Ja būtu jāmin Ošenieka harizmas noslēpums, iespējams, tā ir spēja problēmas pārkausēt pieredzē, un vingra gatavība elastīgi ļauties dzīves izaicinājumiem. Jau no pusaudža gadiem Reinis pieradis par dzīvi rūpēties pats. Un kaut arī viņa tēvs Guntars Ošenieks ir Jāņa Dombura draugs un mākslinieks, kas veidojis projekta "Kas notiek Latvijā?" scenogrāfiju jau no tā pirmsākumiem, – Reinis arī ceļu uz Latvijas Televīziju atradis pats.
Reinis Ošenieks: Tu jautāji par darbu televīzijā – tur mans tēvs galīgi nav pie vainas. Viņa ietekmes bija vairāk, kad ar brāli bijām mazi, tad gan vienu otru reizi tikām pie filmēšanās kādās reklāmās. Viena bija "Baltcom GSM – braucām ar veco busiņu "Latvija", un mums bija jāskrien plašā sniega laukā. Mūs abus saģērba lielās drēbēs, un mēs tur kūņojamies, bet tas bija tik tālā plānā, ka tur varēja ieģērbt arī divas aitas: redzams tikai milzīgs kopplāns, "Baltcom GSM" logo un tālumā divi puisīši kaut kur tur skrien. Bet, jā, šo iespēju tētis mums izkārtoja.
Dace Leimane: Vai vēl ko atceries?
Jā. Otru reklāmu es noorganizēju sev jau pats. Tētis toreiz ar mums kopā vairs nedzīvoja. Uzzinājis par "Laimas" šokolādes "Miks" vai "Triks" reklāmu, es devos uz kandidātu atlasi. Atceros, uzdevums bija viegls: jāpabrauc ar skeitborda dēli pa telpu, jāpaskatās kamerā un jāpajautā – "Vai tu vari parādīt triku?" – tas arī viss. Mani uzaicināja filmēties, mēs braucām uz kinostudiju, un es biju bundzinieks. Arī šajā reklāmā mani gandrīz nevarēja saskatīt, bet tā bija tāda inčīga pieredze.
Filmēšanās process vienmēr ir daudz garāks par rezultātu…
Ak, jā, protams. No bērnības atceros vēl kādu notikumu: mēs ar manu bērnības draugu Tomu Kalnīti gluži netīšām nokļuvām grupas "Līvi" klipā "Tas ir labais!" – diemžēl nevaru to klipu vairs atrast. Ar vecākiem un viņu draugiem bijām uz "Līvu" koncertu, un mēs ar Tomu tikām nofilmēti brīdī, kad abi stāvējām pie koka un kratījām galvas. (Smejas.) Starp citu fāters taisīja savulaik "Līviem" logo un citas dizaina lietas, uz Liepāju tēta mašīnā bieži braucām, un "Līvu" disku ar brāli drillējām daudzas reizes pēc kārtas. Atceros arī tusiņu pie tēta basketbola trenera Bernāta, arī "Līvu" puiši tur bija. Aivars Brīze nāca pie mums, sīkajiem, parunāties. Mēs ar mašīnītēm tobrīd spēlējāmies, un, spilgti atceros – Brīze pienāca un bija draudzīgs.
Jā, es saprotu. Tas ļoti būtiski: iespēja bērnībā būt ar māksliniekiem, apzināties, ka tētis ir veidojis slavenās grupas reklāmas dizainu, sajust tādu piederības sajūtu mākslas tapšanas aizkulisēm, saprast, ka arī skatuves zvaigznes ir cilvēki, kas pienāk un aprunājas. Tas viss ir tevi veidojis, vai ne?
Protams, arī Mākslas dienu basketbols. Tētis mācījās Mākslas akadēmijā – viņi abi ar mammu bija mākslinieki, kas piedalījās šajā pasākumā līdz ar citiem, un mēs, sīkie, tur dzīvojāmies pa vidu, līdz ar radošo jandāliņu, kas notika gan basketbola laukumā, gan aiz tā. Neatceros vairs visu to aktieru un mākslinieku vārdus, kas tur piedalījās, bet fantāzija viņiem sita augstu vilni: šķiet, Bindemanim zem sporta tērpa bija pielīmēta maza šņabja pudelīte, kādas savulaik tikai lidostā varēja nopirkt un kas ar tādu caurulīti bija izvilkta cauri basketbola sporta tērpam līdz mutei. Viņš skrien pa laukumu, spēlē, un tikai iešauj ik pa brīdim! Vai tur spēles ilgumā vēl bija kas iekšā, nezinu, bet tas jau nebija galvenais…
Tas vairāk prieka un radošās kopsajūtas dēļ, vai ne?
Jā, tieši tādēļ. Mums, sīkajiem, lielākais prieks bija, kad pasākums beidzās, un spēlētāji dušojās, tad varējām skraidīt par laukumu un visur kur. Un arī, kad pieaugušajiem bija pēcturnīra tusiņš, iedzeršana un sarunas…
Jums bija savs tusiņš, ja?
Jā, jā, jā. Un tāpēc man nav pārliekas distances vai baiļu no lieliem māksliniekiem, ne politiķiem vai cilvēkiem kādos amatos…
Saprotams – līdz ar vecākiem no bērnības tikies ar viņiem. Tavu mammu es nepazīstu, bet par tēti man radies iespaids, ka viņš, šķiet, arī ir tāds – vienmēr gatavs izaicinājumiem, jokiem, vai ne?
Man abi vecāki ir tādi – asprātīgi jokotāji, uz tusiņu, uz piedzīvojumiem, kaut ko vienmēr izdomā. Tēta sakarā atceros gadījumu, kad Liepājā gāza Ļeņina pieminekli, tad viņš ar to pašu Marisu Bernātu, savulaik jauniešu basketbola treneri un pirmo FIBA kategorijas tiesnesi Latvijā, kam tagad jau pāri 80 un dzimšanas dienās pie viņa joprojām sabrauc daudz viņa audzēkņu, – lūk, savulaik mans tēvs ar Bernātu kādas ballītes laikā izdomāja filmas cienīgu epopeju. Uzzinājuši, kur nogāztais Ļeņina piemineklis atrodas, viņi paņēmuši zāģi, pārlīduši pāri sētai un nozāģējuši Ļeņinam īkšķi.
(Smiekli.)
Tas jau, protams, notikās ar visādiem starpgadījumiem: zāģis laikam nav derējis, tad rāpušies turpu šurpu ar citu zāģi un ko tik vēl ne. Un tad katru gadu – laikam Ļeņina dzimšanas dienā? – viņi dzer šņabi no tā Ļeņina vēsturiskā īkšķa.
(Smiekli)
Tas ir tikai viens no stāstiņiem, kas ļauj saprast, kā mans tēvs un viņa draugi ir skatījušies uz dzīvi, vai ne?
Nu par tādu krāšņu bohēmu to varētu saukt, vai ne? Par bohēmu ar motivāciju. Man šķiet, ka viens no taviem talantiem ir tieši šis – dzīves izjūta, gatavība uz nopietnām lietām skatīties nenopietni, nest cauri tiklab sevi kā citus.
Nevaru nepiekrist. (Smaida.) Atceros kādu stāstiņu no saviem skolas gadiem. Man bija grūtības ar krievu valodu, un toreiz bija uzdots iemācīties no galvas pagaru dzejoli: kādas 16 rindiņas. Un es gatavoju špikeri. Protams, kamēr to darīju, biju dzejoli jau daļēji iemācījies, bet mana stratēģija bija izmantot mobilo tālruni, kam tolaik bija parādījusies jauna iespēja: ierakstīt audio. Mājās ierunāju dzejoli, pēc iespējas perfektāk, ar pauzēm un skolā ar klases biedriem sarunāju, lai viņi nesmejas. Kad mani izsauca, izgāju un nostājos priekšā, ieliku austiņu, kabatā man mobilais tālrunis, vads zem krekla paslēpts. Skolotāja prasa: "Gotov?" Es atbildu: "Gotov!" (tulk. no krievu valodas – "gatavs") un nospiežu palaišanas pogu.
(Smiekli.)
Un tā, sevi pats atkārtojot, es to dzejoli norunāju. Kaut kur arī mazliet nokļūdījos, skolotāja mani palaboja, bet es pats viņas laboto neatkārtoju, tikai maucu tālāk, lai paspētu visu ierunāto atkārtot.
(Smiekli.)
Tā es piečakarēju nabaga skolotāju. (Smaids.)
Lūk, lūk, tas patiešām varētu būt stāsts par Reini Ošenieku. Pieņemt dzīvi, kāda tā ir, allaž izmēģināt kaut ko jaunu, necepties, bet apiet akmeņus un doties uz priekšu. Šķiet, tas, ka tu darbojies sporta redakcijā un tai skaitā "Rīta Panorāmā", arī ir vairāk sagadīšanās, vai nav tā? Tu tikpat labi varētu strādāt arī citā jomā?
