Dzimtas saknes

Zariņu dzimta - mākslinieki trijās paaudzēs ar inženiera gēniem

Dzīves ritmi mūzikā

Edgara Liepiņa daiļrade un koncerti aktiera 90 gadei

Paulu dzimtas līkloči mūzikas un mākslas druvā

Raimonds Pauls. Viens no zariem raženā ciltskokā

Raimonds Pauls - šis vārds un uzvārds ir simbols latviešu populārās mūzikas vēsturei un muzikālajai ilggadībai. Taču viņš nav vienīgais muzikālais Pauls latviešu skaņu mākslas druvā, tāpat plaši pazīstams ir tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres veikums, un gan Raimonds, gan Edīte ir apveltīti ar fenomenālām darba spējām, kuras droši vien mantojuši no saviem vecākiem un vecvecākiem. Kas viņi bija? Kādas dzimtas ieaugušas Paulu ciltskokā? Ko mēs jau zinājām un ko līdz šim nezinājām par Pauliem – uz šiem jautājumiem atbildes meklējam Latvijas Radio raidījumā “Dzimtas saknes”.

Iemesls interesei par Paulu dzimtu, pirmkārt, protams, ir mūsu populārās mūzikas ģēnijs, Maestro Raimonds Pauls, kura daiļrade – gan dziesmas, gan instrumentālie skaņdarbi – pazīstami tālu aiz Latvijas robežām, viņa pianista talantam ir uzgavilējusi publika šaipus un viņpus okeānam, taču sākums šim raženajam ceļam mūzikā bija nevis paša zēna, bet gan viņa vecāku izvēle. Puikam, protams, nav gribējies spēlēt klavieres, bet darīt citas puikām svarīgās lietas.

Senā Radio ierakstā, stāstot par ģimeni, Raimonds Pauls piemin tēva brāli Ādolfu, kurš viņam palūdzis nospēlēt kādu melodiju uz klavierēm. Minētais tēva brālis Ādolfs bija jaunākais dēls Paulu piecu bērnu ģimenē, kurā Maestro tēvs Voldemārs bija vecākā atvase. Ādolfs savu vārdu ieguvis par godu tēvam, savukārt Raimonds dots par godu Maestro vecvectēvam Raimundam. Viņa dēls Ādolfs Pauls, Maestro vectēvs, 1923. gadā uzņemts Latvijas pilsonībā. Par to liecina dokumenti, kas glabājas Latvijas Valsts Vēstures arhīvā.

Vectēvs Ādolfs Pauls saņem Latvijas pavalstniecību

Latvijas Valsts Vēstures arhīva Izziņu nodaļas vadītāja Sarmīte Šrēdere atklāj, ka 1921. gadā Ādolfs Pauls lūdzis uzņemt viņu un viņa ģimeni – sievu Aleksandru un trīs bērnus Voldemāru, Lidiju un Vasīliju – Latvijas pavalstniecībā. Anketā viņš minējis, ka ir Polijas pavalstnieks un bijis piederīgs Kališas guberņai. Dokumentos viņš min, ka dzimis Rīgā.

“Tas vēl jānoskaidro, pavalstniecības lietā ir jāiesniedz dzimšanas apliecība, bet viņš devis savu parakstu, ka sakarā ar to, ka viņa krustamzīme lielinieku laikā gājusi bojā, viņš dzimšanas apliecību nevar iesniegt,” skaidro Sarmīte Šrēdere.

Dokumentu pārbaude aizņēmusi divus gadus. 1923. gada 28. aprīļa Ministru kabineta lēmums vēsta, ka Ādolfs Pauls uzņemts Latvijas pavalstniecībā. 26. jūnijā nodevis svinīgo zvērestu.

Voldemārs (no kreisās), Lidija, Vasīlijs, Ādolfs un Olga Pauli

Pagājušā gadsimta 20. gados Paulu bērnu kuplajam pulciņam pievienojās arī Ādolfs un Olga, Voldemāram ar jaunāko brāli bija krietna gadu starpība – veseli 13. Tieši šo Paulu dēlu atvases ierakstījušas spilgtas lappuses mūsu kultūras vēsturē – Voldemāra bērni Raimonds un Edīte, kā arī Ādolfa dēli Ivars un Andris ar savām dzīvesbiedrēm un bērniem.

