Mūsu prāts īsti nav paredzēts kritiskai domāšanai. Saruna ar filozofu Edmundu Apsalonu

Gints Grūbe: Mēs nereti publiskajā vidē dzirdam diagnozi "polarizēta sabiedrība", ka mums ir jāveido jauns sabiedriskais līgums, jārod dialogs ar dažādām sabiedrībā iesaistītajām pusēm, ka opozīcija nesarunājas ar pozīciju, ka koalīcija nesaprotas, ka vairākums neatbalsta mazākumu. Valdības paplašināšana vai jaunas koalīcijas veidošana neizbēgami norāda arī uz komunikācijas problēmām politikā.  

Filozofs Edmunds Apsalons savā jaunākajā grāmatā "Konstruktīvā komunikācija" uzdod jautājumu, vai ir iespējams visiem pieņemams un atšķirīgas pozīcijas vienojošs risinājums jautājumos, kuros opozicionārie redzējumi, pārliecības un nodomi ir kardināli atšķirīgi vai pat pretēji?  Kāpēc gan sociālais un pilsoniskais, gan starppersonu dialogs neizdodas, un kāpēc mūsu centieni sarunāties, saprasties un sadarboties citam ar citu ir lemti neveiksmei?

Svarīgs ir jautājums par kontekstu, kurā saprašanās notiek, bet kādā ziņā tas, ko tu māci uzņēmumiem vai organizācijām un to vadītājiem, ir attiecināms arī uz sabiedrību un politiku kopumā, ka tā nav liela atšķirība? Secinājumi par to, kā veidojama stratēģiska vai konstruktīva komunikācija, ka tas pēc būtības ir viens un tas pats, viena procesa divi dažādi aspekti.

Edmunds Apsalons: Tas ir viens un tas pats, ja mēs uz to skatāmies, ka komunikācija vienmēr notiek starp konkrētām personām. Es nodarbojos ar starppersonu komunikācijas jautājumiem, un starppersonu komunikācijā, protams, var būt ļoti dažādas un atšķirīgas tēmas, tajā skaitā arī politiskas un sociālas tēmas, bet tas jau nemaina pašu situāciju, ka divas personas nonāk kontaktā cita ar citu, un tad ir jautājums, ko abas puses vēlas darīt un ko abas puses prot darīt?

Saprasties var tikai tie, kuriem ir vienāda pieredze?

Vienāda pieredze ir viselementārākais pamats, uz ko var balstīt savstarpēju saprašanos. Kopēja pieredze ļauj cilvēkiem citam citu saprast, taču saprasties var arī bez kopējas pieredzes, bet joprojām ir nepieciešams tas, ko es saucu par komunikācijas platformu. Respektīvi,

ir jāatrod kaut kas, kas abus divus jau vieno: viens variants bija kopēja pieredze, cits variants – tie var būt kopēji mērķi, kuru vārdā mēs spējam saprasties.

Tikpat labi tā var būt kopējā realitāte jeb tas, kā mēs notiekošo interpretējam. Tad mēs savu saprašanos balstam šajā notikuma interpretācijā. Tās var būt mūs vienojušas pārliecības, respektīvi, kaut kas, ko mēs esam ieņēmuši galvā, un esam pārliecināti, ka tieši tā un ne savādāk, un esam tik ļoti pārliecināti, ka tam pat nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, ka tas tā varētu būt. Tas ir ticības jautājums.

Vai ir iespējams aprakstīt laikmetu no komunikācijas viedokļa? No aspekta, ka viss strauji mainās. Mēs pat ieviešam jaunus jēdzienus – medijpratība, piemēram, – no komunikācijas viedokļa ir nepieciešams jauns vārds, kuru mums vajadzētu apgūt, lai mēs šajā komunikācijā spētu piedalīties. 

