ĪSUMĀ:
- Tetjanu kā psiholoģi doma par klauniem slimnīcās pie bērniem aizrāva pirms 10 gadiem.
- 2014. gadā sāka strādāt ne tikai slimnīcās, bet arī ar bērniem, kuru ģimenes bija spiestas pārvākties Krievijas agresijas dēļ.
- Harkivā strādāt ar bērniem ir ļoti sarežģīti, jo skolas, bērnudārzi ir ciet, pulciņu nav.
- Kā bērnus mainījis karš? Bailes, mazāka spēja mācīties. Jaunieši sākuši klaiņot.
- Karš slimnīcām licis novērtēt dakteru klaunu darbu, un spēja rotaļāties var daudz dot arī pieaugušajiem.
- Kara dēļ Ukrainas bērniem nācies strauji pieaugt. "Gribētos, lai viņi par to visu pat nenojaustu – par apšaudēm, par skumjām, šausmām un bailēm."
- Kā vecākiem runāt par karu ar bērniem? Nevajag stāstīt par šausmām, labāk pavadīt laiku kopā.
- Ko darīt tad, kad palīdzēt nespēj? Tie ir smagi darba brīži, bet "laime – būt kontaktā ar bērnu".
- "Dažreiz man gribas kliegt uz Eiropu un tās cilvēkiem: lūdzu palīdziet tikt galā ar šo agresoru, ar šo briesmīgo karu."
Kāds bija jūsu ceļš līdz klaunādei?
Tas sākās jau pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2013. gadā. Kolēģe psiholoģe pastāstīja, ka ir tāda slimnīcu klaunu kustība, ka Kijivā būs apmācība un iepazīšanās ar to. Līdz tam ne par ko tādu nebiju dzirdējusi. Tā kā es vadu sabiedrisko organizāciju, man bija jāsaprot, vai mums tas ir vajadzīgs un vai mēs to varam. Divas naktis skatījos "YouTube" par slimnīcu klauniem. Es nevarēju iemigt no tā, kā mani tas iespaidoja. Tad izlēmu, ka mēs to tomēr darīsim.
Sākumā man likās, ka izklaidēt bērnus būs ļoti viegli, jo es parasti esmu kompānijas dvēsele un man patīk būt uzmanības centrā. Vēlāk izrādījās, ka ne viss ir tik vienkārši. Bet lēmums bija pieņemts, kolēģe atveda šīs zināšanas un kontaktus, notika apmācības, apzinājām cilvēkus, kam tas interesēja. Sākumā tas bija brīvprātīgi, bet pamazām, pamazām, kādu laiku padarbojoties slimnīcās, mēs sapratām, ka tas nav vienkāršs uzdevums.
Tur vajag cilvēkus ar noteiktām īpašībām, ar stabilu psihisko stāvokli un raksturu.
Dažu gadu laikā mēs jau kļuvām profesionāli. Bet sākumā gan daudz ko nemācējām, vienkārši gribējām iepriecināt bērnus, likt viņiem smaidīt. Tagad gan es saprotu: klauns, arī, piemēram, cirkā ir viena no grūtākajām profesijām aktiermākslā. Klaunam jābūt lielam daudzumam dažādu iemaņu un zināšanu. Bet lēnām Harkivā bijām savākuši komandu. Tagad esam 10 apmācīti cilvēki. Vēlāk iepazināmies arī ar Latvijas komandu. Un šobrīd arī mūsu darbu kūrē Igors Narovskis no Latvijas.
Jūs teicāt – pirms apmēram desmit gadiem. Tas gandrīz sakrīt ar 2014. gadu, kad drīz arī viss sākās, ja tā var sacīt.
Jā, tā nu tas ir. Tāpēc arī notika zināma mūsu darbības paplašināšanās. Mēs sākām strādāt ne vien slimnīcās, bet arī vietās, kur dzīvoja tie, kuri pārvākušies no Luhanskas un Doneckas apgabala. Mēs sākam veidot tādas interaktīvas minizrādes, kurās bija vingrinājumi stresa noņemšanai un citām reakcijām uz stresu. Tā mums bija pirmā tāda izrāde. Tās nosaukums bija "Pazudušie". Tajā divus klaunus mežā pārsteidz lietus, un viņi nobīstas un pazaudē viens otru. Viņus sagaidīja visādi šķēršļi, jauni draugi, tikšana galā ar visādām emocijām.
