Par hokejistu sievu likteni un dzimtas spēku. Saruna ar Santu un Kasparu Daugaviņiem

Kā kļūt par tik stipru vīru, kura vadībā mūsu hokeja komanda pirmo reizi vēsturē, pārspējot hokeja lielvalstis, iekļūst pasaules čempiona līderu godā un atved mājās daudz vairāk par bronzas medaļām, – ne velti, mēs mūsu hokeja izlases bronzu dēvējam par mazo zeltu! Par to runāt ar mūsu izlases kapteini Kasparu Daugaviņu vienojamies drīz pēc pasaules čempionāta, taču intervijas laiku atliekam par vairākām nedēļām, jo Kaspars ar sievu Santu un meitiņām Amandu un Adeli dodas uz Kanādu, apciemot, kā viņš sauc, "savus otros vecākus" – kanādiešu viesģimeni, kas Kasparu izmitinājusi laikā, kad viņš, 18 gadus jauns un talantīgs spēlētājs no Latvijas devās iekarot hokeja pasaules lielvalsti. Jau kādu laiku Daugaviņi ir atgriezušies, un mēs kopā ar Kasparu un Santu sēžam viņu Berģu mājas ēnainajā terasē, kamēr četrgadīgā Adele ir Preiļos pie Santas vecākiem, savukārt vecākā meita, septiņgadīgā Amanda, ir deju treniņā.

Ir skaidrs, ka Kaspars un Santa Daugaviņi ir komanda, – kā saka Santa: mēs abi esam tādi. Visu, ko varam izdarīt paši,  – paši arī darām.

Satikšanās stāsts

Dace Leimane: Jūs esot saskatījušies draugos.lv.

Santa Daugaviņa: Jā, pavisam neoriģināli... kā daudzi tagad sapazīstas...

Kurš uzrakstīja pirmais?

Santa: Viņš.

Kaspars Daugaviņš: Jā, es uzrakstīju Santai. Viņai, protams, ir stāsts, kā viņa piekrita iet uz to randiņu...

Santa: Jā, es piekritu, bet pirms randiņa vēl māsai pārjautāju – iet vai neiet? Nevarēju īsti saprast. Bet tad domāju, – ai, nu labi, ko tur zaudēt, aiziešu! (smejas)

Kaspars: Jā, un tad pēc randiņa es nākamajā dienā aizlidoju uz Vāciju, uz pasaules čempionātu, un tad pēc Vācijas sākām atkal sarakstīties. Un tad tā palēnām, palēnām...

Santa: Jā, sākām kaut kur vairāk aiziet kopā...

Kaspars: Bet man jau septembrī bija jālido projām, uz Ameriku. Santa pateica, ka viņa nelidos ar mani kopā, laikam baidījās (smejas).

Santa: Es arī strādāju tajā laikā, bet, nu, tas bija viens gads mums, kad mēs attālināti sazinājāmies. Tikai pa atvaļinājumu laiku es lidoju pie viņa ciemos, cik nu varēju. Tā bija tāda pavisam maza pilsētiņa, Amerikas nekurienē.

Kaspars: Septembrī es aizlidoju, un tad Santa atlidoja uz Ziemassvētkiem. Bet aprīlī biju jau mājās. Pa visu sezonu mēs laikam tikai desmit dienas bijām kopā.

Skaips tolaik bija aktuāls? Vai skaipā sazinājāties?

Santa: Toreiz jā. Bet traucēja jau arī laika atšķirība. Atceros, ka cēlos pa naktīm, kaut kādas spēles skatījos. Brīvdienās, kad uz darbu nebija jāiet. Bet nu izturējām. Un turpinām joprojām (smaida).

Kaspars: Un nākamajā gadā es pielauzu viņu, ka jāiet prom no darba un jābrauc man līdzi. (skatās uz Santu un smaida) Laikam biju iekarojis uzticību, noticēja man.

Jo grūti ir būt hokejista sievai.

Caur izaicinājumiem uz viļņiem

Šajā sezonā atkal bija citāds izaicinājums?

Kaspars: Jā. Šajā gadā es spēlēju Vācijā, bet Santa ar meitenēm palika Latvijā: vecākajai meitai sākās skola, tāpēc viņas tikai pa skolas brīvlaikiem varēja pie manis atbraukt.

Santa: Bet tas bija vieglāk nekā Amerikā. Vācija ir tuvu. Bet vistrakāk bija kovida laikā: mēs vispār nevarējām tikt pie Kaspara.

Kaspars: Vienu reizi sezonas vidū atbraucu ar mašīnu no Maskavas: 13 stundas ceļā pie stūres, pusotru dienu mājās un atkal 13 stundas atpakaļ, jo tas bija vienīgais veids, kā šķērsot robežu uz Krieviju.

Santa: Jā, tas bija pārbaudījumu gads. Adele bija vēl maziņa. Un mums vispār nebija iespējams satikties. Lidojumu nebija, vilciena nebija, vienīgais veids, kā man šķērsot robežu, bija ar koferiem un diviem maziem bērniem...

Kaspars: ...un es gaidītu robežas otrā pusē. Bet tad mēs nolēmām, ka maucam atsevišķi līdz galam, un tad es braucu uzreiz mājās.

Tāds ir hokejistu sievu liktenis – viņām jāuzņem tas trieciens: būt mājās ar bērniem, tikt ar visu galā, kamēr mums, hokejistiem, jau nekas nemainās, mēs darām savu sapņu darbu.

Bet viņām nākas ceļot ar bērniem, lidot, lai tikai pabūtu kopā ar vīriem. Un, protams, arī bērniem ir grūti, ka kontrakti mainās: vienu gadu tu spēlē Šveicē, tad tu esi Krievijā un tad Vācijā. Bērnam taču visu laiku jāmaina skola vai bērnudārzi, tas nav viegli.

Santa: Tāpēc līdz ar skolas sākšanos pieņēmām lēmumu: neraustīt bērnus. Ir skaidrs arī, ka 35 gados hokejista karjera sliecas uz finišu, un ir doma Kasparam meklēt kontraktus pēc iespējas labākās lokācijās, kur mēs visvieglāk varam aizlidot. Šogad mēs ar meitām pilnīgi visos skolas brīvlaikos lidojām pie Kaspara.

Kaspars: Amandai ir arī labas sekmes, un tad viņa varēja kādu dieniņu paņemt klāt.

No malas jau izskatās ļoti skaisti: iespējas braukāt pa pasauli, arī bērni redz citas valstis un kultūras, bet dzīvē nav tik vienkārši, vai ne?

Santa: Teikšu godīgi, man ļoti nepatīk krāmēt koferus (smejas), bet tā ir mūsu dzīves sastāvdaļa: mēs visu laiku esam uz koferiem. Un arī šeit, pa vasaru esot mājās, gribas aizbraukt šur vai tur, pie tiem vai citiem draugiem. Tāpēc viens koferis visu laiku stāv sapakots.

Bet jums ir tik skaista māja – esat to uzbūvējuši tādā kā kalnā, ar tādu gandrīz Šveices cienīgu skatu; te, ap terasi vējo kaķu mētras, peonijas, – vai jums negribas uzkavēties te vairāk?

Santa: Tā ir, tāpēc mēs bieži aicinām ciemos pie mums.

Kaspars: Man jau īpaši patīk mājās būt. Bet manām meitenēm ir tā, ka viņas visu sezonu ir mājās, viņām gribas kādā ceļojumā aizbraukt. Man, protams, arī gribas apskatīt pasauli, bet mans īstais ceļojums ir atbraukt mājās, tas ir arī mans atvaļinājums, kad man gribas dārzā pasēdēt, klusumā un mierā, un pabūt mājās.

Nu tas ir tāds interešu konflikta iemesls...

Santa: Nevarētu gluži tā teikt...

Kaspars: Rodas, rodas mazi konfliktiņi... (smaida)

Santa: Nu tikko tak bijām Kanādā kopā! Kaut gan kopā ceļojuši esam maz. Jo, redz, mēs jau visu laiku viņam līdzi braukājām.

Nu, jā, jūs vienmēr esat teikusi, ka ģimenei jābūt kopā.

Santa: Jā, arī šogad mēs esam lidojušas daudz vairāk nekā viņš. Kaspars tikai vienu reizi atlidoja no Vācijas uz Latviju.

Kaspars: Tikai uz trim dienām visas sezonas laikā.

Bet kā, Santa, jums ir pašai? Katrs cilvēks taču grib sevi realizēt, savukārt jums nācās atteikties no savas profesionālās karjeras, kam sekoja rūpes par māju un bērniem, kas ir 24/7 darbs. Ne velti daudzas mammas saskaras ar pēcdzemdību depresiju, vai ne?

Santa: Man tādas depresijas nebija, es sapratu, ka man nav variantu. Kaspars uzreiz, trešajā dienā pēc pirmās meitas piedzimšanas aizlidoja projām uz Krieviju, pirmo meitu, vismaz pirmajā gadā, viņš ļoti maz redzēja. Jo es uz Krieviju negribēju braukt...

Kaspars: Depresija piemeklēja nevis Santu, bet mani. Ka bērnus neredzēju laikam. Man sākās panikas lēkmes. Nevar zināt, protams, to īsto iemeslu, bet KHL [Kontinentālā hokeja līga – red.] Zvaigžņu spēlē man sākās panikas lēkmes, un kādus trīs mēnešus es cīnījos ar to. Jo tas bija laiks, kad beidzot bijām apprecējušies, pirmā meita, ko visu laiku neredzēju, laikam kaut kas nervu sistēmā notika...

Paldies, ka jūs esat tik drosmīgs un par to runājat, – ar apziņu, ka arī citiem cilvēkiem, kas ir sportā, mākslā vai mūzikas biznesā šādi simptomi vai kādas citas veģetatīvās distonijas pazīmes parādās, jo spiediens un atbildība ir ļoti liels. Jūs savulaik izteicāties arī, ka laikam uzlikāt sev uz pleciem tik lielu atbildības mugursomu, ko galu galā nespējāt panest.

Kaspars: Nu, jā, protams, gribējās palīdzēt. Santai mamma ir Preiļos, māsa dzīvo Lietuvā, mans brālis... bet nu, brāļus jau parasti nesauc palīdzēt pie maziem bērniem, vajadzīgas tuvākās sievietes, kas var atbalstīt, vai ne? Mana mamma var palīdzēt, bet viņa arī joprojām strādā, tāpēc Santa lielākoties viena pati cīnījās...

Santa: Tagad jau ir vieglāk, meitenēm ir 4 un 7 gadiņi...

Vai jūs necēlāt tajā laikā arī māju?

Santa: Nē, tikai pagājušogad ievācāmies, jo mums bija cita māja, kur dzīvot, tāpēc nesteidzāmies. Šo māju būvējām ilgi, – ilgi projektējām, kamēr sapratām, ko vajadzētu...

Viena ģimene man stāstīja, ka teju izšķīrušies, kamēr realizējuši kopīgās mājas projektu...

Kaspars: Jā, tā mēdz būt. Mums arī kaimiņi strīdas par krāsām, bet es esmu ar krāsām tik ļoti uz jūs, ka Santa bija atbildīgā par krāsām un visu dizainu...

Santa: Mēs diezgan mierīgi tikām ar to galā, kaut kādi strīdi jau bija, bet uz šķiršanās robežas ne, tik traki ne… (smejas)

Bet par to profesiju jūs nepastāstījāt...

Santa: Jā, ja godīgi – uznāk brīži, kad šķiet, ka tu neesi nevienam vajadzīgs, neko nedod sabiedrībai no sevis. Tādas domas uznāk ik pa brīdim, bet ar ko es sevi mierinu? Ka bērni paaugsies, un es paspēšu vēl.

Un tā jūsu joma ir?

Santa: Loģistika ir mana joma, bet esmu ļoti maz tajā strādājusi, tāpēc viss būs jāsāk būvēt no jauna.

Kaspars: Katram cilvēkam jau gribas iziet sabiedrībā un bez bērniem. Jo katru dienu bērni ir apkārt, gribas aizbraukt uz darbu un pabūt ofisā. Daudzi cilvēki, kam ir bērni mājās, pēc kovida perioda arī vēlējās doties uz ofisu, lai bērni un mājas lietas netraucē, vai ne?

Santa: Bet tas, ko mēs runājām, par nākotni domājot, ir, ka mēs gribētu kaut ko savu. Ģimenes lietu.

Sapnis par ģimenes lietu, un tētis mammas lomā

Savu uzņēmumu?

Abi: Jā, ka tu neesi atkarīgs no cita. Un ka tev nav no astoņiem līdz pieciem jābūt birojā pie galda, un ka tev nav ...

(smejas) …stulbs vadītājs?

Santa: Jā! (smejas) Bet mums šī lieta vēl ir jāatrod.

Es sadzirdēju no Kaspara, ka viņš saprot jūsu sajūtas un lielo slodzi novērtē. Tas arī ir ļoti svarīgi, vai ne?

Santa: Jā, viņš novērtē, tā ir.

Kaspars: Man jau grūti viņu pierunāt, lai viņa aizbrauc prom no mājas, no ikdienas. Gribas aizsūtīt Santu ceļojumā vienu pašu, jo tu redzi, ka viņai tas ir nepieciešams. Bet viņa nepiekrīt (smejas), grib ar mums visiem. Šogad pirmo reizi Santa aizbrauca uz koncertu Stokholmā, un es paliku ar meitenēm. Un mums viss labi gāja. Daudz labāk iet, kad mamma nav mājās (smejas) – tā visi tēti saka laikam. Un Santa atbrauca arī kā cits cilvēks, pēc divām dienām ar draudzenēm kopā. Pašam grūti sevi no malas redzēt, bet es redzu: cilvēks atbrauc smaidīgāks, pozitīvāks un ir arī vairāk spēka...

Santa: Tā ir, (saka Kasparam) bet mēs jau pa to tavu sezonu arī ļoti maz kā ģimene bijām kopā, tāpēc man gribas būt ar jums. Savukārt tev vēl gribas arī saviem draugiem būt kopā… Bet tagad jau ir vieglāk, un man nav ne mazāko rūpju, ja meitas paliek ar Kasparu kopā. Es zinu, ka viss būs kārtībā.

Kaspars: Es pa divām dienām dabūju saprast mammas lomu: cik grūti ir visu savienot! Man bija vēl arī treniņi, tāpēc es no rīta agrāk cēlos, un tu nezini, kuras drēbes [meitām jāvelk]? (smejas) Mammai jau tas iet ātri, bet es salieku vienai, – tā negrib celties, otra negrib ēst. Bet laiks man ir ierobežots, es nevaru kavēt treniņu, jo tad ir soda sankcijas. Un tad es vienkārši – abas mašīnā iekrāmēju, vienu izlaižu bērnudārzā, otru – skolā, skrienu, pārkāpju noteikumus, lai paspētu uz treniņu. Tad treniņš beidzas, tu esi saguris, bet tev ir jāsavāc bērni, jāved uz deju treniņu, un tad astoņos vakarā es biju tukšs, teikšu godīgi. Bet meitenes gan vēl gulēt negrib iet, un tad bija tā, ka es, kopā ar viņām, aizmigu pirmais (smejas).

Santa: Es atceros, bija anekdote, ka sieva dodas atvaļinājumā un atstāj vīram garu sarakstu par bērniem: uzvelc rozā džemperi, kas stāv tur un tur, matu gumija ir tur un tā tālāk, un tā tālāk, – viss, kas nepieciešams, lai aizvestu bērnu uz dārziņu. Un tad pēc došanās prom, sieva saņem no vīra ziņu: paldies par sarakstu, bet mēs šodien uz dārziņu neiesim!

(smiekli) 

Santa: To anekdoti es atcerējos, jo es tieši tāpat Kasparam atstāju sarakstu: kur kas stāv, kas uz dārziņu jāpaņem līdzi, bet Kaspara gadījumā man vispār nav satraukumu...

Kaspars: Es jau arī centos pēc iespējas mazāk viņai zvanīt. Un kad viņa prasīja: kas jums tur mājās notiek? – es teicu: atpūties, tiksim galā!

Santa: Jā, mēs nesūdzamies, mums viss ir ļoti labi, mēs tiekam galā.

Kaspars: Tāpat kā visās ģimenēs – kad visi pārguruši, tad jau kaut kur tas ir jāliek. Bet mums ir baigais pluss, mēs, kad dusmojamies viens uz otru, vienkārši nerunājam.

Abi?

Kaspars: Tā var stundu nosēdēt, un daudz labāk saprast viens otru. Un nākamajā rītā piecelties ar labu garastāvokli, jo neesi otram daudz ko sarunājis.

Santa: Nu, tas ir tādos gadījumos, ja tu patiešām esi pārskaities tiktāl, ka tu negribi ar nevienu runāt. Bet es viņam esmu teikusi: vai tu gribēsi vai negribēsi, – bet, ja man būs kaut kas jāpasaka un es gribēšu pateikt,  tad es runāšu. Jo divu cilvēku attiecībās ir jārunā. Daudzas lietas, kas nepatīk, – tās ir jāformulē, citādi...

Kaspars: Bet ir stāsts par to, kad vajag teikt un kad nevajag. Ir brīži, kad otrs kā pūķis iet, es saprotu: labāk nevajag! (smejas)

Santa: Jāpielāgojas jau ir. Mums jau šogad būs desmit gadu kāzu jubileja. Laiks jau ir diezgan pagājis.

Dzīves svinēšana

Nu, jā jums abiem šogad paliek 35 un arī kāzu jubileja – 10!

Santa: Jā, mums ļoti labi sakrīt! Kad mums palika 30, mums bija 5 gadu kāzu jubileja, un ļoti lielas svinības restorānā "36. līnija", uztaisījām foršu ballīti radiem un draugiem. Šogad mums nav plānā nekas, jo čempionāts, un tagad tikko bija Kanādas brauciens...

Kaspars: Nav laika plānot. Gribas ballīti, protams, bet labu ballīti uztaisīt, – tas tāpat kā kāzas plānot, viss jāizdomā pa detaļām.

Kad tieši jums ir kāzu jubileja, kurā mēnesī?

Santa: Jūlijā, 14. datumā.

Ā? Pa Oskariem! Jau pavisam drīz!

Santa: Jā. Plāns nekāds nav, bet varbūt sanāks kaut kur divatā izrauties! Tad redzēs!

Nu, mēs, hokeja fani, novēlam jums: lai izdodas! (smiekli) Piemēram, Ventas rumbā izpeldēties, tas ir brīnišķīgi!

Kaspars: Jā, paldies! Nepietiek laika visam. Kā jau daudzām ģimenēm ar bērniem – mērķi mums ir, un kaut kad jau tie arī izpildās, bet...

Santa: …jānovērtē tas, ka tie kopīgie mērķi vispār ir.

Kaspars: Pagājušogad mums vairāk sanāca – kaut vai ar riteņiem tepat izbraukt, šogad labi, ja vienu reizi mēnesī ritenis no garāžas tiek izvilkts ārā.

Tepat pa Berģiem braukājat?

Kaspars: Jā, aizbraucam uz Upesciemu, tur ir bērnu laukumiņš, it kā tikai piecas minūtes ar riteni, bet meitenēm tur ļoti patīk...

Santa: Jā, mēs visu laiku kaut ko darām. Nav tā, ka mēs sēžam dīvānā un skatāmies televizoru, tas mums vispār gandrīz netiek ieslēgts. Arī Vācijā mēs nesēdējām, Kaspara mītnes vieta tur bija tāda maza pilsētiņa Izerlone. Māja bija ārpus pilsētiņas, un tur pat uz veikalu ar kājām nevarēja aiziet. Tad mēs visas apkārtējās lielās pilsētas apceļojām...

Kaspars: Jā, tiešām, kā tūristi... Vācijas dienvidus apceļojām, arī Beļģijā un Amsterdamā bijām, sanāca daudz redzēt.

Santa: Es biju izbrīnījusies par Kasparu – parasti pēc sezonas viņš ir saguris, neko negribas darīt, bet – nē.

Dzimtas spēks

Sarunājoties ar jums abiem, rodas ļoti ģimeniska sajūta, precīzāk: sajūta, ka ģimenes kopībai nepieciešamās prasmes ir iegūtas kādās bērnības pieredzēs. Vai jūs varat vairāk pastāstīt par savām ģimenēm vai dzimtām, no kā jūs esat cēlušies? Latvijā mazliet jau pazīstam Kaspara mammu, kas bieži bija redzama starp hokeja faniem pasaules čempionāta tribīnēs, arī ziņa par to, ka Kaspara tētis pāragri aizgāja no šīs saules, pavisam nesen. Vai varat pastāstīt vairāk?

Kaspars: Mūsu ģimene, vispār Daugaviņu saime, ir liela. Savulaik mēs tepat Berģos, citā vietā tikai, dzīvojām kopā arī ar vecvecākiem...

Santa: Arī man ir liela ģimene Latgalē, Preiļos, visa bērnība pagāja radu saietos, visiem kopā.

Kaspars: Manās mājās jau no bērnības daudzi pasākumi bija saistīti ar hokeju, jo tētis bija tajā iekšā. Bet vecāki audzināja tā, ka katram mājās bija jārūpējas par kaut ko: pļāvu zāli, tīrīju baseinu. Es vēl biju maziņš, kad tētis uzbūvēja jauno māju, mans brālis tur strādāja vairāk, viņš ir vecāks. Bet arī es savos desmit gados bruģi nēsāju, palīdzēju, darīju visus darbus, kas celtniecībā vajadzīgs.

Tā sajūta ir, ka jūs nākat no tādām stiprām ģimenēm, stiprām dzimtām...

Santa: Nu es vispār esmu no īstiem laukiem, esmu visus lauku darbus darījusi, ne no kā vispār nebaidos. Es varu jebko darīt. Tāpēc es varu arī viena palikt, kad viņš ir prom, jo es zinu, ka tikšu galā. Un Kaspars arī zina, ja vajadzēs, arī es viņa vietā notrimmerēšu zāli, tās nav problēmas man.

Drīzāk patīk!?

Santa: Jā!

Kaspars: Man arī no bērnības bija pienākumi, kas jāizdara, un tikai tad bija tas brīvais laiks. Brīžiem bija dusmas, ka ir tikai viena diena brīva no hokeja, kad satikt draugus, un tad vēl jāstrādā! Atceros, ka man bija pienākums katru svētdienu iztīrīt māju ar putekļu sūcēju. Mamma mazgāja, es – izsūcu.

Santa: Mums atkal sestdienās bija tie tīrīšanas darbi.

Kaspars: Un tad tu iemācies visu to apvienot – ātri izsūc, lai varētu skriet un spēlēt futbolu ar draugiem. Arī tad, kad bija pasākumi ģimenē: viens tīrīja grīdas, otrs krēslus nesa, visi iesaistījās.

Santa: Man arī no bērnības ļoti patīk visādos radu saietos piedalīties, un es cenšos rīkot arī pie sevis. Un laukos, Preiļos, mums ir tik brīnišķīgi, meitenēm tur ļoti patīk, mazākā arī pašlaik tur dzīvojas, meitenēm tur ir paradīze. Pēdējos septiņus, astoņus gadus mēs arī Jāņus tur svinam, mans tētis ir Jānis. Un mans sapnis ir, lai arī mūsu bērniem gribas uz savām mājām braukt ciemos, kad viņas izaugs. Nevis lai mums, vecākiem, sanāk lūgties: kad tu atbrauksi paciemoties? Bet lai viņām pašām... Tas ir tas, ko man ļoti gribētos. Jo man ir vilkme braukt pie savējiem – man ir vecāka māsa, jaunāks brālis, tētis, mamma, un mums ir ļoti labas attiecības visiem.

Brālis un māsa dzīvo Latgalē?

Santa: Brālis jā, viņam ir liela saimniecība, viņš saimnieko ar graudkopību. Māsa dzīvo Lietuvā, bet vasarās, bērna brīvlaikā, viņa ir Latvijā. Un tāpat ir Kaspara ģimenē...

Kaspars: Jā, visi ir priecīgi satikt viens otru, tāpēc mēs arī cenšamies vismaz reizi vasarā sarīkot pasākumu, tā, ka visi te sabrauc.

Santa: Un tad parādās mūsu atšķirība – Kaspars ir ekstraverts: cilvēki, lūdzu, nāciet! Un es vairāk uz to intravertu – es nogurstu no cilvēkiem, ja ir visu laiku. Pie tam es jau visu sezonu esmu mājās, es jau satieku visus, bet Kaspars, atbraucis no Vācijas, grib: nāciet, brauciet! (smejas) Es mēģinu pielāgoties, bet es viņam saku arī: tev arī mani jāsaprot.

Kaspars: (smejas) Tad es mēģinu variēt: mazākās grupās, bet tad Santai tas atkal ir pa biežu. Bet, man liekas, ka ģimenei ir jānāk kopā, jo tas ir liels atbalsts. Protams, brīžam ir sarežģīti, ja hokeja biļetes visai ģimenei jāsagādā (smejas)...

Tad ir apvainošanās, kurš ir dabūjis, kurš nav?

Kaspars: Nē, nē, nē, tā nav. Bet no bērnības mēs viens pie otra turamies, kādreiz vēl, kad vecā omīte bija dzīva, pie viņas vienmēr braucām.

Santa: Jā, mums apkārt ir ļoti labas ģimenes.

Laimīgi cilvēki jūs esat!

Santa: Jā, esam!

Jūs savā ziņā arī turpināt to skaisto dzimtu tradīciju, ko mēs arī medijos esam mēģinājuši popularizēt – arī LSM.lv bija lielā intervija ar hokejistu Rēdlihu vecākiem Jāni Rēdlihu un Maiju Smildziņu, – un tur ir, ko pamācīties no viņu radošuma, kā pavadīt kopā laiku un kā svētkus svinēt: viņi gan gleznošanas plenērus, gan ezerā koncerta skatuvi taisījuši, un katram ģimenē bijis jānāk ar savu priekšnesumu. Un tas pavisam nav stāsts, ka būtu daudz naudas un lieli līdzekļi tam visam.

Santa: Jā, jā, viņi ir mākslinieku ģimene, viņi izpaužas!

Bet tā vijole un hokeja nūja, kas – ja nemaldos – viņu izveidotajā dzimtas ģerbonī ir arī ielikta, vai ne?  – gan dvēseles, gan ķermeņa kopšana. Tur ir, ko pamācīties, tas ir aizraujoši, man šķiet!

Kaspars: Katrs jau savādāk saglabā ģimenes tradīciju. Mums arī ģimenē ir Daugaviņu karogs, kas ir jānodod katram nākamajam Daugaviņu pārim, kas precas. Pašlaik tas vēl ir pie mums, bet ir jānodod jau nākamajiem. Un poga jāšuj klāt...

Santa: Jā, laimes poga.

Ak, cik interesanti! Bet tas ir tagad izdomāts, ja? Ne no seniem laikiem?

Santa: Mēs no Kaspara brāļa saņēmām...

Kaspars: Tas nāk vismaz no maniem vecākiem, tā ka ļoti sens nav, bet nav arī tikko radies.

"Esmu gatavs panest problēmas klusējot"

Kaspars: Izaicinājums ir māksla nošķirt profesiju no ģimenes. Censties nenest mājās problēmas, kas nomāc darbā. Tāpat jau tās iekšā sēž, piemēram, es esmu tāds cilvēks, kas cenšas neizrādīt, kaut gan man iekšā viss vārās no tā hokeja. Es atnāku mājās, es guļu naktī, bet trīs tūkstošus reižu pēc sliktas spēles izeju cauri visiem momentiem. Bet izrādīt negribu, – cenšos pasargāt ģimenes dzīvi. Bet arī tu sāc sevī turēt, un tad rodas tās problēmas kā panikas lēkmes vai kaut kas līdzīgs. Bet man ir svarīgi pasargāt meitas un sievu. Nu, labi, Santa jau zina visu, mēs izrunājam, bet bērnus neapgrūtināt ar to, lai viņi nesāk savu bērnību ar apziņu: tētim gan ir grūti. Esmu gatavs panest klusējot problēmas, arī finanšu problēmas. Tāpat arī hokejā. Kad es ieeju hokeja ģērbtuvē, es ļoti koncentrējos tikai uz to. Mani nevarēs sazvanīt, izņemot kādus ekstrēmus gadījumus.

Santa: Jā, tikai tad, kad ir sarunāts.

Kaspars: Jā, parasti, es ienāku ģērbtuvē un viss! Koncentrējos tikai un vienīgi hokejam, jo es zinu, ka mājās viss būs kārtībā, Santa tiks galā.

Santa: Un tomēr, Kaspar, tu piekritīsi: runāšana, tā ir ārprātā svarīga! Bieži vien pēc spēlēm mēs līdz pulksten trijiem naktī sēžam un runājam par tām. Par to, kas tur nav bijis, kas nav sanācis...

Tad jums, Santa, ir tā gudrība uzklausīt?

Kaspars: Jā, lielākoties jau es runāju, jo Santa tik labi visas hokeja nianses nesaprot. Es runāju, viņa klausās.

Santa: Es uzklausu, jā! Un arī – pielāgošanās. Ja otrs ir saguris, nav garastāvoklī labā, izej pastaigāties ar bērniem viens pats. Lai tas otrs var pabūt viens. Tas jau nekas īpašs nav, bet ir jārespektē, citādi nesanāks. Mums katram ir kaut kas tāds, kas mums nepatīk otrā.

Kaspars: Es arī varu aiziet pagulēt stundiņu, ja esmu pēc treniņa ļoti saguris. Varu to zāli notrimmerēt rīt. Vai arī Santa izdarīs to, neviens otram nepārmet par tādām lietām.

Santa: Viņš arī zina, ka es divreiz nelūgšos, es izdarīšu pati.

Kaspars: Bet tas nenozīmē arī, ka viņa apvainosies par to.

Santa: Nē, es vienkārši esmu tāds cilvēks, kas neies desmit reizes apspriest un prasīt vienu lietu. Mēs vispār abi esam tādi: mēs to, ko varam izdarīt paši, arī izdarīsim paši. Nevis sauksim un visu naudu atdosim, lai kāds mums nāktu un, – es nezinu, dārzu sakoptu vai terasi mazgātu. Nē, mēs esam darītāji.

Un meitenes? Arī tiek iesaistītas?

Kaspars: Cenšamies, bet es nezinu. Gribas viņām iemācīt strādāt, bet nu…

Santa: Mēs tikko ar vecāko meitu raustījām zālīti no bruģa spraugām ārā. Viņa zina, ka nezāle neizrausies ārā un neielēks miskastē.

Kaspars: Bet tajā pašā laikā viņa tikko ir pabeigusi pirmo klasi, un gribas, lai viņa izbauda savu vasaru, lai skraida apkārt.

Santa: Jā, bet iemācīt kārtību un ka aiz sevis ir jāsavāc, man tas liekas ļoti svarīgi.

Vai katrai meitai ir sava istaba?

Santa: Katrai ir sava, bet viņas tur ļoti maz uzturas. Pa dienu visi ir lejā, augšā ir tikai gulēšana. Jo pašlaik jau viņas ir maziņas vēl, visu laiku ir jāstāsta: aizej un džemperi aiznes tur, to mantu noliec tur, skapim durvis aiztaisi ciet. Jo, tikai mācot un rādot piemēru, kaut kas notiks dzīvē tālāk.

Otra ģimene Kanādā

Nesenais Kanādas brauciens tātad arī bija pie Kaspara viesģimenes, jūs braucāt viņus apciemot?

Santa: Jā, desmit gadus nebijām bijuši. Viņi bija bijuši pie mums.

Kaspars: Bija ļoti forši satikt, pēc sajūtām – ka tā ir mana otra ģimene.

Ja nebūtu viņu, jums nemaz nebūtu iespējams Kanādā dzīvot, vai ne? Vai varat mazliet paraksturot vairāk?

Kaspars: Ārvalstu hokejistu iespēju spēlēt Kanādas junioru hokeja līgā atbalsta viesģimenes, kas saņem nelielu subsīdiju par to, ka pie viņiem jaunais hokejists dzīvo. Reālā summa, ko viņi iztērē, ir daudz lielāka nekā tā, ko viņi oficiāli saņem. Protams, ir arī ģimenes, kas grib aprobežoties tikai ar subsidēto pabalstu, taču tās ilgi nenoturas, jo hokeja līga vienmēr vēršas pie tām viesģimenēm, kas nodrošina, ka spēlētāji ir laimīgi un apmierināti. Tāpēc nav brīnums (kā ir arī manā gadījumā), ka ārvalstu hokejistiem ar šīm viesģimenēm, kas ieguldījuši viņos gan savus privātos līdzekļus, gan arī sirds siltumu, arī pēc tam saglabājas ļoti tuvas attiecības.

Santa: Viņi arī Kasparu mīl kā savu dēlu.

Vai, varat, Kaspar, lūdzu, paraksturo junioru hokeja līgu Kanādā, ar ko jūsu ceļš pasaules hokejā sākās? Daudziem no mums par to ir zināms visai maz.

Kaspars: Kanādas hokeja junioru līga ir sadalīta trīs līgās, ko veido: "Western" hokeja līga, kas ietver tālo galu – Vankūveru un 70% Kanādas; Ontario hokeja līga, ko veido visa Toronto apkārtne, savukārt trešā ir Kvebekas hokeja līga, kas ir Kanādas franču daļa. Kanādas hokeja junioru līga ir jauno spēlētāju (līdz 20 gadiem) Nacionālā hokeja līga (NHL) – ikviena hokejista mērķis ir tikt tur iekšā līdz 18 gadiem, kas ir drafta gads uz NHL komandām: atrādīties visiem skautiem un apliecināt, ka esi gatavs spēlēt augstākajā līmenī. Es pats nokļuvu tur 18 gadu vecumā, es jau biju draftēts, dzīvoju viesģimenē. Katrā komandā drīkst spēlēt tikai divi eiropieši, un pa visu Kanādu ir apmēram 60 komandas. Visu trīs Kanādas hokeja līgu uzvarētāji satiekās Memoriālā hokeja kausa izcīņā, kas ir laikam augstākais līmenis, kur piedalīties junioru hokejā. Un tad ir ceļš uz pieaugušo hokeju. Šī sistēma NHL ir atstrādāta, tā ir milzīga gaļas mašīna, kur par vienu vietu cīnās 100 hokejistu.

Vīrišķais testerona liels piesātinājums droši vien tur ir iekšā, tajā ritenī?

Kaspars: Jā, kad es vēl spēlēju tā saucamajā farmklubā, kas ir līmenis pirms NHL, tad mēs komandā bijām 25 labākie draugi, un tai pašā laikā – mēs katrs cīnāmies par sevi, lai tiktu uz to vienu vietu NHL komandā. Tāpēc hokejs tur ir ļoti agresīvs, netīrs, daudz traumu, kautiņi, viens otru gatavs teju vai nosist, lai pierādītu sevi un tiktu Nacionālajā hokeja līgā.

Un ir arī intrigas vīriešu kolektīvā, arī kas tāds ir paralēli kautiņiem?

Kaspars: Jā, ir arī intrigas, bet to var saukt arī par taktiku, kas arī ir daļa no hokeja spēles: pretinieka biedēšana, lai aizsargātu savas komandas līderus – tā ir daļa no Ziemeļamerikas hokeja. Bet intrigas – tās ir jebkurā jomā, arī jebkurā hokeja komandā. Taču tai pašā laikā – tev jābūt arī labam kolēģim. Katrs grib būt priekšnieks, katrs grib izsisties! Bet šoreiz mūsu komanda pasaules čempionāta laikā bija lielisks piemērs: katrs atdeva sevi komandas vārdā! Neviens neapvainojās par to, kāda ir viņa loma.

Kapteinis

Un tomēr – kāpēc jūs esat komandas kapteinis?

Kaspars: Šogad komanda iebalsoja!

Santa, vai jūs varat pateikt, kāpēc? Kāds ir jūsu vērojums no malas? Jo, lai tiktu līdz tādam līmenim, arī pārējie puiši komandā taču ir ar lielu ambīciju, vai ne?

Santa: Jā, bet Kaspars nerāvās būt kapteinis! Noteikti, ka dziļi sirdī gribēja, bet es domāju, ka tā ir Kaspara enerģija: kā viņš runā ar spēlētājiem. Kasparam piemīt spēja visus apvienot, to dod viņa pieredze, viņš ir tik daudz kam izgājis cauri, bijis dažādās līgās. Viņa enerģija ir izšķirošais, tas strāvojums, kas no viņa nāk. Kaspars māk pateikt puišiem īstajā brīdī tieši to, kas ir vajadzīgs.

Jūs to arī mājās, ikdienā sajūtat?

Santa: Jā, viņš reizēm var salikt mūs pa vietiņām (smejas). Taču vispār Kaspars ir mierīgs, viņš nav impulsīvs, ka ies un metīs un emocionāli reaģēs, nē.

Kaspars: Jaunībā, protams, ir tikušas lauztas arī nūjas emociju brīžos, bet tad, ka mēs esam 25 kopā, tad ir jāatrod risinājums, kādam ir jāpiekāpjas, jāatrod vidējais, lai visi ir priecīgi. Man kaut kā vienmēr ir izdevies arī atrast kopsaucēju starp spēlētāju un federācijas sarunām.

Par veselības apdrošināšanu, piemēram?

Kaspars: Nu, piemēram! Un es eju pie federācijas un prasu, un man saka: nebūs tas, tas un vēl tas. Un tad es saku: tad jūs būsiet priecīgi, bet komanda, puiši būs nelaimīgi. Un mēs mēģinām atrast kopsaucēju.

Santa: Viņš cīnās par taisnību. Par to, lai komandai būtu labi. Spēlētāji to novērtē, viņi zina, ka Kaspars var...

Kaspars: Esmu bieži saņēmis triecienus uz sevi. Kaut vai tā pati veselības apdrošināšana! Es jau esmu federācijas acīs sliktais puika, kas atnāk un pasaka: ja apdrošināšanas nebūs, puskomanda nebrauks uz čempionātu.

Santa: Es vispār nestādos priekšā, kā var nebūt veselības apdrošināšana tik agresīvā sporta veidā.

Jūs domājat – Latvijas izlasē hokeja čempionāta laikā?

Santa: Jā! Jo tas jau nav viņu darbs! Tas ir gods atrasties tur. Bet mums, ģimenēm, vistrakāk ir tad, kas tu esi tribīnēs vai arī mājās un redzi, ka uz ledus kāds hokejists ir nokritis, savainojies, un tu neredzi, kurš tas ir. Mediķi piesteidzas un aiznes prom, un tu nezini, vai tas ir tavs vīrs vai kāds cits. Tu nezini, kas ir noticis. Tu netiec pie viņa, un nav nekādu ziņu, tikai spēle turpinās...

Toreiz, kad gaidījāt Kasparu mājās uz otrās meitas dzemdībām, arī tad jūs piedzīvojāt kaut ko līdzīgu?

Santa: Jā, mums bija sarunāts, ka viņš būs Rīgā, uz meitas dzemdībām, bet traumas dēļ nokļuva reanimācijā. Un mēs bijām katrs savā valstī, katrs savā slimnīcā. Tāds ir hokejs!

Nu, jā! Ir saprotams, kāpēc jūs ļoti pārsteidz fakts, ka hokejistiem veselības apdrošināšana netiek iekļauta līgumā?

Santa: Tā ir! Kasparam pašam tas bija jāizcīna! Jāizkaro.

Kaspars: Un arī pēc tam, kad es esmu kaut ko izkarojis, arī tad jau visi nav apmierināti. Vajadzēja vēl to un to. Bet, nu, tāda sūdzēšanās no spēlētāju un federācijas pusēm, savstarpēja čīkstēšana nekur neved. Un tad tas darbs arī iet apkārt, un laiks tik lēni iet. Ja dari, tad jābūt priecīgam. Es saku: "Veči, būs forši arī pie esošā scenārija, un maucam!"

Jo galvenais ir mīlestība pret spēli. Ideāli tik un tā nebūs! Mēģinām nolikt to maliņā.

Santai zvana tālrunis – meitai beidzies treniņš. Santa ļauj Kasparam paturpināt sarunu, bet pati dodas prom, pakaļ meitai. Kaspars atceras, ka viņa pirmais impulss spēlēt hokeju un būt uz ledus bija varbūt ne tik daudz pati spēle, bet kopības sajūta, ko viņš piedzīvoja bērnībā vai agrā jaunībā, kad ar tēti kopā gāja uz Sporta pili skatīties spēles, kad tribīnes bija pilnas un visi bļāva: "Latvija, Latvija!"

Sapnis par hokeju

Kaspars: Es gribēju būt uz ledus un sajust, kā cilvēki mani atbalsta! Dzied dziesmas pēc spēlēm. Atceros, visi parki biji pilni ar ekrāniem, kādreiz es pats dabūju ar alus pudeli pa galvu, man pārsita galvu 13 gados Vērmanes dārzā, kad Latvija zaudēja. Tās bija trīs sekunžu dusmas, bet nākamajā dienā vienalga visi atkal fanoja. Un man šķiet, ka Latvijā ir divas lietas: sports un Dziesmu svētki, kur var to eiforiju dabūt. Man kā spēlētājam pat ir grūti aprakstīt tās sajūtas, kad tu stāvi uz laukuma un tev desmit tūkstoši apkārt uzmundrina, bļauj un atbalsta. Ļoti gribas to atdot atpakaļ! Jo mēs to darām viņu dēļ, lai mēs dabūtu atpakaļ tās emocijas, kas mums palīdz kaut ko sasniegt. Ne velti arī mūsu treneris [Harijs] Vītoliņš un mēs visi runājām par sesto spēlētāju hokeja čempionāta laikā, kas ir mūsu fani. Bez viņiem, es domāju, Latvijas hokejs sen jau būtu nomiris.

Bet tagad ir pavisam citādi!

Kaspars: Jā, lidot atpakaļ ar lidmašīnu un redzēt visu, kas notika ap Brīvības pieminekli, – tas bija neticami! Mana mamma teica, ka tas ir kaut kas līdzvērtīgs barikāžu laikam. Protams, tur toreiz izlēmās visas valsts liktenis, šeit ir tikai eiforija par hokeja medaļu, bet man dzīvē nekad nebija bijušas tādas emocijas...

Kas jums tur lidmašīnā vispār notika?

Kaspars: Tas bija vienreizēji, bet arī – bez vārdiem! Mēs nelidojām tikai vieni paši, komanda, lidmašīnā bija arī fani. Un redzēt, ka latvieši ir priecīgi un laimīgi, un ka viņi var! Tik daudz taču ir negatīvu lietu, ziņās visu laiku rāda tik daudz sliktā. Un ka mēnesi no vietas mēs dzīvojām tik pozitīvu emociju varā, un mēs bijām daļa no tā, kas to izveidoja. Tas bija superpatīkami! Tā kā mums ar faniem – tā ir divpusēja mijiedarbība, mēs esam atkarīgi viens no otra. Arī citiem sporta veidu pārstāvjiem, spēlētājiem tas liks saņemties!

Jā, mūsu 3x3 basketbolisti neilgi pēc jums arī dabūja bronzu!

Kaspars: Jā, latvieši ir tādi – maksimālisti, perfekcionisti. Un tad mums rodas arī visādas blaknes. Tā ir jebkuram cilvēkam, kas grib izdarīt maksimāli labi, un, protams, jo ideāli nekad nesanāk. Tad ir sūdzības, čīkstēšana, rādīšana ar pirkstu uz citiem.

Ar to jūs arī to mūsu izslavēto kašķēšanos skaidrojat?

Kaspars: Jā, tā ir. Bet nodomi nav ļauni. Kopumā mums ir ļoti daudz lietu, ar ko lepoties, kas nav valstīs, kur dzīvo simt miljoni cilvēku. Mēs esam draudzīga un izpalīdzīga tauta, vienmēr grūtā brīdī. Esmu spēlējis ārzemju klubos, un arī Rodrigo Ābols teica, ka viņš nospēlējis vienā Zviedrijas klubā piecus gadus, un neviens zviedrs šajā ilgajā laika periodā viņu ciemos uz mājām nav uzaicinājis. Mēs, gluži otrādi – es visus kanādiešu leģionārus, kas spēlēja mūsu komandā, gribēju uzaicināt, lai viņi jūtas šeit, Latvijā, kā mājās. Latvieši vienmēr ieteiks restorānus un vietas, ko apmeklēt, uzaicinās pie sevis mājās, lai arī ārzemnieki jūtas kā daļa no Latvijas. Tāda sajūta nav nevienā valstī. Tikai Kanādā vēl esmu saskāries ar sirsnīgu un izpalīdzīgu atbalstu. Vācieši – viņi katrs par sevi. Piemēram, futbolu viņi skatās stadionā kopā, bet pēc tam katrs uz savām mājām. It kā futbols mega savienojošais sporta veids, bet nu?

Mums gluži otrādi – pēc spēles mēs ne tikai kopā uz krodziņu aizejam, mēs aizejam pie pretinieka vēstniecības puķes likt. Mēs gribam kaut ko darīt kopā ar svešu cilvēku, lai arī viņš jūtas labāk. Tas nav nevienā valstī tādā līmenī kā Latvijā.