"Paši pirmie darbi sākas ar pamatu novērtēšanu – ja pamats ir pareizi būvēts, tas faktiski ir krauts, nevis mūrēts. Ja ir šādi pamati, tad tie vairāk vai mazāk būs labi, bet, ja ir mūrētie, tad 100 gadu laikā vai pat mazāk kaļķis reāli izstrādājas. Ko nozīmē izstrādājas? No temperatūras maiņas tas sāk jukt ārā, drupt," skaidroja namdaris. Ēka sāk sēsties, akmeņi izveļas, un sākas deformēšanās.
Būtiski arī ņemt vērā, ka ēkām, kurām ir vismaz 100 gadu, nav hidroizolācijas. "Ja kādreiz teica, ka mājas sirds ir krāsns, tad es oponēšu – tā ir hidroizolācija. Ja hidroizolācija ir, viss būs kārtībā, ja tās nav, apakšējās konstrukcijas, vainagi, vienalga, vai stāvbūvei, vai guļbūvei, neatgriezeniski iet bojā," uzsvēra Sala.
Pamatu remonts
Darbu secība ir šāda – jānovērtē pamati, ēka jāpaceļ uz augšu, jāizņem ārā bojātās konstrukcijas, jāsalabo pamatu virsa, jāuzliek hidroizolācija, jāieklāj jaunas detaļas iekšā un ēka jānosēdina. Vecajām ēkām vienīgais izejas mērs ir griestu siju līmenis, jo viss pārējais ierasti ir šķībs – māja ir jānoliek atpakaļ tā, lai griestu sijas būtu taisnas.
"Līdz ar to augšējā horizontāle būs līdzena, un tikai tad sāksies jumiķa darbi. Šie darbi ir samērā sarežģīti, jo ir liela jaukšana, bet bez tā iztikt nevar.
Ja hidroizolācija nebūs ieklāta, tiks ieguldīta ļoti liela nauda istabu remontos, grīdās un tā tālāk, bet beigās nāksies atgriezties pie iepriekš minētā," uzsvēra Sala.
Būtiskākais iemesls, kāpēc nepieciešama hidroizolācija, ir sēnītes risks. Ja pamati ir sagruvuši līdz zemes līmenim vai vēl zemāk, tad pavasarī sniega kušanas laikā mitrums tek caur mājas pamatiem. "Ūdens tek caur māju un skalo iekšā organiku, kas vienā brīdī pieskaras pie grīdas sijām, un sēnītei vairāk neko nevajag – siltums, tumsa un aiziet," skaidroja Sala.
Sēnītes iedzīvošanās var radīt ļoti nopietnas problēmas, un tās iespējamība ir pats pirmais, kas būtu jānovērš.
Jumts
Domājot par jumta klāšanu, jāņem vērā, ka pirms simts gadiem lauku mājām parasti klāja plēsto skaidu jumtu vai niedres. Attiecīgi tika būvētas tādas jumta konstrukcijas, lai tās spētu nest šo slodzi.
"Ja tā ir skaida, konstrukcijas bija ļoti vieglas, spāre no spāres bija ļoti tālu – 1,50 metrus, citreiz pat vairāk. Niedru jumti ir smagi, pat smagāki kā dakstiņa, un konstrukcijas tika būvētas nopietnas. Ja jumts nav tecējis, tur problēmām nevajadzētu būt, arī izmantojot šodienas materiālus un apdzīvojot bēniņus. Taču, ja bijis skaidu jumts, jāņem vērā, kas tiks klāts virsū. Arī šodienas materiāli ir viegli, bet ir jāzina, kāda būs bēniņu funkcionālā nozīme," skaidroja Sala.
Ja bēniņos plānots nakšņot, jāatceras, ka vasarā jumts pamatīgi uzkarsīs, tādēļ nepieciešams siltinājums.
Jumta konstrukcijas novērtēšanai, vai tā ir spējīga nest plānoto slodzi, ir būtiski pieaicināt arhitektu vai būvinženieri, jo no tā būs atkarīga pašu drošība.
Izvēloties jumta segumu, namdaris aicināja apsvērt kompozītdakstiņus jeb metāla dakstiņus, kas ir ļoti veiksmīga keramikas dakstiņu imitācija.
"Tas ir apstrādāts, tam ir smilšu klājums, un tas ir ļoti viegls. To var atļauties likt uz samērā nelīdzenas virsmas. Materiāls ir padārgs, bet tas atļauj izbēgt no visiem apakšklājumiem, un tādējādi tas ir ļoti ilgmūžīgs. Tas ir vienkārši izcils klājums, kuru var likt arī lauku apvidos uz tām spārēm, kas ir kalpojušas skaidu jumtiem," ieteica Sala.