Būtībā medijpratība ir jautājums par mūsu prasmi uztvert un analizēt informāciju. Tā prasme ir bijusi aktuāla jebkuros laikos, arī pirms tehnoloģiskajām revolūcijām; cilvēkiem runājot citam ar citu, ļoti nozīmīga bija prasme saprast, ko viņš saka, spēja uztver informāciju un to analizēt. Līdz ar to tādā principiālā jeb, kā es saku, loģikas līmenī, tie principi joprojām ir vieni un tie paši. Jautājums ir par to, ko mēs katru reizi tajā struktūrā aktuāli ieliekam iekšā. Tas, protams, visu laiku mainās. Mums ļoti gribētos, ka mēs spētu vienreiz par kaut ko vienoties – tagad mēs tam visam piekrītam, un tad, balstoties uz to, mēs varētu līdz pasaules galam vai vismaz vienas paaudzes līmenī visus jautājumus risināt, atsaucoties uz to, kas mums ir visiem svēts, kam mēs visi ticam, par ko visi esam pārliecināti, kas mūs īstenībā vieno.

Tas, ko mēs redzam, ka šādi centieni radīt vienu statisku, akmenī iekaltu platformu savstarpējai komunikācijai nav iespējams visu dinamisko izmaiņu dēļ.

Ne tikai to izmaiņu dēļ, kas notiek pasaulē, bet lielākoties jau to izmaiņu dēļ, kas notiek mūsu izpratnē par pasauli. Vienmēr saka, ka ir tāds sarežģīts komunikācijas žanrs, ko sauc par pārmaiņu komunikāciju. Ir tā vieglā komunikācija, un tad ir tas grūtais brīdis, ka kaut kas mainās, un mainoties mēs vairs nevaram balstīties uz to, ko balstījāmies līdz šim, mums ir jauns pamats zem kājām un tamlīdzīgi. Bet īstenībā jebkura komunikācija ir par pārmaiņām, – vai nu par pārmaiņām, vai pret pārmaiņām, bet pārmaiņas ir komunikācijas tēma. Ja nekas nemainās, ja nekas nenotiek, mums nav īsti, par ko komunicēt. "Kā tev iet? Nu, iet labi, nekas nav mainījies." Viss, komunikācija ir beigusies.

Citas "Brīvības bulvāra" sarunas

Mums ir nepieciešams saprasties tikai tāpēc, ka pasaule visu laiku mainās? 

Jā, pasaule visu laiku mainās, mēs visu laiku esam pārmaiņu procesā. Tad, kad jautā, kad tās pārmaiņas beigsies, es saku – nekad nebeigsies. Vienīgais nemainīgais šajā pasaulē ir tas, ka pārmaiņas visu laiku notiek, un mums ir nepieciešams ar šīm pārmaiņām kaut kā tikt galā. Ja tās pārmaiņas attiecas uz mums, un ļoti daudzas pārmaiņas tiešā vai netiešā veidā uz mums attiecas, kā lai mēs ar tām tiekam galā? Mums par tām ir jārunā ar kādu, mums ir jāatrod cilvēki, kurus arī šīs pārmaiņas satrauc, kuri arī par tām domā, mums ir jāatrod kāds, kas domā līdzīgi mums, lai mēs saprotam, ka ar mums viss kārtībā, ka mēs esam normāli.

Mēs ikdienā samērā regulāri saskaramies ar situācijām, kad cilvēki acīmredzami notic aplamām ziņām vai, kā tajā pašā Covid-19 laikā, noraida saprātīgus argumentus. Kas tam ir par iemeslu? Mēs kļūstam dumjāki vai kāds apzināti veido šādus vēstījumus, lai komunikācijas ziņā manipulētu? Jo mēs sakām – mums ir jāapgūst kritiskā domāšana. Tas ir viens no izplatītākajiem apgalvojumiem. 

Jā, un apgūt kritisko domāšanu īstenībā ir ļoti sarežģīts process, tāpēc ka mūsu kognitīvās spējas īsti nav piemērotas kritiskajai domāšanai, mūsu prāts nav paredzēts kritiskai domāšanai, jo mūsu domāšana jau nav tamdēļ, lai mēs izzinātu pasauli un noskaidrotu patiesību. Mūsu domāšanas galvenā funkcija ir, lai mēs spētu ātri pieņemt lēmumu, kā mums rīkoties šajā pasaulē, un visātrāk lēmumus var pieņemt nekritiskā veidā, lieki nereflektējot par kaut kādām rīcības alternatīvām, bet, piemēram, rīkojoties saskaņā ar savu pārliecību vai kādas autoritātes teikto, vai kādu tradīciju, vai likumu. Tas ir daudz vienkāršāks veids. Nekritiskais lēmumu pieņemšanas veids ir daudz efektīvāks un ātrāks nekā kritiskais lēmumu pieņemšanas veids, kad mēs tagad sāksim dziļi analizēt, salīdzināt, izskatīt visas alternatīvas.

Līdz ar to prasība pēc kritiskās domāšanas ir dažreiz, es teikšu tā, pārmērīga, jo mūsu prāts nav īsti tam piemērots. 

Savā grāmatā jūs rakstāt: "Stratēģiskā komunikācija ir paredzēta varas iegūšanai, taču varas attiecības nav vienīgā cilvēku kopdzīves iespēja, līdz ar to stratēģiskā komunikācija nedod iespēju sasniegt citus sociālos mērķus, piemēram, izveidot sadarbības attiecības. Lai gan esam parūpējušies, lai komunikācijas process būtu maksimāli stratēģisks, pārdomāts, gudrs, metodisks un sistemātisks, ja mērķis nav vara, tad varmācība nelīdz, nepieciešami citi komunikācijas veidi."

Tātad, lai es varētu sasniegt savus mērķus, īstenībā jau visi līdzekļi ir labi. Mērķis attaisno līdzekļus šajā gadījumā, ja mēs izvēlamies stratēģisko komunikāciju. Stratēģiskā komunikācija, pateicoties gan tam, ka politikā un politiskajā retorikā tas ir galvenais komunikācijas veids, gan saimnieciskajā retorikā jeb tā saucamajā mārketingā tas ir galvenais komunikācijas veids, tā ir cīņa par varu. Vai tā ir viedokļa vara, vai politiska vara, vai ekonomiska vara, – tā ir cīņa par varu. Šajā cīņā par varu, kā jau karā, galvenais uzdevums ir uzvarēt pretinieku. Tad tu skaties, ar kādiem līdzekļiem tu vari uzvarēt pretinieku. Diezin vai tu vienmēr izvēlēsies ļoti godīgus instrumentus, kā ar to pretinieku cīnīties, tādas džentelmeņu vai bruņinieku cīņas, kurās mēs vienojamies par spēles noteikumiem, un, ievērojot šos noteikumus, cīnāmies, kurš kuru uzvarēs. Nē – jo labāk tev izdodas pārkāpt noteikumus, jo tava darbība kļūst efektīvāka. Līdz ar to arī līdzekļu izvēle vairs netiek vērtēta, nezinu, morāles kategorijās – galvenais vērtējums ir efektivitātes vērtējums. Bet tas ir karš. 

Putinam ir tāda stratēģiskā komunikācija un viss, un mēs tur neko nevaram padarīt, varam mēģināt tikai to saprast. 

Jā, tā ir tā viņa stratēģija. Kā jau saka tas slavenais teiciens, – karā pirmā iet bojā patiesība. Tad ir jautājums. Tātad viņš ir piedāvājis vienus spēles noteikumus, jo viņam nepatīk tie spēles noteikumi, pēc kuriem spēlēja līdz šim. Jautājums ir – kā mēs uz to reaģējam? Iespējas ir divas. Vai nu mēs sakām – nē, mēs konsekventi turamies pie saviem noteikumiem, mēs nespēlēsim Putina spēli, vai sakām – okei, ja viņš grib karot šādā veidā, karosim šādā veidā, tad mēs rīkojamies tieši tāpat. 

Tāpat jūs rakstāt: "Sociālā rīcības izvēle cīnīties vai sadarboties nosaka mūsu valodas lietojumu. Vienā gadījumā tā būs sarunāšanās jeb dialogs, otrā strīdēšanās jeb diskusija. Lai arī ikdienas valodas lietojumā vārdi dialogs un diskusija tiek lietoti kā sinonīmi, tie apzīmē divas principiāli atšķirīgas valodas spēles – sarunu un strīdu." Man arī reizēm šķiet, ka politiskajā kultūrā, dzirdot izteikumu, ka šis jautājums vēl nav pietiekami izdiskutēts, tas ir viens no drošākajiem veidiem, kā ne par ko nevienoties. 

Man cilvēki saka – mums vajadzētu padiskutēt, es saku – tu tiešām gribi ar mani par to strīdēties? Viņš saka – nē, nē, vienkārši aprunāties, es – nu tad aprunājamies, nediskutējam. Respektīvi – diskusija ir apzīmējums tam, kā mēs cīnāmies cits ar citu, kā mēs strīdamies, mēģinot pierādīt savu taisnību. Diskusijas, protams, ir ļoti vērtīgas, jo diskusijās katra puse, brūkot virsū otrai pusei, palīdz otrai pusei ieraudzīt savus vājos punktus, respektīvi, saprast, kurā brīdī man ir vāji argumenti, kurā brīdī man trūkst argumentu. Tāpēc diskusijām ir arī sava produktīvā nozīme, taču diskusijas mērķis ir vienas puses uzvara. Diskusijā mums ir jāizvēlas, kuram ir taisnība, – vienam vai otram. Savukārt dialoga mērķis ir pilnīgi pretējais. Dialogs ir saruna, kurā mēs cenšamies neieņemt pozīciju, bet mēģinām atrast kaut kādu kopējo centru. Nevis izvēlēties risinājumu no diviem kardināliem piedāvājumiem – par/pret, bet teikt, okei, labi, šādi mēs uz priekšu netiekam, vai ir iespējams cits risinājums, kurš būtu mūsu kopējais risinājums? Tad atkal ir divas iespējas. Viena iespēja ir saprātīgs kompromiss, cita iespēja ir tik tiešām principāli jauna risinājuma radīšana, kas, iespējams, līdz šim mums nevienam nebija ienācis prātā, jo mēs bijām pārāk koncentrējušies uz savas pozīcijas aizstāvēšanu un pretējās pozīcijas apkarošanu. Tās ir divas atšķirīgas valodas spēles. Mēs ikdienā tās lietojam pamīšus, un tas ir labi, bet mums vienmēr vajadzētu skaidri nomarķēt, kurā brīdī mēs esam diskusijas posmā, kas ir strīda etaps, un kurā brīdī mēs esam konstruktīvajā posmā, jaunrades posmā, kad mēs mēģinām kopīgi veidot kopēju risinājumu. 

Ļoti bieži, arī šobrīd pēc Valsts prezidenta vēlēšanām, veidojot koalīciju, Latvijā dzirdam politikai pārmetumus, ka te jau notiek tirgošanās, te notiek kaut kāds politiskais tirgus, kur katrs meklē savu izdevīgumu.

Jā, bet šie pārmetumi ir pilnīgi nevietā, jo tā ir stratēģiskās rīcības loģika –  panākt vēlamo risinājumu. Tamdēļ ir kāds jānopērk, tamdēļ ir kaut kas jādod pretī, jo tirgošanās notiek tad, kad mēs ne tikai no otra kaut ko ņemam, bet mēs arī kaut ko pretī dodam. Tas atbilst stratēģiskas rīcības loģikai. Jautājums ir tikai par to, vai stratēģiskā rīcība ir vienīgais veids, kā pastāvēt politikai? Vai visa politika ir tikai stratēģiska rīcība? Lielākā daļa teiks, jā, protams, jo kas tad ir jebkura politiķa vēlamā rokasgrāmata, pēc kuras vadīties savā komunikācijā – Makjavelli "Valdnieks", kur ir ļoti labi aprakstīta stratēģiskā komunikācija un stratēģiska rīcība kopumā. Vienmēr ir jautājums, vai tas ir vienīgais veids?

Prezidenta vēlēšanu kontekstā, runājot par Latvijas prezidentu [Egilu Levitu], dzirdējām izteikumus, ka viņam neveidojās komunikācija ar sabiedrību. Kas tad tur īsti neveidojās?

Mēs esam atpakaļ pie tā, ko tad īsti tā komunikācija nozīmē. Ja mēs ar komunikāciju tādā pārāk vienkāršotā veidā uzskatām dalīšanos ar informāciju, – prezidents dod informāciju un vajadzētu viņam pretī saņemt kaut kādu informāciju, – ja šī dalīšanās ar informāciju nav notikusi, tad mēs skatāmies, varbūt tā informācija bija nepareizos kanālos padota, nebija ar labu intensitāti, varbūt informācija nebija mērķauditorijai saprotama, nu ir kaut kādas problēmas ar to informāciju. Tas ir, ja mēs skatāmies uz komunikāciju kā uz informācijas apmaiņas procesu. Bet pats vārds komunikācija no latīņu "communis" ļauj mums interpretēt šo procesu kā kopības veidošanas procesu. Mums būtu jāsaka, nevis prezidentam bija neveiksmīga komunikācija ar sabiedrību, bet…

Bet neizdevās izveidot kopienu. 

Jā, viņa centieni izveidot kopību ar sabiedrību neizdevās. Tad ir jautājums, uz ko tu īsti strādā? Vai tu strādā uz vienvirziena informāciju ar sabiedrību, lai sabiedrību ietekmētu sev vēlamajā veidā, un tam ir paredzēta stratēģiskā komunikācija – nodot ziņu tā, lai otrs būtu ietekmēts no šīs ziņas un sekotu adekvāta rīcība. Vai arī tu uz komunikāciju skaties kā uz vienu kopīgošanās jeb kopības veidošanas procesu, kurā mēs meklējam saskarsmes punktus, meklējam to platformu, kas ļautu mums justies, ka mēs esam kopā. Tā būtu konstruktīvā komunikācija, cits virziens. 

Mūsdienās bieži dzirdam arī, ka šis ir tāds populismam piemērots laiks, kurā šāda veida retorika strādā. 

Pārmetumi politikai populismā atkal ir nedaudz neloģiski, tāpēc ka demokrātiskā sabiedrība politika neglābjami ir populistiska. 

Populisms ir tirdzniecības daļa. 

Jā, viņš [politiķis] ir atkarīgs no balsojuma reizi četros gados, līdz ar to viņam ir jāspēj savā komunikācijā sabalansēt no vienas puses vērtības un pārliecības, kas veido viņa ideoloģiju, un kad jāspēj runāt par to, kas tik tiešām cilvēkiem ir aktuāls. Populisms ir centieni manipulēt ar auditorijas interesēm, piedāvājot to, kas man šķiet, ka auditorijai varētu būt interesants. Nevis teikt to, ko es domāju, bet teikt to, ko, manuprāt, auditorija no manis sagaida. Ja tik tiešām sakrīt tas, ka tā no manis to sagaida, tad ir viens veiksmīgs komunikācijas gadījums, kad man ir izdevies uztaustīt savas auditorijas intereses. 

Bet jāatceras, ka tas ir īslaicīgi, jo sabiedrība visu laiku mainās. 

Jā, sabiedrība visu laiku mainās. No otras puses, protams, ja mēs lietotu politikā konstruktīvu komunikāciju, tas nozīmētu meklēt, kur manai ideoloģijai jeb manām pārliecībām ir saskarsmes punkti ar manas auditorijas pārliecībām. Nevis runāt to, ko mana auditorija no manis gaida, bet runāt to, ko es gribu pateikt, un runāt tai auditorijai, kura tieši to arī grib dzirdēt. Tad šajā brīdī ar auditoriju ir iespējams saprasties, jo, no vienas puses, tas ir tas, kā es to saprotu, un otra puses saka – jā, es arī to saprotu tieši tāpat, mēs šajā gadījumā esam sapratušies, nemanipulējot cits ar citu.