēģija. Politiskās vīzijas deficīts vai mazasinīgums arī ir politiskā stratēģija, bet šeit, es domāju, ir lielāks jautājums, ko paver arī Ukrainas karš – kas ir patriotisms mūsdienu Latvijas iedzīvotājam? Vai vispār šis vārds ir pilnīgi zaudējis kaut kādu aktualitāti? Ko nozīmē dzimtenes piederības sajūta un patriotisms? Un šie monumenti visbiežāk ir tie, kas to iekapsulē. Mēs katrs kaut ko piedzīvojam dziesmu svētkos, bet tas ir reizi vairākos gados. Monumenti pilsētvidē, it īpaši pilsētas centrā, mums daudz vairāk pastāsta. Un es domāju, ka mēs esam būtiski iekavējuši šo jautājumu, mums nav pieminekļu, par kuriem tā kārtīgi padiskutēt, par to, kur un kāds piemineklis atrodas.
Nezinu, kā to sociālantropoloģijā sauc, par tādu tīrīšanas fāzi? Kad vispirms visu iztukšo un tad..
Jā, bet ir lietas, kuras ir jau par vēlu. Ir izaugusi pilnībā jauna paaudze, kurai "Helsinki 86" nozīmē pilnīgi neko. Vai jautājums par brīvību liekas pilnīgi triviāls – nu tur vecmāmiņa ar prievītēm un kaut ko... Kas tā tāda brīvība ir? Vēlreiz atpakaļ pie Ukrainas –
ja Ukrainas iedzīvotāji nebūtu tik pašaizliedzīgi, vai tiešām Rietumu sabiedrība būtu tik lojāla un atbalstoša?
Mēs redzam, ka nebija tanku, nebija munīcijas februārī. Un tad septiņu, astoņu mēnešu laikā ir gan tanki, gan munīcija, gan pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tāpēc, ka cilvēki kaut ko darīja. Šajā gadījumā tas ir liels jautājums, ko jebkurš aizsardzības eksperts apstiprinās, ka visas sabiedrības mobilizācija ir milzīgs aizsardzības instruments – vai un kādā veidā mums ir šie modernie izteiksmes līdzekļi, ko 35 gadīgam, 25 gadīgam Latvijā dzimušam, augušam jaunietim, ko Latvija viņam nozīmē? Kas ir šie publiskie artefakti monumentu līmenī, kas viņam to piesaka – jā, par kaut ko mēs varam vienoties, Gunārs Astra ir cilvēks, kas mums būtu jāatceras, par kuru mums būtu jādomā, kuram būtu jābūt mūsu acu līmenī pašā pilsētas centrā. Vai mums ir vēl divas, trīs personības, vīrieši un sievietes, kuras mums vajadzētu atcerēties un par kuriem teikt – lūk, ir vektors, par ko būtu jādomā 10 gadu kontekstā. Šī ir monumenta nozīme. Nevis "Rīdzinieki" vai "Lielais Kristaps". Super, ka tie tur ir, bet mums 30 gadu laikā nav izdevies vēl bez mūsu dažiem dzejniekiem neko izdomāt un ievietot mūsu pilsētas centrā. Bet ir jautājums, ko mēs ņemsim ārā? Puškinu, de Tolli vai kādu citu? Kāpēc mums ir 13 Pionieru ielas valstī? Mums ir Maskavas nams, Maskavas dārzs un visi pārējie jautājumi, par kuriem, ja skatāmies, ko dara mūsu kaimiņi apkārt – viņi par tiem necimperlējas. Viņi ir tieši un radikāli un pēc tam paskaidro sabiedrībai, kāpēc viņi šādu soli sper. Mēs dzīvojam, es domāju, kaut kādā absolūti pārprastā multikulturālismā, kas savas kapacitātes ir izsmēlis ne tikai labējo, nacionālistu vai ultranacionālistu, populistu gaismā, bet arī liberālā gaismā.
