Niks Vujačičs ir piedzimis bez rokām un kājām, bet viņš ir pieņēmis savu invaliditāti un dzīvo neatkarīgu un piepildītu dzīvi, ar savu stāstu iedvesmojot neskaitāmus cilvēkus visā pasaulē. Pirms Vujačiča dzimšanas nekas neesot liecinājis, ka viņa vecāki sagaidīs būtiski citādāku mazuli, un sākotnēji tas ģimenei bijis liels pārbaudījums. Arī viņš pats vairākkārt piedzīvojis smagu depresiju, kā arī mēģinājis izdarīt pašnāvību. Taču šobrīd Vujačičs ir pasaulē pazīstams grāmatu un lekciju autors, un viņa paša ģimenē aug četri bērni.
"Mana piedzimšana bez ekstremitātēm acīmredzot bija liels šoks vecākiem, un viņi īsti nezināja, ko darīt, bet viņi mani mīlēja. Viņi mani iedrošināja, un bērnībā es nedomāju, ka esmu citādāks nekā jebkurš cits," viņš sacīja, neslēpjot, ka skolā tomēr bija vienaudži, kuri lika saprast, ka Niks nav tāds kā pārējie.
"Mani vecāki vienmēr teica: "Nik, mēs nezinām, ko tu vari sasniegt, kamēr tu to nepamēģināsi." Un tā viņi vienmēr bija klāt, lai sniegtu man mierinājumu, iedrošinātu un dotu pārliecību un drosmi izmēģināt lietas," skaidroja Vujačičs.
Niks nāk no lielas serbu izcelsmes ģimenes – viņi kopā bijuši 21 brālēns, un katru svētdienu pēc baznīcas pulcējās vienkopus, lai nodarbotos ar sportu vai ietu baseinā, tāpēc viņam bērnībā bijis daudz draudzību ģimenes iekšienē. "Skolas bērni ir skolas bērni, bet es jutos tā, it kā man vienmēr būtu droša vieta, kur augt kopā ar ģimeni un tuviniekiem, tēvočiem un tantēm," viņš teica.
Vislielākās grūtības savā dzīvē viņš izjuta 8–12 gadu vecumā, kad, domājot par nākotni, prātoja, ka diez vai kādreiz būs laimīgs, dabūs darbu vai apprecēsies.
"Es domāju, – pat ja apprecēšos, es pat nevaru turēt sievas roku. Pat ja man būtu bērni, – kā tos mierināt, kad viņi raud?" viņš sacīja, atzīstot, ka secinājis – nav daudz iemeslu dzīvot, tāpēc 10 gadu vecumā centās noslīcināties. "Vienīgais iemesls, kāpēc es to neizdarīju, nebija tas, ka fiziski to nevarētu izdarīt, bet es nevēlējos tās sāpes atstāt vecākiem. Viena lieta ir zēns bez ekstremitātēm, bet es nevaru iedomāties, ko nozīmē zēns bez ekstremitātēm, kurš nolēmis padarīt sev galu. Tādā gadījumā nekas nekad nevarētu sadziedēt vecāku sirdi," viņš sprieda.
Apcelšana vienaudžu vidū
Vujačičs arī norādīja – apcelšana jeb bulings notiek visā pasaulē. "Šī ir mana 81. valsts, un es esmu ticies ar 30 dažādiem prezidentiem, viceprezidentiem, premjeriem, un es faktiski runāju ar izglītības ministrijām, departamentiem par to, ka bulings mūs ietekmē vairāk, nekā mēs domājam. Tam nevajadzētu būt daļai no mūsu kultūras. To nevajadzētu vienkārši pieņemt," viņš uzsvēra.
Pasaulē pazīstamais iedvesmotājs arī uzsvēra, ka neviens nav svarīgāks par citiem un neviens nav mazāk svarīgs par citiem. "Jums nav ne jausmas, kāda invaliditāte ir citiem cilvēkiem," Vujačičs sacīja, norādot – viņa invaliditāte ir redzama, bet ir cilvēki ar problēmām, kas nav pamanāmas un zināmas citiem.
"Kāpēc būt daļai no iemesla kādam justies tā, it kā cerību nebūtu?" viņš retoriski vaicāja.
"Es visu laiku pusaudžiem saku, – ja tu tiešām gribi kaut ko mainīt pasaulē, tad veido citādāku pasauli savā skolā, līdz sapratīsi, ka taviem vārdiem piemīt spēks, ka acu kontaktam ar cilvēkiem skolā piemīt spēks, ka tava draudzība, tavs uzmundrinājums var kaut ko mainīt. Bet pilnīgi noteikti to nedara negatīvie vārdi," viņš teica.
Vujačičs arī atzina – cilvēki viņu vērtējuši pēc tā, kā viņš izskatās, tāpēc ātri sapratis, ka izskata dēļ nevienu vērtēt nevajadzētu.
Vīrietis arī atzina, ka cilvēks, kurš tīrīja vidusskolas tualetes, saredzēja viņā potenciālu. "Viņš mani pavilka malā un teica: "Tu esi labs runātājs." Es teicu: "Ai, liels paldies!" Viņš teica: "Nē, nē, tev ir stāsts, ar ko dalīties." Es teicu: "Nē, man nav!" Viņš teica: "Jā, tu ceļosi pa pasauli un dosi cerības daudziem cilvēkiem." Vīrietis trīs mēnešus esot centies pierunāt, lai Vujačičs dodas uzstāties ar runu kādā pasākumā, kur piedalījās vien daži studenti, stāstot par viņa dzīves ceļu, nepadošanos un skaistumu, kas piemīt ikvienam. "Cilvēki raudāja," sacīja Vujačičs, kuru pēcāk sāka aicināt uzstāties vēl.
"Es nekad nedomāju, ka būšu iedvesmotājs. Es biju matemātiķis. Es biju šahists. Es nodarbojos ar grāmatvedību un finanšu plānošanu. Esmu uzņēmējs. Man ir seši uzņēmumi. Es nodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem, es nodarbojos ar akcijām. Bet es nekad nebiju domājis, ka patiesībā būšu runātājs," viņš atzina.
19 gadu vecumā viņš nolēma, ka uzstāšanās ar runām būs liela viņa misijas daļa. Tagad viņš ir runājis uz 3500 skatuvēm. No astoņiem miljardiem cilvēku, kas mīt uz zemeslodes, daudzi vismaz kaut ko dzirdējuši par Niku Vujačiču. "Man ir 40 gadu. Man ir sieva un četri bērni, un es priecājos, ka ar tehnoloģijām un neticamām iespējām, kā arī mediju kanāliem, kāds ir arī jūsu, mēs varam sasniegt miljonus," viņš sacīja, norādot, ka mums katram ir savs stāsts. Lai arī ne visi runās televīzijā un ne katrs uzrakstīs savu grāmatu, tomēr ikvienam ir kaut kas, ar ko dalīties."Dzīvei nav melnraksta" stāsti
