"Manu pasauli un mani pašu mainīja konkrēta situācija. 16 gadu vecumā sāku mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā. Viss bija skaisti un brīnišķīgi. Pēcāk iestājos [Latvijas] Mākslas akadēmijā, aizbraucu mācīties uz ASV, kur saņēmu stipendijas un balvas, ieguvu maģistra grādu, tad atbraucu atpakaļ uz Latviju, sāku pasniegt lietišķajos. Viss gāja rūkdams.
Biju jau kādus padsmit gadus dragājis uz priekšu, un vienā brīdī sāku domāt: kur es eju, kas tas ir, ko es, ellē ratā, daru? Nesapratu, kur mākslā virzos, ko gribu sasniegt. Kā jebkuram cilvēkam - iestājās ja ne gluži krīze, tad nopietnas pārdomas gan. Un tad atcerējos, ka man ir lauku māja. Divas ziemas sēdēju pie krāsns, grozīju ogles, skatījos ugunī un prātoju, ko vēlos darīt tālāk.
Viss, ko šobrīd daru mākslā, ko saku un runāju, formulējās tieši tajās divās ziemās, sēžot uz bluķīša un skatoties ugunī. Acīmredzot tā bijusi mana mazā baznīca, mans labākais psihoterapeits, kuru sabiedrībā varēju pārdomāt visu, kas notiek ar mani - ko vēlos pateikt un kāpēc citiem vajadzētu mani sadzirdēt."
