Divas puslodes

Notikumi pasaulē: "Brexit" progress, vēlēšanas ASV un gaidāmās EK prezidenta vēlēšanas

Dzimtas saknes

Baumaņu un Šmitu dzimtā mākslas gēns turpinās jau vairākās paaudzēs

Ingrīda Burāne: Skulmju dzimta atstājusi būtisku nospiedumu Latvijas kultūras vēsturē

Skulmju dzimtas bezgalīgā stāsta būtiskākie nospiedumi Latvijas kultūras vēsturē

 

„Es vairītos no vārda dižākā, bet katrā ziņā mūsu nozarei - dzimta, kura ir atstājusi visbūtiskāko nospiedumu Latvijas kultūras vēsturē. Ja mēs ņemtu atsevišķi katru šo dzimtas locekli, varētu pateikt, ko tālejošu un līdz šim esošu un Latvijas kultūrai vajadzīgu katrs no viņiem ir devis,” Skulmju dzimtas nozīmīgumu Latvijas kultūras vēsturē vērtē mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.

Skulmju dzimta kultūras un mākslas dzīvi Latvijā ir aktīvi ietekmējusi vismaz trijās paaudzēs. Mums zināmais stāsts par dzimtu sākās Jēkabpilī 19. gadsimta beigās, toreizējā Jēkabmiestā, kaļķu deģa Jēkaba un Jūlijas (dzimušas Ružes) Skulmju desmit bērnu ģimenē. Mūsu redzes lokā šoreiz trīs dēlu – Kārļa (1885–1928), Oto (1889–1967) un Ugas (1895–1963) Skulmju liktenis un viņu bērnu - Valentīna, Džemmas un Jurģa dzīves gājums un dzimtas sazarojums.  

Dzimta un vara: pārmetumi un kļūdas

„Tas ir vesels atsevišķs stāsts, kā vara, pie kuras mums bija jādzīvo, daudz ko ietekmēja, bet kā raksturi izturējās tajā situācijā. Mans tēvs ir saņēmis ļoti daudz pārmetumu par savu izturēšanos un viņa dotiem un pat parakstītiem rīkojumiem par to, ko pieņemt, ko atlaist akadēmijā (Latvijas Mākslas akadēmija (LMA)). Bet arī - kā viņa glezniecība, tas ir viņa tiešais sirds darbs, mainījās,” par savu ģimeni, par Skulmju dzimtu Latvijas Radio raidījumā "Dzimtas saknes" stāsta māksliniece Džemma Skulme.

„Tā doma mani visu laiku nodarbinājusi. Esmu meklējusi gan attaisnojumu, gan izskaidrojumu tam un arī jūtu to, kur es varbūt esmu līdzīgi rīkojusies. Vai tas liktenis vai kāds augstāks spēks, vai ģenētika, vai tā ir tā lielā pienākuma apziņa, kas tiešām manī ir drusku par lielu, un tā atbildības sajūta... Tu jūties par kaut ko atbildīgs, bet, vai tas ir īsti tas, par ko bija jāatbild, vai bija jānostājas tam opozīcijā patiesībā. Visu mūžu tas meklējums mani vadījis. Ir arī kļūdas izdarītas, ir bijuši grūti brīži, vilšanās. Kā tas savukārt ģimenes lokā, dzimtas lokā izvēršas. (..) Kādas katrs izdara kļūdas un kā vārdā,” stāstījumu turpina māksliniece.

Džemma Skulme raidījuma "Dzimtas saknes" veidotājus uzņēma savā mājā Mežaparkā. Turpat apkārt viņas darbi. Māksliniece tikko gleznojusi. Klātesoša ir ne tikai māksla un Džemmai Skulmei šobrīd aktuālie lielie triepieni, bet arī vēsture. „Jūs sēžat tajā krēslā, kurā Augusts Kirhenšteins sēdēja, kad viņš bija atnācis, bet tad jau viņš vairs nebija tas, kas bija. Viņš mums arī tālos rados sanāk,” Latvijas Radio žurnālistei Rutai Rikšei saka māksliniece.

Oto Skulme atlaišanas pavēles neparakstīja

„Gribētu vienu vēsturisku netaisnību precizēt saistībā ar Oti, jo Džemma sākumā pieminēja tās pavēles. Ļoti bieži esmu dzirdējusi, un joprojām tas mīts tiek uzturēts: redz, Otis Staļina laikā atlaida savus Rīgas grupas kolēģus, un no akadēmijas bija spiests aiziet Ubāns [mākslinieks Konrāds Ubāns] un Svemps [mākslinieks Leo Svemps]. Tā ir pavirša cilvēku nezināšana. Pati esmu pārbaudījusi arhīvā dokumentus un par to pārliecinājusies, ka „Jūdasa laikos”, kad mums mēģināja ieviest sociālistisko reālismu, ko, pateicoties Otim, neieviesa akadēmijā tādā mērogā, kā tas varētu būt, viņš nevienu pavēli par savu kolēģu latviešu mākslinieku, savu draugu un jaunības grupas biedru atlaišanu nav parakstījis. Visas pavēles ir parakstījis no PSRS cīņu gaitām atnākušais Georgs Kruglovs. Oti tajā vainot nevar,” stāsta Ingrīda Burāne.

„Šeit izpaužas ne tikai viņa pienākuma apziņa plašā mērogā. Džemma ir stāstījusi, ka viņas mamma regulāri 40.-50.gadu mijā ir Otim teikusi, kad atnācis no darba sabrucis: tev jāiet prom no akadēmijas, tādos laikos tur nevar strādāt. Otis atbildējis: Es iešu, bet ir jau zināms cilvēks Maskavā, kas nāks manā vietā.

Viņa pienākuma sajūta noturēt, neraugoties ne uz kādām grūtībām, to, kas Latvijas mākslā tajā laikā bija svarīgi, - to viņš pilnā mērā izdarīja. Tieši tāpat kā Uga to izdarīja, būdams Zīmēšanas katedras profesors un vadītājs,” vērtē Ingrīda Burāne.

Valentīns jutās vientuļš

Kad traģiski bojā aizgājis aktiera Valentīna Skulmes (1922–1989) tēvs Kārlis, rūpes par Valentīnu uzņēmušies abi brāļi Otis un Uga. “Valentīns dzīvoja gan pie Ugas, gan mūsmājās,” bilst Džemma Skulme.

“Viņam iekšā bija tāds ideālisms savs un savi mērķi. Viņš tika lauzts, viņam bija ļoti smagi brīži, tad bija nepieciešams arī atbalsts. Man liekas, ka viņš arī juta to atbalstu. Viņš arī ir rakstījis man vēstules, kad jutās ārkārtīgi vientuļš. Garīgi viņš jutās vientuļš un zināmā mērā pazemots, jo viņam bija sajūta, ka Smiļģa laikā nepietiekami lomas dabū, tikai kur īpatnība un raksturs parādās,” savu brālēnu atminas Džemma Skulme. “Viņam likās, ka ir daudz spēcīgāks. Viņš nobrieda pamazām kā aktieris. Zem „zīmes” bija visu laiku (Valentīns Skulme bija dienējis vācu leģionā Otrajā pasaule karā).

Kā viņš atnāca, tad tomēr Smiļģis bija tas, kas spēja viņu pasargāt. Pa laikam arī manam tēvam tika kaut kas tāds pateikts, kad uz akadēmiju atnāca kāds no čekas mājas. Ja tēvs aizstāvēja kādu, tad meta acīs, bet jums, biedri Skulme, tā un tā… Pa laikam nāca tādi pārmetumi.

Piemēram, Uģim bija tas pārmetums, ka Hitleram telegrammu sūtījuši.”

Dzimtas spēks un plašums

“Augstas klases meistaru ieskati sakrita, viņi bija domubiedri. Vienīgi padomju laiks, pārvērsdams, manipulēdams ar mākslu... mākslas procesā pašā bija varai labvēlīga augsne,” tā sava tēva Oto Skulmes attiecības ar brāli Ugu Skulmi raksturo Džemma Skulme. “Valsts iekārta bija tāda, ka var arī uz dzimtas attiecībām iedarboties. Tā tas notika. Otim bija divēji pārmetumi – ne jau tikai no Maskavas, no profesionāļiem, no viduvējībām, ka atkal Rīgas grupa. Tēvs pieņēma darbā domubiedrus, arī savu brāli. Viņš paņēma Zīmēšanas katedrā Ugu kā augstas klases [profesionāli], novērtēdams viņa prasmi zīmēt. Viņš tiešām bija formas meistars.”

“Bija dažādi viedokļi un problēmas attiecībās, saistībā ar attiecībām pret varu, ar visu to, kas no tā izriet,” piebilst Jurģa Skulmes dzīvesbiedre Astrīda Skulme.

“Attiecības bija dažādas. Vienmēr vajag novērtēt, kā vārdā. Ja kāds domā, ka Džemmai bija liela bauda vadāt Vosu (Augusts Voss - Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs (1966—1984); red.) pa izstādēm un skaidrot visiem tiem stulbeņiem, kāpēc latviešu māksla ir tāda, kā tā ir. Tas patiesībā bija upuris. Tajā laikā viņa varēja gleznot. Man [nepatīk] tie trafaretie un lozungveidīgie vērtējumi par pagātnes situācijām, kurās cilvēki paši nav bijuši kāt un nav sapratuši, kā vārdā tas notiek. Dzīvē, tikko spēlē uz lielām likmēm, ir jārēķinās ar kompromisiem,” vērtē Ingrīda Burāne.

“Džemmai piemīt liela gudrība daudz un dažādās nozīmēs, viņa vienmēr ir pratusi nokārtot attiecības ar cilvēkiem. Atceros, ka viņa priecīgi teica: “Jā, arī ar Jurģi mēs tagad esam izlīguši.” Tā ir ļoti liela māksla, tā piederība dzimtai un atbildība par paaudzēm, kas aiz muguras, un parādīt tām paaudzēm, kas priekšā, kā lietas ir jākārto un kā vienam pret otru jāizturas,” stāsta Ingrīda Burāne.

“Šajā dzimtā ir arī daudz ārstu, ne tikai augsta pienākuma un atbildības sajūta, bet arī morālais klimats. Dažādi var traktēt dažādas situācijas, bet aiz tā visa ir slēpies dziļš pamatojums. Šadā nozīmē gribu pieminēt vēl vienu cilvēku - tā ir Džemmas mamma Marta Liepiņa-Skulme (1890–1962),” sarunā raidījumā ''Kultūras Rondo'' norāda Ingrīda Burāne. “Viņa ir unikāla personība latviešu kultūrā, sieviete, kura pagājušā gadsimta sākumā ienāk kā ārkārtīgi apdāvināta tēlniece. Ne tikai uztur morālo klimatu Rīgas grupā, ģimenē, dzimtā, attieksmē pret Mālpili un visu pārējo. Kura caur savu tēlniecību, domāšanu un pasaules uztveri iedod šai dzimtai būtisku pazīmi - un tā ir monumentalitāte. Tas parādās tēlniecībā, veidā, kā skatās uz pasauli, kārto lietas, vērtē cilvēkus. Pirmo reizi ar Džemmu tuvāk runājām par viņas mākslu, māju un dzimtu 1975.gadā, un es vēl šodien dzirdu to intonāciju, kurā Džemma teica: “Nevajag celt sīkumus uz pjedestāla.” To var attiecināt uz jebkuru no šīs dzimtas.”

Stāsti par Skulmju dzimtu varētu turpināties vēl un vēl. Astrīda Skulme min Kseniju Skulmi (1893–1967), kura bija pirmā latviešu medicīnas zinātņu doktore sieviete Latvijā. Viņai nozīmīga vieta dietoloģijas izveidošanā. Tāpat par Skulmju dzimtu var runāt daudz ne tikai ar skatu pagātnē, bet arī ar skatu šodienā un nākotnē, minot māksliniekus Juri Dimiteru, Martu Skulmi, grima mākslinieci Stīnu Skulmi, kinooperaturu Jāni Skulmi.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti