Lancmanim Rīga ir tikai īsa pietura, par mājām kļuvusi Rundāle, kur pirmā darba diena bija 23. aprīlī tieši pirms 60 gadiem. Šī gada 17. janvārī – vēl kāda apaļa, bet ļoti skumja gadadiena – pirms 20 gadiem ļauna slimība paņēma tuvāko cilvēku un kolēģi Rundāles pils restaurācijā, sievu Ievu.
Imanta viesistabā Ieva skatās no divām gleznām. Paša Imanta otai pieder pazīstamais darbs ar sievieti, kam ap galvu dvielis. Nelielu jaunas, skaistas meitenes portretu radījusi Ievas Mežaparka kaimiņiene Džemma Skulme, to Imantam uzdāvinājis viņas dēls Juris Dimiters. Gan Imantu, gan viņa māsu Laumu Lancmani, kas arī uzticīgi bijusi brālim līdzās darbā Rundāles pilī, savukārt zīmējusi pils pēdējo saimnieku Bīronu dzimtā ieprecējusies princese Elizabete, Imanta viengadniece no Minhenes apkaimes Vācijā, kura ar vīru Latvijā ir biežs viesis. Un arī viņš gleznojis Elizabeti – tāda aristokrātiska laipnību apmaiņa.
Lancmaņa dzīvokļa interjerā nejūt padomju blokmājas atmosfēru. Savulaik izdevies izcīnīt, ka mājokļus kuplajai Rundāles restauratoru komandai un administrācijai ceļ divus kilometrus no pils, lai nesaskaldītu ainavu. Uz molberta ir iesākta glezna, bet aiz dzīvokļa loga vējā šūpojas egles.
Ieva Puķe, Latvijas Radio: Kas tur pašlaik top?
Imants Lancmanis: Tur ir Kristus debesbraukšana. Iespējams, ka esat redzējusi: bija Lieldienu cikls ar Augšāmcelšanos, Svēto vakarēdienu un Golgātu, un šeit ir loģisks turpinājums. Kā jau visās iepriekšējās bildēs, cenšos to visu pārcelt no tālās Jūdejas, no palmām un tuksnešiem uz Latvijas klimatu. Kristus jau ir tāda universāla personība, Āfrikā viņu attēlo kā melnādaino. Ja viņš ir Latvijā, tad viņš ir kā latvietis. Arī [Janim] Rozentālam un [Kārlim] Miesniekam ir skaisti Kristus pārcelšanas piemēri Latvijas vidē. Un arī man te kā kaut kādi strādnieki attainoti šie apustuļi, kuri noraugās – bez kādas galējas pārņemtības –, kā Kristus tagad dodas uz debesīm.
Kā jūs šobrīd dzīvojat? Teicāt, ka nevarat iedomāties atgriezties Rīgā.
Jā, nekādā gadījumā. Iemesli ir dažādi. Rīgā nevar koncentrēties nopietnam darbam. Ir tik daudz uzaicinājumu, kārdinājumu, ielūgumu – vienkārši kopīgais Rīgas gaiss, tas izklaidē. Šeit ir tā noslēgtība no pasaules, tas ir ārkārtīgi labvēlīgi ražīgam darbam.
Un man visu mūžu tas bijis galvenais princips – pēc iespējas neizklaidēties ar kaut ko, kas traucē pamatlietai.
Es ne tikai nebraucu, es pat neprotu braukt ar auto. Es nevarētu nolaupīt auto, jo nezinu, kas jānospiež [lai to iedarbinātu]. Esmu to apzinīgi izslēdzis, jo labi zinu, ka tā ir lieta, kas aizņem daudz laika un uzmanības, novērš no galvenā.
Cilvēks varbūt arī kļūst vientuļāks ar savu lietu, ja viņš tajā dziļāk iet.
Vientulība arī savāda lieta. Es nekad neesmu juties vientuļš. Viss jau ir tas, ko cilvēks nes līdzi savā pasaulē, ko viņš ir radījis, kas viņu aizrauj, kas ir viņa adrenalīns. Man nekad nav bijis jāmeklē adrenalīns. Tāpēc ārējie apstākļi nespēlē nekādu lomu. Kas ir svarīgi, tā ir neatkarība. Neatkarību ir grūti iegūt Rīgā, kur jebkurš draugs, sevišķi, nedod Dievs, ja tas ir kāds ietekmīgs politiķis vai naudīgs cilvēks, agri vai vēlu iesaista [kaut kur]. Tad ir viss cauri! Tad jūs vairs neesat jūs pats, nevarat noreaģēt tik spontāni un emocionāli.
Jūsu datora ekrāns ir pilns ar aploksnītēm, kurās gadiem ir glabāta informācija par dažādām mākslas lietām. Vai tagad, pēc aiziešanas pensijā, ir iespēja paskatīties plašāk par Rundāles pils pagalmu vai arī aiziet kādā ar Rundāli saistītā lietā lielākā dziļumā? Dzirdēju, ka top katalogi kopā ar māsu…
Tās ir Rundāles kolekcijas. Pati Rundāles pils kā objekts, kā jēdziens, kā tēls, kā vēstures materiāls – tā ir izsmelta. Vai zināt trīs zaļās grāmatas, monogrāfijas par Rundāli? Pie pēdējās Lauma man ļoti palīdzēja. Bet man ir arī citas lietas, par kurām es nerunāju, jo man ir mazliet sirdsapziņas pārmetumi. 1997. gadā Ieva taisīja izstādi "Frīdrihs Hartmanis Barizjens un viņa laikmets. 18. gadsimta portretu glezniecība Latvijā". Katalogs palika nepabeigts un arī es, diemžēl, neesmu to pabeidzis. Otra lieta – sen jau iecerēta grāmata ar milzumdaudz materiāla par Kurzemes muižām un pilīm. Trīs sējumu darbs. [Vitoldam] Mašnovskim ir [muižu] leksikons – viņš apskata visu. Bet man būs atlase, izceļot vērtību un skaistumu. Nerādīšu kā Mašnovskis pārbūvētu māju ar izdauzītiem logiem. Viņam tas ir pareizi, viņš rāda enciklopēdisko – to, kas šobrīd Latvijā pastāv. Bet es gribu [rādīt] tādu, kur iepīti vecie kadri, īpašnieku portreti. Nostalģiski izskaistinātāku ainu no vissenākajiem laikiem līdz Pirmajam pasaules karam.
Bet tam ir jāpieslēdzas. Un es šobrīd nevaru sakoncentrēties. Glezniecība mani pilnīgi dabīgā veidā…
Ja 50 gadus cilvēks kaut ko apspiež, ar tiem pieciem gadiem, kas pagājuši kopš pensionēšanās, jau nepietiek.
Tā laužas ārā kā strauts?
Jā. Kad es pieeju pie datora, teikšu atklāti, un Lauma jau zina – es sajūtu vieglu nervozitāti un nepatiku pret klaviatūru. Glezniecības pasaule ir tik dramatiska, un šis karš manī izraisīja veselu [emociju] vētru, tas atdzīvināja bērnības fobijas. No tām biju ticis vaļā ar gleznu ciklu "Piektais bauslis", astoņām gleznām, ko radīju grūta muzeja posma vidū. Rāvos pa naktīm. Pusnaktī taisīju vingrojumus uz šī paklāja, blakus tā bilde karājās. Domāju: "Tā figūra, un 15 minūtēs vēl tai figūrai galvu piegleznošu…" Tas ir nedabīgs ritms un sevis izspiešana. Bet viens bija panākts, es tiku vaļā no bērnības fobijām. Pat nezināju, ka tās man ir tik dziļas. Leģendārs stāsts – [Jelgavas] bumbošanas laikā [2. pasaules karā] esmu izkļuvis ārā no mājas un vienā mierā pastaigājos uz pagraba jumtiņa. Bērns jau ir dumjš un neapzinās īsti, kas notiek. Bet viss laimīgi beidzās.
Bijāt Jelgavā tajā laikā?
Biju 13 km no Jelgavas Lielupes augštecē, puskilometru no upes, kur otrā krastā ir Sarkanās armijas zenītartilērija, un mūsmājās ir vērmahts. Blauks, blauks – met bumbas. Mamma bija mani palikusi zem viena tiltiņa, ietīstītu deķī. Un pēc tam pavisam netālu no turienes bija viena bumbas bedre, kura man ļoti patika, jo tur auga tādas vālītes…!