Edītes Pauls-Vīgnere: Mums ir tik interesanta vēsture, ka pašai gribējās kaut ko rakstīt

Kamēr muzikālajiem Pauliem vairāk interesē skaņu māksla, dzimtas vēsturi čakli pētījusi mūsu slavenā un joprojām darbīgā tekstilmāksliniece Edītes Pauls-Vīgnere, kuras dzīvoklī, šķiet, laiks ir apstājies. Senatnīgā bufete, tāpat kā apaļais galds ar krēsliem varētu būt stāvējuši viņas vecāku dzīvoklī Iļģuciemā, Nordeķu ielā. Interesanti, ka tieši šobrīd Edīte domā par savam vectēvam Ādolfam veltītu izstādi, tāpēc ieskats Paulu dzimtas likteņgaitās viņai šķita saistošs – māksliniece gatava daudz un ilgi stāstīt par saviem vecākiem, gan mammas, gan tēva radiem, par savu pagātni un arī tagadni.

“Mums ir tik interesanta vēsture, ka pašai gribējās kaut ko rakstīt. Esmu vienmēr vērotāja bijusi, visu Iļģuciema laiku atceros. Tas bija, kā atrastos kādos laukos. Milzīgs dārzs – korintes, lazdas, liepas, ērkšķu krūmi, cik šķirnes, upenes. Un grāvis pilns ar insektiem, un mans brālis gāja un šāva vardes. Pirmais, ko viņš nopirka par savu nopelnīto naudu, bija bise. Tur vis kaut kas bija. Tā bija pati burvība,” atminas Edītes Pauls-Vīgnere.

Raimonda Paula vecvecāki ar bērniem

Viņa arī stāsta, ka dārza darbi, neskatoties uz burvīgo dārzu, viņu nav vilinājuši, viņa lūgusi tēvam un tēvs arī nopircis meitai šujmašīnu. Taču atšķirībā no dēla Raimonda, no kura Voldemārs Pauls gribēja izaudzināt brīnumbērnu, Edītei vecāki nenovēlēja mākslinieces likteni un neļāva pēc pamatskolas stāties Lietišķās mākslas vidusskolā.

Mātes zars – Brodeļi no Svētciema

Edīte Pauls-Vīgnere stāsta arī par savu dzimtu no mammas puses, kas nāk no Limbažu un Salacgrīvas puses; par vecvectēvu Tedi, kas kalpojis pie barona, bet bijis kašķīgs un nesaticīgs, tāpēc piedzīvojis ūtrupi un bijis jāpamet turīgas mājas Svētciemā.

Tas arī aprakstīts Janīnas Kursītes un Rasmas Noriņas grāmatā “Svētupe krustām šķērsām”, kurā autores skaidrojušas 45 Svētupes krasta vecsaimniecību vēsturi. Vienā no tām saimniekoja Brodeļi, Edītes un Raimonda Paulu mammas Almas Matildes senči, par kuriem savas atmiņas uzrakstījis Almas brālis Ernests Brodelis.

Viņa tēvs Burhards Brodel, kuru vēlāk pārsauca par Antonu, dzimis 1871. gadā, ģimenē bijuši vēl trīs brāļi un māsa, taču pēc Limbažu skolas beigšanas Burhards ticis iesaukts cara armijā, kur nodienējis septiņarpus gadus, Kad atgriezies, dzimta jau bija izklīdusi – viens brālis devis uz minēto Odesu, otrs uz Vāciju. Trešais dzīvojis Rīgā. Savukārt Burharda māsa ieprecējusies Bīriņu muižā, uz kurieni pārcēlās arī tēvs Tedis Brodelis. Viņš strādājis par krodzinieku, bet vēlākos gados apmeties Madlienā. Brodeļiem netrūcis brālēnu – saimnieku, kas dzīvojuši pie Raganas, Smiltenē un citur.

Burhards – no Pēterburgas pēc dienesta ieradies, stalts vīrs armijas formā – nonāca Zvejniekciemā, kur arī sastapa Jūliju Krastiņu, ar kuru izveidoja ģimeni, un visi bērni pasaulē nākuši Saulkrastos. Jūlija bijusi ļoti strādīga, liela vērpēja un adītāja – varbūt no šīs vecmāmiņas puses nāk Edītes Pauls-Vīgneres aizrautība ar tekstilmākslu.

Brodeļu dzimtas gaitas rūpīgi aprakstījis jaunākais brālis Ernests. Viņš apkopojis visu, ko zinājis par radiniekiem, un, starp citu, pasaulē nācis mežā, zem priedēm, kad kara gados ģimene izdzīta no savām mājām. Kāda Ernesta vēstulē lasāms, ka Alma Matilde Brodele iepatikusies vietējam saimniekdēlam Kalniņam, kura māte precībām nav piekritusi. No sirdssāpēm Alma devusies uz Rīgu, bet Kalniņš tā arī visu mūžu nodzīvojis kā vecpuisis.

Alma ienāk Paulu ģimenē

“Viņai raksturs bija - uh! Tēvs gāja zvejot, kad viņš atnāca mājās, visas zvīņas gāja pa gaisu. Tā tas notika katru sestdienu un svētdienu. Kad paps gāja, viņš bija pats eņģelis, viss bija jāspodrina un jāpoš, kad atgriezās – bija orkāns. Bet asarīšu galertiņi bija visgaršīgākie,” atminas Edīte Pauls-Vīgnere.

Tēvs bijis liels makšķernieks un ar kājām visu Latviju izstaigājis. Tā makšķerēšanas kaislība Raimondam Paulam no tēva.
Paulu ģimenē liela teikšana bija tieši mammai Aleksandrai, kas bija uzņēmīga un enerģiska sieviete. Kad Pirmā pasaules kara laikā Pauli pārcēlās uz Pēterburgu, viņa tur atvēra veikaliņu, un tāpat rīkojās arī pēc atgriešanās Latvijā. Almu Brodeli viņa noskatījusi pie kādas slavenas Rīgas šuvējas un čaklo kalponi aicinājusi strādāt Iļguciemā.

“Redzēja, ka mana mamma čakla, pieņēma un beigās vēl noprecēja dēlu. Tas izklausās pēc salda romāna,” bilst Edīte Pauls-Vīgnere. Vecmamma labprāt pucējusi gan savas meitas, gan arī vēlāk vedeklu, par ko dēli dusmojušies uz mammu.

Pauli Iļģuciemā dzīvoja Garajā ielā, kur pirmos trīs dzīves gadus aizvadījis arī mūsu slavenais komponists. 1939. gadā Voldemārs un Alma pārcēlās uz Nordeķu ielu, vācbaltiešu namiņu. Starp citu, brīvajā laikā stiklapūtējs Voldemārs Pauls spēlēja bungas vietējā strādnieku grupā „MiHaVo”, kuras nosaukumu veidoja triju dalībnieku vārdu pirmajiem burtiem – Mihails – Haris – Voldemārs. Oriģinālā gan Voldemārs kristīts kā Vladimirs, un ar šo vārdu viņš pieteikts arī 1932. gadā, kad laikrakstā publicēta ziņa par viņa un Almas Matildes Brodeles saderināšanos.

Kā skaidro Edīte Pauls-Vīgnere, tad vecmamma visiem bērniem, izņemot Ādolfu izraudzījusies pareizticīgo vārdus. Savukārt, kad vārda došana pienāca Voldemāra un Almas 1936. gada 12. janvārī dzimušajam dēlam, strīds izcēlies ne pa jokam – Voldis gribējis saukt par Ojāru, bet Alma iebildusi, ka tas jau esot buļļa, nevis bērna vārds. Tomēr kristāmzīmē ierakstīti abi – Ojārs Raimonds Pauls.

Top izstāde vectēva piemiņai

Edīte varētu stundām ilgi stāstīt gan par vecākiem, kas mūža nogali aizvadīja viņas aprūpē, gan tēva māsām Lidiju un Olgu, kuru dzīve neizvērtās rožaina, tāpat par tēva brāļiem – Vasīliju, kura dzīve bija saistīta ar kādreiz slaveno komjaunieti Zentu Ozolu un kurš iestājās padomju armijā, krita Otrajā pasaules karā, kamēr viņa brālis Ādolfs tika iesaukts vācu darba dienesta.

Pašlaik Edītes uzmanības lokā ir vectēvs Ādolfs, par kuru materiāli tiek vākti ar īpašu nolūku.

Edīte Pauls-Vīgnere

“Tagad daudz mēģināšu par opapu uzzināt, jo viņam es gribu nākamajā gadā mazu izstādi veltīt. Viņš kļuva pēc desmit gadiem smagā darba stikla fabrikā akls. Es sadomāju, ka varētu viņu atcerēties. Viņš bija ārkārtīgi mīļš, viņa rociņa bija tik silta un mīļa,” atklāj Edīte Pauls-Vīgnere. Vectēvs vienmēr par visiem pārdzīvojis, “ne pavelti omammai teica – preci viņu, ļoti labs cilvēks”.

Vectēvs labā atmiņā palicis arī Raimondam Paulam. Arī Maestro min “viņš bija ļoti labs cilvēks”. Raimonds Pauls ir atturīgs sarunās par savu dzimtu, runājot par senčiem un vēstures materiāliem tik piebilst “varbūt tur labāk nevandīties, kas zina, ko uzvandīs”.

Jaunākā brāļa Ādolfa Paula dzimta

“Radniecību mēs nekad neesam apsprieduši. Klēpī esmu sēdējusi tikai “Dzeguzītes” pasākumos. Pēdējā laikā vairāk satiekos ar viņa māsu Edīti, mēs kopā apspriežam visādas mākslas lietas, jo mani aizrauj tekstillietas, sāku mācīties šūt. Tāpēc pie  Edītes sāku griezties pēc padoma. Tā mēs sadraudzējāmies,” par ģimeni stāsta Guna Paula.

Jā, šī ir tā pati Guna, kas bērnībā dziedāja Latvijas Radio bērnu vokālajā ansamblī „Dzeguzīte”, kur izveidojās populārais duets – Guna un Gunārs. Taču Maestro nekad viņu īpaši neizcēla, nepieteica koncertos, kā sava brālēna meitu, un šis fakts tā arī palika klausītājiem nezināms. Radniecība nebija iemesls pret Gunu izturēties citādāk, arī meitene pati nejutās ar kaut ko īpašāka, un klēpī Raimondonkulim iznāca sēdēt ne biežāk kā citiem bērniem.

“Man tā ir sajūta, ka Ādolfa atzars, varbūt tāpēc, ka tajā esmu visu laiku bijusi un augusi, visi esam ļoti draudzīgi, visi grib runāt, visi ir pilni ar emocijām, visi grib visu izstāstīt. Vienmēr

priekšstats par Raimondu, ka viņš ir atturīgāks, ieturētāks, neizpauž savas emocijas. Ļoti emocionāls, bet iekšēji. Mēs savukārt esam atvērti, draudzīgi, viens otram runājam virsū, bet tas mums ierasti,” Paulus raksturo Guna Paula.

Gunas Paulas izlaidums, centrā opītis Ādolfs Paul

Gunas vectētiņš Ādolfs Pauls bijis vispusīgi apdāvināts cilvēks, kam ļoti patika arī mūzika.

“Viņam patika kādas vācu dziesmiņas, viņš dungoja un mēģināja arī mums kaut ko iemācīt. Viņam bija ķēriens uz valodām, viņš pašmācības ceļā apguva angļu valodu, kuru man mācīja vēlāk. Gan opis, tētis ar mammu akcentējuši, ka es esmu vairāk bijusi līdzīga Norai, vecmāmiņai.

Reizēm bija sajūta, ka opis arī redzēja manī līdzību ar omīti, viņš ķērās apkārt, stingri saspieda un teica: ja tu zinātu, kā es tevi mīlu. Viņš tāds emocionāls bija,” par opīti Ādolfu stāsta Guna Paula.

Viņa vērtē, ka no opīša pārmantojusi vēlmi izzināt, jo viņš bijis ļoti darbīgs.

“Man arī ir sajūta, ka nepietiek tikai ar darbu orķestrī, man vajag kaut ko paralēli darīt. Savukārt vizuālais ir vairāk no omītes,” skaidro Guna Paula.

Bet viņas muzikalitāti pamanījusi ansambļa “Dzeguzīte” vadītāja, kad mazā Guna gājusi māsai Dacei līdzi uz mēģinājumiem. Tālāk jau ceļš vedis un Emīla Dārziņa mūzikas skolu, 3. klasē viņa izvēlējusies flautu un ar šo instrumentu saistīts viņas turpmākais mūžs.

Īpašā Paulu rakstura īpašība – milzīgas darba spējas

Ar milzīgām darba spējām apveltīts vairums Paulu dzimtas atvašu, arī Ādolfa Paula dēli un viņu bērni. To atzīst arī vijolnieka Andra Paula dzīvesbiedre Lelde Paula.

“Visiem milzīgas darbaspējas. Ja kaut kam ķeras klāt, kamēr nav rezultāts, neatlaižas Andrim tas ir izteikti. Milzīgās darba spējas ir dabas dotas īpašības. Apsēstība ar savu lietu,” bilst Lelde Paula.

Leldes un Andra Paulu dēls Jānis Pauls ir čellists – muzicē ne tikai Nacionālās operas orķestrī, bet arī grupā „Melo-M”, bet meita Kristīne, tāpat kā mamma ir pianiste, koncertē, strādā par pedagoģi un koncertmeistari. Leldei ir arī pašai savs interesants stāsts par pašas dzimtu, viņas mammas dzimtais uzvārds ir Goppere, slaveno ģenerālis Kārlis Goppers bijis viņas tēvabrālis un krusttēvs. Atjaunojot atgūtās Gopperu ģimenes mājās Plāņu pagasta “Maskatos”, arī radusies interese par dzimtas koku.

Lelde Paula un Andris Pauls

Starp citu, vijolnieks Andris Pauls atzinās, ka divreiz Paulu uzvārds viņam palīdzējis pēc sastapšanās ar ceļu policistu, kad bija nedaudz pārsniegts atļautais ātrums. Pateicoties Raimondam Paulam, droši var teikt, ka šis ir viens no populārākajiem uzvārdiem Latvijā, kam piemīt īpaša skaņa.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti