"Esmu uzaudzis laukos. Sapratu, ka tā ir vērtība, un nemaz negribu no tā visa atteikties. Saimniecībā ir forši dzīvot, un reizēm, kad te iesēdies, negribas nemaz nekur citur braukt, bet citas vietas arī ir jāapskata – jākrāj pieredze, jāmācās," atzina Dzērve.
Viņam ar tēvu vienmēr bijusi noruna, ka tēvs saimniekos tik ilgi, cik vēlas, taču ar laiku dēlam saimniecība jāpārņem. Saimniecība viņa bērnībā bija lauku īpašums, kur tika pavadītas vasaras, bet pēc 2000. gada visa ģimene no Sabiles pārvācās tur dzīvot, un lauki pārtapa par mājām.
"Kad mantojām te visu, bija diezgan aizaudzis, daļa ēku bija pussabrukušas. Vecāki, gadiem ejot, visu paši lēnām atjaunoja un pilnveidoja.
Viss jau vēl nav padarīts, daudz kas vēl man priekšā ir, bet visam savs laiks," sprieda Dzērve.
Viņš pirms saimniecības pārņemšanas paspējis iegūt izglītību dažādās nozarēs, studējis gan vides zinātni, gan tāpat kā tēvs apguvis lauksaimniecības mehanizatora profesiju. Mācījies arī par vides gidu. Visas iegūtās zināšanas šobrīd lieti noder saimniecībā.
Pamata nozare un lielāko ienākumu avots ģimenē ir vīnkopība. Vīnogulāji, pamatā Latvijā selekcionētas šķirnes, no kuriem pirmās iestādītas pirms apmēram 10 gadiem, aug turpat pie mājas.
"Galvenais saimniecības mugurkauls ir vīnkopība, kurai tiek piesaistīts lauku tūrisms. Mamma ir izmācījusies par agronomi, vīndari. Es esmu tas, kuram tas viss ir jāpārņem, daudz vēl jāmācās, tas viss prasa laiku, gadus," skaidroja Dzērve.
Saimniecība izveidota arī vīnu degustācijas zāle un tiek uzņemti tūristi. Dzērve atminas, ka laikā no 2010. līdz 2015. gadam tūristu interese par vīnkopību bija ārkārtīgi liela, tad pāris gadus bija klusāks periods, bet tagad interese, kā pats saka, ir pietiekama.
"Nav bijis tāds gads, kad līdz rudenim vīns nebūtu izpārdots," viņš piebilda.
"Nu jau esam nonākuši pie 600 vīnogu stādiem. Citām valstīm un vīna zemēm tas šķiet kā tāds piemājas dārziņš, bet, tā kā tas mums ir hobijs un pārsvarā viss ir roku darbs, esam iestādījuši tik daudz, cik varam apkopt," skaidroja Dzērve.
Tāpat saimnieks jau ceturto gadu iesaistījies projektā "Grass Life" un atjauno dabiskās pļavas, audzē Galovejas šķirnes gaļas liellopus, kuriem izveidojis aplokus, iegādājies arī Abavas senlejas nogāzēm piemērotu tehniku. Saimnieki nodarbojas arī ar lauku tūrismu. Izveidota gan parkveida pļava, gan botāniskā taka.
"Botāniskās takas vērtīgākā daļa ir zāļu purvs. Netipiski, ka purvs ir nogāzē izveidojies, jo te ir daudz avotu. Apakšdaļa viena puse ir galīgi slapja, otra puse jau ir sausa. Šī, varētu teikt, ka ir saimniecībā vērtīgākā un vienlaikus grūtākā apsaimniekošanas vieta, jo te ir purvs," atzina saimnieks.
Dabisko pļavu atjaunošanā Dzērve uztver kā ieguldījumu nākotnē. Šobrīd dabiskās pļavas ir jau 20 hektāru platībā. Tās apsaimniekot palīdz liellopi.
"Dabisko zālāju var uzskatīt arī kā resursu, jo dabiskajās pļavās ir ļoti daudz bišu, apputeksnētāju, ko vajag ogulājiem, lai vīnogas apputeksnētu. Var teikt, ka tādā ķēdē viss ir saistīts, un nemaz negribējās iedomāties, kas būtu, kas notiktu nākotnē, ja tās izzustu," teica saimnieks.
Saimniecībā esošajās dabiskajās pļavās atrodami arī vairāki vērtīgi un reti sastopami augi, piemēram, Baltijas dzegužpirkstīte.
Nākotnē Dzērve plāno vairāk mehanizēt vīnogulāju kopšanu, tā samazinot roku darbu. Bet, lai vēl vairāk celtu vīna kvalitāti, nepieciešamas telpas, kurās iespējams precīzi regulēt temperatūru.