Karš Ukrainā mani pilnīgi paralizēja. Vairāk nekā mēnesi biju ne cepts, ne vārīts, negribējās neko gleznot. Kaut kādas puķu bildes man likās vienkārši piedauzība.
Atkal uzdūros tam, ko izdarīju ar "Piekto bausli". Izdzinu kara bailes, nevis no tām bēgot, bet tās attēlojot. Izskatīju cauri visādus foto – kara šaumas caur foto. Tūkstošiem izlaidu cauri foto un video, sākot no Hitleriem un beidzot ar Pirmā pasaules kara austriešu armijas briesmu darbiem. Rezultātā ieguvu skatījumu no augšas – cilvēka vājības, cilvēka neprāts, nāve kā metafora, simbols, alegorija. Kā viduslaikos attēloja Nāves deju, tā man tas lika paskatīties citādāk – ar visu to, ka mēs ar Laumu katru vakaru [televīzijā] skatāmies [majoru Jāni] Slaidiņu un dzīvojam līdzi, cik lidmašīnu nogāzts.
Un arī tagad bilde, ko gatavojos taisīt par Nāves dejas tēmu – tā man ir kā sava veida dīvaina terapija. Un tas izskaidro, kāpēc muižu lieta – man tā ir mīļa – ir aizpeldējusi kā viena no miera laika izdarībām.
Es jūs pirmoreiz redzu ar bārdu.
Jā, bārda man pirmoreiz izauga 1995. gadā pēc gripas, bet otro reizi – pēc kovida. Nolēmu, ka to nedzīšu nost.
Teicāt, ka Covid-19 pandēmija jums arī iemācīja mazliet citādāk skatīties uz sabiedrību.
Viss Covid–19 gadījums mani ļoti nošokēja, un pavisam ne no slimības viedokļa. Pat karam redzu vairāk loģikas apakšā nekā tam, kas notika ar sabiedrību. Antivakserisms mani burtiski nobiedēja. Parādās nelaime… Ir bijušas mēra epidēmijas, briesmīgā spāņu gripa pēc Pirmā pasaules kara…. Ko tur varēja darīt – tie, kas nomira, tie nomira. Bet tagad pasaulē pēkšņi ir spēja radīt vakcīnu! Ar visu to, ka tai vēlāk atrada kļūdas, ka tā bija sasteigta, varēja redzēt, ka cilvēce ir spējīga vienoties, lai kolektīvi glābtos. Es biju aizkustināts, biju sajūsmā!
Bet pēkšņi ir viena cilvēku daļa, kuri paziņo – nē, tā ir sazvērestība, mūs grib noindēt! Tepat blakus ir cilvēki – nezinu, kā viņi ir varējuši dzīvot, ja viņiem liekas, ka premjerministrs – ne tikai pie mums, bet arī Anglijā un Francijā – ka visi ir sazvērnieki, kuri grib mūs noindēt!? Tas mani šausmināja.
Šis laikam ir tāds aptumsuma laiks, kad labi parādās tieši sliktais, kas ir cilvēkā.
Jā, jūs precīzi to pateicāt. Tas ir tas, kas ļauj viegli lietas uzņemt.
Tā vienmēr ir bijis – ir vieglāki laiki, ir sliktāki. Ir lietas, kur nejaukais sabiezē. Tas ap sevi rada ļaunā, nejaukā kamolu, naidīgumu, skaudību. Un ir atkal laiki, kad tas viss tā noslīd un uzvar labais. Ja to lietu uztver kā bībeliski ciklisku parādību, kam pamatā vienalga ir iešana uz augšu… Labais vienmēr uzvar, mēs to redzam visā cilvēces vēsturē, sākot ar Veco derību, ar Ēģiptes laikiem.
[Vajag] uztvert pasauli kā aizraujošu lietu, kā milzīgu drāmu, kā Šekspīrisku skatuvi. Jā, tas ir "Makbets", tas ir "Ričards Trešais", tas nav nekāds "Sapnis vasaras naktī"! Nu, ko lai dara? Bet toties tas ir varens, tas ir grandiozs!
Mēs būtībā piedzīvojam varenu drāmu, tas tā arī ir jāuztver.
