Neatklātā Kurzeme

«Neatklātā Kurzeme»

Neatklātā Kurzeme

«Neatklātā Kurzeme»

Neatklātā Kurzeme 1. sērija

Taisu bērniem, nevis tiem, kas brauc ar «Ferrari». Koka rotaļlietu meistars Andris Millers Sabilē

Uz vecumu visi paliekot bērna prātā, un te tam ir piemērs – tā par savu koka rotaļlietu darbnīcu teic sabilnieks Andris Millers. Romantiskajā Kurzemes pilsētiņā, netālu no Vīna kalna un slavenajām Sabiles lellēm, atrodas koka rotaļlietu meistara darbnīca – tur gan top jaunas rotaļlietas, gan glabājas paprāva to kolekcija. Kā smej pats Andris, katrs jūk pa savam.

"Neatklātā Kurzeme"

Raidījums "Neatklātā Kurzeme" redzams LTV katru otro sestdienu pulksten 17:30 un Replay.lv. Savukārt LSM.lv iespējams lasīt raidījuma vadītāja Keitas Rožānes rakstu sēriju par raidījuma varoņiem.

“Kad sākās kapitālisms, vajadzēja domāt, kā taisīt naudu, biznesu. Tad man viens teica: “Klausies, vecīt, plastmasa visiem ir tik tālu... Taisi koka mantiņas, un tu redzēsi, ka tev ies uz velna paraušanu”,” vērtīgo padomu atminas Andris. Toreiz Rīgā bija pat vairāki veikali, kuriem viņš piegādāja savus darbus. Andris ievēroja, ka “bodnieki ir interesanta tauta”: “Es knapinos, skatos, ka tikai mazāki izdevumi, lai vairāk iet uz kvantumu, un šie uzliek 100 % un pat 120 % virsū. Es saku: “Ko tu liec tik daudz?” Viņš saka: “Es taču neiešu te katru reizi grīdu mazgāt.” Viņš labāk, ka vienu nopērk un viņam pietiek, bet man tonna jāsaražo, lai kaut ko nopelnītu.”

Kad mazbērni aizbrauc un darbnīcā iestājas klusums, neviens nebļauj un neskrien, Andri pārņem dīvaina sajūta: “Es domāju, vai jau nosprādzis kapos esmu? Kaut kas nav riktīgi...  Bērnu dēļ jau būtībā šis viss ir. Kam tad es taisīšu? Tam, kas brauc ar “Ferrari”? Viņam es netaisu.” Sabilniekam vislabāk patīk kustīgas, kinētiskas rotaļlietas. Iedvesmu viņš salīdzina ar caureju – tās nav un nav, un tad negaidītākajā brīdī vesels lērums.

Kolekcionējiet to, ko citi šobrīd uzskata par mēsliem!

Rotaļlietas šeit nonākušas dažādos veidos – bērni izaug, un tās mājās tikai aizņem vietu, te ir arī bērnu darinātas mantas, kā arī daļu Millers iegādājies dažādos veikalos. “Tāpēc es saku, ka tā nav mana kolekcija, es tikai izslauku divreiz pa gadu grīdu, ielaižu iekšā cilvēkus paskatīties. Kā kādreiz es teicu, ka tā ir mana [mantiņa], es tā vairs nesaku,” atzīst Andris.

Laiks lietām piešķir vērtību, pat tām, kuras šobrīd uzskatām par atkritumiem.

“Es vienmēr saku: nemetiet neko ārā – kolekcionējiet! Tad man jautā: “Ko tad mēs lai kolekcionējam?” Es vaicāju: “Tu čipsus ēd?” Atbild: “Jā.” “Nu redz, kolekcionē čipsu pakas. Un, tici man, kad tev būs tik gadu kā man, tad tie būs unikāli dizaina paraugi, kā grafika, kā mākslas darbi, kuru nebūs nevienam, jo tajā laikā, kad tu ēdi čipsus, visi tos uzskatīja par mēsliem,” bilst kolekcionārs.

Andris saprot, ka mūsdienās koka rotaļlietas visbiežāk, savās bērnības atmiņās gremdējoties, izvēlas vecāki, jo tās atgādina par to, cik ātri rit laiks.

