Es ieraudzīju nobriedušu cilvēku, kam "Dod pieci!" labdarības maratona desmit gadi nav tikai cīņa par reāliem uzlabojumiem sabiedrības fiziskajā vai garīgajā veselībā, tā ir labdarīšana ilgtermiņā arī sev pašam. Bet par augstu cenu. Tik augstu, ko sabiedrība ne no viena cilvēka pat nedrīkst prasīt. Un varbūt, ka tieši šis ir galvenais Toma ziedojums sabiedrībai.
Toms Grēviņš: "Dod pieci!" desmit gadi ir bijuši desmit lieli darba cēlieni. Man nešķiet, ka tie būtu paskrējuši ātri.
Dace Leimane: Cik ilgi tu skrien?
Maratonu?
Nē, vispār.
Skriet es sāku 2019. gadā.
Tu vispār sāki skriet 2019. gadā?
Mhm.
Teikšu atklāti – es neko daudz nezināju par "Dod pieci!" maratona akciju, informācijas ir pārāk daudz, bet, gatavojoties intervijai, es izpētīju, ka aizpagājušajā gadā tu noskrēji 6, pagājušajā gadā – 7 maratonus! Un man, iespējams, tāpat kā daudziem citiem tas likās – vai patiešām, kā tas iespējams? Manā apziņā pievārēt maratona 42 km ir milzīgs izaicinājums, kas pēc tam prasa organisma restartu, tāpēc mans jautājums: kā viena mēneša laikā var noskriet 7 maratonus? Kā tu to dabūji gatavu?
Maģija! (Smejas.) Tev tas šķiet daudz brīnumaināk nekā tas ir patiesībā. Tas ir triks, kā strādā mūsu prāts, kamēr mums nav pietiekoši daudz informācijas.
Bet pat Prokopčuka vienam maratonam gatavojas vairākus mēnešus!
Te ir stāsts par dažādiem tempiem. Prokopčukai ir pavisam cits ātrums nekā man.
Nu, es nezinu. Tas mans šoks par tiem 7 maratoniem vienā mēnesī tev ir kaut kā jānodzēš. Lai mēs tiktu līdz šīs intervijas galvenajai tēmai. Kaut ko saki, lūdzu! (Smejas.)
Tā ideja par skriešanas sasaisti ar "Dod pieci!" sākās mēnesi pirms pandēmijas – 2020. gada februārī, kad komiķis (tagad – sieviešu dzimtē: komiķe) Edijs Izards (Eddie Izzard) skrēja 30 maratonus 30 dienās, katru savā Eiropas galvaspilsētā. Nekur nebija kalendāra – kur un kad viņš skries, bet bija pilnīgi skaidrs, ka arī Rīgā. Sekojot līdzi viņa sociālajiem tīkliem, mēs to uzzinājām. Un pārsteidzoša bija vieta: viņš vienkārši dreifēja ap Raiņa pieminekli, apkārt parkam 42 km. Toreiz es aprunājos ar viņa preses dāmu, man izdevās tikt pie intervijas, un tas bija pirmais impulss. Lai gan es zināju, ka atlēti visā pasaulē veic kaut kādas darbības labdarības projektu kontekstā, man līdz tam nebija skaidrs, kāpēc kādam par to būtu jāmaksā reāla nauda? Taču Izards iedeva grūdienu – mani uzrunāja arī tas, ka viņa dzīvesveids ir līdzīgs manējam – radošās profesijas pārstāvis. Un pirmā lieta, ko es pamanīju: viņa skrējiens ir mega lēns – 42 km apmēram 6 vai 7 stundās. Un no tā brīža es sāku par to štukot.
Tu pats jau biji noskrējis maratonu toreiz?
Jā.
Un cik ātri tu skrien tos labdarbības maratonus?
Nu, "Dod pieci!" tempā – kādas 4,5 stundas.
Un Prokopčuka cik ilgi skrien apmēram?
Nezinu precīzi, ap divām stundām.
Bet tas arī ir ļoti labi: ja Tu noskrien 7 maratonus vienā mēnesī un katru 4,5 stundās, vai ne?
Mans rekords ir 3 stundas un 27 minūtes. Sacensībās.
Nu es apmēram sapratu. Tad, klau, Tom, griezīsimies sarunā no ārējām lietām uz iekšējām. Es gribētu uzzīmēt lasītājiem, cik ļoti sarežģīts ir radošā direktora amats: visi no tevis gaida aizvien jaunas idejas, bet tev tās ir jāizaudzē, vai ne? Un lai cilvēkus tās uzrunātu, idejām jābūt autentiskām. Arī tevis radītā Latvijas Radio 5 moto ir – visu laiku kaut ko jaunu, nebijušu, izaicinošu. Ne velti, radošā direktora ārējais tēls man saistās ar dzejnieku un savulaik reklāmas jomas radošo direktoru Andri Akmentiņu, kam – cik es viņu atceros – mati vienmēr stāvēja gaisā, – kas savā veidā raksturo šī amata iekšējo sasprindzinājumu. Visas intervijas ar tevi, ko es nākot uz sarunu izlasīju, arī runā par šo ārējo – par idejām, par stratēģijām, kreatīvām aktivitātēm. Izņemot vienu – LSM.lv ciklā "Mans tētis", kur ir runa par tevi, kā par tēti.
Tāpēc tas, ko es gribēju tev šajā intervijā paprasīt, ir stāsts par ne publisko Tomu Grēviņu. Pieļauju, ka tieši skrienot tos daudzos kilometrus (pagājušā gada 7 maratoni kopā veido 294 km), tu izaudzē idejas. Tāpēc mūsu šīs reizes tēma sauksies "skrienamās domas". Sarunāts?
(Smejas.)
Jā, vai skriešana ir arī terapija tev pašam?
Būtu visai jocīgi, ja nebūtu, ne? Bet viss patiesībā ir daudz triviālāk. Es sāku skriet tāpēc, ka man mājās bija bērni, kas mūžīgi taisīja traci, un man nebija fiziski laika klausīties mūziku, kas nepieciešama darbam radio. Skriešanā es atradu fantastisku veidu, kā noklausīties nepieciešamo minimumu. Lai tu saprastu: es nedēļā noklausos apmēram 40–50 mūzikas albumus. Tas ir aptuveni 7 albumi dienā. Mājās vienmēr ir citas lietas, bet atrodoties kustībā var pievērsties tam, ko tu dzirdi. Tas ir stāsts par lietu apvienošanu.
Savukārt tagad tu skriešanas hobiju esi ieintegrējis arī "Dod pieci!" labdarības maratonā. Vai katra gada labdarības mērķi arī rodas tikai tavā galvā? Vai, piemēram, šī gada tēma par pusaudžiem, kam pietrūcis uzmanības, arī balstās uz kādu tavu privāto pieredzi? Tev taču arī pašam aug divi puikas.
Jā, maniem puikām pusaudža vecums ir priekšā, un šī tēma mani, protams, interesē, bet tēmu izvēle vienmēr ir komandas darbs.
Latvijas Radio 5, kā projekta realizētājs, vienmēr pasaka galavārdu: vai tas tā būs vai nebūs. Gada sākumā es biju pārliecināts, ka mums ir jādodas uz Ukrainu. Bet bieži vien akmeņi, kurus gribas celt, ir par smagu. Ja komanda nobalso, sakot "Nē!", tad es sevī tādu autoritāti nejūtu, lai iestātos pozā. "Nē!" var nobalsot auditorija, kā tas bija, kad mēs izveidojām kursus jauno vecāku atbalstam tēmā par emocionālo izglītību, jo šajās zināšanās jau kopš padomju laikiem bija liela plaisa, līdz tam bija tikai informācija par pirms un pēc dzemdību periodu, bet nekā par audzināšanu, saites veidošanu, attiecībām ar bērniem. Toreiz jauno vecāku kursus ļoti reti vēl apmeklēja vīrieši – tas bija manis paša novērojums, uz savas ādas izbaudītais, jo es šos kursus apmeklēju, ļoti daudz iegūdams no tiem. Taču, kad šo tēmu piedāvājām labdarības maratonā, liela daļa cilvēku, tai skaitā inteliģence, teica: nu gan, Grēviņ, tu esi smadzenes sačakarējis! Taču šī ir viena no manām mīļākajām kampaņām vispār, jo šis ir tieši tas, kas sabiedriskajam medijam ir jādara: jārunā par prevenciju, jāiet pretī masai un, arī tad, kad lielākā daļa saka "nē!", ir jāmēģina izstāstīt. Jo reportēt jau ir elementāri, bet izstāstīt, pārliecināt par to, kam tu tici! Un virknē gadījumu pēc tam šī tēma pierādās kā ļoti svarīga. Kaut vai šī gada tēma – krīzes pusaudži. Kāpēc gan mums ir šī problēma? Kāpēc mums ir jāvāc nauda krīzes pusaudžiem? Tāpēc, ka
vecākiem nav izglītības, nav zināšanu. Tāpēc, ka vecāki nezina, ko ar bērniem darīt.
Un tad, kad mēs par to runājām pirms 5 gadiem, tad visi teica: Grēviņ, tu esi saspiedis galvu, vācot naudu kaut kādiem tēvu kursiem!
Jā. Būtu jau skaisti, ja to mācītu jau skolā. Bet kas bija ar to Ukrainu?
Nu, jā, tur bija ideja par studiju Kijevā. Kas pavisam noteikti nebūtu nereāli: mēs pilnīgi mierīgi dialogu ar viesiem, kas Rīgā nāk stikla studijā, varētu taisīt attālināti. Un dziesmas spēlēt no Kijevas. (Smejas.) Tavās acīs es redzu – tas droši vien būtu bijis fantastisks notikums. Bet komandas lielais vairākums teica: mēs to nedarīsim! Un tad mēs nonācām pie šī gada tēmas. Es, labi apzinos, ka
cilvēkiem rodas pieradums Ukrainas tematikai, gribēju aktualizēt, uzraut to atkal augšā, bet viens nav cīnītājs.
Neviens vīrietis nav vientuļa sala! (Smejas.)
(Smiekli.)
Nu, lūk! Esam palikuši pie krīzes pusaudžiem, – pie tēmas, par ko visi ir sajūsmā pašlaik. Bet reālie secinājumi izkristalizēsies tikai pēc maratona. Emocionāli visgrūtākais gads bija tēmā par paliatīvo aprūpi. Tagad Latvijā ir dotēta šķidrā pārtika, tas vismaz ir sakārtots. Bet šī tēma pati par sevi toreiz, esot studijā visu laiku, bija ļoti smaga. Šķita, ka gaisma nav pat tuneļa galā, tu tikai klausies šos stāstus dienu no dienas.
Jā, es nebiju to iedomājusies: tev taču jāiznes arī stāstu smagums.
Jā, pēc diviem prombūtnes gadiem, mana sajūta tagad, atgriežoties "Dod pieci!" studijā, ir, ka vajag pēc iespējas saplānot laiku sev pašam.
Pēc akcijas "Dod pieci!" beigām?
Jā. Jo tur baigos velnus var satikt (smejas)… Esmu aizmirsis, kas tā bija par filmu, kur džeks nevarēja atrast sevi, arī meitene bija viņu pametusi, un viss viņam bija slikti. Un tad mamma viņam teica: "Tu beidz te apkārt staigāt un gruzīties! Aizej uz kādu filmu, palasi grāmatu!" (Smejas.) Nu, jā. Kaut kas ir jādara. Bet man tam vajag plānu, lai es varu noskaņoties.
Taču jebkurā gadījumā tev, kā Minhauzenam, ir jāizvelk sevi ārā aiz matiem no emocionālās bedres.
Jā, jā. Nav jau cita varianta. (Smejas.)
Tu teici, ka desmit "Dod pieci!" gadi nav paskrējuši ātri, un tas ir saprotams: radīt ideju, to stratēģiski izstrādāt, izplānot, pēc tam pašam būt studijā, uzklausīt 24/7 smagus emocionālus stāstus vai būt uz maratona ceļa garas stundas dažādās Latvijas pilsētās – tas nozīmē sevi gan ķermeniski, gan mentāli tērēt, un pie tā visa vadīt komandu, – tu jau nevari parādīties arī viņiem vājš, vai ne? Bet, ja tu uzzīmētu pats sevi pirms desmit gadiem un tagad? Ar ko tu atšķiries, kas ir tevī mainījies?
Es pavisam noteikti vispār nebiju labdarībai pievērsis uzmanību. Nemaz! Kad mēs pirmo reizi gājām iekšā stikla studijā Doma laukumā, mani vairāk piesaistīja fakts, ka trīs džeki ir ieslēgti mājā un reāli sešas dienas bez pārtraukuma spēlē dziesmas.
Tas realitātes šova moments?
Jā, šķita, ka ar to pilnīgi pietiek! Savāksim naudu? – Vēl jo labāk! Bet tikai vēlāk, tur iekšā esot, tā pa īstam kaut kādi kauliņi sāka kārtoties savās vietās. Jo šis projekts, kas nav mūsu, bet holandiešu izstrādāts, ir ļoti gudri, niansēti radīts: ikviens tiek ļoti ievilkts iekšā. Arī blakus apstākļi: neēšana, kokteiļu dzeršana, tur nav iespējams vispār pagulēt. Tu it kā aizej gulēt, bet ik pēc divām stundām rausies augšā, jo ir baigais troksnis vai arī vienkārši galvā ir tāds ķīselis, ka tu grozies no vieniem sāniem uz otriem, un paiet vismaz pāris gadu, kamēr tu iemācies, kā vispār tur eksistēt. Privātuma nav vispār, var teikt – tiklīdz tu esi pamodies, tu jau esi ēterā.
Tur ir kaut kāda kušetīte?
Jā, jā, jā – tur ir guļamistaba, bet kvadrātmetri ir tik mazi… Tas, ko es tev mēģinu pateikt, ir, ka visas skaistās idejas tur ļoti ātri nomainās, jo viss, kas tur ir, tas lauž tevi kopā. Plus vēl cilvēki tev visu laiku stāsta klausulē vai caur Zoom savu dzīves pieredzi, bieži graujošu. Nu jā… – tā tu konvertējies par labāku cilvēku. (Smejas.) Tik vienkārši.
Un ko tava mamma par to saka? (Smaida.) Viņa, gudra sieviete būdama, gan jau saprot, ko tas no tevis prasa.
Gan jau, ka…
Vai viņa nav tev teikusi: beidz, Tom, vienreiz!
Jā, bet viņa arī zina, ka neviens neklausīsies!
(Smiekli.)
Bet, ja ir jautājums par to, kāds es biju pirms 10 gadiem, tad toreiz es nezināju, ka cilvēki ir labi. Principā. (Smejas.) Viedoklis bija bišķi citādāks, tagad es tiešām ticu, ka visi cilvēki ir labi, tikai apstākļi viņiem liek rīkoties tā, kā viņi rīkojas. Un – ko vēl izdarīja "Dod pieci!" –
tagad man ir milzīga cieņa pret kristīgo kopienu, kādas man nebija pirms desmit gadiem. Jo tieši kristieši bija pirmie, kas pieņēma "Dod pieci!".
Sākuma gados lielākā sabiedrības daļa, protams, nezināja, ka mēs kaut ko tādu darām, bet liela daļa no tiem, kas zināja, "Dod pieci!" akciju uzskatīja par kaut kādu kārtējo dīvaino Grēviņa ākstīšanos. Bet kristiešu kopiena – es viņus visus sauktu tā: par kopienu –, viņi bija pirmie, kas pateica: "Tas ir baigi labi, ko jūs darāt! Mēs jums ticam!" Un tad, kad tev neviens netic, tad tu pēkšņi brīnies: kāpēc šie cilvēki, par kuriem labākajā gadījumā man nebija nekādu domu, bet, ja atklāti, man viņi pēc pajoliņiem brīžam izskatījās, kāpēc viņi ir vienīgie, kas saprot, ko mēs mēģinām izdarīt?
Kā tu domā, kāpēc tas tā bija?
Man šķiet, ka ļoti daudz labdarības principu ir ielikti Bībelē. Un līdz ar to – viņiem nav vajadzīgi simtkārtīgi skaidrojumi.
Patiesībā jau baznīcu draudzēm labdarības akcijas ir viņu klusā ikdiena.
Jā, atceros pēc trešā "Dod pieci!" maratona es braucu ar kādu leģendāru radio darbinieku, – nesaukšu vārdā! – un dalījos savos iespaidos par piedzīvoto. Viņš teica: "Es neticu, ka ziedojumi nonāk pie adresāta, neticu nekādām ziedošanas akcijām." Redz, mums, tiem, kas nav saistīti ar ticību, ar Dievu, grūti noticēt arī labdarības akciju patiesumam. Mēs neticam, ka cilvēki ir labi, neticam, ka zeme ir apaļa, neticam, ka mēs vieni planējam kosmosā. (Smejas.) Mēs vis kaut kam neticam. Tas arī viss, ko es varu pateikt. Kopš tā laika es kristiešu kopienu, šos cilvēkus, ļoti respektēju.
Un, ja par finansiālu ziedošanu, tad es pats arī esmu atbalstījis kādas labdarības akcijas, bet visvairāk savas personīgās finanses esmu ieguldījis tieši "Dod pieci!"(Smejas.)
Vēl arī to?
Jā, vēl arī to. Bet to visu sasummējot, tieši tāpēc es varu darīt to, ko daru. Pēc būtības vienmēr esmu bijis liberāls, bet "Dod pieci!" ir ļoti palīdzējis tapt vēl vairāk par cilvēku, kas nešķiro apkārtējos ne pēc dzimtes, ne vecuma, ne seksuālās, ne arī pēc kristīgās piederības. "Dod pieci!" pilnveido šo. Pavisam noteikti!
