"Līdz šim nebiju domājis, ka tas kādu varētu interesēt!" atbild Andris, kad viņam jautāju, ko dara cilvēki viņa izīrētajās garāžās. "Nekad neesmu īsti par to runājis. Tas ir kā turēt malku šķūnī – nav nekā slēpjama, bet nav arī nekā interesanta," viņš turpina.
Es negribētu piekrist! Cilvēkam, kam nav garāžas vai darīšanu ar garāžu, "standarta" garāžu kooperatīva "slepenā pasaule" aiz barjeras un balto ķieģeļu fasādes ir intriģējoša.
Vai tā patiešām ir tikai vieta, kur ļaudis novieto savus automobiļus? Man bija ziņkāre noskaidrot, kā cilvēki izmanto šīs vietas lielākās un mazākās pilsētās visā Latvijā un kāda varētu būt to nākotne, virzoties projām no plānošanas, kas centrēta ap automašīnām.
Garāžu kooperatīvi radās 20. gadsimta otrajā pusē kā vieta, kur jauno blokmāju iemītniekiem turēt un remontēt savus auto. 2015. gadā tie kļuva par tematu Latvijas izstādei Venēcijas biennālē un gadu vēlāk māksliniece un filmu veidotāja Katrīna Neiburga uzņēma dokumentālo filmu, atklājot garāžas kā kaut ko līdzīgu spēļu vietai pieaugušiem vīriešiem. Vai tas vēl tā ir?
Lai to noskaidrotu, es sarunājos ar Andri (viņš nevēlas atklāt savu uzvārdu), kurš labi pārzina nekustamā īpašuma nozari un kuram pieder vairākas garāžas Cēsīs, kā arī ar arhitektu Kārli Jaunromānu, ar Rīgas garāžu kooperatīva "Manēža" valdes priekšsēdētāju Pēteri Čeliševu, ar garāžas īpašnieku Arni Grosu un ar auto entuziasti Madaru Brūveri.
Madara man pastāsta, ka garāžu kooperatīvi joprojām lielā mērā ir "vīriešu pasaule".
"Cilvēkiem garāžās vienmēr bijuši dīvāni un radioaparāti, bet pandēmijas laikā tās kļuva par vietām, kur rīkoja ballītes. Tur vīrieši atpūšas no savām mājām un sievām," viņa saka. Viņas ģimenei kopš 60. gadiem bijusi garāža Juglā, un viņa no trīs gadu vecuma tur sākusi pavadīt laiku ar tēvu, kamēr māte bijusi mājās ar mazo brālīti.
"Tēvs man uzdeva darbus, piemēram, piepumpēt riepas. Lai piepumpētu žiguļa riepu, pumpis jānospiež 200 reizes."
Kopš tā laika Madara nespēj iedomāties dzīvi bez auto un pat atzīst, ka viņai patīk mašīnu un garāžu smarža.
Arnis Gross mani izvadā ekskursijā pa kooperatīvu Rīgā, Daugavas krastā. Es drīz uzzinu, ka ziemas vidus nav labākais laiks, kad to apmeklēt. Viņš stāsta par vasaras mēnešiem, kad garāžu durvis ir plaši atvērtas un cilvēki rīko piknikus, kā arī spēlē novusu starp garāžu rindām un zālājos pie upes. Kad temperatūra ārā ir krietni zem nulles, garāžu kooperatīvā valda klusums un rosības gandrīz nav. No kādas apsildāmās garāžas skursteņa paceļas maza dūmu strūkliņa, liekot domāt, ka tajā kaut kas notiek.
Arnim garāža ir noliktava un vieta, kur pavadīt laiku vīrietim. Viņš kooperatīvā ir jau krietnu laiku un viņam ir radušies vairāki novērojumi, arī par demogrāfiskajām izmaiņām. Garāžas tagad piesaista gados jaunākus un turīgākus lietotājus, kuri tajās glabā motociklus, SUP dēļus un tamlīdzīgas mantas. Tomēr citiem tās joprojām kalpo kā pagrabi konservējumu un dārzeņu glabāšanai, jo lielākajā daļā garāžu ir bedre, kas domāta auto remontēšanai no apakšas, bet īstenībā tā ir daudzfunkcionāla vieta. Daži no garāžas vada savu biznesu. Šajā kooperatīvā ir autoserviss, kurā salabos jūsu mašīnu, bet citu uzņēmumu īpašnieki izmanto savas garāžas instrumentu un aprīkojuma glabāšanai.
Ansis teic, ka garāžu cena kopš pandēmijas ir kāpusi, liecinot par to popularitāti.
Šo tendenci apstiprina Pēteris Čeliševs: "Pirms pieciem gadiem garāžu varēja dabūt par 1000 eiro, bet tagad viss sākas no 5000 līdz 7000 eiro."
Šī raksta tapšanas brīdī sludinājumos garāžu Rīgā, Vesetas ielā, tika piedāvāts pirkt par 9500 eiro, bet citu – par 14 900 eiro. Daudzi savas garāžas īrē, maksājot fiksētu summu mēnesī, kā arī kooperatīva dalības maksu, lai segtu drošības, uzturēšanas un tamlīdzīgus izdevumus.
"Pieprasījums ir! Gaidīšanas saraksta mums nav, bet katru dienu man zvana un jautā, vai nav kāda brīva garāža. Tas ir vietas dēļ. Daudziem cilvēkiem šajā apkārtnē nav garāžu. Automašīnas novietošana Vesetas ielā tagad ir par maksu," saka Pēteris. "Uz ielas zog auto lukturus un velosipēdus. Cilvēki grib drošību. Stāvlaukumi ir pārpildīti," viņš paskaidro. Šajā kooperatīvā 95% garāžu lietotāju tajās tur savus automobiļus. "Īstenībā nevar zināt, ko cilvēki tajās glabā. Pārdošanas vai izīrēšanas brīdī taču nevar jautāt: "Ko jūs tajā turēsiet?""
Savukārt Andris saprata, kāds potenciāls ir garāžām, kad nopirka māju, kurai bija četras garāžas. Kopš tā laika viņš iegādājies vairākas garāžas kooperatīvos Cēsīs un tās izīrē. Viņš to salīdzina ar citiem investīciju veidiem nekustamajā īpašumā: "Lielas peļņas nav, bet inflāciju tas aptur. Kad ir lieka nauda, sāc domāt, kur to ieguldīt. Kāds pērk dārgas automašīnas, cits izvēlas nekustamo īpašumu."
Lai gan pašlaik cenas sakāpušas debesīs, arī Cēsīs ir liels pieprasījums. "Brīvu garāžu nav. Valmierā ir labāka situācija, varbūt tādēļ, ka tur vieglāk atrast darbu, ienākumu līmenis ir augstāks un īpašumi lētāki," komentē Andris. Viņš uzskata, ka daudzi cilvēki neapzinās garāžu vērtību.
"Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka daudzas garāžas netiek izmantotas. Varbūt to kādreiz lietoja vectēvs, bet tad nomira, taču bērni par to neliekas ne zinis, neapzinās, ka tā kādu varētu interesēt, vai pat par to nezina, jo dokumenti nav sakārtoti. Var arī būt, ka viņiem pieder tikai kooperatīva paja, kas ir tikai papīrs, un neviens vairāk par to neko nezina. Var redzēt aizaugušas durvis. Ja tas viss tiktu sakārtots, garāžu pietiktu."
Cilvēki pat ir ar mieru mērot ceļu, lai nokļūtu garāžās.
"Varētu domāt, ka garāža ir interesanta vienīgi tuvumā dzīvojošajiem, ka neviens negribētu noiet kilometru līdz savam automobilim. Tomēr patiesībā ir citādi. Es pazīstu sievieti, kas atklāja, ka autobuss pietur tieši pie viņas mājām un arī pie garāžu kooperatīva," saka Andris.
"Gadījumi, kad garāžu īrē sieviete, ir reti. Viņa ir auto entuziaste, taču savu mašīnu izmanto tikai vasarā, bet ziemā to tur aiz atslēgas," viņš piebilst.
Balstoties savās zināšanās par nekustamā īpašuma tirgu, Andris domā, ka garāžas pieder pagātnei no tāda skatupunkta, ka šodien kaut ko tādu būvēt būtu pārlieku dārgi. "Par naudu, kas ienāk katru mēnesi, neko jaunu nevar uzbūvēt. Tas būtu lielisks, bet grūti īstenojams biznesa projekts," viņš teic.
Andris domā, ka esošās garāžas paliks: "Nekam nevajadzētu mainīties. Cilvēkiem joprojām ir dzīvokļi un tās pašas vajadzības. Turklāt automobiļu skaits pieaug."
Arī tad, ja kaut kas mainītos garāžu izmantošanas veidā, tomēr šķiet, ka tām paredzama gaiša nākotne, uzskata viens no dizaina un arhitektūras sacensību platformas "Tandeems" dibinātājiem Kārlis Jaunromāns. Šī platforma rīko sacensības par garāžu nākotni, kuru nolūks ir atrast jaunu pielietojumu garāžu kooperatīvam Cēsīs, to uzlabot vai pārveidot.
"Tām ir liels potenciāls!" viņš prāto. "To var iedomāties kā garāžu, kā darbnīcu, kā studijas tipa dzīvokli, ja piebūvē vēl vienu stāvu." Viņš piebilst, ka platformas "Tandeems" partnerorganizācijai Igaunijā garāžu kooperatīvā ir radošās darbnīcas.
Interesanti, ka dažas garāžas kooperatīvā "Rītabuļļi" Daugavgrīvā jau pārveidotas par dzīvojamām telpām, piebūvējot vēl vienu stāvu.
"Garāža ir modulāra būve, tas nozīmē, ka var izmantot standarta risinājumu. Tā kā tai ir plakans jumts, izmantojama arī platība uz jumta. Turklāt, ņemot vērā, ka kooperatīvi atrodas aiz vārtiem, tie ir lieliska vieta eksperimentiem ar sava veida brīvā stila un radošu pieeju – lieliska vieta, lai eksperimentētu ar pārstrādātiem būvmateriāliem bez vēsturiskas vērtības, salīdzinot, teiksim, ar Rīgas centru, kur būvnoteikumi var būt diezgan stingri," turpina Kārlis.
Turklāt šis garāžas tips nav unikāls Latvijai. "Aplūkojot ēkas tipoloģiju, redzam, ka tās ir identiskas visās bijušajās padomju zemēs. Attīstot interesantus priekšlikumus vienai vietai, tos var izmantot vairākām," saka Kārlis. Viņš ir pārliecināts, ka "vienmēr būs ilgtspējīgāk atrast pielietojumu kaut kam esošam, nevis pārvērst to pulverī, lai radītu kaut ko jaunu".
Tomēr kooperatīvi ir neparasts gadījums gan no juridiskā viedokļa, runājot par īpašumtiesībām, gan no demogrāfijas skatupunkta, norāda Kārlis. "Tas, ko līdz šim esmu noskaidrojis, liecina, ka tā ir sarežģīta ekosistēma, ņemot vērā, kā tā veidojusies administratīvi un sociāli. Iedomāties, ka ir universāls risinājums? Tad kļūdas iespējamība būs ļoti liela."
Viņš ierosina prototipēšanu kā labāko pieeju šādām izaicinājumu pilnām vietām. "Vizionēšana un ideju ģenerēšana ir vienīgais veids, kā panākt konsensu. Cilvēkiem kaut kas ir jāredz, lai izraisītu diskusiju. Paņemiet daļu no vietas, pat sešas garāžas, izpētiet to un iegūstiet kādus kvalitatīvus datus," saka Kārlis. "Jāspekulē un jāeksperimentē ar funkcionalitāti. Nevar vienkārši tāpat zināt. Ir jāizmēģina," viņš piebilst.