Andris ir pārliecināts, ka, savācot kopā rotaļlietas, lielāka iespēja, ka tās padzīvos vēl kādu laiku, nekā viena pati rotaļlieta, kura traucē, šķiet nevērtīga, tāpēc to izmet atkritumos vai krāsnī. “Jebkuru lietu var pārdzīvot, ja tikai tā kaut kādā brīdī nonāk pie pareizā cilvēka, kas to neiznīcina, bet tad nāk nākamais, kas varbūt atkal teiks: “Te ir tik daudz malkas, te var kurināt un kurināt, siltums būs pusgadu!” Katram sava vērtību skala un, kas vienam vērtīgs un glabājams, tas otram šķiet lieks.

Savu mīļāko rotaļlietu meistars nespēj nosaukt, taču ir kāda, kas izpelnījusies vislielāko viņa cieņu – koka atklātnīte, kurā attēlots zirgs un suns.

Jaunībā, tikko pārrodoties no armijas, viņš sāka kolekcionēt Sabiles vecās bildes. Lai tiktu pie senām lietām, loģiski, jādodas pie cilvēkiem gados. Tā viņš apciemoja maza auguma kundzīti vārdā Ieviņa, kurai tolaik bija 90 gadu. Aiz krāsns atradās kaudze ar veciem laikrakstiem. Andrim aizrāvās elpa, ieraugot atklātnītes ar 1916. gada Sabiles fotogrāfijām. Viņš vaicāja Ieviņai, vai drīkst tās paņemt, uz ko viņa atbildēja, ka droši, jo tās tāpat paredzētas iekuram: “Es saku: “Ieviņ, ko tu! Tu šitādus kurināt gribi? Tas taču ir ārprāts! Tos tev vajag krāt, saliec sekcijā, tādas mantas nedrīkst mest ārā!” Viņa tāda: “Kolekcionēt, krāt? Un kur tad es viņas likšu? Kapā līdzi ņemšu? Kur tad es pati gulēšu?”.”

Koka rotaļlietu kolekcijā ir ap tūkstos mantiņu. Daļa no tām atrodas kastēs, jo cilvēks nespēj uztvert tik daudz lietu vienlaicīgi. “Muzejam visu laiku jāmainās. Kad kāds saka, ka fotogrāfijā redzējis foršu rotaļlietu, kur viņa ir, es saku, ka to tev, vecīt, vajadzēja braukt pagājušogad skatīties. Šogad tās nebūs, varbūt būs pēc divi, trīs gadi. Tad cilvēks saprot, ja tu tagad neieiesi iekšā, tu varbūt nākamreiz kaut ko vairs neredzēsi,” pastāsta Andris.

Koka rotaļlietas pārsvarā attēlo dzīvniekus.

Vislabākā rotaļlieta ir tā, kura salauzta

Laiki mainās un šobrīd bērnu mantu kastēs lielākoties atrodamas plastmasas rotaļlietas. “Es nebūt neesmu greizsirdīgs uz plastmasa mantiņām. Kāpēc? Tāpēc, ka koka rotaļlieta, ja tā ir tāds kā roku darbs, sanāk diezgan dārga. Plastmasa – to saštancē, birst ārā kā pīlei...” smej meistars. Ja plastmasas rotaļlieta salūst, nav tik žēl, turklāt tam klāt nāk izzinošais moments – bērns paskatās, kas iekšā.

Kā rotaļlietu meistars teic – vislabākā manta ir tā, kura salauzta. “Man patīk, ka ir kaut kāds stāsts, tāpēc es nerestaurēju, lai redz, ka tai ir bijis kaut kāds mūžs. Tad var domāt, kāpēc tas tur ir nolauzts, apdedzis, ko savā dzīvē rotaļlieta ir piedzīvojusi,” atklāj Andris. Ja rotaļu mašīnai nobružājusies krāsa, ķirzakai nolauzta kāja, zaķim trūkst auss, tad tādai tai arī jābūt – ar stāstu. Tikko to salabo, nopulē, aizkrāso, tas pazūd.

Kādreiz Latvijā šādas koka puzles bija retums. Ja tai izņem aci, to var izjaukt pa gabaliņiem, bet iekšā tai atrast mazu zivtiņu.

Cieņa rada cieņu

Andris šobrīd ir darbmācības skolotājs četrās skolās. Par skolotāju viņš kļuva, kā pats saka, pārpratuma pēc. Toreiz skolas direktors lūdza izpalīdzēt uz pāris nedēļām, kamēr atradīs jaunu skolotāju. Ne velti saka, ka nekas nav pastāvīgāks kā pagaidu variants, jo Andris skolā strādā jau vairāk nekā 40 gadus.

“Skolā strādāt ir ļoti interesanti, tur neviena diena nav vienāda, ej uz darbu un domā, ko tie tavējie atkal būs pastrādājuši,”

smej Andris, pastāstot, ka viņam patīk ne tikai mācīt darbmācību puišiem, bet arī būt par klases audzinātāju. Interesantāk esot ar tīņiem – pamatskolēniem –, jo tie protestē, kašķējas, viņiem ir stingrs viedoklis un dažādi untumi.  

“Cieni bērnu, un viņš tevi cienīs. Ja viņš ir draņķis, parādi, ka tu vari būt vēl lielāks draņķis, ka tā nav māksla. Un tagad, vecīt, izdomā, kā mēs dzīvosim, jo, tici man, divi draņķi kopā nevar sadzīvot, vienam ir jāiet prom. Izdomā, kāds ir visreālākais variants, kurš ies prom,” teic skolotājs. Ja klasē kaut kas noticis, viņam nepieciešamas vien pāris minūtes, lai noskaidrotu situāciju.  “Es  džekiem mācīju, ka lielākā problēma nav, ka tu izdari tos sūdus, bet gan, ka tu esi tik gļēvs, ka nevari pateikt “Skolotāj, piedodiet, es to salabošu” vai “Ej tu vienu māju tālāk!”. Ja tu man tā pateiktu, es abos gadījumos tevi cienītu. Bet, ja tu palien zem galda, es tevi necienu,” pauž skolotājs, atklājot, ka, paņemot audzināmo klasi, ar to divus gadus jāstrādā, lai tiktu līdz šim līmenim jeb iestrādātu savu kārtību, tālāk jau ir viegli. Viņš pārliecināts, ka ar bērniem viss ir kārtībā, tikai problēma, ka paši nemākam ar tiem apieties, sarunāties.

Darbmācības skolotāji un veči kā tādi ir izmirstoša suga, novērojis sabilnieks. “Es ieeju pedagoģiskās padomes sēdē: “Vai, atvainojiet, es laikam dāmistabā ienācu!” Nav džeku vairs. Džekiem vajag veci – fiziskā kultūra un darbmācība – tas nu ir tāds vīriešu bastions. Mēs ar džekiem parunājam tā, kā meiteņu ausīm nepieklājas klausīties. Un tad viņš saprot lietas. Ar večiem jārunā viņu valodā. Ja veču nav, tad dzimtenes sargus neizaudzināsim,” stingri nosaka Millers.

Ar teoriju vien nepietiks

Andri kā skolotāju uztrauc, ka visiem nepieciešamas teorētiskas zināšanas, bet tehniskā domāšana vairs nav vajadzīga, neko nevajag praktiski darīt. “Paldies Dievam, ka es esmu jau tik vecs, ka manām acīm nebūs jāskatās, uz ko tas viss virzās,” saka Andris.  

Viņš pārliecināts, ka, lai saprastu materiālu, jāpaņem rokās un jāpaloka gan metāla, gan alumīnija stieple. Tad var ķerties pie datoru programmām un 3D printeriem.

Reiz skolotājs klases puišiem vaicāja, lai paceļ roku tie, kas brauc ar moci. Virs skolēnu galvām pacēlās divas rokas. Sekoja Andra jautājums, vai puiši kādreiz ir izjaukuši savu moci. Uz to jaunieši atbildēja ar izbrīnu, jo var taču aizvest pie meistara, kas saprot lietas. “Viņš pat nezina, kas tur ir iekšā. Kādreiz puikas mopēdus taisīja, visu saprata, vairs tā nav. Tagad paskaties televīzijā – džeki šmorē, cep, meitenes smuki ietērpj, frizūras taisa, jo viņi zina, kā meitenēm smuki jāizskatās. Bet tā būs problēma, ka viņi vairs nav tehniski,” ar savām bažām dalās Andris.

Humora izjūta ļauj brīvi elpot

Andris ir gan dzimis, gan audzis Kurzemē, un šī ir vieta, kur viņš jūtas ļoti labi. “Vienmēr, kad klausos laika ziņas, es domāju, cik mums ir labi, te vienmēr ir siltāk nekā citviet Latvijā. Te var ar plikām rokām, kad tur jau ar sniegu cīnās,” par Kurzemi teic Millers, lai gan atzīst, ka visur Latvijā ir ļoti skaisti.

Meistars pie kolekcijas plauktiem.

Ikdienā Andris kontaktējas pārsvarā ar sabilniekiem, tāpēc, tos raksturojot, min, ka viņi apveltīti ar humora izjūtu, kas ļauj pasmieties gan par sevi, gan otru. “Tikko tu tik brīvi attiecies, tad jau panesas dažādas idejas. Saproti, brīvi elpot. Brīvi cilvēki brīvā valstī. Kādreiz saka “sūdīga valsts”. Klausies, ja mēs brīvi cilvēki esam, kas ir valsts? Valsts esmu es, mani bērni, vecāki, mana sēta, mana māja, mani draugi, tā ir mana valsts. Un, ja es saku, ka mana valsts ir sūdīga, tad gribas jautāt, no kuras ellē pakaļas tu, vecīt, esi izlīdis, ja tava valsts ir sūdīga?” vaicā Millers. Tiem, kas brauc citur labākas dzīves meklējumos, kā viņš saka, jau sen vajadzēja to darīt. Cita lieta ir braukt mācīties, špikot biznesu un tad zināšanas vest mājās.

Vērtīgākais, kas mums dots, - laiks

Septiņu gadu vecumā Andris zaudēja tēvu, tad slimoja viņa mamma, bet puika, bēgot no skaudrās realitātes, dzīvojās pa ielām. Teju piespiedu kārtā viņu aizsūtīja uz internātskolu Murjāņos. Vēlāk Andra ceļš veda uz Liepāju, kur zīmēšanas skolotāja Cālīte pamanīja viņa talantu un pēc skolas absolvēšanas neļāva realizēt ieceri par traktorista karjeru: “Skolotāja paņēma mani aiz rokas, iesēdināja autobusā pie loga, pati aizsēdās priekšā un aizveda uz Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu.” Dzīve viņu nesaudzēja un lika pieaugt, kad vēl vajadzēja baudīt bezrūpīgu laiku ar vienaudžiem. Izrādās, ka arī pēc tam laiks nav ritējis lēnāk: “Dzīve ļoti ātri beidzas. Man liekas, ka es nupat sēdēju pirmajā klasītē. Tā ka, mīļie, laiks ir lielākā vērtība, ko vispār Dievs ir devis.”

Viņš atgādina, ka jābauda katrs brīdis uz šīs Zemes, jo, pamirkšķinot acis, tas jau būs pagājis.

“Es vienmēr saku, ka novēlu tev daudz laika. Tad man saka, ka vērtīgāka ir veselība. Nē, ja tev būs dots laiks, tad tev būs arī veselība. Ja tev nebūs dots laiks, tad tev nebūs veselības, lai vai kā ārstētos,” pārliecināts sabilnieks, kurš teic, ka vienīgā laime ir, ka neviens nezina, cik daudz laika viņam ir dots. Ja zinātu, tad visapkārt valdītu anarhija.

Apzinoties laika vērtību, viņš to velta nevis koka rotaļlietām, bet bauda tos brīžus, kad darbojas ar koku vai redz, kā bērns ar aizrautības pilnām acīm aplūko rotaļlietu rindas. “Nedzīvojiet priekš citiem! Es esmu tādā vecumā, kad priekš citiem nedzīvoju. Agrāk, kad biju jauns un dumjš, tad jā, tad gribējās – skrējām, talkas rīkojām, cīnījāmies. Kāda jēga, ja nevienam tava cīņa nav vajadzīga? Piedodiet, nav vajadzīga,” viņš teic. Svarīgākais ir baudīt mirkli un darīt to, kas sirdi piepilda ar prieku. “Dzīve ir ļoti forša. Viņa ir nežēlīga, bet tāpēc jau tik forša,” teic meistars.

Viņš neplūst pa straumi, bet gan pats izrok savai upei ceļu – tāds ir sabilnieks Andris Millers. Kādus vēl stāstus glabā šis kultūrvēsturiskais novads – Kurzeme –, skaties raidījumā “Neatklātā Kurzeme” LTV1 jau no 13. novembra ik pārnedēļas pulksten 17.30 vai REPLAY.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt