Raidījuma dalībnieki dalījās pieredzē par to, kāds bijis atgriešanās laiks Latvijā viņiem pašiem, jo gan psiholoģe Iveta Ozola-Cīrule, gan biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" valdes pārstāvji pieredzējuši prombūšanu un sajūtas, ko nākas pieredzēt pārceļoties uz Latviju.
Māra Maklaklina-Teilora kopā ar vīru no Amerikas atgriezās Latvijā. Māras vīrs nav latvietis, tomēr tieši viņš bija tas, kurš ierosinājis pamēģināt dzīvot sievas dzimtenē. Viņa stāstīja: "Mēs ilgu laiku nodzīvojām Latvijā, un vīrs atnāca un teica: "Nu, mēģinām šeit padzīvot kādu laiku." Un tieši tajā mirklī mūsu dzīvē tas bija iespējams. Tā mēs nolēmām. Veselu gadu mēs gatavojāmies, un tā arī atbraucām. Tas izklausās diezgan vienkārši, viegli un loģiski, bet tas, ko mēs nesagaidījām, it īpaši, ko es nesagaidīju, bija, ka emocionāli iejusties un pielāgoties bija diezgan grūti man. Tāpēc, ka es neuzaugu Latvijā, man nebija šeit draugu loka un es meklēju tajā laikā savējos."
Par "savējiem" Māra sauc darīt gribošus un varošus cilvēkus, kuru mērķi ir virzīt uz priekšu labas lietas. Tā Māra satika biedrību ar "Ar pasaules pieredzi Latvijā" un šobrīd ir tās valdes priekšsēdētāja vietniece.
Mārai nācies daudz laika pavadīt savas identitātes meklējumos:
"Mana identitāte ir gan kā latvietei, gan kā sievietei, kura uzauga Amerikā." Turklāt, pēc Māras teiktā, viņa sevi joprojām nav atradusi.
Māra dzimusi un augusi Amerikā, bet Marta Polna dzimusi Latvijā un pēc bakalaura studijām piecus gadus pavadījusi Spānijā, Francijā un Luksemburgā. Šobrīd kļuvusi par biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" valdes locekli. Viņa atzina, ka būtu gribējusi, lai atgriešanās Latvijā būtu bijusi mazliet vieglāka, jo šķita, kas tur var būt grūts – latvietim atbraukt uz mājām, uz dzimteni. "Man pagāja aptuveni divi gadi, līdz kamēr es iejutos tā brīvi, ka es zinu, kur es gribu iet, kur es gribu darboties… Grūtākais bija tas sociālais slieksnis, jo, kā jau mēs visi, mēs maināmies līdzi laikam. Tie draugi vai paziņas, kuri bija agrāk, varbūt vairs nesaskan un nerezonē kopīgas lietas. Protams, uzturu kontaktus, bet es nevarēju sajust, kur ir tas manējais, savējais, jo domu tvēriens ir tik plašs, ka gribu runāt par tik daudz lietām, bet cilvēks tevi nesaprot, viņu tas neuzrunā līdz galam. Mani interesē šīs lietas, bet cilvēku vairs ne. Un tad es mēģināju saprast, kur ir mani interešu kluba pārstāvji, ar kuriem es varētu kopā darboties," viņa atzina.
Savukārt Roberts Alhimionoks ir biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" valdes loceklis, kurš septiņus gadus mācījās un strādāja ārzemēs. Apvienotajā karalistē viņš studēja starptautiskās attiecības un politiku.
Atgriežoties Latvijā, profesionālā dzīve sakārtojās uzreiz, bet emocionāli iejusties bija grūtāk.
"Es aizbraucu, kad man bija 16 gadu. Prom no Latvijas es aizbraucu viens, aizbraucu studēt vidusskolu, bakalauru, maģistrantūru – to visu pabeidzu ārzemēs. Man pieredze Latvijas izglītības sistēmā bija vien deviņus gadus ilga, pamatskolu beidzot. Līdz ar to pieredze no 16 līdz 23 gadu vecumam, gadi, kamēr es biju prom, ir ļoti kritisks laiks, kad izveidot sociālos kontaktus, draugi skolā, augstskolā, bet aizbraucot pazūd tie kontakti. Protams, tu ar tiem cilvēkiem runā, saraksties… tā bija tā pirmā problēma atbraucot, tev īsti nav tik daudz cilvēku, ar ko komunicēt, ar ko izveidojusies ciešāka saikne. Tik ilgi esot prom, kaut kādas attiecības saglabājas, bet ne visas," viņš sprieda.
Saprotot, ka pieredzes, lai arī ir dažādas, tomēr ieskicē to, ka psiholoģiskas grūtības ir teju ikvienam, aizsākts projekts, kas domāts gan tiem, kuri atgriezušies nesen, gan arī tiem, kuri jau ilgāku laiku dzīvo Latvijā.
Atbalsta grupas vada klīniskā psiholoģe un remigrācijas pētniece Iveta Ozola-Cīrule, kurai pašai ir pieredze atgriezties kopā ar ģimeni, kurā aug bērns, sacīja: "Auditorija, kam šī programma noderīga, nav cilvēki, kuriem ir ļoti grūti. Ja ir ļoti grūti, jāmeklē individuāla palīdzība, atbalsta grupa to nevar risināt. Tiem, kurus interesē, kas ar mani notiek atgriežoties, kā man izskaidrot savas emocijas, kādiem procesiem es eju cauri, kā man atrast iekšējos resursus, kā pašam sevi atbalstīt, tad, jā, šī grupa ir noderīga arī cilvēkiem, kuriem iet ļoti labi, viss ir sanācis un izdevies atrast darbu, kuru ģimene labvēlīgi uzņem, kuri ir iedzīvojušies, arī viņiem šī grupa noder, jo tā grupa ir izglītojoša. Un otrs pluss, ka var satikt līdzīgi domājošus cilvēkus. Remigranti paši par sevi vienmēr ir resursiem bagāti cilvēki. Ja izdodas iedzīvoties svešā valstī, tad ir attīstīts ļoti daudz prasmju."
Vairāk informācijas par šo atbalsta programmu var meklēt biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" sociālajās vietnēs.
