Saknes debesīs

«Saknes debesīs». Mīlestības dažādās nokrāsas

Saknes debesīs

Saknes debesīs. Mākslīgais intelekts mācītāja vietā?

Saknes debesīs. Vārdu kaujas par ģimenes un laulības būtību

Teologs Cālītis: Būtu dīvaini fiksēt tikai vienu ģimenes struktūru

Izvēršoties asām diskusijām par ģimenes jēdziena noteikšanu, var aktualizēties jautājums, ko tad mēs īsti grozīsim – Satversmi vai Bībeli? Daži garīdznieki teic, ka Satversmē nav precīzi pateikts, kas ir ģimene, un tāpēc šis formulējums ir jānostiprina. Citi uzskata – arī Bībelē tas nav tik viennozīmīgi ierakstīts. Šādu viedokli pārstāv arī teologs Juris Cālītis, kurš kopā ar sievu Sandru Dzenīti radījis “Zvannieku” kopienu. “Zvannieki” jau divdesmit gadus ir kā liela ģimene bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības.

Šodien Latvijā ir asas diskusijas par ģimenes jēdziena noteikšanu. Kā jūs definētu ģimeni un kādām, jūsuprāt, jābūt ģimenes vērtībām?

Ģimenes būtība

Par ģimenes būtību raidījums “Saknes debesīs” veidoja divu raidījumu ciklu. Pirmajā raidījumā viedokli izteica arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Vēl pirms Satversmes tiesas sprieduma arhibīskaps Stankevičs izteica kompromisa piedāvājumu – lai kopā dzīvojošiem viendzimuma pāriem atbalsts par bērniem ir, bet nevajag viņus saukt par ģimeni.

Raidījumā arhibīskaps iestājās par Satversmes grozījumiem stingri saskaņa ar Dieva plānu. “Dieva plānā ģimene ir laulībā dibināta institūcija. Un nekāda cita kombinācija Dieva plānā nav ģimene,” pārliecību pauda arhibīskaps. .

Otrajā cikla raidījumā par šo jautājumu spriež teologs Juris Cālītis. Viņš pārstāv to garīdzniekus, kuri valsts augstākajām amatpersonām uzrakstīja vēstuli ar pretēju viedokli, nekā pauda konfesiju vadītāji.

Ģimene un ģimenes veidols visā pasaulē ir bijis ļoti dažāds. Mēs šodien redzam, ka cilvēki ģimeni saprot kā paplašinātu radu saimi, tāpat tas bija bibliskajā laikā. Interesanti, ka arī latviešiem bija uz mata tā pati izpratne, piemēram, arī Rūdolfs Blaumanis Brakos dzīvoja ļoti plašā ģimenē. Es uz šo jautājumu skatos, protams, arī no kristīgās izpratnes. Un tur, jāatzīst, stāsts ir ļoti komplicēts. Ne jau tādā ziņā, ka kāds nezinātu, kas ir ģimene. Mēs katrs esam auguši ģimenē. Bet ļoti dažādās.

Bībelē un kristīgajā tradīcijā ir bijis diezgan liels konflikts. Ceturtajā gadsimtā Rietumu baznīca iedibināja celibātu, un tas nozīmē, ka naturālās un bioloģiskās ģimenes tika devalvētas, tāpēc Rietumos bija neskaidrība, kur ģimene iederas. Tika uzskatīts, ka tu esi vistuvāk Dievam tad, kad tev ģimenes nav. Viss mainījās reformācijas laikā. Mārtiņš Luters celibātam teica pilnīgu stop un pieteica ģimeni kā vietu, kur tiek kopta Dievattieksme, Dieva tuvība un vērtības.

Taču arī Jaunajā Derībā ir ļoti pretrunīgi teksti. Kā Jēzus teica: “Kas ir mans tēvs, kas ir mana māte, kas ir mani brāļi un māsas? Tie, kas dara Dievaprāt.” Un Pāvils teica: “Jūs esat precēti? Tad palieciet precēti. Neesat precēti, tad neprecieties.” Bet ir arī teksti, kur ģimene un mīlestība, īpaši mīlestības tikums tiek ļoti cienīts un piekopts.

Līdz ar to kristietība attiecībās ienesa ne tikai erotisko momentu, bet mīlestības, saticības un tuvības momentu.

Un modernajā laikmetā, kā mēs zinām, ģimenes jēdziens daudzu iemeslu dēļ ir mainījies. Viens no tiem ir karš – ģimenes tika izpostītas, vīrieši gāja bojā un bērni palika par bāreņiem.

Tātad šodien ir cita izpratne par ģimeni?

Šodien cilvēkiem ir ļoti lielas prasības. Pirms piecdesmit, pat pirms trīsdesmit gadiem tikums bija turēties kopā arī tad, ja ģimenē tika piedzīvota varmācība un nesaticība, taču šodien cilvēki vairs tā nedomā. Ir nākušas klāt citas vērtības – ilgas pēc īstām personiskām attiecībām. Ja laulība šo intensīvo tuvību nesniedz, tad cilvēks uzreiz meklē nākamo partneri un cer, ka ar to piedzīvos kaut ko labāku. Šodien sarežģītā situācijā ir nonākuši bērni, kuri dzīvo ārpus bioloģiskas ģimenes. Sastopamas daudzas ģimenes, kurās ir tikai viens pieaugušais, ir partnerības, kurās cilvēki nelaulājas, ir arī viena dzimuma partnerības, kurās arī veidojas tādi paši mīlestības pārdzīvojumi un ģimenes vide.

Teologs Juris Cālītis

Un, ņemot vērā visu šo vēsturi, būtu ļoti dīvaini, ka mēs fiksētu tikai vienu veidu un teiktu, ka ir iespējama tikai viena veida ģimenes struktūra. Bet šeit būtiski jānodala jautājums par laulībām. Es zinu, ka Latvijā šobrīd ir liela diskusija un daži ģimenes jautājumā ļoti vēlas ievilkt arī laulību. Bet tās ir divas dažādas pasaules. To, ko mēs domājam par laulību, mums automātiski nevajadzētu piesiet ģimenes jautājumam. Pamats, par ko būtu jādomā, – kā bērns vai jaunietis jūtas pieaugošo tuvībā un aizgādībā.

Šo divdesmit gadu laikā pāri Zvannieku slieksnim ir pārkāpuši vairāki simti cilvēku. Kāda jums pašam ir sajūta, apzinoties to, ka esat palīdzējis tik daudziem bērniem un jauniešiem?

Tas pat nav stāsts tikai par Zvanniekiem. Mana sieva Sandra vēl kādam simtam ir atradusi jaunas mājas. Atliek tik vien kā pacelt klausuli, piezvanīt un pajautāt: “Mums ir tāds un tāds bērns, vai jūs būtu gatavi uzņemties atbildību?” Jaunieši mani un Sandru bieži vien sauc par tēti un mammu, bet tas nenāk uzreiz. Tiem, kam ir dziļākas rētas, vajag vairāk laika.

Vispār es jūtos šokā, jo atskatoties grūti saprast – kā es šeit nonācu. Tas jau nebija ne mūsu plāns, ne izdoma. Viss sākās ar vajadzību, tad tā vajadzība pieņēma apgriezienus. Sākumā mēs bijām Skujenē, pavisam prom no civilizētās pasaules. Mēs tiešām bijām šokā gan par to, kādā stāvoklī bija daudzi bērni, gan par bērnu skaitu. Šobrīd situācija jau ir daudz labāka, bet tajā laikā bāriņtiesas īsti nezināja, ko ar to visu iesākt, kur bērnus likt un dažreiz pievēra acis gan uz alkoholismu, gan varmācību ģimenē. Mēs visi zinām, ka bērnunami ir ļoti slikta alternatīva, un vienmēr ir valdījis uzskats, ka bioloģiskie vecāki tomēr ir labāki.

Ja mamma vai tētis nav pienācīgs vecāka lomai, vai ir labāk, ka bērns paliek ģimenē, vai tomēr labāk atsvešināt?

Tas ir ļoti grūts jautājums. Nedrīkst vispārināt. Vajadzētu būt dienestam, kas spēj iedziļināties, un tā nav ne bāriņtiesa, ne sociālie darbinieki. Mēs vēl neesam tik tālu tikuši. Es zinu, ka tā ir ļoti liela problēma ne tikai Latvijā, bet arī ļoti attīstītās valstīs. Arī Vācijā, Anglijā, Norvēģijā.

Teologs Juris Cālītis

Mēs zinām, ka nav viegli saprast, kurā brīdī bērnu labāk atsvešināt no bioloģiskajiem vecākiem un kurā brīdī vēl kaut ko var cerēt salabot. Bet tas sakārtotos, ja mums būtu dienests, kas strādātu tieši ar vecākiem, kuri nonākuši lielās problēmās. Diemžēl mums šobrīd valstī tāda dienesta nav.

Bet vai šie vecāki ieklausītos?

Dažos gadījumos ieklausītos, bet dažos viņi nebūtu spējīgi. Ir tiešām bezcerīgi gadījumi, kur vecāki ir degradējušies. Un diemžēl, jāatzīst, ka liels kontingents nāk tieši no bērnunamiem, jo viņi paši nav piedzīvojuši ģimeni un nezina, kas ir tētis un mamma un kā veidot ģimenisku vidi un attiecības.

Es domāju, ka ģimenes maģija nav bioloģiskajā asinsradniecībā, tā maģija ir sirds attiecībās starp pieaugušajiem un bērniem.

Mans ieskats ir tāds – lai bērni turpmāk dzīvē var funkcionēt vieglāk, laimīgāk un sekmīgāk, viņiem vajadzētu piedāvāt vidi, kurā viņi var uzaugt bez visiem šiem mokošajiem un murgu pārpilnajiem piedzīvojumiem.

Kuram būtu jāņem rokās groži un jāmudina veidot cieņpilnu diskusiju par šo jautājumu?

Es domāju, ka mums nav tādas instances, kas to varētu izdarīt. Bet diskusiju varētu sākt ar to, ka mums visiem jābūt fokusā – bērns. Par to ir runa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt