Nebija jau tā, ka par dziesminiekiem nebūtu dzirdēts līdz tam – jau 70.gados dziedāt sāka Austra Pumpure un tā dēvētie Austrasbērni, pie kuriem piederēja arī Atmodas laika zināmākā dziesminiece Ieva Akuratere, bija „Akcents”, bija Haralds Sīmanis un Valdis Atāls, tomēr tieši 90.gados ierakstu kompānijas izdod pirmos dziesminieku ierakstus – tā pie diviem albumiem tiek Austra Pumpure un Austrasbērni, dziesmu apkopojums tiek izdots Sīmanim, bet Atāls par „Piekto debess pusi” dzied pat trīs albumos.
Tomēr šie ieraksti neradīja tik lielu rezonansi kā barda Kaspara Dimitera albums „Krusta skola jeb Kliedziena attālumā no sirds”.
Kasparam bija vērā ņemama pieredze jau līdz tam, un vistuvāk dziesminieka žanram viņš bija pietuvojies 80.gados kopā ar Aivaru Hermani iespēlētajos ierakstos. Tomēr dziesminieks nav tikai dziesmu dziedāšana ģitāras pavadījumā, dziesminieks ir vēstījums, tas ir kliedziens, un spējīgs uz šādu kliedzienu Kaspars top, darbojoties Krimuldas Krusta skolā.
Ceļš uz Krusta skolu Kasparam sākās astoņdesmito beigās, kad mūziķis pievēršas kristietībai un kļūst par Krimuldas luterāņu draudzes priekšnieku, atjaunojot padomju laikos nežēlīgi izpostīto dievnamu, kas ir vecākā mūra baznīca Latvijā. Savukārt baznīcas mācītājmājā Kaspars ierīko tā saukto „problemātisko jauniešu” rehabilitācijas kopienu, kam dod nosaukumu ''Krusta skola''.
„Krusta skolas” ierakstos ir dzirdama arī Ginta Solas ģitāra, tomēr galvenais ir albuma dziesmu teksti, kuru lielums un cilvēciskais vēstījums stāv pāri laikiem un to autora brīžiem neviennozīmīgi vērtētajai personībai.
Bet tagad no šodienas pārceļamies uz divdesmit divus gadu senu pagātni un lai skan Kaspara Dimitera dziesma „Glāze ūdens”!