Tonakt liktenis ievilka smagu rētu tūkstošu un tūkstošu cilvēku sirdīs un dzīvē. 1941.gada 14.jūnijā pie daudzu durvīm pieklauvēja čekisti, un viņus, toreiz vēl mazus bērnus, kopā ar mātēm, tēviem, brāļiem, māsām un vecvecākiem sasēdināja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju. Tur daudzi kļuva par bāreņiem. Viena no daudzajiem, kam bija jāiziet Sibīrijas Golgātas ceļš, bija maza meitene, vārdā Aīda.
Izsūtīšanas dienu un ceļu uz Sibīriju Aīda Gulbe neatceras. Viņai bija divi gadi. Pirmās atmiņas no izsūtīšanas ir liela istaba, kurā mīt vairākas ģimenes, nav apavu un ir liels bads. „Sevišķi jau pavasarī, kad vairs nekā nebija. Tā mēs kļuvām par zālēdājiem. Zāle taigā auga, bija nātres. Atceros, kā vecmāmiņa saka - šodien labas pusdienas, bija klijas, ko pielikt nātru zupai. Un ļoti jaukas atmiņas – vienu vakaru mamma atnesa četrus kartupeļus ar visām mizām. Kartupeļi bļodiņā. Mamma bija rokdarbniece, bija kaut kur papildu nopelnījusi,” atceras Aīda.
Tēvs bija aizsargs, kapteiņleitnants, adjutants Jānis Kalniņš. Tāpēc arī Aīdu, tēvu, māti, vectēvu un vecmāmiņu represēja. Mazo māsiņu, zīdainīti, čekisti atļāvuši atstāt Latvijā. „Kad es vēlāk 1992.gadā izlasīju tēva lietu, tēvs bija Ulmanim uzticības persona. Un 1934.gada 15.maija apvērsumā viņš bija viens no sešiem cilvēkiem, kam Ulmanis absolūti uzticējās. Apvērsuma laikā ir apsargājis Rīgas staciju. Viņš bija padomju varai ļoti nevēlams cilvēks. Viņam, kā stāstīja mamma, ir signalizēts, ka tu izsūtīšanā esi pirmais. Bēdz. Bet viņš esot lepni atbildējis, kāpēc lai es bēgtu?” stāsta Aīda Gulbe.
Tēvam piesprieda nāves sodu nošaujot. Māti Aīda tikapt kā neredzēja - no agra rīta līdz vēlam vakaram viņa strādāja.
„No Latvijas atsūtīja paku. Atsūtīja grāmatu, kuru saucas “Putnu skola.” Man bija laikam 4 gadi. Bet iedomājaties bērnu, kuram nekā nav, bet ir šī grāmata. Kā brīnums. Un istabā ir vecā Millera kundze, kura parādīja man burtus. Es “Putnu skolu” no galvas zināju, es pat atvedu atpakaļ uz dzimteni,” stāsta Aīda.
Sibīrijā Aīda nodzīvoja piecus gadus un piecus mēnešus. 1946. un 1947.gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas bērnu namu darbinieku pūlēm, vairāk nekā tūkstoti deportēto bērnu izdevās atvest atpakaļ uz Latviju un nodot audzināšanā radiniekiem. Mājupceļš bijis ļoti smags. Daudzi bērni nomira. „Atvedot Latvijā, es biju no bada uztūkusi, nevarēju kājās nostāvēt, utaina...”
Latvijā Aīdu un māsu uzaudzināja mātes māsa, kura abiem bērniem ziedoja savu dzīvi. Kāds Padomju armijas daļas pulkvedis reiz pataujājis, kur tad meiteņu īstā māte? „Viņš, izkarojis visu karu ar medaļām, saka: atvedīšu no Krasnojarskas. Aizsūtīja savu adjutantu pakaļ. Mammu atveda. Nelegāli. Pēc kāda laika notika traģēdija.. nabaga pulkvedis.. viņu nosūdzēja čekai. Nabaga pulkvedis Ščeļņikovs, viņam atņēma visu...”
Māti notiesāja uz 25 gadiem, viņu atkal izveda un Krasnojarsku, kur vēlāk arī nomira. Aīda Gulbe vairs nekad nav apmeklējusi Sibīriju. Reizi gadā fonds “Sibīrijas bērni” rīko piemiņas ekspedīcijas uz izsūtījuma vietām, taču viņa nespēj pievienoties. Atmiņas ir pārāk sāpīgas. Laupītā bērnība un smagie jaunības gadi nesalauza apņemšanos kļūt par matemātikas un fizikas skolotāju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa ieguva arī latviešu valodas skolotājas kvalifikāciju un strādāja krievu skolā.