Izrādē bija ietvertas visas reakcijas, kādas piedzīvoja bērni kara darbības dēļ.
Tas bija ļoti svarīgi, ka varējām viņiem parādīt ceļus, kā atrisināt grūtības. To es stāstu kā nopietnā Taņa, kā psihologs, kas saprot traumu terapiju un darbu ar bērniem.
Pastāstiet vairāk par to nopietno Taņu.
Esmu psihoterapeite, man ir sava privātprakse. Ilgu laiku strādāju ar bērnu tematiku un viņu attiecībām ar vecākiem. Tāpēc arī man ir tik tieša saikne ar slimnīcu klaunādi, jo pie manis bieži veda bērnus pēc ārstēšanās slimnīcā. Tādus, kam mainījusies uzvedība, pastiprinājusies agresija vai tieši pretēji – parādījušās bailes vai nesaprašanās ar vecākiem. Man bija jānoņem šī simptomātika. Un arī kā psiholoģe prātoju, cik gan vareni būtu, ja psihologi varētu strādāt jau uzreiz slimnīcās. Jo ir daudz jautājumu par ārstu izturēšanos un to, kā viņi uztver bērnu – kā ārstniecības objektu vai tomēr veido kādu emocionālu saikni, lai bērnam būtu vieglāk pārciest nopietnās medicīniskās procedūras.
Harkivas slimnīcās tolaik psihologa darbu neuztvēra nopietni. Mums tādu nebija. Tikai pēdējo piecu gadu laikā veselības sistēma sāka saprast, ka psihologa darbs ir vajadzīgs tieši slimnīcā. Lai palīdzētu bērnam adaptēties slimnīcā un jaunā vidē un ārstēšanā, īpaši, ja runa ir par sarežģītām saslimšanām – onkoloģiju, nefroloģiju, kas ir uz visu dzīvi. Šobrīd mēs ļoti priecājamies, ka Ukrainā ļoti nopietni attīstās psiholoģiskais dienests.
Bet brīdī, kad iepazinu slimnīcu klaunu kustību, es sapratu, ka tas ir jautrs un lielisks veids, kā mēs pamazām varam ienākt slimnīcās un atvieglot situāciju gan tur nonākušajiem cilvēkiem, gan arī ārstiem, jo arī viņi sastopas ar spriedzi. Varam palīdzēt viņiem pasmaidīt, pārslēgties – tas arī ir liels mūsu uzdevums.
Man kā psiholoģei ir liela prakse. Darbojos dažādos virzienos. Šobrīd strādāju ar pieaugušajiem. Ļoti daudz ir to, kas kaut kā cietuši karadarbības dēļ. Tāda specifika šobrīd ir psihologu darbam Ukrainā.
Tad šobrīd strādājat kā psihoterapeite ar pieaugušajiem un kā dakteris klauns ar bērniem?
Jā.
Jūs sacījāt, ka ar bērniem šodien Ukrainā psihoterapeitu darbs ir ļoti sarežģīts. Kāpēc tā?
Tas tā nav visā Ukrainā. Es vairāk šeit biju domājusi Harkivu, jo šeit skolas strādā tikai tiešsaistē. Nestrādā bērnudārzi, jo ir liela raķešu apšaudes iespējamība. Skolotāji ir, protams, atbildīgi par bērnu veselību, bet neviens nevēlas uzņemties atbildību tad, ja raķete trāpa skolā un iet bojā bērni. Tās būtu neizdzēšamas bēdas. Un ne tuvu ne visām skolām un dārziņiem ir bumbu patvertnes. Tur ātri paslēpties nevar. Tāpēc Harkivā darbojas tikai skolas metro zem zemes, kur raķete diez vai tiks klāt. Taču tādu telpu trūkst, un nav iespējams visiem nodrošināt mācības klātienē. Un pulcēt bērnus telpās bez bumbu patvertnēm mums ir praktiski aizliegts.
Līdz karam bērni bija pilnībā aizņemti dažādās nodarbībās un pulciņos, dejās, sportā. Tagad tā visa ir daudz par maz, jo ir ļoti stingra kārtība, lai tikai bērni neciestu. Ir ļoti grūti. Es tieši par Harkivu tagad runāju.
Bet darbs, protams, notiek. Diezgan daudz starptautisko organizāciju ieradušās palīdzēt bērniem, lai viņi varētu nomierināties un viņiem mazinātu kara seku simptomātiku. Bet darbs rit tikai vietās, kur bērni dzīvo. Ir arī kabineti, kur strādā ar bērniem. Bet ir daudz grūtību. Piemēram, mans pirmskara kabinets ir palicis bez apkures. Un mājās man nav tiesību nevienu pieņemt. Kaut kā izlīdzamies, bet klātienes darba apjoms ir krietni mazāks nekā pirms iebrukuma. Tāpēc pārsvarā darbs rit tiešsaistē un ar pieaugušajiem.
Bet tad, kad satiekaties ar bērniem kā klauni vai kā terapeiti, ko jūs redzat – kas ir mainījies kopš 2022. gada februāra un kā tas viss attīstās, jo karš jau turpinās?
Nezinu pat, ar ko sākt, jo visa kā ir tik daudz. Sākšu ar tiem bērniem, kuri ir evakuēti no tām Harkivas apgabala vietām, kur šobrīd karo. Tas ir no Kupjanskas rajona un no teritorijām pie Krievijas robežas. Mājas tur bieži ir sagrautas, un ģimenēm nav, kur atgriezties. Harkivā tādu ģimeņu ir diezgan daudz, un tās ir izvietotas kopmītnēs vai īrē dzīvokļos. Bet
bērniem, kuri ir piedzīvojuši okupāciju un bombardēšanas, viss ir redzams viņu sejās.
Vispirms jau tas ir dzīvesvietas, ikdienas dzīves ritma zaudējums, tās ir bailes pēc bombardēšanām – bailes gulēt, bailes no skaļiem trokšņiem. Bērni bieži regresē savā emocionālajā attīstībā, it kā kļūst mazāki vecuma ziņā, un tas, piemēram, viņiem liek vēlēties daudz ciešāku saikni ar vecākiem. Viņiem samazinās spēja mācīties, jo ko gan var iemācīt psihiski saspringušam bērnam, turklāt vēl tiešsaistē.
Bērnus bieži arī neviens nepieskata, jo vecāki ir aizņemti ar materiāliem jautājumiem. Ar visu savu stresu viņi kaut kā mēģina sakārtot dzīvi – diennaktīm strādā, lai tiktu pie kaut kādas naudas. Tāpēc bērniem bieži vien jātiek galā ar sevi pašiem. Arī tas ietekmē psihi.
Ir arī tādi bērni, kuri bija aizbraukuši no Harkivas, bieži kopā ar mātēm. Daudzi no viņiem tagad ir atgriezušies, lai arī ne visi. Un atkal tas pats – vecāki ir aizņemti, bērni dienām sēž mājās, viņiem klājas grūti, jo ir zaudēta ierastā socializēšanās vide un draugi, jo daudzi joprojām ir vai nu ārzemēs, vai nu Ukrainas rietumos.
Ļoti daudz jauniešu vienkārši klaiņo pa pilsētu, jo nav īsti ko darīt, un tad viņi sāk nodarboties ar sazin ko. Situācija ir smaga.
Īpašai jau pusaudžiem. Viņiem pusaudžu krīze sakritusi ar kara krīzi, draugu un ierastā ritma zaudēšanu. Protams, ar viņiem jāstrādā, un tas notiek, bet nepietiekami.
Tas ir ļoti skumji, tas ir ļoti skumji. Tā ir. Bet pagaidām mēs, diemžēl tur neko nevaram darīt.
