Vai tas ir normāli?

Arī vīrieši mēdz būt narcistiski: tas var ietekmēt attiecības ģimenē

Vai tas ir normāli?

Attiecības ar citiem: vai cilvēciskās saites joprojām ir nozīmīgas?

Izdegšana: vai var izdegt arī augsti izglītots speciālists bezdarbībā

Psiholoģe: Pārstrādāšanās nav vienīgais ceļš uz izdegšanu, to var piedzīvot arī rutīnas dēļ

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Izdegšanas iemesli var būt dažādi, un līdz tai var novest ne tikai fanātiska pārstrādāšanās, bet arī iestrēgšana rutīnā, kad cilvēkam šķiet, ka viņš neizmanto savu potenciālu un varētu darīt daudz vairāk, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli?" skaidroja psiholoģijas doktore, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.

Ierasti izdegšanu saistām ar lielu pārslodzi, kas patiešām var būt viens no iemesliem, kāpēc cilvēki sastopas ar bezspēku, nomāktību un milzīgu enerģijas trūkumu, taču arvien biežāk dzirdam, ka cilvēki izdeg nevis tāpēc, ka tiem būtu pārāk daudz darbu, bet tieši otrādi, tāpēc, ka tie nejūtas pietiekami nodarbināti. Vai tiešām var izdegt, neko nedarot? 

"Tas ir ļoti interesants jautājums, kas patiesībā arī mani nomocīja pirms 10 gadiem, jo, atzīšos godīgi, es arī izdegu, un izdegu vairākas reizes, un tas notika ļoti dažādi. Vienreiz tas bija hiper-pārstrādāšanās dēļ, un otro reizi mani turpat noveda tāda sevis nemitīga saudzēšana un neiesaistīšanās lielos projektos, lai neizdegtu. Man kā psihologam bija šoks: kas notiek? Jo nav nekādas pārlieku lielas slodzes šajā brīdī un es ļoti cenšos pati savus un citu psihologu ieteikumus ievērot," atklāja Ābeltiņa. 

Tieši šī situācija psiholoģi pamudināja iestāties doktorantūrā un pētīt izdegšanas jautājumu padziļināti.

Savos pētījumos viņa nonāca pie secinājuma, ka izdegšanu var radīt vismaz trīs cēloņi. 

"Kas bija interesanti, ka es atradu pētnieku un citu speciālistu vidū apstiprinājumu savām aizdomām, ka ir dažādi veidi, kā izdegt, ka tas nav viens ceļš. Viens ir tas, ka mēs iedomājamies [izdegušu] cilvēku, kas ir pilnībā izsīcis, kas vairs nespēj strādāt, kurš nejūt, ka vispār ir kādam vajadzīgs, ka viņš ir cīnījies ar sistēmu, bet nekas nav sanācis un tā tālāk, bet, ja mēs skatāmies, tad ir vēl divas takas," skaidroja Ābeltiņa. 

Viena no tām patiešām ir saistīta ar pārāk mazu slodzi, un šis izdegšanas veids tā arī saucas – neizaicinātais. Tas raksturīgs augsti kvalificētiem un izglītotiem cilvēkiem, kuri iestrēguši, viņuprāt, mazsvarīgos rutīnas darbos un neizmanto savu potenciālu. 

"Cilvēkiem, kas izdeg šādā veidā, raksturīgs tāds attīstības trūkums un garlaicība attiecībā uz patiesībā monotoniem rutīnas darbiem. Viņiem ir iekšēja vēlme, vairāk vai mazāk slēpta vai atklāta, veikt kaut ko savādāku, kas vairāk atbilstu viņu prasmēm, interesēm. Visādu apstākļu dēļ cilvēki var iesprūst tajā garlaicībā, un tas patiešām ir neciešami," atzina Ābeltiņa. 

Vienlaikus speciāliste uzsvēra, ka izdegt ir briesmīgi – vienalga kurā veidā. Ja cilvēks ir nonācis izdegšanas punktā, tad skaidrs, ka visi ceļi, kas uz turieni aizveduši, ir bijuši nepatīkami. Jebkurā no gadījumiem cilvēks ir iestrēdzis sava veida dzīves krustcelēs, bet bieži vien turpina strādāt darbu, kas neapmierina, jo nejūtas pietiekami drosmīgs kaut ko mainīt. 

"Dažreiz cilvēki saka – ir darbs un ir dzīve. Tā ir tāda sevis mānīšana, jo darbā mēs pavadām ļoti daudz laika, tā arī ir mūsu dzīve.

Tad ir jautājums, vai mēs gribam to dzīvi kvalitatīvi dzīvot vai ne? Neapšaubāmi dzīvē ir sarežģīti posmi, kurus mēs vienkārši izdzīvojam un darām to, ko darām, lai savilktu galus, bet ir brīži, kad cilvēkam varbūt ir iespēja pameklēt un spert to soli, lai darītu kaut ko, kas patiešām pozitīvā veidā izaicina," uzsvēra Ābeltiņa. 

Nereti cilvēki baidās no lieliem uztraukumiem un stresa, bet speciāliste norādīja, ka ir arī pozitīvais stress, kas cilvēkiem patiesībā ir nepieciešams. 

"Tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs, lai stimulētu mūsu izaugsmi, lai mēs būtu priecīgi un gandarīti par to, ko mēs darām, nevis tikai tiešām monotoni kaut ko atstrādājam kā roboti un saņemam par to atalgojumu. Mēs esam dzīvas būtnes, mums tā jēga kaut ko darīt, tas vērtīgums, tas mūs ļoti, ļoti piepilda. Ja mēs to pazaudējam kaut kur pa ceļam vai vienkārši pāraugam paši sevi, tad tas, kas mūs agrāk iedvesmoja, kas deva to piepildījumu, – mēs to vienkārši sākam atražot un griezties pa riņķi. Es teiktu, ka nevajag sevi ierobežot un likt smagu grāmatu uz galvas, lai neaugtu," uzsvēra Ābeltiņa. 

Tātad izdegt var, gan fanātiski pārstrādājoties, gan sevi pietiekami neizaicinot un ieslīgstot rutīnā, kas neatbilst cilvēka potenciālam. Trešais ceļš uz izdegšanu ir padošanās, kad cilvēks vairs neredz jēgu censties, jo nejūtas novērtēts. Tas var būt raksturīgs gan cilvēkiem, kas ilgstoši bez rezultāta cīnās par kādām pārmaiņām, gan tiem, kas iestrēguši darba meklējumos. 

"Nereti cilvēks nejūt, ka viņš vispār kādam interesētu, ka viņu vispār kāds novērtētu. Es pieņemu, ja tu sūti ļoti daudz CV, bet tevi gadiem nekur neviens neaicina, šo atteikumu saņemšana varētu būt ļoti smaga," piemēru minēja Ābeltiņa. 

Savās doktorantūras studijās speciāliste mēģināja izpētīt arī to, vai arī cilvēku attieksmē ir kādi faktori, kas sabotē un noved pie izdegšanas un iestrēgšanas rutīnā.

Ābeltiņa atklāja, ka ne tikai ārējie faktori, piemēram, nejauks darba devējs, bet arī iekšējie faktori pastiprina izdegšanas iespējamību. 

"Mums galvā arī var būt savs iekšējais tirāns, ja mēs esam izauguši par cilvēkiem, kas ir ar negausīgām, neelastīgām prasībām paši pret sevi. Nevis pret citiem cilvēkiem, bet pret sevi. Kad mēs varbūt atpūtu uzskatām par kaut ko muļķīgu, tas ir ļoti riskanti, vai arī, kad mēs uzskatām, ka neesam tā vērti, lai mums būtu foršs darbs. Tad mēs nereti varam iestrēgt mūs ļoti garlaikojošās vidēs, jo katru reizi, kad mums parādīsies jauna iespēja, mēs izdarīsim iekšēju sabotāžu," skaidroja speciāliste. 

Tas izpaužas situācijās, kad, piemēram, darba devējs piedāvā komandējumu ārzemēs, bet cilvēks pats sevi noskaņo – izbeidz, tavā vecumā, nu kur tu brauksi? Ko tu tur esi sadomājusies, nekas tev nesanāks! 

"Tad cilvēks to soli vienkārši neizdara. Patiesībā kaut kādā ziņā cilvēks kļūst ievainojamāks pret izdegšanu tādēļ, ka viņam iekšā izveidojusies pret sevi ļoti nelāga attieksme," secināja Ābeltiņa. 

Lai neizdegtu, ir svarīgi atrast vidusceļu starp abām galējībām – cilvēks var izdegt, ne tikai nemitīgi sevi izaicinot un pārstrādājoties, bet arī tāpēc, ka var iestrēgt rutīnā, nekad nepiekrītot jaunām iespējām. Vidusceļu atrast nav vienkārši, bet tas ir iespējams, atrodot sev piemērotu darbu, kas rada gandarījumu, vienlaikus neiztukšojot visus cilvēka resursus. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
%;">
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti