Dienas ziņas

Arī Barikādes bija Brīvības cīņas

Dienas ziņas

Intervija ar Daini Īvānu

Himnas raibā vēsture: tapšana un cenzūra

Himnas raibā vēsture: tapšana un cenzūra

Ceļš līdz mūsu valsts himnai, tāpat kā līdz savai neatkarīgai zemei ir tikpat raibs un nebūt ne viegls. Pirmo cenzūru un dziesmu grāmatu dedzināšanu Baumaņu Kārļa sarakstītā tautas lūgšana piedzīvoja jau teju uzreiz pēc pirmās nopublicēšanas, taču oficiāli himna bijusi aizliegta pus gadsimtu.

Aiz Rakstniecības un mūzikas muzeja sienām glabājas 1874. gada izdevums, kurā pirmoreiz kā dziesma vīru koriem nodrukāta Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”. Drīz pēc tam nākamā valsts himna piedzīvoja jau pirmo cenzūru.

“Tad, kad tas nokļuva Rīgā, cara valdība pavēlēja konfiscēt no grāmatu veikaliem un Daugavmalā publiski sadedzināt,” stāstīja Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule.

“Daži eksemplāri ir izglābti, arī šis viens no šiem apdegušajiem eksemplāriem, kurā kā sestā dziesma citu viņa komponētu dziesmu vidū ir “Dievs svēti Latviju!”,” stāstīja Ruskule.

Dziesma sarakstīta Krievijā Sanktpēterburgā, kur tobrīd apmēram 30 gadus vecais Baumaņu Kārlis strādāja respektablās mācību iestādēs par skolotāju un kur aktīvi ap sevi pulcēja jaunlatviešus.

Precīzs tās tapšanas laiks paliek vēstures noslēpums, bet dziesma līdz ar citām uz viņa flīģeļa radās kā priekšlikums pirmo Vispārīgo latviešu dziesmu svētku programmai.

Pirmo reizi tā izskanēja 1873. gada 26. jūnijā vīru kora balsīs pie Rīgas Latviešu biedrības nama. Sākotnēji dziesmas tekstā, kuru arī rakstījis Baumaņu Kārlis, trešajā rindiņā bijis nevis vārds “Latvija”, bet gan “Baltija”.

“Un bija arī laiki, kad cenzūras apstākļi bija skaudri un šo dziesmu vajāja, un Baltijas vārda piesaukšana jau arī pirmajā rindā varbūt šo dziesmu izglāba un ļāva viņu izpildīt tur, kur ar Latviju tas nebūtu tik vienkārši izdevies,” stāstīja Iveta Ruskule.

“Un Latvijas valsts himna ir īpaša ar to, ka tā kā tautas lūgšana ir dzimusi kopā ar sapni par neatkarīgu valsti un arī dzīvojusi līdzi šī sapņa tapšanai līdz pat realizācijai – līdz ar to viņa ir tik ļoti dabiski un enerģētiski uzlādēta, tik ļoti tautas mīlēta,” uzsvēra Ruskule.

Tautas lūgšana daudz skanējusi arī revolūcijas laikā. Tad arī drosmīgi no teksta Baltijas vārds nomainīts uz Latviju.

Cenzūra pieauga, draudēja sodi par dziesmas izpildīšanu, tomēr par spīti tam Dziesmu svētkos un arī citviet cilvēki to dziedāja.

“Runā, ka diriģenti par dziesmas izpildījumu varēja iedzīvoties 25 rubļu naudas sodā, un esot arī Alfrēds Kalniņš šādu sodu nopelnījis Liepājā, uzdrošinoties atskaņot šo dziesmu,” stāstīja Iveta Ruskule.

Lai arī Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī sanākušie dziesmu nodziedāja vairākas reizes, tā par oficiālu himnu pēc diskusijām kļuva divus gadus vēlāk.

Taču pēc okupācijas padomju vara to apklusināja uz pusgadsimtu. Un 1945. gadā pavisam zaudēja spēku, jo par Latvijas himnu tika pasludināts cits skaņdarbs.

“Pēdējo reizi kā valsts himna tādā lielā sarīkojumā publiski un ar ļoti īpašu lūgšanas spēku tika izpildīta 1940. gada 16. jūnijā Daugavpilī, kad notika Latgales Dziesmu svētki, un tad jau bija ziņas, ka jau Lietuvā ir tanki un tie tuvojas Rīgai,” stāstīja Iveta Ruskule.

“Šo Dziesmu svētku atmiņas liecina, ka himna tika dziedāta ar ļoti lielu lūgšanas spēku, kā kuram – ceļos nokrītot, rokas saliekot, ar asarām acīs. Himna esot dziedāta 3 reizes,” stāstīja Ruskule.

Tomēr tautas mutē šī lūgšana neapklusa. Spēcinošie himnas vārdi atskanēja lēģeros Sibīrijā un trimdā to dziedāja latvieši dažādos pasaules nostūros.

Arī Vispārējos Latviešu dziesmu svētkiem Ņujorkā 1958. gadā. Pēc tam emocionālā satikšanās latviešiem no visām pasaules malām himnā notika pirmajos Dziesmu svētkos pēc atmodas 1990. gadā. Bet publiski līdz tam himnu izpildīt uzdrošinājās vien retais.

1988. gada vasarā to koncertā Valmieras baznīcā izdarīja kamerkoris “Sindi putnu dārzs”. Emocionālo brīdi atceras Ivars Bērziņš, kurš bijis arī Dziesmu svētku virsdiriģents.

“Mēs jau divus gadus strādājām ar kamerkori “Sindi putnu dārzs”, Ivars Bērziņš, Mārtiņš Brauns, Uģis Brikmanis, un sāka veidoties koncertprogramma “Daugava”. Noslēgumā ir, protams, slavenā “Saule. Pērkons. Daugava”, un šajā 1988. gada vasarā Valmieras baznīcā mēs nolēmām, ka dziedāsim pēc tam “Dievs svēti Latviju!”. Neko nepiesakot vienkārši kā turpinājums “Saulei. Pērkons. Daugava”,” stāstīja Ivars Bērziņš.

“Man varbūt kā jau diriģentam ir tā bēda, ka esmu ar muguru pret zāli, un, sākot šīs skaņas, es tikai redzēju, ka man koristi pamazām mirkst asarās un ir diezgan grūti padziedāt. Kā man pēc tam stāstīja – vecāki cilvēki cēlušies kājās, citi skatījušies apkārt, tur bija arī vēl tā laika Padomju laika vadība, daļa palika sēžot, daļa nezināja, jo tas tiešām bija tāds vēl ne īsti atmodas laiks. Pēc koncerta, kā man stāstīja, tad bija domāts kādas represijas  – kā tad viņi drīkst, bet tad gan jau vienlaicīgi Tautas fronte, radošo savienību kongress. Šis ir palicis ļoti atmiņā,” atzina diriģents.

“Pēc tam mēs ļoti bieži koncertējām Somijā, braukājām pa skolām, baznīcām, sapratu, ka šī himna un arī “Saule. Pērkons. Daugava” tur nevajag vārdus, jo somi cēlās kājās, nesaprotot ne vārda, raudāja līdzi. Jebkurā brīdī, himnai skanot, tas man ir kaut kas īpašs – tā nav dziesma, tā ir misija, uzdevums, tā ir Latvija,” uzsvēta Bērziņš.

“Himnu diriģēt – man liekas, ka tas ir pats augstākais, ko diriģents Latvijā var vēlēties,” viņš piebilda.

Lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” himnas spēku oficiāli atguva ar LPSR Augstākajā padomē pieņemto 1990. gada 15. februāra likumu. To vēlāk nomainīja Latvijas valsts himnas likums, kas pieņemts Saeimā 1998. gada 19. februārī un kas nosaka, kā, kur un kad himna izpildāma.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti