Neatklātā Kurzeme

"Neatklātā Kurzeme" 4. sērija

Neatklātā Kurzeme

"Neatklātā Kurzeme". 5. sērija

Neatklātā Kurzeme. 4. sērija

Pirmais latvietis, kurš izaudzēja šitaki sēni – neatlaidīgais Andris Vjaksa Kuldīgas pusē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Kuldīgas novada Rudbāržu pagastā saimniecībā “Garīkas” Andris Vjaksa jau trīsdesmit gadus audzē šitaki sēnes, kas prasījis ne tikai daudz darba, bet arī pacietības un neatlaidības. Tās iestādītas apmēram 13 tūkstošos baļķu un no katra no tiem iespējams iegūt aptuveni vienu kilogramu sēņu ražas. Andris nekad nav bijis saldo ēdienu cienītājs, toties veselīgās sēnes gan viņam garšo.

Atjauno dzimto māju

Andra vecāku dzimtā puse ir Latgalē, Kurzemē viņi ienāca Otrā pasaules kara laikā. “1938. gadā mani vecāki bija tikko precējušies un Latgale bija biezi apdzīvota, tur nebija, ko darīt. Viens otram uz galvas,” vecāku pārvākšanās iemeslu skaidro Andris. Sākumā viņi cēla māju uz Kazdangas pagastā piešķirtās zemes, bet karš šos plānus izjauca. 1944. gadā tēvs ar māti pārcēlās uz “Garīkām”.

"Neatklātā Kurzeme"

Raidījums "Neatklātā Kurzeme" redzams LTV katru otro sestdienu pulksten 17:30 un Replay.lv. Savukārt LSM.lv iespējams lasīt raidījuma vadītāja Keitas Rožānes rakstu sēriju par raidījuma varoņiem.

Drīz laulībā piedzima četri dēli, tostarp Andris. Tēvs bija zemnieks, kuram saimniecībā bija zirgi, tāpēc vācieši dzina viņu darbos uz mežu. Pēc kara tēvu izsūtīja uz Sibīriju – uz filtrācijas nometni, no kuras viņš atgriezās pēc gada un drīz vien sāka domāt par privātīpašumu.

Kad 1949. gadā visus apvienoja kolhozā, šajā īpašumā tolaik dzīvoja kādas astoņas ģimenes jeb kopskaitā ap 60 cilvēkiem. “Bērni čupu čupām. Te mums gāja jautri – jebkurā brīdī varēja saorganizēt bumbiņu uzspēlēt vai volejbolu, vai futbolu, tā nebija problēma. Tepat kaimiņos pilnas mājas bija ar cilvēkiem,” atminas Andris. Dzīve laukos mazliet uzlabojās, un 70. gadu sākumā te jau dzīvoja vairs tikai trīs ģimenes. Visi četri brāļi katrs aizgāja savā dzīvē, Andra ceļš aizveda uz Kandavu. Īpašums pamazām sāka grūt, un 1973. gadā to atzīmēja kā neesošu. 90. gadu sākumā, pēc 20 gadiem, Andris to sāka atjaunot. “Es sapratu, ka esmu pietiekami enerģisks un man ir pašam sava galva uz pleciem, ka es pats visu varu darīt. Tas bija pats sākums, visi kopēja krievu laikus. Cilvēki bija noskaņoti, ka visiem būs, visiem pienākas un īpaši nav jāstrādā,” teic Andris.

“Viss bija jāsāk gandrīz no nulles, jo jumts bija nojaukts, spāres sapuvušas, griesti iegāzušies,” par ēkas atjaunošanu saka uzņēmīgais kurzemnieks. “Es pēc sava rakstura esmu darbaholiķis. Es mīlu ļoti daudz strādāt. Lieku sev uzdevumus un tos pildu. Neviens jau neticēja, ka es te iesākšu un kaut kas man te sanāks, jo māja bija grausts. Visiem likās, ka kādu brīdi paķēpāsies un pametīs,” atmiņās dalās “Garīku” saimnieks.

Sāka raisīties domas, ko iesākt šajā vietā. Spēki lauksaimniecībā un lopkopībā jau bija pamēģināti, viņš zināja, ko nozīmē slaukt govis, audzēt cūkas, pļaut un sēt, taču nekas no tā pa īstam neaizrāva. “Tajā laikā, tā kā es biju ļoti sabiedrisks cilvēks, paziņu loks man bija diezgan liels. Es pa Tukuma pusi grozījos. Ejot pa ielu, katrs otrais, trešais cilvēks mani sveicināja,” pastāsta Andris.

Uz Kanādu pēc zināšanām

Reiz draugs, arhitekts Egons Bērziņš pastāstīja, ka birojā uz galda redzējis lapiņu ar informāciju par sēņu audzēšanu uz kokiem Kanādā. Andri šī doma ļoti ieinteresēja un viņš lūdza draugam uzzināt ko vairāk par to. Pēc brīža lapiņa, kuru parakstījis Kanādā uzaugušais finanšu darbinieks un vēlāk politiķis Gundars Valdmanis, jau bija Egonam rokās. Andris ar viņu sazinājās un pēc diviem mēnešiem saņēma zvanu. “Izrādās, ka Valdmanis no sēnēm neko nesaprot, bet viņš lidojis ar lidmašīnu uz Latviju un blakus viņam sēdēja filmētāji no Kanādas. Viņi bija draugos ar Vairu Vīķi-Freibergu, par kuru gribēja taisīt filmu, un viņas brālis bija sēņu audzētājs Kanādā,” pastāsta Andris.

Ar lielām grūtībām Andris nokļuva Kanādā. Tam bija nepieciešami 1200 dolāri, kas tajos laikos bija milzīga nauda.

“Man, protams, tādas naudas nebija, es sarunāju, ka pie viņiem biļetes cenu atstrādāšu. Tur audzēja arī tabaku, kas bija tas, ko es pamatā darīju tur, un ar vienu aci palūrēju, kā sēnes audzē,” pastāsta apņēmīgais latvietis. Īsti netiekot pie praktiskas darbošanās ar sēnēm, viņš atgriezās Latvijā entuziasma pilns. Kā tehnisks cilvēks ātri vien saprata, kā tā lieta darāma.

“Man jau dūša bija liela bijusi uz visām lietām, braucu mājās un ķēros pie lietas,” teic Andris. Viņš ir labs organizators, prot citus iesaistīt darbos. Pie darba ķērās arī trīs viņa meitas un “visas kā rūķīši strādāja”.

Sēnes uz kokiem

Kad Andris 90. gadu sākumā ķērās klāt sēņu audzēšanai, Latvijā nebija neviena, ar ko par to parunāt, ja radās kāda problēma. “Es varētu darīt jebkuru darbu. Man nav tāda “es nezinu, es nemāku”. Es ķeros klāt un sāku saprast procesa gaitā,” atklāj Andris. Lai izaudzētu šitaki sēnes, vajadzīgas divas lietas – koki un micēlijs jeb sēņu sēkla. Lai sēklu ievietotu baļķī, izurbj caurumus un ar speciālu instrumentu ieliek tajos sēklu. Tad urbumus aizziež ciet ar piķa un parafīna maisījumu un gaida divus gadus, kamēr sēkla ieaug kokā.

Labākie koki šitaki sēņu audzēšanai ir tie, kas labi saglabā mizu.

“Koks numur viens sēņu audzēšanai ir ozols, bet ar ozolu problēma tāda, ka ozols ir ļoti ciets un šīs sēklas inkubācija ilgst pat līdz trim gadiem,” atklāj pieredzējušais audzētājs.

Šīs sēnes iecienījuši gardēži, un tās plaši izmanto kulinārijā, jo tām ir ne tikai viegls karameļu aromāts, bet arī garšā jūtams karameļu saldums. Bet galvenais – tām ir daudz veselībai vērtīgu īpašību; lietojot šitaki uzturā, pazeminās holesterīna un cukura līmenis asinīs, tās regulē asinsspiedienu un tām ir antibakteriāla iedarbība. Tieši sēņu kātiņos ir vielas, kas noder veselības uzlabošanai.

Bija jau apritējuši trīs gadi kopš sēņu iestādīšanas, bet uz kokiem vēl neviena sēne nebija redzama. “Riņķī visi jau runā, uzskata, ka es esmu ar “fāzīti”. Neviens neticēja, ka kādreiz tur kaut kas būs,” pastāsta saimnieks. Redzēdams rindās sakrautos baļķus, intereses vadīts pagalmā iebrauca kāds vīrietis un vaicāja, ko viņš te dara. Andris, šo izjokodams, atbildēja, ka žāvē malku, šādā veidā tā ātrāk izkalst. Viesis pārsteigts iesaucās, ka nemaz nebija iedomājies, ka šādi varētu salikt, un arī turpmāk tā darīšot.

Pirmā sēne pēc trim gadiem

Zinot par centieniem audzēt šitaki sēnes, uz ciemošanos uzprasījās raidījuma “Savai zemītei” filmēšanas komanda. Tā kā sēņu joprojām nebija, Andris zvanīja sēņu audzētājam uz Kanādu: “Es šim saku, ka ir baigās ziepes – iet trešais gads, bet man nevienas sēnes nav!” Viņš pārsteigts atbildēja, ka Andris slinko, tāpēc sēņu joprojām nav. Viņš ieteica virtuvē pie plīts nolikt lielas vannas, pieliet tās ar ūdeni un likt mērcēties baļķīšus. “Katru dienu staigāju ap to vannu, bet neko neredzu. Viņš man saka, lai uzlieku brilles. Es tā izdaru, un tiešām – uz kokiem ir parādījušies mazi punktiņi,” priecīgo notikumu atminas Andris. Viņš saprata, kur tika pieļautas kļūdas, piemēram, togad bija sausa vasara un saimnieks ik dienu koku rindas laistīja, izmantojot lejkannas. Nākamajā gadā varēja redzēt, ka vietās, kur bija laistīts, kokiem bija nogājusi miza. Tātad nedrīkst katru dienu laistīt.

Pēc trīs gadu pacietīgas gaidīšanas pirmā sēne bija sagaidīta: “Es jau visiem saku, redz kā var nosirmot, pirmo sēni gaidot. Tie trīs gadi nav tik īss periods. Visu laiku tu ej, skaties, nervozē.

Es esmu pirmais cilvēks Latvijā, kas to izdarīja. Rīgā izaudzēja kolbā, bet es reāli dzīvē.”

Šobrīd Andris bez savas saimniecības zina vēl trīs, kur audzē šitaki sēnes, bet pirms kāda laika Latvijā to bija ap trīs simtiem. “Viņi iepirka inficētu sēklu, kas pārdošanas brīdī izskatījās normāla, bet, kad ielika kokā, attīstījās infekcija un šī sēkla neieauga.  Līdz ar to arī sēņu nebija,” padošanās iemeslu skaidro Andris. Viņiem apnika censties, jo rezultāta nebija.

Andrim ir trīs meitas, un vecākās meitas vīrā viņš saredz šī biznesa turpinātāju, jo viņā ir patiesa interese par šitaki sēnēm. Šobrīd kovida dēļ viss nerit pēc plāna, bet, kad ikdiena ieies vecajās sliedēs, znots ar pilnu sparu metīsies iekšā sēņu biznesā. Lai cik grūti dažbrīd būtu bijis, Andrim nekad nav radusies vēlme padoties. “Vienīgi gadi dara savu un šad tad jau jūtams tas, kas ierakstīts pasē, līdz ar to stīvāki kauli, bet arī kustība dod jaunību,” teic Andris. Tad palīgā nāk bērni un mazbērni, kuri ir jūtami liela jauda aiz muguras.

Stiprā aizmugure – kuplā saime

Andris var lepoties ar sešiem mazbērniem. “Pie galda ir otrais desmits jau, kad apsēžamies pēc lieliem darbiem,” par lielo saimi saka Andris. Visi ir palīgi dažādos ar sēnēm saistītos darbos un turklāt starp viņiem nav neviena, kam negaršotu sēnes.

Kad visi sabrauc uz “Garīkām”, ne tikai tiek likti pie darba, bet arī kopīgi svin svētkus.

Kad visi sabrauc, tad vectēvs dod nelielas atlaides, piemēram, suns drīkst kāpt gultā.

Kad puiši izdomā istabā spārdīt futbolbumbu, tad gan Andris rājas, bet viņam atliek vienreiz pateikt stingrāku vārdu un visi klausa.

Strādīgi un neatlaidīgi – kurzemnieki Andra acīm

Laikā, kad atjaunoja “Garīku” ēku, Andris paralēli strādāja par Liepājas Ceļu pārvaldes tehnisko direktoru, atbildot par Liepājas ielām. Pēc sešiem gadiem uzsāka darbu valsts akciju sabiedrībā “Kurzemes ceļi”, kur viņa pienākumos bija rūpēties par ceļu uzturēšanu visā Kurzemes teritorijā. “Kurzemē ceļš ar visskaistāko ainavu ir, braucot no Kandavas līdz Sabilei – Abavas senlejā. Nav slikti arī Alsungas pusē. Skaisti ir visur, kur paugurains,” teic kurzemnieks.

Lai gan Andra dzimtā puse ir Rudbāržu pagastā, liela saistība viņam ir arī ar Kandavu. Tur Andris absolvēja tehnikumu, vēlāk atgriezās, lai strādātu par pasniedzēju tehniskajos priekšmetos, pēc četriem gadiem viņu pēc ilgiem centieniem pierunāja kļūt par galveno inženieri. Šobrīd Kandavā atrodas vēl viens ģimenes īpašums.

“No Kandavas uz “Garīkām” savā mūžā esmu braucis ap 2500 reižu,” izrēķinājis Andris.

Viņš savas dzīves laikā izbraukājis visu Latviju un tagad atgriezies šeit uz pastāvīgu dzīvošanu: “Nekur citur negribas braukt. Nu jau viss – pietiek, tepat laikam būs jāpaliek.” Kurzemniekus viņš raksturo kā neatlaidīgus, spītīgus. “Nepadodas neveiksmju priekšā. Es domāju, ka kurzemnieks ir ļoti darbīgs, viņš vienmēr grib daudz strādāt, daudz kustēties un cīnīties par visu no dzimšanas līdz vecumdienām,” saka Andris Vjaksa.

Kādus stāstus vēl glabā Kurzeme, skaties raidījumā “Neatklātā Kurzeme” LTV1 katru otro sestdienu pulksten 17.30 vai REPLAY.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti