Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Ielas garumā. Grīvas mikrorajons

Grīvas mikrorajons - nepienācīgi uzturēta lielpaneļu pilsēta

Pagājušajā gadā "Ielas garumā" nepieminēts palika kāds notikums, kas joprojām būtiski ietekmē rīdzinieku (un ne tikai) dzīvi: 1959. gadā Latvijā sākās lielpaneļu dzīvojamo ēku celtniecība. Tā ir apbūve, kas pamatoti pelta gan par dzīvokļu plānojumu, gan celtniecības (ne)kvalitāti. Taču pēckara Rīgā tas bija solis uz priekšu, jo daļa dzīvojamo ēku bija sagrautas, bet daudzos mājokļos nebija pat elementāru ērtību. Turklāt katastrofāli sāka trūkt dzīvokļu, jo Latvijā vēlējās apmesties neredzēti liels pilsoņu skaits no citām Padomju Savienības brālīgajām republikām. Veco koka apbūvi daudzviet nojauca un ātrā tempā sāka celt lielpaneļu dzīvojamās ēkas.

“Rīgā visur redzamas sastatnes,” 1959.gada 1.oktobrī rakstīja žurnāls “Māksla”,” tā arvien tālāk virza uz priekšu savas robežas. Jebkurā virzienā mēs atradīsim jaunu dzīvojamo namu masīvu rajonus. Katrs ceturtais Latvijas galvaspilsētas iedzīvotājs saņēmis jaunu dzīvokli.”

Grīvas ielā 11 savulaik varēja rīkot orientēšanās sacensības -  tik sarežģīts bija namu izkārtojums 36 ha lielajā platībā. Korpusi netika numurēti pēc kārtas, bet – kā mēļoja – to uzcelšanas kārtībā. Tā kā ēkas būvēja tā sauktajā brīvajā plānojumā, tad nami ar 3. un 5. numuru varēja atrasties pilnīgi pretējās lielā dzīvojamā masīva pusēs. Lai ienācējs te atrastu kādu namu, viņam bieži bija jāizstaigā viss masīvs.

Tad nu iemītnieki savus ciemiņus esot sagaidījuši transporta pieturās vai uz ielas stūra, bet taksometriem bijis grafiski izveidots informatīvs stends.

Ja atceramies, ka padomju laikā mobilo telefonu nebija un arī telefona būdiņas bija retums vai bez klausulēm, tad satikšanās varēja nenotikt.

Vairākiem Grīvas 11 korpusiem gan ir īpaša pazīme: mākslinieku darbnīcas mansarda stāvā. Padomju vara koķetēja ar māksliniekiem, par īpašiem nopelniem piešķirot darbnīcas. Tikai pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā darbnīcu varēja pārņemt cits kolēģis. Bet darbnīca māksliniekam ir zelta vērtē.

Grīvas dzīvojamais masīvs robežojas ar Rīgas–Bolderājas dzelzceļu, Buļļu, Dzirciema un Slokas ielām. Masīvs ir veidots atbilstoši tā laika (50. gadu beigas – 60. gadi) pilsētplānošanas tendencēm un tehniskajiem jauninājumiem, bet stingri ievērojot centrā (Maskavā, Ļeņingradā) izstrādātos projektus un standartus. Protams, piedāvātie projekti ik pa laikam tika uzlaboti un pārveidoti, katrai jauno ēku grupai dodot citu sērijas numuru: 318., 464., 467. u.c..

Tomēr standartizētās būvniecības ietvaros Latvijas arhitektiem izdevās īstenot vairākus eksperimentālo lielpaneļu ēku projektus, kuru tehniskā kvalitāte bija ievērojami augstāka nekā masveidā būvētajām lielpaneļu ēkām.

1959. gadā Saulgožu ielā (tagad Skujenes iela 10) pēc arhitektu Modra Ģelža un Dzintara Dribas projekta tapa pirmā eksperimentālā divstāvu ēka ar sešiem divistabu dzīvokļiem vidēji 42 kvadrātmetru platībā. Gadu vēlāk pagalma pretējā pusē Dāvida ielā pēc arhitekta Zigurda Mežuļa projekta uzceļ pirmo trīsstāvu eksperimentālo lielpaneļu ēku ar plakanu jumtu. Deviņiem dzīvokļiem ir ērtāks plānojums, bet iekšējā apdarē daudz izmantoti sintētiskie materiāli, kas tolaik skaitījās progresīva ideja. 

Trešā eksperimentālā lielpaneļu ēka top jau krietni vēlāk – 1980. gadā – Vaidelotes un Grīvas ielas krustojumā. 119. sērijas deviņstāvu nams ir pirmais lielpaneļu nams, kas pilnībā projektēts Latvijā. Dzīvokļi tur ir daudz plašāki un ērtāki, arī fasādes glītākas un dekorētas ar flīzēm, kas ražotas Brocēnu cementa un šīfera kombinātā. Kā vēsta laikraksts “Cīņa”, šo eksperimentālo māju samontēja tikai četri celtnieki Pētera Tropa vadībā (Strautiņš E., Republikas būvlaukumos turpinājums. “Cīņa”, 1981. gada 13. marts).

Pirms dažiem gadiem ēkām Grīvas masīvā tika mainīta numerācija. Pārmaiņas piedzīvoja arī Grīvas 11 labirints: daudzie korpusi tagad ieguvuši jaunus numurus un piesaistīti Grīvas, Vaidelotes vai Saulgožu ielām. Tomēr namu infrastruktūra un vizuālais tēls daudzviet ir visai nožēlojami, jo kā nekā vairums ekspluatēti jau turpat 60 gadus. Caurstaigājamos pagalmos saauguši koki, bet pilsētas labiekārtošanas programma šo kvartālu vēl nav sasniegusi. Pievedceļi izdangāti, bet “kultūrslānis” ap miskastēm atgādina padomju laikus. Tomēr vides pētnieki uzskata, ka mikrorajonam ir labas iespējas attīstībai, ja vien iedzīvotāji spēs vienoties.

Līdz karam teritorijā starp Rīgas–Bolderājas dzelzceļu, Buļļu, Slokas un Dzirciema ielām jau bija ierīkotas Dāvida un Skujenes, Grīvas un Saulgožu, Vaidelotes un Vērdiņu ielas. 1935. gada Rīgas gruntsgabalu kartē redzams, ka arī vēl neapbūvētajos smilšu klajumos iemērīti gruntsgabali privātmāju celšanai. Tomēr lielākā daļa māju tā arī netika uzceltas, jo 1940. gadā sākās padomju okupācija un privātīpašumā tika atstāts pats minimums dārgās zemes un ēku.

Privātmāju vietā izauga Grīvas masīva augstceltnes. Apbūve, kas ilgajos ekspluatācijas gados nav pienācīgi uzturēta un atjaunota, tāpēc daudzviet var kļūt pat dzīvošanai bīstama. Un šādu kvartālu Rīgā ir ļoti daudz. Skaidrs, ka momentā nojaukt veselus rajonus nebūs iespējams, tādēļ atliek vien rūpēties par saviem lielpaneļu namiem un izmantot iespējas to atjaunošanai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti