Mūs sagaidot, Agnese laipni smaida un stāsta, ka pirms intervijas domājusi, ko lai saka par to, kas ir viņas nodarbošanās: “Domāju, kā tad īsti ir, ko es varētu tirgot, jo mēs taču tagad visi esam pieraduši, ka mēs kaut ko ražojam. Un izdomāju – es ražoju iedvesmu.”
Savās mājās viņa radījusi vairākus neparastus dizaina objektus – no stikla pudelēm būvētu sienu, māla pirti un pat stikla balkonu, savukārt nākotnē uz mājas ārsienas plāno izveidot spoguļu sienu.
Katras Agneses idejas pamatā ir stāsts. Viņa saka, varbūt bez dažiem mājās paveiktajiem projektiem varētu teikt, ka var arī iztikt: “Tie nav paši nepieciešamākie – piemēram, tagad. Bet man katra lieta, sīkumiņš vai radīšanas process ir tāds kā dzīves vai izdzīvošanas stāsts. Prieks, bauda, mirklis. Viss, kas tajā var būt!”
Bet kur viņa smeļas iedvesmu un kā viņai savas idejas izdodas realizēt?
Jāiemācās vērot un ieraudzīt
Agnese stāsta, ka visa pamatā ir spēja rūpīgi vērot gan lietas, gan vidi sev apkārt. Labākais treniņš ir pastaiga pludmalē, kur viņa allaž meklē jūras izskalotus akmeņus, kuros izveidojies caurumiņš – tādus uzskata par laimīgajiem akmeņiem. Taču tas nav viss!
“Tad, kad tu paņem tos akmentiņus rokās, – daži ir tādi pavisam maziņi un tas caurumiņš tajos ir pavisam maziņš, bet tu vienalga redzi tam cauri.
Tātad, ja tu spēj to mazo caurumiņu un šīs visas lietas, kas ir ap tevi, ieraudzīt un vērot, tad jau arī tu spēj radīt, salikt kopā lielākas lietas. Tātad tu spēj jau kādam lielākam projektam teikt jā, tu spēj arī pilnīgi no nekā kaut ko radīt,” vērtē Agnese.
Līdzīgi – rūpīgi vērojot, viņas mājās tapis stikla balkons. Izejmateriālus Agnese tam atradusi, ieraugot, kā blakus jaunai stikla augstceltnei celtnieki ārā metuši lielus stikla gabalus. Viņa uzreiz tos piedāvājusies paņemt, bet to, ko ar tiem darīs, izdomās vēlāk. Un tā vēlāk tapa lauku vidē neierastais balkons.
Ir svarīgi apbruņoties ar pacietību
“Ir viena lieta, kas piemīt mūsdienu cilvēkam, neforša īpašība – mēs visu gribam ātri, mums visu vajag uzreiz, un mēs esam nepacietīgi. Ja kas uzreiz nenotiek, mēs bieži vien mēs piekūstam un atmetam ar roku,” vērtēja Agnese.
Pacietību Agnese mācījusies, savās mājās mūrējot sienu no stikla pudelēm. Sienu vajadzējis, taču ideja par neparasto materiālu atnākusi nejauši:
“Akmeņus nemācēju mūrēt, ķieģeļus nemācēju mūrēt. Un tad es domāju – pudeles gan jau, ka mācēšu, kaut ko izdomāšu!”
Šī siena tapa laikā, kad viņa tikko bija kļuvusi par māmiņu, un tās tapšana bija kā neierasts meditācijas process. No apkārtnes un no kaimiņiem savāktās pudeles tika mazgātas, korķētas, tad – kārtotas rindā un mūrētas sienā. Kopā darbošanās ap sienu aizņēmusi deviņus pacietības pilnus mēnešus.
Viens nav darītājs
“Sauļu” saimniece stāsta, ka jau no bērnības savu apkārtni izjutusi ļoti vizuāli, tāpēc gribējusi kļūt par mākslinieci. Vecākiem gan padomā bija kas cits, tāpēc beigu beigās Agnese izmācījusies par skolotāju. Taču iegūtās zināšanas viņa nesmādē. Tās esot iemācījušas labāk saprasties ar cilvēkiem un apzināties to, ka lielus darbus var paveikt, tikai sadarbojoties ar citiem cilvēkiem:
“Lai kāds būtu tavs dzīves projekts, plāni – ja tev nebūs brigādes, ja tev nebūs, kas tevi atbalstīs… nē.
Tu vari izsapņot daudz sapņu, bet tev ir jābūt gatavam ar šiem sapņiem dalīties gan ar saviem tuvākajiem, gan ar saviem darbiniekiem, pat kaimiņiem! Varētu pat teikt – arī ar pasauli, un tikai tad sapņi īstenojas.”
Agnese stāsta, ka tas, kas redzams “Saulēs”, ir tapis, darbā iesaistot ģimeni, draugus, arī kaimiņus. Svešas “brigādes” te bieži nav rādījušās. Un arī šobrīd, kad mājas pagalmā top māla pirts, pie darba ķērušies nevis sveši līgumstrādnieki, bet gan ģimenes locekļi, kaimiņi un draugi.
Jāļaujas pat vistrakākajām idejām
Par mājās tapušajiem projektiem viņa saka, varbūt bez dažiem varētu iztikt: “Tie nav paši nepieciešamākie. Bet man katra lieta, sīkumiņš vai radīšanas process ir tāds kā dzīves vai izdzīvošanas stāsts. Prieks, bauda, mirklis. Viss, kas tajā var būt!”
Nākotnē Agnese sapņo realizēt kādu nudien neierastu ideju – sava pagalma viesu mājas ārsienu izdekorēt ar daudz un dažādiem spoguļiem: saimniece stāsta, ka no iekšpuses tas jau ir sakopts, apkopts un sabužināts, bet ārpuse gaida savu stāstu. Un šo stāstu Agnese jau ir izsapņojusi – tajā būšot jāpiedalās daudziem Latvijas cilvēkiem. Jādara kopā, jo, kā saka – vienam nav aršana:
“Man ļoti patīk spoguļoties, vizuļoties, greznoties. Un es mājas ārsienu redzu kā tādu ļoti, ļoti bagātīgu sienu, kurā būs ļoti daudz spoguļu. Taisīšu akciju. Kad sienu nosiltināšu, ikviens no Latvijas varēs atvest un pielikt pie tās savu spogulīti.”
Tad sanāks tā, ka, iebraucot sētā, uzreiz redzēs ne tikai to, kā atspīd saule, bet arī pats sevi, kāds tu esi, kāds tu šajās mājās ierodies.