Atgriezīsimies pie klauna lomas. Tur bērni ir vēl grūtākā situācijā – viņiem ir kāda trauma vai slimība. Kā karš ietekmējis klaunu darbu. To jūt katrā bērnā vai ir arī citādi?
Bērni ir bērni. Protams, viņi nesēž un visu laiku nedomā par karu. Viņu galvenais uzdevums ir rotaļāties, dzīvoties un veseļoties. Kad mēs pie viņiem atnākam, tas viņiem ir liels atbalsts. Mēģinām viņus atgriezt bērnībā, atdot smaidu. Sagādāt viņiem vienu pieaugušo, kurš ir pietiekami dumjš, lai kopā varētu aizmukt no visiem pieaugušo pasaules noteikumiem, dot iespēju tik sadzirdētiem un spēlēties tā, kā bērns vēlas. Un tas ir brīnišķīgi.
Bet kopumā karš ir ļoti ietekmējis mūsu attiecības ar slimnīcām. Tur mūsu darbu šobrīd ļoti novērtē.
Tur gan šobrīd ir atvērti jebkādai iedzīvotāju un organizāciju palīdzībai. Bet, tā kā mēs strādājam jau labu laiku, mēs esam īpaši gaidīti. Un mēs arī ar prieku strādājam. Un arī ar personālu mūsu attiecības kļuvušas daudz siltākas. Manuprāt, karš ir pastiprinājis cilvēcisko attiecību svarīgumu. Tās kļuvušas cieņpilnākas. Tāpēc klauniem durvis ir atvērtas un mēs strādājam ar visiem. Izklaidējam bērnus, kā nu protam. Bērni un diagnozes ir dažādas. Onkoloģiskie pacienti slimnīcās ir ilgi. Ambulatoros gadījumos cenšas, lai bērni pēc iespējas vairāk būtu mājās.
Pats galvenais ir nodibināt kontaktu ar bērnu. Un tālāk jau mēs zinām, kā tikt galā. Ja viņam vajag dusmoties, piemēram, pasakot, ka negrib spēlēties ar klaunu, jūs visi esat muļķi, tad arī tas mums der, jo viņš ir spējis vispār kaut ko pateikt un atjaunot kontroli pār savu dzīvi. Ja bērni reaģē ar smaidu un interesi, mēs sākam meklēt viņam vispiemērotāko to rotaļu.
Vai es pareizi sajutu, ka jums un kolēģiem klauniem šīs tikšanas ar bērniem arī palīdz atslēgties no tā, kas notiek apkārt un palīdz arī jums pašiem? Vai varbūt tieši otrādi – tas paņem daudz spēku un iztukšo? Izstāstiet, kā tur ir.
Ir ļoti labi, ka jautājat šādus jautājumus, jo patiešām – mēs no mijiedarbības ar bērniem gūstam lielu gandarījumu. Mēs paši nonākam tajā bērna stāvoklī, protams, nezaudējot pieaugušā funkcijas un spēju atbildēt par notiekošo.
Bet spēja rotaļāties, manuprāt, var daudz dot arī pieaugušajam. Spēlējoties var pārstrādāt jebkuru traumatisko materiālu.
Kad redzam, ka rotaļa aizrauj bērnu, aizrauj mammu, un bērns redz, ka māte pakāpjas nost no visa tā skumjā, kas ir apkārt, ka viņa smaida un redz smaidām savu bērnu – tā ir liela laime. Mēs no tā pamatīgi uzlādējamies un to izbaudām. Mēs sajūtamies radoši, dzīvi, priecīgi – tas, protams, ir lieliski. Esmu tiešām priecīga, ka mums ir tāda slimnīcu klaunāde, kas spēj dot tik daudz.
Tad sanāk, ka te visi iegūst to, ko katram vajag.
Protams, protams. Ja vien jūs redzētu, kā, piemēram, māsiņas vai cits personāls mūs satiek slimnīcā. Viņi smaida, apskaujas, mēģina jokot ar mums, jo zina, ka ar mums to drīkst. Viņi mums miedz ar aci, dzied ar mums dziesmiņas. Tas tiešām ir pārsteidzoši.
Ko tas nozīmē kara laikā?
Šāds stāvoklis ļauj sajust, ka mēs esam kopā, ka neesam katrs par sevi, ka mums ir prieks vienam otru satikt, ka esam draugi, ka esam šeit un ierindā, ka mēs visi kopā kaut kā turamies pretī tām šausmām, kas ar mums šobrīd notiek Ukrainā.
Jūs droši vien esat satikuši bērnus, kuri nav pieredzējuši karu. Kā atšķiras bērni, kuri ir un kuri nav pieredzējuši karu?
Manuprāt, mūsu bērni savā ziņā ir strauji pieauguši, lai kā to arī negribētos. Gadījumi ir ļoti atšķirīgi. Lai arī es teicu, ka daļa bērnu kļuvuši it kā jaunāki, daļa diemžēl ir pieauguši. To ir grūti aprakstīt. Ziniet kā – viņi kļūst par tādiem maziem vecīšiem. Viņi visu saprot gandrīz tāpat kā pieaugušie. Bet
gribētos, lai viņi par to visu pat nenojaustu – par apšaudēm, par skumjām, šausmām un bailēm. Bet viņi par to zina, un to vairs nevar pagriezt atpakaļ.
Dažreiz mēs satiekam bērnu, kurš it kā vienā mierā stāsta par piedzīvoto tā, ka mati ceļas stāvus. Tad tu sev jautā: bet par ko viņam tas, kāpēc tā notiek? Klausies tajos stāstos un saproti, ka nevienam tādas lietas nenovēlētu piedzīvot.
Piemēram, kādas lietas?
Tādas, kur bērni stāsta, kā tika sagrauta viņu māja, kā viņi tajā vēl pēc tam dzīvojuši. Viņi ir redzējuši nogalinātus dzīvniekus, nogalinātus pieaugušos. To ir ļoti smagi stāstīt.
No tā vispār ir kāda izeja un iespēja atiet no tā? Vai arī tas paliek uz visiem laikiem?
Droši vien nevar atiet no tā. Īpaši jau no atmiņām par notikušo. Bet, cik vien iespējams, ir jāsaglabā bērna miers, viņa spēja rotaļāties, sākt jaunas draudzības, spēja atgūties. Mēs tajā varam ļoti daudz palīdzēt. Skaidrs, ka bērni vieni paši nepaliek. Atrodas kādi aizbildņi. Ja viņš ir zaudējis vecākus, tad viņus paņem vecmāmiņas, tantes, onkuļi. Tāpat bērni nonāk mājas tipa bērnunamos pie profesionāliem vecākiem, cik nu tas ir iespējams. Traģēdiju ir daudz.
Bet kā slimnīcas klauni mēs cenšamies notikušo pārāk necilāt. Mēs ar bērniem nopietni nerunājam. Mēs spēlējamies.
Ar viņiem par piedzīvoto jau tā daudz runā visādas tantes un onkuļi. Tur tad arī notiek tā bērnu priekšlaicīgā pieaugšana. Bet mēs vēlamies atgūt un atjaunot bērna dvēseli, atgūt viņa spēju būt bērnam. Berni attīstās caur spēlēšanos. Viņš caur to mācās, atgūstas, apstrādā emocionālās grūtības – priekus un bēdas. Mēs vēlamies viņam palīdzēt to atgūt, jo pieaugušajiem šobrīd nav laika rotaļāties. Diemžēl.
Jūs bijāt arī Latvijā. Jums ir cieša saikne ar Dakteri Klaunu šeit Latvijā. Ko mūsu klauni var iemācīties no tās pieredzes, kura iespējama tikai jums? Vai ir kas tāds?
Protams. Projekts, kurā mēs šobrīd piedalāmies, mums deva iespēju atbraukt pie jums, no vienas puses – nedaudz atgūties, bet no citas – parunāt, izstāstīt par sevi, par to, kas pie mums notiek. Jo patiešām, dzīvojot šeit, Eiropā, daudziem pat prātā nevar ienākt, ka 21. gadsimtā iespējams kaut kas tik šausmīgs un baiss. Protams, Latvijas klauniem bija ļoti svarīgi dzirdēt mūsu sacīto, dzirdēt mūsu personīgos stāstus, nedaudz sajust un saprast, kas ar mums notiek, saprast mūsu reakciju un to, kas notiek ar mūsu bērniem.
Piemēram, esot Latvijā, mēs tikai ceturtajā dienā sākām atslābināties. Pirms tam mēs reaģējām uz skaļiem trokšņiem, uz lidmašīnām. Ķermenis saspringa neatkarīgi no apziņas, izdzirdot atkritumu mašīnas rūkoņu. Man tādas skaņas ir ļoti satraucošas. Latvijas klauniem tas bija jādzird, lai saprastu, kā satuvināties ar bērniem, kuri atbraukuši no Ukrainas. Kaut vai tāpēc, lai nepadziļinātu viņu traumas, tā vietā mēģinot izvilkt bērnu no tāda stāvokļa. Daļa bērnu devās prom agri un sprādzienus nav dzirdējuši, bet daļa ir.
Bet pats svarīgākais, ko paveic Latvijas klauni, ir tas, ka viņi kļūst par mūsu bērnu draugiem. Tas svarīgi stāvokļa uzlabošanai, jo mūsu bērniem ir sarautas saites vienam ar otru. Un ārzemēs daudzi cieš no draugu trūkuma, viņiem nav, ar ko pavadīt laiku un runāties. Nav to dziļo saišu, kas bija Ukrainā. Paies ilgs laiks, līdz bērns sapratīs, kāda ir šīs valsts specifika, kā te viss darbojas un kur viņš vispār atrodas.
Tad klauni ir kā tāds tilts un ceļš starp bijušo un to, kas priekšā?
Protams. Mūsu darbā klauni liek lietā arī tiešsaistes formātu. Tas noder ar tiem bērniem, ar kuriem mēs sazinājāmies agrāk, bet kuri nu ir aizbraukuši. Mēs ar viņiem uzturam saikni un spēlējamies tiešsaistē. Un daudzi vecāki mums saka, ka mēs esam vienīgā saikne, kas viņiem palikusi ar Ukrainu. Tas ir ļoti svarīgi, īpaši bērniem ar atšķirīgu attīstību, jo viņi bieži ir piesaistīti mājām un vecākiem. Viņiem ir ļoti grūti socializēties.
Latvijai arī ir robeža ar agresoru, un daudziem vienkārši ir bail par to, kas notiks tālāk. Bērni to visu redz un jūt. Ko jūs teiktu, kā vecākiem par tādām lietām runāt ar bērniem?
Man šķiet, ka es šādas bailes saprotu. Bet pirms tam es gribētu pateikties Latvijas iedzīvotājiem par atbalstu, ko mums sniedzat. Mēs to paši esam pieredzējuši. Tas Ukrainas karogu daudzums, ko pie jums redzējām, aizkustināja līdz dvēseles dziļumiem. Un arī attieksmi, ko cilvēkos sajutām pret ukraiņiem, ir grūti aprakstīt vārdos.
Bet, ja runājam par vecākiem un to, ko teikt bērniem, – manuprāt, nav vērts stāstīt visus tos šausmu stāstus. Arī tas var traumēt. Psihologi to sauc par notikuma liecinieka traumu. Es teiktu – ar bērnu vajag vairāk kontaktēties, spēlēties, uzklausīt un sadzirdēt, pievērst uzmanību, pavadīt laiku kopā. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais.
Un galu galā, esmu droša, ka jums tādas briesmas nedraud, jūs tomēr esat zem NATO aizsardzības lietussarga. Bet jebkurā gadījumā pie pirmajām nopietnajām briesmām jāgādā par bērnu drošību, vest viņus kaut kur prom, lai viņiem tas viss nebūtu jāpiedzīvo un jādzird. Es nezinu, cik mani ieteikumi ir noderīgi, bet,
manuprāt, bērnus nevajag biedēt ar karu priekšlaicīgi, kamēr vēl nekas nav noticis.
Bet izstāstīt, ka kas tāds notiek, kas ir karš, kā sevi palīdzēt – tas tāpat ir svarīgi.
Vēl es vēlējos pajautāt, ko dakteri klauni dara gadījumos, kuros redzat, ka nekādi nevarat palīdzēt, lai arī tur ir problēma?
Ziniet, mēs vienmēr varam paslēpties aiz mūsu klauna deguna. Un mēs svēti ticam, ka ikviens bērns ir vesela pasaule – tik interesanta, lai būtu vērts ar to satikties un parotaļāties. Protams, ir ļoti sarežģītas situācijas, bet no tā, ko zinu par mūsu meiteņu darbu, visgrūtāk ir tad, kad bērniņš aiziet, kad viņš mirst. Mēs pie tā pēc tam strādājam ar supervizoriem, atgūstamies, jo vienmēr ir smagi redzēt, ka slimība bērniņu ir pieveikusi. Turklāt nevis pašu bērna personību, bet viņa ķermeni. Un tas nekur nav pazudis – bērni joprojām aiziet ar onkoloģiskām slimībām un citādi. Un mēs tur neko nevaram līdzēt. Darboties ar šādu bērnu ir visgrūtāk. Nekas cits nav tik grūts.
Jā, mēs strādājām arī hospisos – vietās, kur ir bērniņi ar slimībām, kas nav savienojamas ar dzīvošanu. Mēs nezinām, kad tas notiks. Dažiem arī nav dzirdes vai redzes. Ar kādu ir grūti kontaktēties. Bet mēs mēģinām viņos ieraudzīt bērnus un atrast vietas, caur kurām ar viņiem kontaktēties, padziedāt dziesmas, radīt kādas skaņas, ieskatīties acīs, ieklausīties. Un tā jau ir uzvara, tas mums ļauj priecāties par katru reakciju, jo tā ir laime – būt kontaktā ar bērnu.
Un vēl viens jautājums no kastītes "Dažādi jautājumi". Tas ir par valodu. Tās lietojums Ukrainā šobrīd ļoti mainās. Īpaši jau reģionos, kurus pirms iebrukuma saucām par krievvalodīgiem. Bērni gan jau diezgan viegli adaptējas tādā situācijā, taču arī no viņiem tas kaut ko prasa. Arī jūsu reģions ir viens no tādiem.
Mums tā nav problēma. Šobrīd ar jums sarunājos krieviski, jo jūs nezināt ukraiņu valodu un intervija skan arī kanālā ar krievvalodīgu auditoriju. Bet visa mūsu komanda izlēma, ka mēs strādājam un dzīvojam tikai ukraiņu valodā. Un mums nav nekādu grūtību ukraiņu valodā kontaktēties ar bērniem. Mums tas ir pašsaprotami un, vismaz mūsu reģionā, nav nekādu problēmu vai neizpratnes. Bērni ļoti viegli pāriet uz ukraiņu valodu. Pat ja viņi to nedara, mēs turpinām runāt ukrainiski, un visi viens otru saprot. Mums arī pirms kara nebija nekādu īpašu problēmu. Protams, ka par to tiek runāts, ir svarīgi par to runāt. Lielāka varbūt ir pieaugušo pretestība. Bet šobrīd tiešām daudz kas mainās. Bet mēs strādājam un dzīvojam ukraiņu valodā. Krievu valodu nelietojam.
Pastāstiet, lūdzu vairāk arī par savu organizāciju.
Jūs domājat Harkovas Psiholoģisko pētījumu centru? Mūsu organizācija organizē klaunu degunu projektu. Tas ir viens no mūsu projektiem. Bet līdz karam mēs rīkojām arī pusaudžu radošo telpu – tur notika gan psiholoģiskā apmācība, gan individuālās psihologa konsultācijas, teātri, spēles, radošās darbnīcas. Tagad mēs to no Harkivas esam pārcēluši uz Užgorodu. Tur atrodas arī puse mūsu komandas. Ļoti labs risinājums, kā dot pusaudžiem telpu, kur justies droši un pieņemtiem.
Vēl no 2015. gada mums bija projekts bojāgājušo karavīru ģimenēm, mēģinot atvieglot viņu bēdas. Lai arī tas izklausās diezgan neiespējami. Bet tur cilvēki, kas bijuši izkaisīti pa visu apgabalu, iepazīstas un sarunājas ar sev līdzīgajiem un palīdz viens otram kopā pārciest zaudējumu. Mums bijis daudz projektu, palīdzot tiem, kas šurp pārvākušies no Luhanskas un Donecakas apgabala. Mums bija vesels centrs, kur nodarbojāmies ar viņu integrāciju Harkivas sabiedrībā. Diemžēl tagad arī daudziem mūsējiem ir jāadaptējas citās sabiedrībās.
Pieredze mums ir liela, tikai pietrūkst laika un roku, jo šoreiz paši nonācām tādā situācijā. Tā, piemēram, pirms piecām dienām bija apšaude, Harkivā naktī sprāga piecas raķetes. Es šausmās pamodos no šīm skaņām – ja nu raķete trāpa manā mājā. Tāda tagad realitāte.
Kā mēs, tie, kuri jūsos tagad klausāmies, varam jums palīdzēt, ja neskaita to, ko jau dara Latvijas dakteru klaunu organizācija?
Ļoti plašs jautājums, ļoti plašs.
Vismaz tad pāris piemērus.
Pāris piemēru…
Dažreiz man gribas kliegt uz Eiropu un tās cilvēkiem: lūdzu palīdziet tikt galā ar šo agresoru, ar šo briesmīgo karu.
Es labi zinu, ka saņemam lielu palīdzību. Tas, kā mūsu organizācijai palīdz jūsu biedrība "Dr.Klauns", klauns, ir neaprakstāmi. Pirmais, kas pie mums uz karā esošu valsti atbrauca, bija Igors Narovskis. Šī tikšanās mums ļāva sabraukt vienuviet, jo pirms tam karš mūsu komandu bija izkaisījis pa visu Ukrainu. Tas mums ļāva atjaunot mūsu darbību, lai arī likās, ka tas nav iespējams. Igors arī veic supervīzijas, un dakteri klauni mūs Latvijā ļoti silti sagaidīja. Tagad mums ir divreiz vairāk draugu. Mēs ļoti ceram, ka šī draudzība mums būs uz visiem laikiem.
Protams, arī mums trūkst līdzekļu, lai aptvertu plašāku bērnu auditoriju Harkivā, Ukrainā. Tāpēc materiālā palīdzība mums būtu ļoti svarīga, jo arī mūsu klauniem gribas ēst. Nu, vismaz šad tad. (Smejas.) Viņiem jābaro arī savas ģimenes. Jo tagad jau visa palīdzība aiziet karavīriem, lai viņi varētu mūs pienācīgi aizstāvēt kaujas laukā. Un skaidrs, ka tad tādi slimnīcu klauni piemirstas. Bet palīdzība ļoti noderētu.
Bet redzu, Latvijā jau tā daudzi palīdz ar naudu, ar vārdiem un atbalstu, pat lobē mūs ANO un citādi pārstāv Ukrainas intereses. Mums tas ir ļoti svarīgi.
Jūs vēlējāties pateikt arī kādu īpašu paldies.
Mēs šogad ieguvām grantu projektā, kas mums deva iespēju atbraukt uz Latviju un sadarboties ar mūsu kolēģiem no "Dakteris Klauns". Projektu finansē Eiropas projekts "Culture helps" jeb "Kultūra palīdz". Vācija šo projektu realizē organizācija "Zuza". Mēs esam ļoti pateicīgi par šo atbalstu un mēs varam darboties tālāk.
Mēs katram mūsu raidieraksta sarunu biedram vienmēr jautajam: ko mums novēlēt jums personīgi?
Man personīgi? Tāds aizkustinošs jautājums. Protams, gribētos veselību un spēku, lai to visu izturētu, lai mēs nezaudētu optimismu un lai tas viss beigtos. Un ne tikai lai viss beigtos, bet lai mēs no šī kara izietu kā uzvarētāji.
Liels paldies jums!
Paldies par jūsu interesi, jo mums tā ir ļoti svarīga.
