Vēsturiskā Anniņmuiža ar parku no garāmgājēju acīm paslēpusies starp vilciena sliedēm un Jūrmalas veloceliņu vienā pusē un Jūrmalas gatvi ar daudziem zināmo Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti ielas malā – otrā pusē. Jūrmalas gatvē 76 Latvijas Radio satiekas ar pērn dzimušās Anniņmuižas biedrības aktīvistiem Rigondu Bērziņu un Aldanu Milzarāju.
“Es šeit dzīvoju kopš 1970. gada, kad te vēl nebija daudzdzīvokļu māju,” saka Aldans.
“Es arī esmu Imantas aborigēns, tikai no daudzdzīvokļu blokmājām.
Visus skolas gadus mācījos Imantas latviešu ģimnāzijā, un nevienu brīdi nebija novadpētniecības, izpratnes, neviens neteica, ka te blakus ir tāds brīnums...” piebilst Rigonda.
Rigonda Bērziņa tagad izpētījusi katru sīkumu par 19. gadsimta otrajā pusē celto Anniņmuižas namu un tam līdzās stādītajām koku alejām. Lai gan skolā vēsture nemaz neesot patikusi.
“Jo tā bija plika, uz papīra. Bet tad, kad tu tai vari pieskarties un iztaustīt, tai jūt citu jēgu. Tāpēc arī tā doma tagad ir: nav jēgas no vienkārši četrām sienām, no aiznaglotas ēkas, kas te vienkārši stāv. Vajag, lai tajā var ieiet un to lietot. Jo tas ir mūsu kopīpašums,” stāsta Rigonda.
Juridiski gan tā nav: Anniņmuiža kopā ar vēl vairākām ēkām un teju astoņiem hektāriem zemes šajā vietā pieder Latvijas Universitātei. Studijas te vairs nenotiek, tādēļ universitāte īpašumu grib pārdot izsolē un iegūt naudu jaunajam akadēmiskajam centram Torņakalnā. Anniņmuižas biedrību satrauc, ka tad vēsturisko namu un tā apkārtni vairs publiski izmantot nevarēs.
“Šī ir vienīgā vieta, kas vispār vēl kaut ko liecina par pagātni. Šis rajons jau ir pārvērties līdz nepazīšanai. To mums arī profesors Krastiņš atzinumā rakstīja: šī ir vienīgā vēsturiskā ēka tik lielā apkaimē!
Ja pazūd šī liecība, kurai pagaidām var fiziski tikt klāt un veidot to par kādu kopienas centru, tad mums vairs nav nekāda vēsturiska simbola,” uzsver Rigonda.
Pērnvasar Anniņmuižas biedrība sāka nomāt tukšo ēku, kur universitātei savulaik bija gleznošanas, metālapstrādes un mājturības darbnīcas un pedagoģijas muzejs. Rīkoja Imantas svētkus, apkaimes ekskursijas un citas aktivitātes. Bet iekrājās parāds, tuvojās izsole, un tagad biedrība no telpām izlikta.
“Desmit mēnešos esam samaksājuši 10 tūkstošus eiro nomas maksā vien. Un viņi no tās naudas nav ne kapeiku te atstājuši. Mēs par šo naudu jau sen būtu logus nomainījuši vai tekošo jumtu saremontējuši,” norāda Rigonda.
Fakts, ka Imantā jau ir viens kultūras centrs, biedrības ieskatā, šīs vietas attīstību netraucētu, jo Imanta ir trešā lielākā Rīgas apkaime, bet blakus Zolitūdē kultūras centra nav vispār. Aldans Milzarājs, kurš pats savulaik vadījis Imantas kultūras centru, ir pārliecināts, ka tieši tāds entuziasms kā Anniņmuižas biedrības aktīvistiem ir vajadzīgs, lai “iekustinātu” sabiedriskās aktivitātes šajās par guļamrajoniem dēvētajās Rīgas apkaimēs.
“Pārdot varbūt vienkārši nozīmē apēst to vērtību, kas faktiski šai vietai varētu būt tālākā nākotnē. Vienkārši uztaisīt te dzīvokļu kvartālu – no tā zaudē viss rajons,” uzsver Aldans.
Tam gan absolūti nepiekrīt Anniņmuižas īpašniece Latvijas Universitāte, kas izsolē teritoriju cer pārdot par ne mazāk kā 4,6 miljoniem eiro.
“Jebkurš īpašnieks, iegādājoties šo zemi, visdrīzāk tur plāno attīstīt kādu dzīvojamo kvartālu vai ko tādu, tāpēc īpašuma vidū diez vai atstās ēku, kas ir neremontēta, nesakopta vai vidi degradējoša,” norāda Latvijas Universitātes Infrastruktūras departamenta direktors Marģers Počs. Viņš uzsver – tā kā Anniņmuiža atrodas īpašuma vidū, tā pat varētu kļūt par efektīvu centrālo elementu un vairot projekta pievilcību.
“Es ticu, ka, nonākot privātās rokās, ieguvums sabiedrībai, iespējams, pat būtu lielāks un labāks.
Nedomāju, ka kāds, attīstot teritoriju, atstās pa vidu nesakoptu arhitektūras pieminekli. Pie tam, ņemot vērā, ka tur potenciāli ir izbūvējami 70 līdz 90 tūkstoši dzīvojamo kvadrātmetru, šī ēka varētu pildīt sabiedrisku funkciju, piemēram, kā bērnudārzs, sākumskola, klīnika vai viss kopā. Tādā veidā šī ēka dzīvotu un būtu publiski pieejama,” saka Počs.
Tā gan ir tikai cerība, jo izsoles noteikumi pircējam attiecībā uz ēkas tālāko funkciju konkrētus pienākumus neuzliek. Skaidrs tikai tas, ka Anniņmuiža ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis un simt metru rādiusā to pasargā pieminekļa aizsardzības zona. Kā Latvijas Radio norādīja Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, šai zonā iekļaujas arī muižas parks un dīķis, pasargājot pieminekli kopumā.
Anniņmuižas biedrības vadītāju Rigondu Bērziņu gan tas nepārliecina.
“Juridiski viss būs kārtībā. Ozolu neviens nenocirtīs, un ēka stāvēs. Bet ainava tad būs sabojāta. Būs žogs riņķī privātai teritorijai, kur konkrēto daudzdzīvokļu māju cilvēki savā pagalmā varēs lietot. Bet pilsētas vēsturei no tā nav nekādas jēgas,” saka Rigonda.
Viņa neiebilst, ka pašlaik daudzviet degradētā 8 hektāru teritorija tiktu attīstīta, taču raizējas, ka tas notiks uz vidū esošās muižas un parka ainavas rēķina. Universitātes Infrastruktūras departamenta direktors Marģers Počs gan uzsver, ka pilsētas teritorijas attīstības plāns jau ierobežo apbūves intensitāti un liek paredzēt gan zaļās zonas, gan piekļuvi.
“Nevar būt tā, ka tur apbūvēs no sētas līdz sētai un 50 stāvu augstumā.
Ir jābūt zaļajai zonai, piekļuvēm, zaļajiem skatu koridoriem... Ir pietiekoši kvalitatīvs apbūves regulējums valstī, lai tur netaptu kaut kāds brīnums un šoks sabiedrībai. Ja varbūt vēl pirms 15 gadiem tā varēja notikt, tad pašlaik tas vairs nav iespējams,” norāda Počs.
Rīgas domē Latvijas Radio noskaidroja, ka pašlaik pārdodamajai teritorijai noteikts publiskās apbūves teritorijas ar apstādījumiem statuss un pieļaujamais ēku augstums ir pieci stāvi. Taču saskaņošanā pašlaik ir jaunais teritorijas plānojums, kas jau paredz jauktas apbūves teritoriju ar jau lielāku apbūves intensitāti līdz sešu stāvu augstumam. Šis plānojums gan vēl nav spēkā.
Pirmpirkuma tiesības Rīgas pašvaldība, visticamāk, neizmantos, jo, kā norāda Rīgas domes Īpašuma departamenta direktore Aija Rimicāne, visa lielā teritorija kopumā pašvaldības funkcijām neatbilstu.
“Ja īpašnieks sadalītu īpašumu, tad mums varētu būt interese par šo muižiņas ēku un zaļo zonu,” norāda Rimicāne.
Taču naudas visa īpašuma iegādei Rīgai neesot, un Rimicāne apšauba arī iespēju sadalīt zemesgabalu. Tam nepiekrīt arī Latvijas Universitāte, jo muižiņa atrodas īpašuma vidū. Šāda dalīšana būtu gan sarežģīta, gan varētu pazemināt īpašuma kopējo vērtību.
