Maskavas forštate atdzimst! Lēni gan

Pirms tam Maskavas forštati īsti nepazinu, un man tā asociējās galvenokārt ar Daugavpils un Maskavas ielu visai svešādo un skarbo stilu, ko nācās vērot, kad apciemoju radiniekus un draugus. Padomju laikā tas skaitījās viens no kriminogēnākajiem Rīgas rajoniem. Taču tur atradās arī nozīmīgs pievilkšanas objekts – Rīgas Sporta manēža – ar koncertiem un sporta sacensībām. Biļetes gan bija deficīts, bet par tām  parūpējās draugi no Grēdu ielas. Varbūt atmiņas un sajūtas arī bija noteicošās, kāpēc tur atgriezos “Ielas garumā” pirms 15 gadiem un vēl vairākas reizes.

Toreiz man vēl palaimējās satikt arhitektu un kultūras vēsturnieku Dmitriju Anohinu, kura dzimtas vēsture cieši saistīta ar Kuzņecova fajansa un porcelāna fabrikas dibināšanu, bet vectēvu un tēvoču - krievu tirgotāju un rūpnieku – celtie nami Maskavas forštatē atrodas vēl joprojām. Gandrīz par katru ielas metru D. Anohinam bija kāds priecīgs vai skumjš, nebēdnīgs vai skarbs stāsts. Un varēju tikai apbrīnot, cik bagāta un skaista ir viņa (un arī citu Latvijas laikā augušo krievu kopienas pārstāvju)  latviešu valoda.

Pirms 15 gadiem Maskavas ielā satiku arī mākslinieci Elgu Grīnvaldi, kuras darbos mirdzēja nevis baznīcu zeltītie kupoli, bet gan pavisam parastu, apdrupušu namu sienas un atklājās ielas raksturs. Diemžēl tagad tukšs un bez nākotnes izredzēm ir arī īres nams, kurā toreiz dzīvoja Elga.

Māksliniece Inga Jurova jau vairākus gadus veido apkaimes vizuālo dienasgrāmatu: fotografē namus un ainavas, bet pēc tam top gleznas. Patlaban mākslas galerijā “Museum.lv” apskatāma Ingas darbu izstāde, un  māksliniece saka, ka bieži raisoties interesantas sarunas ar izstādes apmeklētājiem.

Ingai patīk garas pastaigas, lai vērotu un novērtētu pārmaiņas visā plašajā apkaimē. Un tuvākajā

apkārtnē no Mazās Kalna ielas līdz Siena tirgum labu pārmaiņu ir bijis krietni vairāk nekā zaudējumu.

Uzskatāms piemērs ir māja Ludzas ielā, kurā māksliniece dzīvo jau gandrīz 25 gadus.

Arhitekts Jānis Lejnieks, ar kuru kopā esam nostaigājuši kilometru kilometrus daudzu ielu garumā, par Maskavas forštates nervu uzskata Jersikas ielu. Šajā ielā visuzskatāmāk redzamas apkaimes dzīves stila īpatnības, bet “grima” kārta bieži vien apslēpjot trūkumu un postu. Tomēr desmit gadu laikā, kas pagājuši, kopš tur filmējām,

Jersikas iela ir kļuvusi pazīstama ar savām Vinila dienām, un izskatās, ka priekšpilsētas atlantiem ir vieglāk noturēt nama svaru.

Arī koka ēkas lielākoties ir nokrāsotas un to apkārtne labāk sakopta, bet Jānis Lejnieks manam optimistiskajam skatam uz dzīvi atbild ar piesardzīgu skepsi.

 

Apkaimes šarms ar zināmu eksotikas pieskaņu vilina tūristus un arī kinoļaudis no dažādām valstīm. Kā apgalvo vietējie, katru vasaru tur filmējot pat vairākas kino kompānijas. Daudzi sižeti esot saistīti ar traģiskajiem notikumiem 2. pasaules kara laikā, kad vācu okupācijas vara Maskavas forštatē ierīkoja ebreju geto. “Ielas garumā” par tā laika notikumiem esam stāstījuši daudz, un nereti kāds ieminējies, ka drūmā pagātnes nasta vēl aizvien neļauj apkaimei tā īsti uzplaukt. Tomēr atdzimšana notiek. Gan lēni, bet tomēr. Par to pārliecināmies arī šoreiz, vienā raidījumā konfrontējot pagātni un tagadni, kurā daudzus jaunus rakursus mums palīdz atklāt arī māksliniece Inga Jurova.