Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Salaspilī sacenšas sporta veterāni

Atceras 1941. gada 14. jūnija deportāciju

Represētā Margarita Stradiņa: Tāds rūgtums paliek uz visu mūžu

Margaritai Stradiņai bija 13 gadu, kad viņas ģimeni no dzimtajām mājām Rugājos izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu. Sibīrijā Margarita sāka rakstīt dzeju, to turpināja darīt arī Latvijā un pēc valsts neatkarības atgūšanas nopietni pievērsās savu atmiņu apkopošanai grāmatās, kā arī citu dzimtā pagasta izsūtīto apzināšanai.

Par savu ieguldījumu Margarita Stradiņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi.  

“Liktenis visām vienāds, redz piektā klase, mūs izveda 1941.gadā, Dauku Annu, šo 1949.gadā, šo miliči nošāva,” Margarita Stradiņa rāda fotogrāfijas savā grāmatā “Atņemtā dzimtene”, kas ir atmiņu stāsts par Sibīrijā piedzīvoto.

Izsūtījuma diena bija pēdējā, kad Margarita redzēja tēvu, vēlāk uzzinājuši, ka viņš miris bada nāvē. Mūžīgu izsalkuma sajūtu atceras arī viņa pati.

“Mēs zāli ēdām, balandas, bija daudz balandu, milzīgi daudz bija nātru tur pie zirgu kūts, visas nātres lapiņas apēdām, sīpolus - tajā upes līcī. Bijām Sibīrijā, bet, kā tikai actiņas ciet, tā visu laiku mājās bijām - tagad es eju uz upīti, tagad es eju uz aku, tagad es eju uz gotiņām, tagad es eju ganos, tagad es slaucu mammai gotiņas. Visu laiku pa mājām dzīvojām. Un galvenais, lai negribētos ēst,” atceras Margarita Stradiņa.

Tomēr Margarita stāsta, ka izmisumu pārmākusi milzīgā vēlme dzīvot un izdzīvot, tas arī palīdzējis izturēt. Šķitis, ka beidzoties karam, beigas pienāks arī izsūtījumam.

“Karš vienmēr beidzas, un viņš beigsies, un mēs izdzīvosim, mēs būsim dzīvi, un izdzīvojām. Milzīga griba bija vajadzīga dzīvot. Tie, kuri negribēja dzīvot - mēs viņiem nestrādāsim, mēs neiesim -, tie tad arī palika tur,” nosaka Margarita.

Pirmie no Sibīrijas 1947. gadā atgriezās Margarita ar jaunāko brāli. Mamma un vecākais brālis - vēl tikai pēc 10 gadiem.

Šeit viņa izmācījusies par skolotāju un visu mūžu šajā profesijā arī strādājusi. Tāpat aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē, izveidojusi skolas muzeju, atjaunojusi Rugāju Mazpulku un joprojām līdzdarbojas tā aktivitātēs, ir izdoti divi dzejoļu krājumi un divas atmiņu grāmatas, mājās glabājas arī apjomīgas mapes ar savāktiem materiāliem par izsūtījumu.

To Margarita vienmēr turējusi par savu pienākumu - gādāt, lai šīs atmiņas nepazūd.

“Tāds rūgtums, tas paliek uz visu mūžu, to nevar neviens ne pateikt. Un lai saka, ko grib, visi svētie stāv klāt vai rindā un nosaka visu ko, - es piedot nevaru,” atzīst Margarita.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti