Neatklātā Kurzeme

«Neatklātā Kurzeme». 5. sērija

Neatklātā Kurzeme. 5. sērija

Pirāti, izdzīvošana baisās vētrās un peldošas pilsētas vadīšana. Kapteiņa Brieža neticamās jūras gaitas

Enkuru tetovējumi un auskari mūsdienās vairs nav pazīme, pēc kuras var atpazīt jūrniekus. Viņus nodod plati soļi, kurus tie sper nedaudz gāzelēdamies, arī runasveids un, protams, stāsti par jūrā piedzīvoto. Ventspilnieks, kapteinis Dainis Briedis savas karjeras laikā aizkuģojis uz apmēram 120 valstīm, vairākas reizes sastopoties ar pirātiem, cenšoties izdzīvot negantās vētrās un apmeklējot eksotiskas salas, kur reiz satikti pat cilvēkēdāji.

Piepilda tēva sapni

Daiņa bērnība pagāja Rojā, lielāko daļu laika pavadot pie jūras: “Es pat nezinu, ko ātrāk iemācījos – staigāt vai pa ūdeņiem dzīvoties.” Dainis atminas, ka vecāki nebaidījās bērnus vienus pašus laist dzīvoties pie ūdens.

Izbrauciens atklātā jūrā ar kuģīti "HippoCampus".

"Neatklātā Kurzeme"

Raidījums "Neatklātā Kurzeme" redzams LTV katru otro sestdienu pulksten 17:30 un Replay.lv. Savukārt LSM.lv iespējams lasīt raidījuma vadītāja Keitas Rožānes rakstu sēriju par raidījuma varoņiem.

Viņa tēvs visu mūžu strādājis par kapteini uz zvejas kuģīšiem Rīgas jūras līcī, tā arī nepiepildot sapni par tālām jūrām, jo padomju vara neatvēra vīzu, baidoties, ka kapteinis aizbēgs uz ārzemēm. Dainis atceras maizi, ko dažkārt varēja atrast tēta somā, kad viņš pārnāca no jūras: “Piesūkusies ar zivju un eļļas smaržu, bet tas bija labākais ēdiens! Es kā mazs puišelis – pirmais, ko darīju, devos pie somas, un, ja tur bija palicis kāds neapēsts maizes gabaliņš, tad tas bija tas labākais, garšīgākais.”

Robežsargi no rītiem kontrolēja kuģīšus, tāpēc, lai slepus varētu doties līdzi tētim jūrā, Dainis paslēpās reņģu kastēs. Kad viņš pirmo reizi stūrēja mazo zvejas kuģi, vēl pat nebija uzsācis skolas gaitas: “Gājiens līdz rajonam, kur zvejoja, citreiz bija stundu ilgs. Tad es jau trinos, sēdēju stūrītī, gaidīju, kad tēvs atļaus pastūrēt, kur ir klajie ūdeņi apkārt.”

Pēc 8. klases pabeigšanas Dainis devās uz Liepājas jūrskolu. “Man pat likās, ka citas profesijas pasaulē nav, ka tas īstais darbs ir tikai jūrā. Pārējie ir tie, kas zvejniekus un jūrniekus apkalpo,” atklāts ir Dainis, sakot, ka neredzēja sev citus variantus. 

Jūras gudrības iegūtas Liepājas Jūrniecības koledžā, kuru Dainis absolvēja 1985. gadā.

“Grūti pat pateikt, vai tas, ka ilgi jābūt prom no mājām, bija pluss vai mīnuss manā skatījumā, jo puišeļa gados tas bija zināmā mērā romantiski. Varbūt es esmu liels egoists,” pieļauj ventspilnieks. Viņš atminas, kā vētras laikā mamma nervozi staigāja gar logiem, bet Dainis nesaprata, kāpēc viņa uztraucas, jo tēvs tak ar jūru ir draugos. “Es to atkal tā mierīgi uztvēru, es zinu, ka viņš vakarā atnāks, nekur nepaliks,” atmiņās dalās Dainis.

Kapteinis ir kas vairāk par kuģa vadītāju

1985. gadā pēc Liepājas jūrskolas absolvēšanas Dainis sāka strādāt par kapteiņa palīgu uz zvejas kuģiem Ventspilī. 1991. gadā viņš kļuva par kapteini vietējā tirdzniecības flotē, bet īstā kapteiņa karjera sākās 2004. gadā, braucot ar lielajiem tirdzniecības kuģiem apkārt visai pasaulei.

Parasti par kapteini kļūst ne agrāk kā 50 gadu vecumā, bet Dainis kapteiņa godā tika iecelts jau 42 gados. Viņš labi atceras pirmo reizi, kad vadīja kuģi kā kapteinis – tas bija uz Kipras kompānijas kuģa, kur viņš pirms tam strādāja par vecāko kapteiņa palīgu. “Kamēr iepriekšējais kapteinis vēl ir uz kuģa, tu domā, ka tagad visu zini, ka teorija ir skaidra. Kad viņš aizbrauc prom un tev jāsāk pieņemt lēmumi, tas nebūt nav vienkārši. Tev nav vairs, uz ko paskatīties,” pastāsta Dainis.

Pirmā diena tāljūru kravu kuģa kapteiņa amatā 2004. gadā uz kuģa “Delfinaki”.

Ja kaut kas atgadās, esot uz sauszemes, ir daudz variantu – var aiziet uz baznīcu, pie psihoterapeita, daktera, drauga, bet, atrodoties uz kuģa, visapkārt ir ūdens, un iespējas ir krietni ierobežotākas. “Tu kā kapteinis neesi tikai tehniskais darbinieks vai kuģa vadītājs. Tu esi arī psihologs, mācītājs, tētis, mamma un draugs, kam paraudāt uz pleca,” Dainis saka, minot, ka kapteinim jāspēj atrast pareizie vārdi, ko konkrētajā situācijā pateikt.

Vadīt peldošu pilsētu

Liels izaicinājums bija kļūt par pasaules lielākā peldošā hospitāļa kapteini Āfrikā. Līdz tam šo kuģi bija vadījuši tikai amerikāņi, Dainis joprojām nav radis atbildi, kāpēc viņam to uzticēja. “Varbūt viņi bija sajaukuši – nezinot, kur atrodas Latvija, domāja, ka kāds Amerikas štats,” joko Dainis. 

Pasaules lielākais civilais peldošais hospitālis "Africa Mercy", uz kura 2012. gadā Dainis ieņēma kapteiņa vecākā palīga amatu, bet 2014. gadā - kapteiņa amatu.

Kad no kuģa aizbrauca iepriekšējais kapteinis, Dainis saprata, ka nu ir ziepes. “Tā ir vesela peldošā pilsēta. Tur ir slimnīca, pasaules līmeņa profesori un operācijas. Man tagad tas viss ir jākoordinē,” lielo atbildību skaidro Dainis, lai gan, protams, uz vietas bija arī direktori, vairāki palīgi, tomēr galējais vārds piederēja Dainim. “Tad tu saproti, ka ir jau smuki zelta pagonos pastaigāt glaunā formā, bet tev ir ļoti atbildīgi lēmumi jāpieņem. Viena tava kļūda var izmaksāt... Es pat baidos minēt, ko,” viņš skaidro, jo bija jāvada 400 cilvēku liela komanda.

2012. gadā ar leģendāru personību – Donu Stīvensu - organizācijas "Mercy Ships" dibinātāju un prezidentu.

Aktīvākajā jūras periodā gada laikā sanāca būt prom no mājām desmit mēnešus. “Ģimenes dzīve cieš visvairāk. Vajadzīga uzticība,” teic Dainis. Agrāk sieva bijusi greizsirdīga uz jūru: “Viņa pat ir teikusi, ka mani jau vairāk tā jūra saista un tie kuģi nekā ģimene. Tas arī jūrnieku ģimenēm ir tas lielais zaudējums, ka jūra ļoti bieži ieņem pirmo vietu. Es nesaku, ka tā vajag būt, bet tā ir diemžēl.” Sievām tas ir liels pārbaudījums, Dainis teic, ka viņas ir tās īstās varones, jūrnieki tikai dara savu darbu.

No pasakām līdz realitātei – pirāti pie Somālijas

Dainis bērnībā daudz lasīja grāmatas un īpaši bija iecienījis aizraujošos stāstus par pirātiem, toreiz vēl nespējot iedomāties, ka pats reiz ar tiem satiksies. Izrādās, ka realitātē tas nav tik romantiski, kā grāmatās raksta. 2007. gadā pie Somālijas sākās aktīvais pirātisms un, tā kā šis reģions saistījās ar lielākiem riskiem, kuģa saimnieks vēlējas to izmantot, jo tas nozīmēja lielāku peļņu.

“Tīri emocionāli tas bija smags laiks. Visas kuģa durvis un logi bija aizmetināti, iekšā visu laiku tumšs, gaismas izslēgtas, viss notīts ar dzeloņdrātīm, lai apgrūtinātu nokļūšanu uz kuģa. Uz klāja neviens nedrīkstēja iet, sēdi kā cietumā. Ieraugot kādu uguntiņu jūrā, uzreiz ir bailes un mēģina bēgt,” situāciju skaidro Dainis.

Tolaik viņš zināja par 30 uzbrukumiem kuģiem dienā pie Somālijas krastiem un sākumā neviens nesaprata, kā ar to cīnīties.

“Ar laiku baiļu sajūta notrulinās un pazūd, bet tas patiesībā nav nekas labs. Pašsaglabāšanās instinktiem ir jāpaliek. Tikko tev pazūd baiļu sajūta, tu kļūsti vieglprātīgs, un tad notiek tās lielās nelaimes, jo tev pazūd asums,” skaidro kapteinis, sakot, ka atbildības sajūtai pret sevi un savu komandu ir jābūt, citādi jūrā nav ko darīt. Un tomēr viņš bija pieņēmis to, ka tā ir daļa no viņa dzīves un izvēles: “Tad jau varētu jautāt bokseriem, vai nav bail iet ringā? Katru reizi tak var dabūt pa ausīm!”

Ar pirātiem sanācis tikties četras reizes, no kurām divos gadījumos izdevās aizbēgt, jo pirātu kuģis laicīgi pamanīts, bet vēlāk uz pašu kuģa jau bija bruņota apsardze, kas tika galā ar nedraudzīgajiem jūrasbraucējiem.

Vētra sadragā ne tikai kuģi, bet arī cilvēku morāli

Kā teic kapteinis, katram jūrniekam ir gan stāsti, kurus gribas atcerēties, gan tādi, kurus cenšas aizmirst. Vētru viņa dzīvē bijis gana daudz, bet atmiņā kā smagākā spilgti iespiedusies nakts 1996. gadā, kad, braucot pa Atlantijas okeānu, pirms Gibraltāra viņus pārsteidza vētra, kura sabangoja ūdeni tā, ka viļņi sniedzās deviņstāvu mājas augstumā. Kuģis bija būvēts braukšanai pa iekšējiem ūdeņiem un šādiem apstākļiem bija absolūti nepiemērots.

“Kuģis vairāk bija zem ūdens nekā virs tā. Atliek gaidīt un ticēt, ka vilnis pārgāzīsies un tu atkal uzpeldēsi virspusē,” šaušalīgos notikumus atminas kapteinis.

Tādā brīdī galvā ir tikai viena doma – jāizdzīvo. “Tu atceries par saviem mīļajiem, pārdomā ļoti daudz no savām dzīves lietām – gan par izdarītajām, gan nepaveiktajām. Tas viss skrien cauri galvai kā filmiņa,” sajūtas skaidro kapteinis. Galvenais ir nekrist panikā, jo tad cilvēks vairs nekontrolē, ko dara, un pieņem muļķīgus lēmumus. “Kad vienā citā situācijā vīri man kā kapteinim prasīja, ko viņiem tagad darīt, es teicu, ka tagad ir tas brīdis, kad es varu pateikt tikai vienu – lūdziet Dievu! Viņi saka, ka neprot. Kā proti, tā lūdz! Nav nekādu priekšrakstu, kā to darīt. Citu variantu nav, tā ir pēdējā instance, kur vēl var vērsties,” stāsta Dainis. Viņš pārliecinājies, ka tikai šādos lielos pārbaudījumos var iepazīt cilvēku, jo ar vārdiem visi var būt varoņi, bet, ieskatoties acīs nāves briesmām, var redzēt, kuram ir stingrs mugurkauls, bet kura varonība bijusi tikai tukšvārdība.

Uz kuģīša "HippoCampus".

Tikpat pēkšņi, cik vētra sākās, tā norima, atstājot sadragātu kuģi un salaužot visu, kas uz tā. “Parādās saule, mākoņi pazūd, vētra beidzas, un tu saproti, ka esi uzvarējis un to izturējis. Nu, pats neko neesi uzvarējis, vienkārši pieņēmis pareizos lēmumus un pareizi rīkojies,” saka kapteinis. Daudzi vīri nosirmoja vienas nakts laikā, arī Daiņa draugs – krievu tautības mehāniķis – dūšīgs, spēcīgs vīrietis, tā teikt, kārtīgs jūras vilks: “Tu nāc un skaties, ka viņš tajā naktī pilnīgi sirms palicis. Vienā naktī – vakar bija melniem matiem, šodien ir balts pilnīgi. Ar visām ūsām ieskaitot.”

Pēc tam vairāki mēneši Daiņa dzīvē bija grūti: “Es ilgi nevarēju atiet no tā visa, man naktīs rādījās murgi.” Kādu laiku viņš mēģināja šo problēmu risināt ar alkoholu, taču ātri vien saprata, ka tas nepalīdz. Bija jāpaiet laikam, lai atkal varētu uzkāpt uz kuģa klāja. “Ja visi jūrnieki pēc katras vētras vai tamlīdzīgas situācijas bēgtu, tad jau neviens jūrā vairs neietu,” teic kapteinis.

Dainim bijis daudz paziņu, lielākoties zvejnieku, kuri nav pārnākuši no jūras.

Lai viņus pieminētu, viņš reizēm dodas Ventspilī uz vietu, kur uzstādīts piemineklis jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps ir jūras dzelmē. “Manā filozofijā jūrnieki nenoslīkst, viņus paņem nāras. Jūrniekiem patīk nāras, un nārām patīk jūrnieki, un tad tos, kuri viņām labāk iepatīkas, nāras savāc pie sevis. Viņi tur kaut kur dzīvojas,” saka Dainis.

Tikšanās ar cilvēkēdājiem

Dainis teic, ka viņam ir paveicies, ka bijuši daudzi interesanti reisi uz eksotiskām vietām. Ļoti maz sanācis strādāt Eiropā, Amerikā. Pārsvarā kuģots pa Kluso okeānu, piestāts tā salās, Indijas okeānā. Esot krastos, Dainim ļoti patika izmantot brīvo laiku, iepazīstot apkārtni.

“Es esmu salu cilvēks, es par tām vienmēr jūsmoju, it sevišķi par eksotiskajām,” viņš saka.

Kā iespaidīgu piedzīvojumu Dainis atminas tikšanos ar cilvēkēdājiem. Viņš Papua-Jaungvinejā staigāja pa vietām, kur, kā pēc tam uzzināja, neviens baltādainais nesper savu kāju. Aģents arī brīdināja neiet vienam krastā un pārvietoties lielākās grupās. “Bet man tik ļoti gribējās, ka es nevarēju noturēties. Vilinājums bija pārāk liels,” sajūtas atminas Dainis. Viņš izdomāja uzkāpt kalnā, pieļaujot, ka no turienes pavērsies skaists skats uz okeānu.

“Es sāku kāpt, un man viens vīriņš, tāds dīvainītis, piesitās. Sākām pļāpāt, cik nu spējām komunicēt. Viņš piedāvāja pavadīt tai kāpienā,” pastāsta piedzīvojumu meklētājs. Kad viņi jau bija nokāpuši lejā, ciemā sacēlās tracis. Vīram saskrēja riņķī ļaudis, rāva viņu nost.

“Man tikai pēc tam pastāstīja, ka tas esot visbriesmīgākais no visiem cilvēkēdājiem. Viņš man piedāvāja pie viņa uz mājām pēc tam aiziet, tad droši vien būtu mani apēdis,” pastāsta Dainis.

Viņam tas likās tik amizanti, pat atbrauca policija un apvaicājās, vai viss kārtībā. “Vietējā ģimenīte man turpat pēc tam piedāvāja kopā paēst pusdienas, es atteicos. Ejot uz kuģi, mani nomāca divi jautājumi – ko mēs būtu ēduši un vai viņi mani aicināja kā viesi vai pārtikas produktu,” piedzīvoto atklāj Dainis.  

Jūra – mūža mīlestība

Viņš nekad nav speciāli mācījies ģeogrāfiju, taču visa pasaules karte ir Daiņa galvā: “Es nevaru saprast, kā cilvēki var nezināt, kur ir Tasmanija vai Reinjona sala. Kad man apnika draugiem skaidrot, kur ir kas, es nopirku globusu, cik vien lielu varēju atrast. Kad atnāku no reisa, apsēžamies apkārt globusam, un viss ir skaidrs,” pastāsta Dainis.

Agrāk, kad iespējas pārvietoties bija krietni ierobežotākas, jūra bija vieta, kur grūtos brīžos gāja paraudāt, priecīgos – pasmieties.

“Arī tagad, kad ir kaut kādi lielie grūtie brīži, tad neeju pie psihoterapeita, bet eju pie jūras. Parunājos tur. Tad arī viss tur pāriet kaut kā. Tā ir tā mūža mīlestība, kas nekad nepāriet,” par jūru teic Dainis. Viņš ir pārliecināts, ka jūra ir kaut kas dzīvs un vienlaikus gan mīlošs, gan draudīgs. Var dot un var ņemt. Tā iemāca respektu un cieņu pret sevi, neļauj būt vieglprātīgam. Viņš jūt, ka mīlestība pret jūru ir katrā kurzemniekā, un tas ir kurzemnieku kods, tikai katram tas izpaužas atšķirīgi.

2021. gada 25. jūnijā Ventspils Jahtu ostā, atzīmējot Starptautisko Jūrnieku dienu.

Laikā, kad gāja jūrā, Dainis uz ūdens jutās daudz drošāk, pārliecinošāk nekā uz sauszemes. Pēdējos piecus gadus kapteinis vairs neiet jūrā: “Es nepratu uz zemes dzīvot patiesībā, jo es lielāko mūža daļu biju pavadījis uz ūdens. Tur ir pavisam cits dzīves ritms, režīms, savstarpējās attiecības. Atbraucot krastā, es nepratu te dzīvot. Es nesapratu, par ko cilvēki šeit ņemas, nesapratu viņu problēmas”. Tagad viņš var teikt, ka ir iemācījies dzīvot uz zemes.

Galvenais, lai nav garlaicīgi pašam ar sevi

Šobrīd Dainis kapteiņa aktīvajām gaitām pielicis punktu. Savu ikdienu viņš vada uz sauszemes, strādājot Ventspils brīvostā, kur atbild par aprīkojuma uzturēšanas grupu. Tiesa, kad 2017. gadā viņš teica, ka vairs neies jūrā, neviens tam neticēja. “Man vajadzēja pārslēgt domāšanu no jūras uz sauszemi. Atrast kaut kādus aizvietotājus,” saka Dainis. Viņš aizgāja savu pirmo Santjago ceļu, iegādājās kuģīti, kuru pirms dažiem mēnešiem pārdeva. “Es sapratu, ka piecgades periods ir pagājis, un man vairs aizvietotājus nevajag. Man vairs nevajag mākslīgos stimulatorus. Man pārejas periods no jūras uz sauszemi ir beidzies. Ļoti strauji pārcērtot visu to, droši vien ir smagi. Tur ir tā jūras narkotika,” skaidro Dainis.

Pirmajā Santjago ceļā 2017. gada martā pēc noietiem aptuveni 900 kilometriem.

“Bēdīgākais manā skatījumā ir tad, kad paliek garlaicīgi ar sevi. Var būt garlaicīgi ar ārējām lietām, bet, ja tev iekšēji paliek garlaicīgi pašam ar sevi, tad ir traki, tad ir bēdīgi. Ja es jūtu, ka sāku žāvāties, nopērku biļeti un aizeju Santjago ceļu nostaigāju,” saka Dainis, piebilstot, ka dzīve tāpēc arī ir interesanta, ka tajā notiek pārmaiņas. “Ja viņa ir rāmi plūstoša, tā noteikti nav manējā. Man visu laiku vajag izaicinājumus, vienalga kādus.”

Jūra joprojām ir daļiņa no viņa. Ir bijis laiks, kad vairākus mēnešus nav būts pie jūras, bet tad pienāk brīdis, kad ļoti vajag: “Tā kā akumulators jāuzlādē. Kādu laiku var nelādēt, bet tad ir brīdis, kad tu jūti, ka viņš sāk buksēt. Tad tu aizej, vienkārši pasēdi.”

Kāds ir kurzemnieks?

“Mana Kurzeme ir šī pelēkā, spītīgā, dullā,” saka Dainis. Mūsdienās atrast īstu kurzemnieku kļūst arvien grūtāk, jo cilvēki sajaucas, līdz ar to arī pamazām izplēn leģenda par Kurzemi. Rietumziemeļu piekrastes ciemos īsto kurzemnieku mentalitāte vēl ir saglabājusies. Viņi ir viensētnieki, uzmanīgi pret ienācējiem: “Ļaunums vēsturiski nācis no jūras – pirāti, laupītāji, visas nelaimes. Tāpēc kurzemnieki vienmēr ar aizdomām ir skatījušies uz ienācējiem. Tas ir jūtams joprojām, bet, ja viņi pieņem, tad no sirds.”

Kurzemnieki ir mazrunīgi, neies lieki pļāpāt: “Kāpēc kurzemnieki mēģina runāt īsi, pat vārdiem norauj galotnes, jo nav laika daudz pļāpāt un vējš vienalga tās galotnes aizpūtīs.” Dainis samācījies pļāpāt, pa jūrām braukājot, bet īstie kurzemnieki tādi nav: “Mans tēvs, ja trīs vārdus mēģina salikt, tad ceturtajam vairs tur vietas nav.”

Kopā ar dzīvesbiedri Māru uz kuģīša "HippoCampus" 2018. gada rudenī.

“Es esmu daudz braukājis pa pasauli un, kad kādreiz jautā, kur es gribētu dzīvot, es saku, ka ir, protams, skaistas un brīnišķīgas zemes ar palmām, bet man vienmēr ir vilcis tieši uz Kurzemi atpakaļ,” par dzimteni teic Dainis, atzīstot, ka, braukājot pa pasauli, viņā kurzemnieks ir pašķaidījies. Pirmajos gados, lidojot mājās no reisiem, kad lidmašīna nolaidās Rīgas lidostā, pārņēma saviļņojums: “Pilnīgi godīgi, arī večiem asaras acīs. Kad iebraucu Ventspilī, tad vispār... Tā ir piederība šim pleķītim.”

Kādus stāstus glabā šis kultūrvēsturiskais novads – Kurzeme –, kāda ir tā identitāte un kādi cilvēki to veido, vairāk var uzzināt piecās dokumentālā cikla „Neatklātā Kurzeme” sērijās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt