Pašreizējā situācijā grūti iztēloties, ka skolas sporta zāles apkures izmaksas varētu būt tikai apmēram 500 eiro gadā, taču tas ir iespējams, ja ēka būvēta pēc pasīvās mājas principiem, un par to var pārliecināties Ādažos, Brīvajā Valdorfa skolā, skaidroja pasīvo ēku arhitekts Ervīns Krauklis.
Viņš nosauca piecus galvenos principus, kas jāņem vērā:
- Ēkai ir ļoti laba siltumizolācija – starp 30 un 50 centimetriem (cm) sienās, virs 40 cm jumtā, 25 cm pamatos un zem grīdas.
- Ēka plānota bez termiskajiem tiltiem – siltumizolācijas slāņi nešķērso nesošās konstrukcijas, piemēram, balkonu, pa kurieni varētu zust siltums.
- Ēkai ir trīskārši stikloti logi – ar ļoti zemu U vērtību (mērs vatos uz kvadrātmetru un viena Kelvina grāda iekšējās un ārējās temperatūras atšķirību), kas ir ne augstāka par 0,8 vatiem.
- Augsta gaisa necaurlaidība jeb blīvējums.
- Ventilācijas sistēma ar siltuma atgūšanu jeb rekuperāciju.
Termins "pasīvā māja" radies jau pirms 30 gadiem Vācijā, stāstīja biedrības "Passive House" Latvija valdes loceklis Krišjānis Kalnciems.
"Varētu teikt, ka tas ir tāds tēlains salīdzinājums. Proti, tā māja ir tik energoefektīva, ka nav nepieciešami aktīvi enerģijas avoti apsildei.
Būtībā to var salīdzināt ar termosu. Mēs redzam, ka termoss stundām ilgi, pat diennakti, var noturēt siltumu. Protams, lai būtu patīkami šādā mājā uzturēties, ir nepieciešama ventilācija ar siltuma atgūšanu, bet citādi šis patīkama klimata uzturēšanas risinājums pēc būtības ir pasīvs," viņš skaidroja.
Kalnciems uzsvēra, ka atšķirībā no saules paneļiem, kuri nesen piedzīvojuši milzīgu tehnoloģisko izrāvienu, pasīvās mājas gadījumā tā ir bijusi nepārtraukta, ilgstoša un pakāpeniska jau esošo tehnoloģiju uzlabošana.
"Pasīvā māja kļūst arvien demokrātiskāka un pieejamāka cilvēkiem, jo tā nav ļoti dārgu tehnoloģiju parauginstalācija, apkopojums. Var teikt, ka pasīvās ēkas princips ir rūpīga pieeja ēkas plānošanai un būvniecībai," viņš vērtēja.
"Lai uzbūvētu pasīvo ēku, nevajag sarežģītas ēkas vadīšanas sistēmas vai kādus īpašus tehnoloģiskus brīnumus,
bet tādas pavisam stabilas un uzticamas lietas kā siltumizolācija, trīskārši stikloti logi, ēka ir jāplāno pietiekoši gaisu necaurlaidīga, labi noblīvēta," piekrita Krauklis.
"Galvenais vēstījums ir tāds, ka pasīvā ēka prasa ieguldīt līdzekļus tajā, kas patiešām jums kalpos 100 gadus, norobežojošajās konstrukcijās un ēkas kvalitātē, nevis iegādāties tehnoloģijas, kuras 10 gadu laikā novecos. Jo vairāk pūļu ieguldīsiet pašā ēkā, jo būs labāk," arhitekts skaidroja.
Vienlaikus eksperti uzsvēra, ka tikpat svarīgi ir netaupīt līdzekļus arī uz darbu veikšanas kvalitāti.
"Ir būtiski tiem cilvēkiem, kas plāno būvēt māju, pārliecināties gan par arhitekta, gan būvnieka iepriekšējo veikumu energoefektivitātes ziņā," uzsvēra Kalnciems.
"Uz darba kvalitāti un kompetenci ietaupīt nevajadzētu. Tas nenozīmē, ka ir nepieciešamas lielas būvfirmas. Gluži otrādi, varbūt labāk nelielas, kurām ir laba amatniecības kultūra. Kā likums, beigās izrādās, ka tas attaisnojas. Būvnieks varbūt ir nosacīti dārgāks, bet kopējās izmaksas ir mazākas, jo process ir vieglāks, īsāks, mazāk materiālu aiziet zudumā," piebilda Krauklis.
Visvienkāršākās apmācības, kas būvniekiem sniedz pamata zināšanas, ir Pasīvo ēku amatnieku kurss, par kura sertifikātu iespējams pārliecināties datubāzēs internetā. Šādus kursus ir jēga iziet ikvienam, kas atradīsies būvlaukumā, uzskata Kalnciems. Tam seko arī dažādi augstāku pakāpju kursi, bet vislabāk par arhitektu un būvniekiem runā viņu iepriekšējie objekti.