Jā, mans mērķis, atnākot uz televīziju nebija strādāt Sporta redakcijā. Ar sportu nebiju uz "jūs", trenējos basketbolā, nedaudz bija arī hokejs, kur es ielecu par vēlu, bet tā sportošana bija tāda… Vairāk no visa, kustība kā tāda. Neesmu no tiem, kas no bērnības sporta ziņas skatījās un veidoja mājās tabuliņas ar sportistu sasniegumiem.
Latvijas Televīzijā tu laikam sāki strādāt pēc drauga ieteikuma?
Jā. Mēs ar Tomu kopā "Turībā" sabiedriskās attiecības studējām. Viņš bija pieteicies "Rīta Panorāmā" par izpalīgu visādos mazos darbiņos. Es tolaik biju pārtraucis darbu "Forum Cinemas" – tolaik dzīvoju pie mammas, vajadzēja palīdzēt finansiāli, un es jau kopš vidusskolas pa vakariem strādāju. "Forum Cinemas" biju uzkalpojies pat par nodaļas vadītāju, bet spiediens ar darba pienākumiem manas agrās jaunības gados bija pārāk liels, un es biju paņēmis pauzi bezdarbniekos. Bet drīz pievienojos draugam, jo agrajos rītos Tomam vajadzēja pārinieku, un es sāku darbu Latvijas Televīzijā ar kafijas taisīšanu, ūdens ieliešanu un viesu sagaidīšanu.
Darīji visu, ko vajag un ko lika?
Jā, un kā švamme sūcu visu, ko var uzsūkt. Rakstījām titrus, ar datoru bijām uz tu vairāk nekā kolēģi, kas bija vecāki par mums. Kādu brīdi datorā vadīju arī dienas horoskopu tekstus. Un, ja tie bija pa garu, pats noīsināju, piemēram: "Šodien būs laba diena!"
(Smiekli.) Nopietni?
Jā. Šad un tad. Bet vienmēr uz pozitīvo, nekad uz negatīvo.
Vai tu pats vispār lasi horoskopus?
Nē, nekad neesmu lasījis, un nezinu, kas tos lasa. Bet es vienmēr pavērsu, lai cilvēks domā, ka viņam būs labāka diena nekā varbūt ir.
(Smiekli.) Programmēji uz veiksmi?
Jā, lielas korekcijas jau neieviesu, jo apzinājos, ka tā nedrīkst darīt. Ja bija ieteikums "Neejiet ārā no mājas!", nerakstīju: "Ejiet!", bet man šķita, ka, mazliet noīsinot uz pozitīvo, neko sabojāt nevar.
Varbūt tev arī taisnība. Sižetus arī taisīji?
Jā, biju nobijies kā diegs, nemācēju mikrofonu turēt, neko. Vēlāk aizgāja līdz sporta ziņām "Rīta Panorāmas" tiešajā ēterā. Lasīju ziņas bez sajēgas, kā runāt kadrā, kā uzvesties, neko! Pēc šodienas prasībām tas nebūtu iespējams! Tā sanāca, ka man visas profesionālās mācības bija pēc tiešā ētera ugunskristībām. Runas un aktiermeistarības apmācības bija pēc tam.
Kurš gads tas bija?
2007. gada beigas. Jo 2008. bija Pekinas olimpiskās spēles, un sākās darbs Sporta redakcijā, kur esmu joprojām. Bija jāceļas četros un darbā bija jābūt ļoti agri, jo ar Ķīnu ir laika starpība. Mans darbs bija nofilmētajos olimpiādes materiālos fiksēt taimkodus, kur redzami mūsu sportisti. Un tad, kad darbā ieradās Māris Rīmenis un citi pieredzējušie sporta redaktori, viņam jau priekšā bija saraksts.
Man šķiet, ka viena ļoti būtiska lieta, kas tevi raksturo, ir, ka tu dzīvei saki: jā! Katram izaicinājumam, kas nāk pretī, tu arī pats ej pretī…
Jā, braucam! Vienalga, kur, bet braucam! (Smejas.) Man nav bail no nezināmām lietām, kur es, šķietami, varētu izgāzties. Piemēram, no Eirovīzijas koru olimpiādes, kas man ir pilnīgi nezināma lieta vai arī tagad – tikko ārpus televīzijas darba man piedāvāja Iekšlietu ministrijā vadīt Industrijas dienas. Viņi grib, lai novadu konferenci par drošību, kiberdrošību. Mums bija divas sapulces, kur cilvēki runā man svešā biroju un likumu valodā, bet kaut kas tajā visā velk. Sapulces ir grūtas, un es mēģinu iebraukt, bet cilvēki uzvalkos nesaprot, ka es nesaprotu. (Smejas.) Bet es neiztaisos par to, kas es neesmu, jo mans uzdevums ir tieši tas: sarežģītas lietas pasniegt vienkārši. Un tā kā man jau ir pieredze, es zinu, ka to varēšu. Un svarīgākais šajā ir: ja es nebūtu iepriekš uzdrošinājies un mēģinājis, es nekad to neuzzinātu un neiemācītos. Man patīk, ka tas nes līdzi ne tikai iepazīšanos ar dažādiem cilvēkiem, bet arī visādus piedzīvojumus. Man vienmēr ir bijusi doma, ka es varētu jebkur strādāt, pilnīgi jebkur. Arī ugunsdzēsējos. Jebkur var atrast draivu.
Arī bērnu kopšanas atvaļinājumā ar bērniem?
Jā, protams. Grūtākais tajā bija – atgriešanās darbā pēc gada prombūtnes. Biju dzirdējis sievietes sūdzamies par izkrišanu no darba aprites, kas sagādājis problēmas, bet man likās: "Nē, nē, tas neattiecas uz mani!" Taču
es piedzīvoju stresa pilnu trauksmi par to, kā es to haosu un darbu daudzumu mājās, kas aizņem visu dienu, spēšu apvienot ar visu, kas man jāpaveic darbā?
Tas izrādījās izaicinājums. Tagad esmu ticis ar to galā, bet ne bez speciālista padoma. Taču speciālists var tikai palīdzēt ar ieteikumu, katram jāatrod savs veids, kā sevi nomierināt. Man sports, īpaši hokejs ir tas, jo uz laukuma es aizmirstu par visu un patiešām nododos spēlei.
Paldies tev, ka padalījies. Zinu, ka tu esi no tiem, kas nebaidās dalīties arī savos krīzes brīžos. Ikviens bērna vecāks saprot, par ko tu runā. Pieļauju, ka tava diena joprojām ir ļoti noslogota: darbs, bērni, jūsu ģimene ir arī suņu mīļotāji…
Jā, pašlaik mums ir divi brūni labradori. Dzīvojam Pierīgā pie meža, un pastaigas ir obligātas gan no rīta, gan vakarā. Un tad vēl ir, protams, abi bērni, ko vakaros mēģinām laicīgi likt gulēt, bet tas ievelkas no 10 līdz 11, citreiz pat līdz pus 12-tiem, jo katram bērnam tie ritmi ir citādāki.
Un tikai tad sākas laiks sporta ziņu veidošanai nākamajam rītam?
Jā, un tas ievelkas, jo man ir niķis atrast interesantu papildus informāciju. Piemēram, ja turnīrs ir noticis Meksikā, es papildinu ar stāstu par arēnu, kurā tas notiek. Jo tu vari pateikt: mūsu pludmales volejbolistes sāk čempionātu. Vai arī: stadionā, kurā vēsturiski, no 17. gadsimta ir norisinājušās buļļu cīņas, mūsu pludmales volejbolistes sāk čempionātu. It kā tikai viens teikums, bet – tas prasa laiku. Taču bez tā man nav nekāda prieka ziņas stāstīt, bez pievienotās vērtības no savas puses. Kad es beidzu strādāt, pulkstenis bieži ir jau viens vai divi naktī, jo es pats arī video samontēju.
Un pulksten 5.30 jau jāceļas? Un jābrauc uz darbu?
Jā (smaids). Taču man patīk, ka esmu pilnībā gatavs nākamajam rītam. Jo pat sapņi ir tādi: tu apsēdies tiešajā ēterā, visas kameras uz tevi, un ir pilnīgi balta lapa,- nav, ko stāstīt. Nezinu, kas tās ir par bailēm vai murgiem, bet tādi ir. Tāpēc es labāk mazāk paguļu, no rīta neesmu izgulējies, bet man ir pašam prieks par to, ko es stāstu.
Vai pēc tam tu paguli pa dienu?
Jā, diendusiņas, gluži kā sportistiem. Kad nav citu darbu vai pienākumu. Ar meitu kopā ir forši atplīst. Kaut gan sieva man aizvien biežāk saka: ej prom no tiem rītiem. Laikam pēc agrajiem rītiem esmu lecīgāks, īgnāks, jo cilvēciski jau tas prasa un paņem daudz enerģijas. Taču rīti man ļoti patīk, nesaku, ka iešu prom, pagaidām esmu 3 reizes nedēļā, un tad nākamā nedēļa ir brīva. Tā varu labāk sagatavoties. "Rīta Panorāma" un skatītāji noteikti iegūst.
