Puņķvīruss? Nē, kovids pēc «Prāta vētras» koncerta Londonā! «Diagnoze vēzis» 13. dienasgrāmata

Šķaudu un puņķojos. Trīs dienas pēc “Prāta vētras” koncerta Londonā sāk rasties aizdomas, ka būšu saķērusi rudens puņķvīrusu, arī temperatūra pacēlusies līdz 37. Sociālajos tīklos koncerta apmeklētāji viens otru apceļ par pozitīvo grūtniecības, tas ir, kovida mājas antigēnu testu, varbūt man arī jāpamēģina?

Kurš tad nezina „Kiss”!

Bet vispirms – par koncertu. Lētākais, bet lēnākais sabiedriskā transporta veids Anglijā ir autobuss, taču ērtākais, bet arī dārgākais – vilciens. Vilciena līnijas ir privatizētas, dažās no tām kursē pavisam jauni sastāvi, bet dažās jābrīnās, ka vagoni vēl turas kopā. Ja negribas sēdēt kopā ar citiem, tad var nopirkt biļeti pirmajā klasē, samaksājot apmēram divreiz vairāk, taču ģimenes draugs Rodžers, pensionēts biznesa konsultants pieklājīgā vecumā, joprojām pērk parasto biļeti, bet pēc tam ielavās pirmajā klasē. Ja noķer kontrole, tad pašapzinīgais anglis pēkšņi kļūst par pusaklu pensionāru, kurš aizmirsis otras brilles, no sirds atvainojas par pārpratumu, un, turoties pie sēdekļu atzveltnēm, pieklibojot pārčāpo uz pareizo vagona pusi. Tādam tak sodu neuzliksi!

Man tas neder, tādēļ otrs veids, kā lēti tikt vaļā no blakussēdētājiem maksimāli ilgi, ir sēdēt ar muguru braukšanas virzienā. Vilcieni ārpus sastrēgumstundām ir diezgan tukši, pat Londonas metro nav pārbāzts. Visu laiku kāds kaut kur klepo, puņķojas, pāris pieturas blakus sēž kungs maskā (tobrīd maskas sabiedriskajā transportā Lielbritānijā vēl nebija obligātas – red.) , ik pa brīdim šņaukājoties.

Vakarā paredzēts „Prāta vētras” koncerts Londonā, rindas pie koncerthalles pamatīgas, daļa apmeklētāju manāmi iesiluši, taču apsardzes prasībām klausa bez ierunām. Vakcinācijas pasi? Biļetīti? Lūdzu! Anglijā personu apliecinošu dokumentu nevajag, pietiek ar vakcinācijas/imunitātes kvadrātkodu telefonā, nevakcinētiem der 24 stundu laikā veikts mājas kovida tests.

Ar sociālo distancēšanos gan neiet nekā, bet likums tobrīd neprasa arī sejas maskas.

Ķeru rindā stāvētājus uz intervijām, ir sveicieni mammai, bijušajai sievai, sunim, kaimiņam. Ne visi mani atpazīst, tādēļ pēc nofilmēšanas paliek tramīgi, uzzinot, ka rādīs „Panorāmā”. Būtu zinājuši, būtu prātīgāk uzvedušies! Nosmejamies, nosolos, ka šito nerādīšu, un nemaz jau nevar, jo alkohola lietošanu un smēķēšanu bez vajadzības rādīt nedrīkst.

Tie, kuriem vietas zālē, tiek ielaisti tikai zālē, tie, kuriem vietas balkonā, – tikai balkonā. Mēģinu aizlavīties uz balkonu, taču apsardze stāv kā mūris. Man atļauts uzturēties tikai zālē, pašā skatuves priekšā pie tumbām, kur savukārt publiku nelaiž. Mediju pārstāvjiem stingri pieteikts, ka filmēt un fotografēt drīkst tikai pirmās trīs dziesmas, tā arī neviens nezina, kāpēc. Koncerthalles darbinieki pat nezina, ka uzstājas ļoti slavena latviešu grupa un ka tas notiek valsts svētkos. Pat vietējam fotogrāfam nav ne jausmas, viņš ir atnācis strādāt, ne baudīt mūziku. Atriebjos vēlāk, kad, skatoties uz viņa vizītkarti, fotogrāfijā neatpazīstu grupu „Kiss”, ko pats savulaik fotografējis. Kā varot nezināt „Kiss”! Nu kā, esmu jaunāka par viņu un no bijušās PSRS.

Pēc pirmo trīs dziesmu nofilmēšanas apsardzes darbinieks mani izbīda laukā pa durvīm skatuves sānos, kāpņu labirintā aizmaldos nevis uz aizskatuvi, bet uz otrā stāva balkonu.

No augšas izskatās, ka zāle, kur ietilpība oficiāli skaitās 2000, pārpildīta līdz maksimumam. Turpat blakustelpā bārs, ieraugu puisi ar „Prāta vētras” tūres krekliņu. To vajag nofilmēt! Puisis ar mieru, bet bļaudama uzklūp apaļīga afroamerikāniete – esot tak pieteikts, ka nedrīkst filmēt! Taisnojos, ka zālē tak nefilmēju un neviens neteica, ka nevar krekliņu filmēt, bet kundze turpina bļaut, nomierinoties tikai tad, kad kamera iestūķēta somā.

Visas durvis uz aizskatuvi ir ciet, nākas dodies lejā, garām balkona apsardzei, kas savukārt nevar saprast, kā es tur esmu gadījusies. Man arī nav ne jausmas, taču pie sava mēteļa, ko savācis apsargs aizskatuvē, var tikt, tikai ienākot pa dienesta ieeju otrā pusē. Tur arī apsardze nobrīnās, pa kuru laiku tiku ārā, taču tas ir vienīgais, ko no teiktā var saprast, jo kungam pamatīgs austrumeiropieša akcents un maska priekšā.

Mājās rādu vizītkartes foto Krisam: “Zini, kas tie tādi?” Protams, tie ir „Kiss”, kurš tad to nezina. Nu, es nezinu!

Puņķvīruss?

Nākamajā rītā kārtējā pārbaude pie onkoginekologa, šoreiz, kā par brīnumu, „dzīvajā”. Dakteris, gara auguma vācietis ar kārtīgu vācu akcentu, noskaidro, ka esmu braukusi ar mašīnu un pažēlojas, ka ārstiem neesot, kur parkoties. Slimnīcai parkinga nav, ir jāmeklē apkārtējās ielās, kur atļauts stāvēt tikai četras stundas. Pagājušomēnes dabūjis četras soda kvītis! Pie sevis nodomāju, ka ar algu virs 100 000 EUR gadā jau var atļauties parkoties tikai ar soda kvītīm vien, bet neko nesaku, tik saprotoši māju ar galvu.         

Nākamā un aiznākamā diena paiet, pārkrāmējot bēniņus, kur Kriss ielicis grīdu. Tur plastmasas maisos sastūķēta lielākā daļa manas garderobes, jo mājā visam nav vietas, arī bēniņos sāk aptrūkties. Cienītajam par maniem maisiem ir daudz, ko teikt, taču visu esmu pati šuvusi, un vispār – lai paskatās pats zem sava galda. Ar to diskusijas parasti beidzas, jo arī darbā zem Krisa galda ir tik pilns ar briesmīgi vajadzīgām lietām, ka nevar normāli apsēsties. Kolēģi uz galdapakšu skatās no pozitīvās puses – ja ko vajag, tad zem Krisa galda būs.

Putekļu mākonis nežēlīgs, pa vidu zāģu skaidas un laikam akmens vate. Šķaudu un puņķojos. Pagājušas trīs dienas pēc “Prāta vētras koncerta, nolemju uztaisīt antigēnu testu.  Par “Lateral Flow”  sauktos testus jau pasen Anglijā dala par brīvu visās malās. Var pasūtīt pa pastu, var paņemt aptiekās, lielveikalos, pat bibliotēkās. Ar tādu pabaksta mandeles un degunu, sajauc kopā ar īpašu šķidrumu un tad iepilina divus pilienus grūtniecības testam līdzīgā plastmasas kasetē. Rezultātu pašam vajadzētu paziņot īpašā mājaslapā, bet process ir ilgs un piņķerīgs, reāli to dara tikai tad, ja rezultāts nepieciešams, piemēram, darbā vai lai dotos uz pasākumu.

Neviens rezultātu nepārbauda, tādēļ pozitīvā vai negatīvā testa nolasīšana ir uz paša sirdsapziņas, slims cilvēks ar tādu mājas testu var arī nošmaukties.

Bet man rāda pozitīvu. Kovids? Tak nemūžam, kopš kura laika prastas iesnas ir kovids! Pirms testēšanās esmu saēdusies apelsīnus, dzirdēts, ka tie dodot pozitīvu testu. Kriss pamēģina notestēt apelsīnu, tiešām pozitīvs. Secinu, ka nav ko māžoties, ja no rīta joprojām pozitīvs, tad jādodas uz īstajām analīzēm.

Bet no rīta mājas tests joprojām pozitīvs. Iesnas kā iesnas, oža nav pazudusi, klepus nav, kakls nesāp, temperatūra joprojām pie 37. Tā kā drusku kauns pieteikties riktīgajam PCR testam, bet nav kur sprukt, ja mājas tests pozitīvs, jāuzsāk arī pašizolācija. Ja būtu kovida simptomi, tad PCR tests jāpasūta uz mājām, bet, ja nav, tad var doties uz „iebraucamo vietu”, kur testu veic, sēžot savā automašīnā. Iepriekš gan jāpiesakās, un izrādās, ka tuvākajos testa centros brīvu laiku nav. Izvēlos to, kur interesantāks brauciens, tajā pilsētiņā nekad nav būts.

Mobilais testēšanas centrs iekārtots vienā autostāvietas galā, jau pa gabalu rāda, lai, sēžot savā auto, uzlieku masku.

Nākamais darbinieks caur mašīnas logu noskanē manu rezervācijas kodu, nedaudz pavērtajā loga spraugā iebaksta plastmasas maisiņu ar testu un pamācību, norādot, kur jāapstājas veikt testu. Kad viss cauri, jāieslēdz avārijas gaismas.

Rezultāts atnāk tikai nākamās dienas vēlā vakarā. Nevarot nolasīt, jātaisa atkal. Man joprojām iesnas kā iesnas, drusku sāp galva, drusku lauž kaulus, ļoti negribas tupēt mājās, tādēļ esmu tīri priecīga, ka jābrauc atkal. Šoreiz ir brīvas vietas blakus pilsētiņā, tur mašīnu rindas jau pie iebraukšanas.

Nē, kovids!

Rezultāts atkal tikai nākamajā dienā. Pozitīvs. Uzreiz arī vesela kaudze ziņu no ”kovidčekas” – „NHS Test and Trace” sistēmas. Mēģinu aizpildīt vajadzīgo informāciju tiešsaistē, bet nekur tālu netieku. Kur biju pēdējo nedēļu? Nu, “O2 Shepherds Bush” koncertzālē. Ko satiku? Nu, kādus 2000 cilvēkus, bet jāuzrāda persona 1, persona 2, persona 3, 4... Tiešām viņi domā, ka varu visiem uzskaitīt vārdus, uzvārdus un telefona numurus, es kāds ekstrasenss, vai? Bet jautājumi nebeidzas. Kur strādāju? Esmu frīlanceris, tātad mājās, uzrakstu adresi. Kad pēdējoreiz biju darbā? Nu, šodien.

Pieslēdzās smadzenes. Tak nedrīkstu nekur iet kopš pirmā pozitīvā testa, šie vēl paņems un uzliks man 10 000 mārciņu (11 760 EUR) sodu, būšu pati atzinusies, ka šodien biju darbā, tas ir, mājās! Mēģinu vēlreiz iet cauri visam no paša sākuma, bet citu variantu, kā aizpildīt nav. Beigās atmetu ar roku, lai paši zvana, ja grib.

Pēc vairākām stundām zvana laipna meitene, telefonatbildētāja balsī nolasot oficiālos tekstus, vairākas reizes pārprasu, vai ir pārliecināta, ka viņa nav mākslīgais intelekts. Meitenei lielais smējiens, neesot ieraksts, viņa cenšoties lasīt pēc iespējas neitrālāk un raitāk. Nu jau katrs nākamais oficiālais teksts sākas ar atgādinājumu, ka viņa nav robots un beidzas ar smējienu. Abas piekrītam, ka 2000 cilvēku vārdus nerakstīsim, arī darba lauciņu atstāsim tukšu. Kur vēl biju? Nu, veikalā. Ā, vēl vienā veikalā un Braitonas slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Vai kāds bija atnācis mājās? Nu, bija pastnieks, nezinu, kā sauc. Vai kāds vēl dzīvo pie manis? Jā, vīrs. Iedodu visus datus, bet viņš dubultvakcinēts, viņam pašizolēties nevajag. Es arī dubultvakcinēta, bet re, noķērusi kovidu. Galu galā esam nopļāpājušas teju stundu, vēl izprasu, vai arī uz tualeti jāiet ar telefonu rokā, ja nu pārbauda, vai sēžu mājās. Izrādās, ka nē, ja nepacelšu vienreiz, tad zvanīs pēc brīža, bet, tā kā esmu izpildījusi viņu prasības, tad, visticamāk, nezvanīs.

Telefons gan ik pa brīdim iepīkstas, atnākuši visvisādi nesakarīgi paziņojumi, piemēram, aicinājums pieteikties uz 3. vakcīnu. Es 3. vakcīnu neplānoju vēl ilgi, jo izslimošanas sertifikāts pēc pašizolācijas beigām ir spēkā pusgadu. Bet telefons tik pīkst un pīkst. Pašizolācijas laikā nedrīkst iet ārā no mājas, pat ne uz veikalu vai pēc zālēm. Ja nav, kas atnāk palīgā vai nav iespējams piegādāt no veikala, tad jālūdz palīdzība brīvprātīgajiem.

Cerēt, ka zvanīs mediķis un painteresēsies, vai slimnieks vēl dzīvs, ir bezcerīgi, pie ģimenes ārsta arī tikt nevar. Medicīnisko palīdzību var gaidīt tikai tad, ja nu galīgi mirst nost.

Tikmēr Kriss sācis klepot, arī viņam mājas tests pozitīvs. Arī PCR vēlāk pozitīvs, un temperatūra augšā līdz 38. Man pavisam pazudusi oža, to saprotu brīdī, kad, nomizojusi apelsīnu, brīnos, kādēļ apakšā tauki un secinu, ka pazudis šķīvis, kur Kriss nupat ēda vistu. Arī dušas gēls neputo, pēc smaržas noteikt nevar, nākas salīdzināt blakus esošo pudelīšu saturu. Ahā, ķermeņa losjons.

Sāp visas maliņas, nogurums, bet citādi puņķi kā puņķi. Tad tāds ir tas briesmīgais kovids? Taču Kriss jau pusdārzeņa kondīcijā, briesmīgi sāpot galva. Tikmēr man telefonā atnākusi ziņa, ka jāizveido jauns profils „NHS Test and Trace” sistēmā, jo esmu kovidslimnieka kontaktpersona. Kādu brīdi brīnos, jo tak slimnieks pats dabūja no manis, bet nu labi, ja jāizveido, tad jāizveido. Parādās lapa ar pazīstamajiem jautājumiem, kaut kas nav riktīgi.

Pēc brīža zvana no „NHS Test and Trace”, es esot kovidpozitīvā kontaktpersona.

Noskaidrojam, ka tas ir mans kovids, ka neesmu nekāda kontaktpersona un otrs profils jādzēš ārā. Prasu, kāpēc tad man nāca ziņa, ka obligāti jāreģistrējas, kā lai zinu, kurus „NHS Test and Trace” sistēmas paziņojumus ignorēt, kurus ņemt par pilnu? Darbiniece atvainojas, bet var just, ka pašai būtu ko teikt, taču nevar, jo telefonsaruna tiek ierakstīta.

Ziņa telefonā – nekur nedrīkst iet

Kriss atstājis planšeti automašīnā, vienā brīdī ar telefonu kabatā izdomā iziet pagalmā pakaļ. Vai nu sakritība vai kā, bet atnāk ziņa no „NHS Test and Trace”, ka nekur iet nedrīkst, vajag tupēt mājās. Jau iepriekš latviešu diskusijās bijuši minējumi, ka „NHS Test and Trace” izsekojot mobilo telefonu signālus ar mobilo torņu palīdzību, tādēļ mammas, kurām ceļojumu dēļ   pašizolācija, bet bērni no skolas jāizņem, mēdz atstāt telefonus mājās.

Pēc izslimošanas, jau ar imunitātes sertifikātu, intervējot Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču Liebritānijas Ārlietu ministrijas rezidencē Londonā pie Latvijas egles.

Mājas pagalmā gan nav aizliegts iet, bet – vai tiešām mobilā telefona signālu var izsekot ar pāris metru precizitāti, ja pagalms turpat aiz loga? Un vai tiešām britu valdība to dara bez atļaujas?

Tikmēr britu masu medijos sākušies šausmu stāsti par omikronu, kas gan esot visai viegla kovida versija, taču ļoti lipīga.

Mutācijas pārbauda labi ja 20% pozitīvajiem testiem, tad nav ne jausmas, kura kovida versija bijusi. Pēc koncerta saslimuši simtiem mūsējo – gan vakcinētie, gan nevakcinētie, lielākajai daļai sācies apmēram vienā laikā, kādas 3–4 dienas pēc koncerta. Par laimi, ar retiem izņēmumiem vieglā formā, ne ar klasiskajiem kovida simptomiem. Tāpat lielākā daļa jau atpakaļ darbos, paspējot aplipināt savus potētos un nepotētos ģimenes locekļus.

„Vai kāds no jūsējiem arī saslima pēc koncerta?” pasākumā ar latviešu kolektīvu piedalīšanos jautāju mūsējam. Uzrunātais nosmej, un attrauc, ka tie, kuri nebija, tie arī nesaslima.

Taču – kā man pašai pēc kovida? Nekā. Bija un izbija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt