Kā ir būt

kā ir būt - #38 ilūzija

Kā ir būt

kā ir būt - #40 komforts

kā ir būt - #39 vara

Seksuālās vardarbības sekas nekad nepazūd. Luīzes Stabiņģes stāsts

Luīze Stabiņģe ir piedzīvojusi izvarošanu un cilvēku atsvešināšanos pēc šī traģiskā notikuma, kas ir mainījis viņas uzskatus par to, kāda ir vara sabiedrībā un ko nozīmē piederēt varai, viņa atklāja Pieci.lv podkāstā "Kā ir būt?"

Ko tu būtu gribējusi dzirdēt vai zināt uzreiz pēc tam, kad tas notika ar tevi?

Es atceros reakcijas. Saviem tuviniekiem par to pateicu uzreiz, jo sapratu, ka man kaut kas ir jādara.

Tas, ko es gribēju, lai par mani nedaudz parūpējas, neuzdod jautājumus vai neizsaka minējumus. Nezinu, vai man tajā brīdī būtu palīdzējis, ja kāds būtu šausmīgi dusmojies uz to cilvēku vai apstākļiem, kas pie tā noveda.

Tas, kā pietrūka tajā brīdī, bija rūpes, jo tu nejūties droši. Man gribējās, lai ir tā drošības sajūta, kuru īsti nejutu. 

Tas, ko dažreiz nesaprot par šādām traumatiskām pieredzēm, ka cilvēku var atkal traumatizēt, uzdodot jautājumus un prasot izstāstīt detaļas. Tāpēc arī iet uz policiju ir ļoti drosmīgs solis, jo tev tur uzdos jautājumus un prasīs par to pastāstīt atkal un atkal. Šķiet, ka Latvijā policisti īsti nav apmācīti, kā rīkoties šādās situācijās.

Luīze Stabiņģe

Tas, ko tu saki par nestāstīšanu – cik daudzi nekad arī nevienam nepastāsta? Ko tu gribētu pateikt ikvienai personai, kas piedzīvojusi seksuālu vardarbību un klusē par to?

Ka labāk paliek, visticamāk, ar laiku. Tā pieredze nekad nepazūd, tā vienmēr ir ar tevi, bet paliek labāk. Pat ja nav neviena, kuram kaut ko pateikt, vērts meklēt sapratni kaut vai citu pieredzes stāstos. Man tas ir ļoti daudz palīdzējis, ka meklēju, ka ir vēl citi cilvēki, kas piedzīvojuši to pašu un tikuši tam pāri. 

Tas izklausās klišejiski, pat ja nav neviena tiešām tuva cilvēka, ar ko parunāt, – meklēt medijos pieredzes stāstus un saprast, ko daudzi no šiem cilvēkiem pārdzīvojuši, izdzīvo un turpina dzīvot, varbūt der piezvanīt krīzes tālrunim. 

Kā arī padomāt, kuram cilvēkam var uzticēties, kurš nenosodīs. Ne vienmēr var zināt, kā cilvēks reaģēs uz šādu informāciju. Jāsaprot, ka tā ir izplatīta problēma un, ja kas tāds notiek, tā nav tava vaina. 

Vissāpīgākais, ka cilvēks, kuru tu zini, ir arī gājis tam cauri un viņš vaino sevi, sakot, ka "man nevajadzēja tā saģērbties vai man nevajadzēja tajā vakarā tur iet." Cilvēkam vajadzētu justies droši, vienalga, kā viņš apģērbies. Priekš kam tad ir apkārtējie cilvēki?

Kādas tu redzi varas attiecības ar seksuālo vardarbību? Kur tu redzi varas vietu šājā stāstā?

Man liekas, tas ir tik traumatiski, jo tur savienojas ķermeniskā autonomija ar kaut ko tik intīmu kā seksualitāte un seksuālā dzīve. Man liekas, ka ķermeniskā autonomija ir viena no tām superjūtīgajām tēmām, ko cilvēki ļoti ātri uztver, ja kāds viņiem to vēlas atņemt. Tad, ja tas notiek tādā vidē, kas ir ļoti personiska un intīma, tas ir riebīgs un efektīvs veids, kā cilvēkam parādīt, ka viņam ir vairāk varas nekā tev. 

Tas ir varas pamats – ka tev ir tā iespēja. Jautājums, ko tu ar šo iespēju dari – vai to izmanto vai neizmanto. Cilvēki, kas ir seksuālas varmākas, šīs iespējas izmanto visu laiku. 

Tu saki – ir vara, ir iespēja. Vai tu vari iedomāties, kā mēs varam praktizēt varu, nedarot pāri? 

Ja mēs redzam, ka blakus notiek tas, kam nevajadzētu notikt, mums ir iespēja pateikt – klausies, šis nav ok.  Ļoti liels ir sociālais spiediens. Es ļoti gribētu, lai vīrieši citiem vīriešiem pasaka, ka šis nav forši, ka šī nav laba lieta, ko darīt, – tu neesi labāks tāpēc, ka tu to dari. Bet sociālais spiediens – ja nu viņš vairs nebūs mans draugs un mani necienīs – ļoti bieži attur cilvēkus. 

Būtu labi, ja cilvēki, kuri ir blakus stāvētāji, saprastu, ka draugs, kurš piekopj seksuālu vardarbību, saprastu, ka tas, ka zaudēsi draugus, ir daudz mazsvarīgāk salīdzinājumā ar to, kam upurim būs jāiet cauri pēc tam. 

Tā nav vienkārši draugu zaudēšana. Tā ir sevis vainošana, mazvērtības sajūta, kā arī daudzas stundas terapijā vai pašnāvnieciskas domas – tas var būt jebkas. Vai tavas attiecības ir tā vērtas, lai neko nepateiktu tajā brīdī? 

Kāda vara piemīt tev? 

Es par to bieži nedomāju. Tas, ko mēģinu darīt – runāt par lietām, kas man liekas svarīgas. Tieši seksuāla vardarbība man ir personīga tēma, sevišķi redzot, ko var dažreiz izdarīt sociālie tīkli. Ir cilvēki, kas lasa, ko rakstu, vai vēlas zināt, ko es domāju par dažādām lietām. Pat ja viņi tam nepiekrīt, man piemīt vara to pateikt. Neuzskatu, ka diskusija ir produktīvs veids, kā panākt to, ka kaut kas tiek sadzirdēts. Tāpēc bieži vien neiesaistos tajās. Ja kāds vēlas runāt par tādām lietām, nav vienmēr jāpārliecina cilvēki.

"Sliktā konotācija, kas piemīt vārdam "vara", rodas no tā, ka varu ļoti bieži ikdienā izmanto ne vienmēr labos veidos. Seksuāla vardarbība notiek katru dienu, visu laiku. Visur apkārt ir cilvēki, kas to ir piedzīvojuši. Viņiem, ļoti iespējams, būs sliktas attiecības ar varu kā tādu. 

Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka viņiem arī ir iespēja teikt un darīt, jo viņiem piemīt autonomija attiecībā uz savām darbībām. Es saprotu, ka ļoti bieži nav viegli runāt par smagām tēmām. 

Kāpēc cilvēki tik ļoti tiecas iegūt varu? 

Dažādās situācijās vīriešiem ļoti bieži piemīt vairāk varas nekā sievietēm. Hierarhiju ir tik daudz,  un mēs pie tām esam tik ļoti pieraduši, ka mūsu domāšana būvēta uz to, ka varu vajag pēc iespējas vairāk. Tāpēc, ka cilvēki, piemēram, kuriem ir vairāki zinātniskie grādi, ir godājamāki. Bet cilvēki, kuri hierarhijā atrodas nedaudz zemāk, tie nav tik daudz vērti. Tā ir ļoti visaptveroša Rietumu pasaules ideja, ka tev ir jābūt augšā un jāvalda pār cilvēkiem.

Luīze Stabiņģe

Ja mēs apzināmies, ka mums vajag citus cilvēkus, lai mēs justos droši, kāpēc mēs viens otram darām pāri?

Tas slēpjas sociālajās normās, tāpēc, ka tas ir savā ziņā apsveicami. Labs piemērs ir darba vietas, kur, lai kāptu pa karjeras kāpnēm, ļoti bieži klausies, kā cilvēki to dara un domā – šis nav smuki pret citiem. Bet viņi tiek tālāk, piemēram, iegūstot algas paaugstinājumu. 

Tajā ko tu saki, iezīmējas cilvēcības faktors. Tev liekas, ka mums ir cilvēcības krīze?

Man šķiet, ka jā, diezgan izteikti. To var redzēt visur, ja runā gandrīz par jebkuru tēmu, kas saistīta ar citiem cilvēkiem. Mēs vairs nemākam dabiski izturēties pret citiem.  

Visiem gribas domāt, ka esam labi, forši cilvēki, bet jāsaprot, ka ne vienmēr viss mūsos ir labs, tāpēc mēģināt padarīt sevi par labāku cilvēku, pat ja tas ir nepatīkami, visticamāk, radīs vairāk laba nekā tad, ja tikai stāstīsi, esi labs cilvēks. 

Kas mums traucē ikdienā kļūt labākiem kā sabiedrībai?

Man šķiet, ka cilvēki pārāk maz apšauba esošās hierarhijas, jo no tām izriet tas, ka lietas, kas nav labas, tiek normalizētas. Ja viss ir noticis ētiski un ar abpusēju piekrišanu, tad neviena no lietām nav slikta. Bet tas, kā uztveram lietas un normalizējam tās sabiedrībā, ir tas, kāpēc nepamanām, kad nerīkojamies labi. Es vados pēc tā, ja cilvēks nevienam nedara pāri, man par to nav jāizsakās. 

Ko nozīmē piederēt varai? 

Tas nozīmē, ka tev ir teikšana par vairākiem cilvēkiem. Jo lielāka vara, jo vairāk vari ietekmēt citu cilvēku dzīves. Tas, par ko cilvēki neaizdomājas, vai viņi tiešām grib būt atbildīgi par citiem.

Ceļš, kā tikt pie varas, daudz kur atšķiras, bet tā tomēr ir savā ziņā sacensība. Tās nav sacensības, kurš būs labākais pret tiem cilvēkiem, pār kuriem būs vara, bet kurš būs harismātiskākais.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt