Par to, kā uzvedības zinātne var būt noderīga sabiedrības veselības uzlabošanā, Roberts Vests stāstīja intervijā Latvijas Radio.
Jāpanāk, lai politikas veidotāji pieņem zinātnē balstītus lēmumus
Lūdzu, vispirms īsi pastāstiet par sevi! Kāda ir jūs pieredze, kas ir jūsu pētījumu objekts?
Esmu Londonas Universitātes koledžas veselības psiholoģijas emeritētais profesors, un tas nozīmē – pa pusei pensionējies, man šķiet. Darbojos uzvedības zinātnē un uzvedības maiņas pētījumu lauciņā. Jau daudzas desmitgades esmu darbojies dažādās jomās, piemēram, saistībā ar smēķēšanu, alkohola patēriņu, satiksmes negadījumiem un kovidu.
Šīs problēmas ir ļoti aktuālas arī Latvijā: pie mums ir augsts alkohola patēriņa līmenis, ir daudz smēķētāju, cilvēki sēžas pie stūres iereibuši. Ko var darīt, lai to mainītu?
Ir milzums pierādījumu par to, kādas stratēģijas ir efektīvas, lai samazinātu smēķēšanu un alkohola lietošanu un lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, piemēram. Un lai patiešām veicinātu uzvedību, kas pasargā cilvēkus no infekcijas slimībām – tādām kā kovids.
Sarežģītākais vienmēr ir tas, kā panākt, lai politikas veidotāji šos pierādījumus liktu lietā.
Apvienotajā Karalistē bija kāds ļoti jauks dabisks eksperiments. Pagājušā gadsimta beigās mūsu toreizējā valdība neko sevišķi daudz nedarīja, lai mazinātu smēķēšanu. Paaugstināja tabakas cenas, un tas arī lielos vilcienos bija viss. Smēķēšanas rādītāji tolaik bija ļoti augsti, augstāki nekā Latvijā tagad, un tie nemazinājās. Un tad – tas bija ap 2000. gadu – mēs sākām izmantot jau apkopotos pierādījumus par to, kas var veicināt smēķēšanas samazinājumu. Tur ietilpa arī medicīniskā palīdzība cilvēkiem, lai palīdzētu atmest smēķēšanu, un tam ir ļoti pamatīgi zinātniski pierādījumi, ka klīniskā atbalsta pieejamība ir nepieciešama.
Iedarbīgas ir arī labas komunikācijas kampaņas, kas sabiedrībai palīdz ne tikai apzināties riskus, kas saistās ar smēķēšanu, bet arī aizkustina emocionāli – tā, ka ļaudis to sajūt. Nevis tikai vēsts, ka smēķēšana tevi kādudien nogalinās, bet ka tiešām iestājas apziņa, ka, piemēram, ja esi vecumā starp 30 un 40 gadiem, ik dienu, kad smēķē, tu zaudē 4 līdz 6 stundas no dzīves. Ik dienu, kad smēķē! Tāpēc steidzami jāatmet. Un tamlīdzīgi pasākumi, ieviešot smēķēšanas aizliegumus.
Kad sāka izmantot šos zinātnē balstītos paņēmienus, smēķēšana mazinājās un turpināja sarukt.
Tikmēr citās valstīs, kur nebija šādas pieejas, it īpaši daudzās Eiropas valstīs, smēķēšanas rādītāji joprojām ir ļoti augsti. Tātad panākt, ka politikas veidotāji pieņem zinātnē balstītus lēmumus, ir galvenais uzdevums.
Tātad emocijas ir viena no "pogām", kura būtu jāspiež valdībai, tomēr gaidīju, ka teiksiet, ka jāapelē arī pie ekonomiskiem apsvērumiem, piemēram, ka alkohols vai cigaretes izmaksā daudz naudas, ko varētu iztērēt citādi.
Tā ir daļa no kopuma. Panākumu atslēga pretsmēķēšanas kampaņā Anglijā nebija tikai kāds viens aspekts – tikai pavēstīt, ka kaut kas jādara, tikai iebiedēt. Tas bija atbalsts, vides maiņa, lai padarītu pieejamāku palīdzību. Tur ir tas uzvedības maiņas noslēpums – izveido tādu vidi, ka ir vieglāk izdarīt to, ko vairākums jau tāpat grib darīt. Domāju, ka daudzējādā ziņā cilvēki Latvijā ir līdzīgi ļaudīm vairākumā citu valstu. Lielākoties smēķētāji grib atmest, viņi labprāt nesmēķētu, viņi jau apzinās risku.
Tāpēc jautājums ir, kā radīt vidi, kas atvieglo šo soli.
Zināmā mērā tas pats attiecas uz alkohola lietošanu. Te atšķirība ir tā, ka dzeršana ir ļoti dziļi iesakņojusies: mēs iedzeram vai katrā sabiedriskā pasākumā, un neliela daudzuma alkohola lietošanai ir ļoti zems risks. Ar augstu risku saistās liels alkohola patēriņš; laikam ar ne tik augstu, kā domā vairākums ļaužu. Ko var darīt, lai to risinātu? Pierādījumi liecina, ka daudz ko var iesākt saistībā ar vidi, kurā cilvēki dzīvo, raugoties uz tādām lietām kā alkohola reklāma un ierobežojot to. Arī alkohola cena izraisa izmaiņas, ja to paaugstina. Arī kampaņas, taču ne tādas, kurās sprediķo, ka nevajadzētu dzert vai tamlīdzīgi. Tām jābūt informatīvām, piemēram, ar vēstījumu "Vai zināji, ka sievietēm arī relatīvi neliels alkohola daudzums palielina krūts vēža risku?" Vairākums to nezina. Nezina, ka alkohols paaugstina sirds slimību risku. Saliekot visu kopā, rodas visaptveroša stratēģija, kura spēj panākt izmaiņas. Tam, ka šāda pieeja darbojas, ir daudz pierādījumu.
Būt radošiem – tas ir ļoti jauki, tomēr jābūt zinātniskam pamatam
Iepriekš esat paudis, ka kampaņām nav jābūt tik daudz radošām kā zinātnē balstītām. Vai varat izvērst šo domu?
Protams! Ļaudis, kas strādā komunikācijā un reklāmas aģentūrās, jūt spēcīgu pamudinājumu būt radošiem un nākt klajā ar idejām, kas būs ļoti interesantas, jautras, kaut kādā ziņā kā jauninājums un ka iznākumā par tām varēs saņemt apbalvojumus.
Jā, būt radošiem – tas ir ļoti jauki, tomēr jābūt zinātniskam pamatam. Citādi var trāpīt nepareizā mērķī.
Es lietotu metaforu vai drīzāk analoģiju ar mūziku. Kāds varētu izlemt – es būšu mūziķis, būšu radošs! Taču, ja neesi apguvis mūzikas teoriju, ja nesi iemācījies spēlēt, teiksim, vijoli vai klavieres, ja nesaproti pašus pamatus, tavs radošums izklausīsies diezgan slikti. Vari būt radošs, bet ar to būs par maz, lai klausītājos izraisītu emocijas!
Tāpēc kreativitāte darbojas vienīgi uz stipriem teorētiskiem un zinātniskiem pamatiem. Tā tas ir mūzikā, vizuālajā mākslā. Tāpēc jau mācās mākslas vai mūzikas skolā. Tas pats ar komunikāciju: jāatceras, ka ir zinātne, kurā to balstīt, un ka radošums darbojas kopā ar to, nevis tās vietā.
Vai nedomājat, ka sabiedrība pierod pie kampaņām, kuras atkārtojas gadu no gada? Piemēram, rozā lentītes kampaņas krūts vēža aktualizēšanai vai novembra kampaņas prostatas vēzim? Varbūt cilvēkiem apnīk, viņi tās vairs neredz.
Ļoti interesanti, jo varētu šķist, ka tā ir patiesība, jo liekas loģiski – ja kampaņas kļūst par daļu no ikdienas ziņām, pie tām pierod, tehniski izsakoties. Taču tam nav pierādījumu. Pierādījumi liecina par ko citu. Tieši tādi paši argumenti bija vērsti pret dienu bez cigaretes. Mēs spējām izsekot šīs kampaņas ietekmei daudzu gadu garumā, un tā bija vienāda.
Taču tas nozīmē, ka tad, ja rīko komunikācijas kampaņas, tās nedrīkst gadu no gada būt tieši tādas pašas. Tās jāatsvaidzina. Varat izmantot to pašu zīmolu.
Tas, ko jūs sakāt, būtu kā apgalvot, ka cilvēkiem apnicis redzēt kokakolas skārdeni un tāpēc viņi saka – es nepirkšu kolu, jo esmu šo bundžu jau redzējis. Bet tas tā nedarbojas. Kad "Coca-Cola" centās nomainīt savu imidžu, tas neizdevās, jo cilvēkiem patika skārdene un līdzšinējais zīmols.
Arī kampaņas zīmols jāsaglabā, tikai atsvaidzinot to, pie kā cilvēki jau pieraduši – pie vēstījuma. Nereti jāatrod jauni, radoši veidi, kā pavēstīt tā paša satura ziņas citādā formā.
Komunikācijas speciālisti ar to nodarbojas, un tas ir iedarbīgi, jo ļaudīm ir īsa atmiņa. Var atgriezties pie kampaņas, ko veidojāt pirms pieciem gadiem. Interesanti, ka tas var būt pat noderīgi: cilvēki to redz un nodomā – ā, tas man kaut ko atgādina! Tā šķiet pazīstama, bet atpazīstamībā var balstīties patika.
Atbilde ir šāda: tādas kampaņas kā diena bez cigaretes vai Movembris [ikgadēja kampaņa novembrī, kad sabiedrība aicināta pievērst uzmanību vīriešu veselībai; kampaņas vēstnieki audzē ūsas [angl. – moustache] – red.] ir it kā iebūvētas sabiedrības psihē un tām joprojām ir tāda pati ietekme. Tās tikai gudri jāpasniedz.
Palīdzēt, nevis cīnīties par savām vērtībām
Tā nav manipulācija?
Tā… Labi. Ļoti labs jautājums. Vai mūsu kā uzvedības zinātnieku darbs ir dot padomus valdībām, kā manipulēt ar cilvēkiem? Atbilde: kaut kādā ziņā – jā. Jo tas ir ļoti acīmredzami, ka vēlamies ietekmēt uzvedību. Bet kaut kādā ziņā – nē, jo ar vārdu "manipulēt" saprotam, ka kāds cenšas panākt, ka citi kaut ko dara mūsu labā, un tas ir kas gluži pretējs kaut kā darīšanai sevis paša labā.
Tāpēc, ja vēršamies pie publikas, kura jau tāpat saprot, ka smēķēt ir kaitīgi, un vairākums smēķētāju grib atmest, šāda publika pieņems nodokļu celšanu un pieņems veselības kampaņas. Es gribu tikt ietekmēts! Lūdzu, palīdziet man tikt ietekmētam! Šeit noder metafora no sengrieķu mitoloģijas par Odiseju, kurš lūdza komandu viņu piesiet pie masta, lai neļautu sirēnu dziesmām uzvilināt kuģi klintīm. Cilvēkiem tas patīk.
Apskaidrības brīžos apdomājoties, mēs taču mēdzam teikt – vēlos, lai tu man palīdzi to pārtraukt! Lūdzu, apturi mani! Un, ja to izdara valdība, apzinoties sabiedrības vajadzības un ar sabiedrības piekrišanu, tā nav manipulācija, bet sabiedrības veselība.
Tomēr jābūt piesardzīgiem. Mēs neesam dievi, un mums nav jāizlemj, cik tālu iet. Manuprāt, reizēm veselības aprūpes sistēma iet par tālu. Ļaudis, kuri strādā veselības aprūpē, reizēm kļūst fanātiski un it kā sapinas paši savā vērtību sistēmā. Aizmirst, ka tas, ko viņi dara, novēršot ļaunu un glābjot dzīvības, nav vis cīņa par viņu vērtībām, bet viņu darbs. Tāpēc mums vienmēr jābūt pazemīgiem.
Uzvedības pētniekiem jābūt pazemīgiem un sev jāatgādina – nav svarīgi, ko es gribu un ko es domāju; es strādāju cilvēku labā.
Klausoties atcerējos, ka kādas lielas klīnikas vadība veica pētījumu par to, kāpēc personāls nemazgā un nedezinficē rokas, kaut gan visur izlikti uzraksti par to, cik tas svarīgi, lai neizplatītos baktērijas. Izrādījās, cilvēki tā dara aiz atriebības, jo neredz citu veidu, kā protestēt pret lielo slodzi un zemajām algām.
Tas ir ļoti skumji, taču tas norāda uz kādu svarīgu punktu uzvedības maiņā. Proti, ja gribi zināt, uz ko mērķēt, lai izmainītu uzvedību, ir jāveic izpēte, nevis tikai jāizdara pieņēmumi par to, kāpēc kāds rīkojas tā vai citādi. Ja veic šādu izpēti, iznākums var būt tāds, kas iepriekš ne prātā nevar ienākt! Un rezultāti dažādās situācijās atšķiras. Viena veida uzvedībai var būt atšķirīgs konteksts, un to var izraisīt dažādi iemesli.
Pieminējāt roku mazgāšanu, kas bija milzīga problēma intrahospitālo infekciju kontekstā un nāves cēlonis daudziem pacientiem ik gadu. Personāla uzvedība bija tieši tāda pati – rokas nemazgāja, bet cēlonis nebija tas pats, jo atalgojums bija labs. Cēlonis bija meklējams darba vidē kopumā, maiņu darba organizācijā, kurā trūka pamudinājuma un atgādinājuma, lai roku mazgāšanu padarītu par paradumu.
Paradumi nerodas brīnumainā kārtā pēc 21 dienas
Runājot par paradumiem, vēlos pajautāt, kā raugāties uz plaši izplatīto ideju, ka, lai iegūtu kādu jaunu paradumu, tas jādara 21 dienu. Piemēram, ja vēlas sākt rītos regulāri skriet, tas jādara trīs nedēļas pēc kārtas, un tad tas kļūst par ieradumu.
Esmu par to dzirdējis, un man šķiet, ka tas ir labs piemērs tam, kā uzvedības zinātni iespējams nepareizi interpretēt, "iztulkojot" vienkāršā valodā.
Ja tā kārtīgi padomā, tad jānonāk pie secinājuma, ka tās ir pilnīgas muļķības. Tas nekad tā nenotiks, ka sākumā nav paraduma, bet tad brīnumainā kārtā pēc 21 dienas saproti – ak Dievs, man ir paradums! Tā nekad nenotiks!
Kas tad patiesībā darbojas? Paradumi izveidojas atkārtošanas ceļā, tas tiesa. Tie izveidojas atkārtošanas ceļā vienā un tajā pašā kontekstā. Ja grib izveidot jaunu paradumu, viens un tas pats jādara vienā un tajā pašā situācijā, līdz tas notiek automātiski.
Taču patiesībā neviena no šīm darbībām – zobu tīrīšana, iešana dušā, sporta zāles apmeklējumi – nav patiesi ieradumi. Ne tādā ziņā, ka notiek tīri automātiski.
Nav jau tā, ka pēkšņi attopaties sporta zālē un nesaprotat, kā esat tur nonācis! (smejas) Tas, ko var attīstīt, ir ieraduma spēks. Proti, kāda darbība jeb uzvedība var kļūt arvien automātiskāka, tomēr tā joprojām ir atkarīga no gribas un nodomu mehānisma.
