Kā saka Artūrs, visi ir pieraduši pie taisnstūra dobēm, bet viņš gribēja pamēģināt ko citādāku: “Atšķirties no lielā pūļa. Radās doma izveidot kaut ko ģeometriski interesantu. Un iedvesmojos no dabas formām. Pats rasēju. Domāju, kā ar maksimāli maziem ieguldījumiem un laiku varētu to uzbūvēt.”
Šajā pavasarī “rakstu vietās” ierīkotas paaugstinātās dobes. “Iepriekšējās dobes ir nolīdzinātas. Tad iezīmētas galvenās līnijas. Tajās iedzina mietus, pie kuriem pieskrūvē klāt dēļus. Un tad atlika piebērt melnzemi. Ar ķerru savesti kādi 10 kubikmetri zemes,” stāsta Artūrs.
Lucavsalas mazdārziņi pieder Rīgas pašvaldībai, un galvaspilsētas iedzīvotāji tos var nomāt. Abi jaunieši mazdārziņu salā nomā jau piekto gadu.
Antra Oša atceras, kā tas viss sākās: “2016. gadā mēs atnācām pie saviem draugiem, kuri nomāja Lucavsalā dārziņu, un apskatījāmies. Mums iepatikās. Tad arī mēs sākām domāt, ka varētu tādu iekārtot. Gadu vēlāk – 2017. gadā – meklējām piemērotu teritoriju. Sākumā neviens no tiem brīvajiem dārziņiem, ko mums piedāvāja, neuzrunāja. Tad piedāvāja šo vietu, kur trīs gadus nekas nebija darīts.”
Abi atzīst – pirmais gads bija ļoti grūts. Bija jāuzfrēzē viss zemes gabals. Jāiesēj zāliens, jāiekopj dobītes.
“Mums bija īpašs koncepts, kā mēs gribam, lai dārziņš izskatās, un mēs to realizējām. Tas bija tāds pavasaris, kur mēs vaiga sviedros strādājām visas brīvdienas un visus vakarus. Rāvām nezāles. Mums bija milzīgi komposta kalni ar nezālēm. Un mēs panācām, ka jau pirmajā gadā varējām iestādīt un daudz ko izaudzēt,” stāsta Antra.
Ravēšana
Antra Oša ir pašnodarbināta fotogrāfe un strādā uz pusslodzi arī biroja darbu: “Esmu mācījusies jurisprudenci un vēsturi. Un šis ir pilnīgi no citas operas. Darbs nekad nav bijis saistīts ar dārzkopību. Un Artūrs arī ir fotogrāfs. Mēs dzīvojam dzīvoklī. Mums patīk brīvdienas pavadīt aktīvi. Un vienkārši mums patīk iziet ārā, nevis vienkārši atpūsties parkā. Mēs gribējām, lai ir tāds savs pleķītis, sava zeme. Mēs varbūt kļūstam vecāki. Mēs arī saprotam vērtību tam, ka tu pats kaut ko izaudzē, ka tev ir savs dārziņš. Un mēs gribējām pamēģināt, jo bērnībā mums tas neasociējas ar kaut ko tādu ļoti patīkamu.
Bet sanāca, ka mēs paši sākām ravēt dobes, kuras bērnībā mums nepatika ravēt.”
Ar nepatiku ravēšanu bērnībā atceras arī Artūrs Daukulis: “Sākumā par mazdārziņa iespēju domāju – nu nē! Es atcerējos bērnību, kad bija jāiet divarpus kilometri līdz dārzam ravēt un laistīt. Un tad notika kaut kāds klikšķis.
Tā kā vēlme pašam savām rokām pamēģināt mainīt vidi sev apkārt. Šī ir lieliska iespēja.
Gluži kā māksliniekam balta papīra lapa, uz kuras tu vari izpausties, kā vien vēlies. Un šī ir mana baltā papīra lapa, uz kuras mēs izpaužamies, kā vien vēlamies.”
Lai nebūtu jācīnās ar nezālēm, kas pārņēma takas, Artūrs noracis velēnu, ieklājis ģeotekstilu un sabēris priežu mizu mulčas kārtu 10 cm biezumā. Pagaidām nezāles cauri netiek. Jau nobrieduši šī pavasara pirmie redīsi un spirgtie pavasara zaļumi – rukola, spināti, salāti.
“Tos var sēt ik pēc 2–4 nedēļām. Kamēr pirmos ēd, nākamie aug, un tā līdz vasaras beigām,” saka Artūrs, stāvot pie paša rokām darinātas lecekts: “Tā izmaksā krietni mazāk nekā siltumnīca. Nodrošina aizvēju un nedaudz siltumu iekšā uztur. Jumtam uzlikām agroplēvi. Ja mēs būtu taisījuši jumtiņu no parastās plēves, lietus netiktu cauri. Bet tagad izsūcas cauri un tiek uz dobēm.”
Bez dārzkopja kalendāra, bet ar laika ziņām
Dāzkopju kalendāriem un senām tradīcijām par sēšanai un stādīšanai it kā labvēlīgiem laikiem te neseko. Izņemot vienu.
“Ir sena tradīcija, ka zirņi jāsēj gada simtajā dienā. Lai vai kas tur – snieg vai līst, bet ir jāsēj. Šogad paveicās. Bija labs laiks. 100. diena izrādījusies rezultatīva,” atzīst Antra, rādot, cik skaistā rindā sadīguši un pastiepušies cukurzirņi. Varētu būt laba raža.
Burkāni gan ļoti negribīgi šobrīd lien ārā. Savukārt rabarberi, kas palikuši mantojumā no iepriekšējās dārziņa saimnieces, jau raujami: “Izskatās, kas šodien varēsim iet mājās ar kārtīgu rabarberu ražu. Bet te būs dilles. Pēc tam blakus dillēm abās pusēs tiks sēti gurķi. Gurķus sējam tikai maija beigās, kad ir ļoti silts, kas gurķiem patīk.”
Divās augstajās dobēs, salmos iesegtas, ziedus atvērušas zemenes. “Dažādas šķirnes. Tādas, kas dos ražu ātrāk – pirms Jāņiem, un tādas, kas ražos nedaudz vēlāk. Jāuzpasē, lai putni nenāk. Jo zemenes pazūd ātri. Putni tās ievēro ātrāk par mums, jo ir sarkanas. Rudenī savukārt ir jāuzmana, vai, piemēram, tomātiem nesākas kāda puve. Ja ir mitrs laiks un kļūst aukstāks, tad labāk tomātus novākt un nogatavināt mājās. Nevis atstāt uz lauka, jo mēs audzējam lauka tomātus. Mums nav siltumnīcas.
Viss ir jāpieskata. Un, jā, mēs esam sākuši sekot laika ziņām.
Tas ir tāds mūsu ikdienas rituāls – uzzināt laika ziņas. Svarīgi zināt vasarā, kad ir jālaista, rudenī, vai nebūs salnas vai nenosals tas, kas aug,” pieredzē dalās dārziņa saimniece Antra Oša.
Kārtīga garša bez lieka iepakojuma
“Vasarā mēs cenšamies pārtikt tikai no tiem zaļumiem un dārzeņiem, ko izaudzējam. Mums nav labas sajūtas par to, ka cilvēki izmanto ļoti daudz plastmasas. Visi it kā veselīgie zaļumi un spināti veikalā ir iesaiņoti plastmasā. Mēs šeit to visu varam saplūkt un savos maisiņos nest mājās pagatavot.”
Pašu audzētam ir kārtīga garša. Nevis kā veikalā pirktajam, kad ēd redīsus un nejūti asumu. Bet savam redīsam ir gan sulīgums, gan asums – nosaka Antra.
Artūrs Daukulis atzīst – par katru iestādīto un iesēto kultūru, kas izdīgst un labi aug, ir liels prieks: “Tie ir tādi mazi svētki, kad viss izdevās un neatnāca zemes vēži vai skudras, neapēda tās sēklas. Iepriekšējos gados ļoti daudz zemes vēžu bija. Pēc aliņām varēja redzēt, ka rakušies. Vienu dienu iesēj rindiņu ar salātu sēklām, pēc brīvdienām atnāc un skaties – rindiņa ir uzrušināta un nekas nav izdīdzis. Zemes vēzis visu ir apēdis.”
Viņu dārzā nav mājiņa, bet gan atvērta tipa nojume. Kā saka Artūrs, gluži bez jumta nevar, jo lietus mēdz pārsteigt nesagatavotus: “Iepriekš mums tur bija dārza mājiņa, ko mantojām no iepriekšējiem dārza saimniekiem. Tā diemžēl nodega. Radās doma uzbūvēt kaut ko vietā. Bet tādu, kas nepiesaistītu zagļu uzmanību. Zagļiem patīk slēgtas būdiņas, ko var uzlauzt un izzagt visu, kas ir iekšā. Bet šeit kā uz atvērtas delnas visu var redzēt, kas tur atrodas, un nevienam zaglim nav bijusi interese nozagt palešu galdus un solus. Un jā, tas mums kalpo kā lieliska atpūtas vieta.”
Sausums, zagļi un nodedzināta mājiņa
Abi pilsētnieki atzīst – nu viņi ir aizrāvušies ar dārzkopību. “Pirmais gads pagāja uz sajūsmas viļņa. Viss ļoti labi auga un bija lieliska sezona. Mēs tagad saprotam, kāpēc. Zeme bija atpūtusies, visam bija tāda enerģija, viss auga griezdamies. Bija arī labi laika apstākļi. Bet tas otrais gads bija lūzuma punkts. Sezona sākās ar diezgan lielu sausumu, un bija daudz jābrauc laistīt. Paralēli tam mūs maijā apzaga. Uzlauza būdiņu un nozaga instrumentus un ķerru. Tajā sezonā arī diezgan slikti auga. Visu laiku braucām laistīt. Un vēl kā punkts tam visam – rudenī nodedzināja mūsu mājiņu. Tas bija brīdis, kad mēs pat domājām, vai mēs to gribam turpināt,” stāsta Antra.
Artūrs Daukulis papildina:
“Šis gads ir pirmais gads, kad mēs vairs nevergojam dārzam.
Pateicoties paaugstinātajām dobēm un nomulčētajām takām. Iepriekš bija jāravē visu laiku, kas mazliet atgādināja bērnību. Un tad es domāju – nu nē, kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc tapa šīs dobītes, un ravēšana ir krietni mazāka. Izrausti dažas nezāles, un pārējo laiku var veltīt atpūtai.”
Dienā, kad LTV viesojas mazdārziņā Lucavsalā, Antra un Artūrs kopā ar draugiem stāda kāpostus, brokoļus, ķirbjus un tomātus. Antra atzīst – ir gadījušies arī neveiksmīgi eksperimenti: “Pagājušo gadu Artūrs mēģināja audzēt tomātus rudzos. Sasēja rudzus un pa vidu iestādīja tomātus. Ar domu, ka rudzi palīdzēs uzņemt ūdeni un varbūt tas būs savdabīgs mulčēšanas veids. Diemžēl rudzi nomāca tomātus, un nekāds lielais rezultāts nebija.”
Viņi gan nestādīšot jaunus augļu kokus un ogu krūmus. Antra izskaidro, kāpēc: “Tas ir saistīts ar Lucavsalas juridisko regulējumu, ka mēs katru gadu pārslēdzam no jauna līgumu. Mēs pat nezinām, vai nākamajā gadā šeit varēsim turpināt nomāt. Tāpēc nekādas avenes, upenes un jauni krūmi mums nav. Mēs saudzējam tikai to, ko var vienā sezonā apēst un izrakt.”
Lucavsalas dārzkopju komūna
Jaunie dārzkopji vēlas iedvesmot cilvēkus audzēt pašiem, rosīties dārzā un šādi aktīvi atpūsties.
“Mums blakus kaimiņos ir ļoti darbīgi jaunieši un arī tālāk dārziņos. Mēs esam apvienojušies “Facebook” grupā “Lucavsalas dārzkopju komūna”. Vairāk nekā 170 cilvēki, kuri patiesībā visi šeit darbojas. Un lielākā daļa ir jaunieši. Ir diskusijas par to, ko audzēt, kā mums iet. Tas vien, ka šobrīd pilnīgi oficiāli visi Lucavsalas dārziņi ir iznomāti, jau ir labs rezultāts. Jo senāk bija gari saraksti ar pieejamajiem dārziņiem.
Šobrīd viss ir izķerts. Interese ir lielāka nekā piedāvājums,” uzsver Antra.
Arī pagājušajā pavasarī bijusi liela interese un rosība Lucavsalā, jo sākās Covid-19. Cilvēkiem bija jādistancējas, un vienīgais veids, kā varēja atpūsties, bija kopā ar ģimeni, iekopjot dārziņu. Un arvien vairāk cilvēku sāk domāt zaļi. Bioloģiskā lauksaimniecība un ekoloģiskās lietas šobrīd gūst virsroku cilvēku. Dārzkopība ir interesanta arī jauniešiem.
“Tas viss ir tik ļoti ievilcis, ka es šobrīd mācos augkopību profesionālajā vidusskolā. Pēc šī projekta sākām vēl vienu, daudz lielāku. Mēs audzējam krūmcidonijas 4,4 hektāru platībā mūsu laukos.
Divi gadi Lucavsalā mūs padarīja par bioloģiskajiem lauksaimniekiem un ar domu, ka mēs noteikti to arī attīstīsim.”
Antra Oša uzskata, ka Lucavsalu vajadzētu attīstīt tieši kā urbānās dārzkopības oāzi: “Kur mēs – jauni un veci rīdzinieki – varam nodarboties ar ko tādu, kas nav tipiski pilsētas dzīvei, bet ir ļoti interesanti un vajadzīgi. Lucavsalu noteikti vajadzētu vismaz daļēji paturēt šādā formātā. Varbūt vairāk piedomājot pie tā, kā mēs visi kopīgi vienojāmies par kādu kopīgu dārza dizainu vai stilu kā visu iekārtot. Jā, es esmu par to, lai šeit paliek dārziņi.”
