Pilnīgs kosmoss! Visuma noslēpumu pētniece, latviešu zinātniece Zviedrijā Kristīne Dannenberga

Kristīne Dannenberga ir vienīgā latviete, kas strādā ar pētījumu programmām Zviedrijas Nacionālajā kosmosa aģentūrā. Kas mums liekas "pilnīgs kosmoss", viņai ir ikdienas darbs: Marsa izpēte, satelīti, raķešu bāzes, eksperimenti stratosfērā. Pati izbaudījusi arī bezsvara stāvokli un smejas – kas zina, varbūt kādreiz varētu piedalīties arī kosmiskajā lidojumā, jo mūsdienu iespējas ir bezgalīgas.

"Jomā, kas saistīta ar kosmosu, nokļuvu zināmā mērā nejauši. Tā sanāca, bet likās – kāpēc ne? Kāpēc lai tieši mani viņi nepaņemtu šajā amatā?" smejas Kristīne Dannenberga, vienīgā latviete Zviedrijā, kas jau 17 gadus strādā ar kosmosa izpētes programmām Zviedrijas Nacionālajā kosmosa aģentūrā, atbild arī par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar Zviedrijas ziemeļos esošo kosmosa bāzi "Esrange". Viņa ir arī Zviedrijas delegāte Eiropas kosmosa aģentūrā.

No malas raugoties, šķiet, liktenis it kā būtu izklājis šauru, bet gludu grīdsedziņu, kas Kristīni aizveda tieši līdz šim postenim. Ne studējot Latvijas Universitātē, ne arī iegūstot doktora grādu Zviedrijas Karaliskajā tehniskajā augstskolā, viņai vēl nebija apzinātas domas tieši par šo jomu.

"Mani jau studiju gados ļoti interesēja Zviedrija, interesēja arī valodu apguve. Kad esi Latvijā dzimis un audzis, ir vēlme pēc plašāka spārnu atvēziena, vēlme sajust pasaules pulsu. 90.gadu sākumā ieraudzīju avīzē sludinājumu, ka Zviedrijas Karaliskā tehniskā augstskola izsludinājusi pieteikšanos stipendijām Baltijas valstu studentiem. Tā arī pieteicos un tiku! Var teikt, ka tā bija apzināta nejaušība," stāsta Kristīne Dannenberga.

Latviešu pētniece kā Zviedrijas Nacionālās kosmosa aģentūras pārstāve Eiropas Kosmosa aģentūras sanākšanā.

Zviedrijas Karaliskā tehniskā augstskola ir viena no prestižākajām tehniskajām augstskolām Eiropā. Kristīne tur ieguva doktora grādu jomā, ko studēja jau Latvijā,  – jautājumos, kas saistīti ar elektroķīmiju un degvielas šūnām.

Pēc studijām uzreiz nav bijis darbavietas, tāpēc jaunā zinātņu doktore turpināja strādāt turpat universitātes administrācijā, kūrējot zinātnes finansēšanas projektus. Līdz atkal parādījās liktenīgais sludinājums – Zviedrijas Nacionālā kosmosa aģentūra (ZNKA) meklē cilvēku, kas būtu atbildīgs par zinātnes programmām.

"Mani kosmoss vienmēr ir fascinējis, lai gan aktīva interese par to īsti nav bijusi. Skolas laikā lasīju par kosmonautiem, bet ko tad mēs tur padomju periodā zinājām – "Sputņiks", Gagarins, [suns] Laika… Bet te, Zviedrijā, man likās, ka pasaule ir vaļā, un kāpēc nepieteikties darbā kosmosa aģentūrā? Konkurss bija liels, beigās palikām divi – es un viens zviedrs, bet paņēma mani. Tagad es tur jau ilgi strādāju, septiņpadsmit gadus, un nu tā šķiet jau parasta lieta.

Bet toreiz galvā bija tāds dullums un pārliecība – kāpēc gan lai tieši es nebūtu īstā?" atceras Kristīne, piebilstot, ka tā bija lieliska iespēja, darbs ir ārkārtīgi interesants un nekad neapnīk, jo allaž ir kaut kas jauns.

"Kad esi vienreiz "ticis Kosmosā", tad ļoti grūti tikt no tā ārā! Es jau nedaru vienu un to pašu, programmas mainās, arī pati esmu iniciējusi un attīstījusi jaunas programmas. Pēdējā laikā daudz strādāju ar "Esrange" bāzi, pagaidām viņiem ir tikai zondējošās raķetes jeb atmosfēras raķetes, kā nu kurš tās sauc, – raķetes uzšauj gaisā, pēc tam tās krīt lejā, un lidojuma laikā  notiek dažādi eksperimenti. Ir arī stratosfēras baloni jeb aerostati. Bet tagad ir plāni attīstīt tālāk infrastruktūru, lai būtu iespējams palaist satelītus. Ir daudz tehnisko jautājumu, bet daudz kas saistīts arī ar kosmosa politiku. Eiropas Kosmosa aģentūra (EKA) ir citādāks veidojums nekā NASA, kas ir valsts aģentūra. EKA ir atsevišķi no Eiropas Savienības, no Eiropas Kopienas. EKA ir 22 dalībvalstis, Latvija ir asociētā dalībvalsts. Un katrai valstij ir savas prioritātes, katrai kaut kas cits svarīgs, bet kaut kā mums visiem kopā ir jāsadarbojas, jāatrod kompromiss, kopīga valoda, un viss jāvada uz priekšu. Tur ir gan sadarbība, gan arī sacensība – gluži kā biznesā," skaidro zinātniece.

Viņa piebilst, ka Eiropa nav noslēgusies sevī, notiek sadarbība ar amerikāņiem, NASA, ar Ķīnu gan esot sarežģīti un ar Krieviju pēdējā laikā politiskās situācijas dēļ arī.

Dēkaiņiem pasaule ir par mazu

Vidusmēra latvietim tomēr kosmoss šķiet kas bezgala tāls. Pastāv uzskats, ka Latvijai ar Visuma izpēti nav nekā kopīga, to dara lielvalstis un kaut kur tur, tālu. Mēs, kā sacīt, te, tuvāk pie zemes. No otras puses, latvieši allaž sirdī bijuši dēkaiņi, kas alkuši uzzināt vairāk un doties tālāk. Pasaulē izkaisīts ne mazums Latvijas izcelsmes zinātnieku, kas darbojas tieši kosmosa izpētes jomā. Pat mazajā Zviedrijā Kristīne Dannenberga pazīst vismaz divus latviešu zinātniekus tieši no šīs sfēras.

Zviedrijā darbojas arī otra lielākā Latvijas diasporas zinātnieku kopiena (pirmajā vietā ir ASV, trešajā – Vācija). Tiesa, zinātnieki nu reiz ir tādi ļaudis, kas labprāt pēta un atklāj pasaules noslēpumus, bet ne visi vēlas bieži un daudz komunicēt. "Tā ir klasiska zinātnieku problēma! Te, Zviedrijā, jau daudz runā, ka zinātnieku pētījumus, rezultātus, vajag vairāk popularizēt, vairāk runāt ar sabiedrību. Bet ne visi zinātnieki to var, tas ir liels komunikācijas spēju izaicinājums," saka Kristīne.

Viņa cer, ka jauns grūdiens zinātnieku sadarbībai būs  12. februārī paredzētā "Akadēmiskā tīklošanās Zviedrijā", kur aicināti pieteikties Zviedrijas latviešu pētnieki, studenti un citi ar zinātni saistīti interesenti (vēl līdz 10. februārim pieteikties var šeit).

Kopā ar diasporas kustību #esiLV pasākumu organizē arī Latvijas akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ). Tā ievērojama ar to, ka ir vecākā latviešu akadēmiskā organizācija ārpus Latvijas – darbojas bez pārtraukuma jau kopš 1949. gada! Viens no galvenajiem darbības virzieniem ir stipendiju piešķiršana, ko var saņemt latviešu studenti Latvijā un Zviedrijā, bet notiek arī biedru ikgadējās sanākšanas.

Kristīne Dannenberga uzsver, ka organizācija ļoti gaida jaunus, aktīvus dalībniekus un labprāt vairāk sadarbotos arī ar Latvijas zinātniekiem. Un pati smejoties atceras, kā viņa savulaik ienāca organizācijas valdē: "Tie bija 90. gadi, un bieži vien Rietumos ar aizdomām mēdza skatīties uz jauniebraucējiem no Latvijas. Kad tiku valdē, toreizējais priekšsēdētājs personīgi nāca uz manu darbu, lai pārliecinātos, ka patiešām tur strādāju un esmu reāla zinātniece."

Tieši deviņdesmitajos gados uz ārvalstīm devās salīdzinoši daudz Latvijas zinātnieku.

Šobrīd uz Zviedriju vairāk dodas darba tauta. Bet studentiem dažādu programmu un apmaiņas projektu ietvaros pasaule piedāvā galvu reibinošas iespējas – arī kosmosa pētījumu jomā. Viena no Kristīnes Dannenbergas mīļākajām programmām ir tieši studentu programma, kuras ietvaros notiek sadarbība arī ar Vāciju un EKA. Un viņai ļoti sāp sirds, ka padsmit gadu laikā tajā nav manīts neviens Latvijas students: "Tā ir tik kolosāla iespēja! Studenti veido projektu grupas, kur katram ir sava atbildības joma, konsultējas ar pasaules klases ekspertiem, būvē eksperimentus, kas pēc tam norisinās raķešzondēs vai aerostatos. Programma saucas "Rexus/Bexus" un nebūt nav paredzēta tikai tīri "tehniskajiem", tajā piesakās arī, piemēram, biologi, kuri pēta, kā šūnas iespaido ultravioletais starojums, un tā tālāk. Katram studentu projektam ir visas tās pašas fāzes, kas ir īstiem kosmiskajiem projektiem, un visi studenti ir absolūtā sajūsmā, saucot to par labāko, kas ar viņiem noticis studiju gados. Tāpēc es ļoti gribētu tur redzēt arī Latvijas studentus!"

Mājiņa uz Mēness

Viņa pati šobrīd strādā pie vēl vairākiem interesantiem projektiem, to skaitā pie tiem, kas saistīti ar raķetēm un stratosfēras baloniem, kuri pacelsies no Zviedrijas bāzes "Esrange". Ļoti aktuāla ir Marsa izpēte – šobrīd tiek realizēts unikāls projekts, kad no Marsa paņemtie paraugi tiks nevis analizēti uz vietas, bet atvesti uz Zemi. Vēl viens nebijis pasākums – kosmosa stacijas palaišana Mēness orbītā. Aktīvi norit darbs ar tehniku, kas paredzēta Zemes novērošanai, piemēram, Eiropas Savienības un EKA kopīgās civilās programmas Copernicus ietvaros.

"Cilvēki nereti domā, ka kosmosa pētniecība – tie ir teleskopi, planētas, zvaigznes. Jā, tā ir, bet vienlaikus tur ir neiedomājami daudz arī citu pētniecības virzienu!

Kristīne Dannenberga 72. starptautiskajā astronautikas jautājumiem veltītajā kongresā Dubaijā.

Zviedrijas "Esrange" bāzē šauj gaisā raķetes līdz 250 kilometru augstumam, tad tās krīt lejā, un uz brīdi, apmēram sešas minūtes, tajās izveidojas bezsvara stāvoklis. Cilvēku, protams, tur nav, bet tiek salikts viss kas cits, lai vērotu, veiktu eksperimentus. Brīvā kritiena laikā var pētīt, piemēram, polimērus, ko nākotnē izmantot saules bateriju ražošanai. Kad noņem komponentu "zemes pievilkšanas spēks", tad paliek tīrs process, nav kā laboratorijā uz galda, kur tavā kolbiņā vai mēģenē viss vienmēr krīt uz leju," stāsta Kristīne.

"Kaut kas jauns tiek atklāts nepārtraukti. Visādas interesantas lietas. Man diezgan daudz sanāk strādāt ar jautājumiem, kas saistīti ar astronautiem, kā viņiem tur augšā gājis. Pieņemts uzskatīt, ka astronauti ir tādi dzelzs vīri un sievas, kam nekas nenotiek un kas ne par ko nesūdzas. Viņi lielākoties arī negrib īsti stāstīt, ja ir piemetušās kādas vainas. Bet pirms kāda laika NASA tika atklāts, ka vienam astronautam pēc lidojuma krietni pasliktinājusies redze. Izrādās, ka bezsvara stāvoklī, kur nav ne augšas, ne apakšas, mainās arī asinsrite, var pietūkt seja, un izrādās, ka mainās arī spiediens smadzenēs pie acu dobumiem, var tikt saspiests kaut kāds nervs, un tas ir neatgriezenisks process. Ne visiem, bet dažiem var būt."

Neviļus, protams, rodas arī jautājums par "X failiem" – kā tad tur ir ar tiem kosmosa noslēpumiem, kas slēpjami no nācijas? Kristīne smejas un saka, ka tādu neesot gan.

Esot daži slepeni dokumenti, bet tie saistīti ar komerciāliem projektiem, kur ir ziņas par privātuzņēmumiem, arī par valsts drošības jautājumiem ne viss pieejams atklātībai, bet citādi nekādu īpašo noslēpumu neesot: "Zviedrijas Nacionālā kosmosa aģentūra ir valsts iestāde, līdz ar to lielākā daļa visu papīru un dokumentu ir pieejami jebkuram cilvēkam. Jebkurš var atsūtīt vēstuli un pajautāt kaut kādus dokumentus. Parasti jau  žurnālisti kaut kur rokas, meklē, vai kā valsts iestāde neesam ko nepareizu izdarījuši, vai ģenerāldirektors nav tērējis nodokļu maksātāju naudu restorānam, un, ja ir, tad ko viņš tur uzaicinājis vakariņās un kāpēc. Ir jau visādi gadījumi. Viens mākslinieks bija, kas gribēja uzbūvēt mājiņu tādā tipiskā zviedru stilā  – tumši sarkanu – un nosūtīt to uz Mēnesi. Bet mēs viņam tomēr to nefinansējām…"

Iespējas ir bezgalīgas

Kristīnes Dannenbergas darbs saistīts ar kosmosa programmām un ar dokumentāciju, tāpēc brīvo laiku viņa labprāt velta kam relaksējošam un radošam, iesaistoties arī latviešu kopienas aktivitātēs: dzied korī, piedalās grāmatu kluba sanākšanās, ada (šobrīd tiešsaistē) kopā ar Latvijas, Zviedrijas, Luksemburgas un citās valstīs dzīvojošām latviešu rokdarbniecēm.

Kristīne

Zviedriem lielākoties nav pieņemts tikties restorānā, kā tas raksturīgs, piemēram, francūžiem, bet aicināt ciemiņus uz mājām, īpaši piedomājot pie ēdiena un galda noformējuma. Arī Kristīne, jau sen pārņēmusi vietējās paražas, tā mēdz darīt, un reiz tas bijis iemesls interesantam atklājumam: "Vēl "pirmskovida ērā" rīkojām karstvīna vakarus, un es mēdzu cept pīrādziņus. Reiz uzaicināju ciemos arī jaunos kaimiņus, kas nule bija ievākušies apakšstāva dzīvoklī. Viņi atnāk, ierauga pīrāgus, un pēkšņi ļoti aktīvi sāk par tiem interesēties – no kurienes tie pīrāgi? Kas cepa? Izrādās, ka kaimiņam, lai arī viņam zviedru uzvārds un viņš runā zviedriski, no mammas puses visi senči ir latgalieši! Un viņam uz mēles vēl bērnībā vecmammas cepto pīrāgu garša."

Kristīne nopūšas, ka nu jau arī Latvijā arvien retākas ir vietas, kur var nopirkt klasiskās smalkmaizītes – visi kļuvuši globāli, piedāvā "pavlovas" un modernās siera kūkas, un tiramisu…

Zemes lietas ir Zemes lietas, bet kā ar kosmosu? Vai pētniecei pašai nekad nav gribējies būt astronautei un lidot izplatījumā? "Varbūt arī gribēju, bet nesanāca – tad bērni bija mazi, tad jaunība jau garām… Lai gan – ko var zināt! Piemēram, NASA, uzņemot astronautus, nav vecuma ierobežojumu atšķirībā no Eiropas Kosmosa aģentūras! Tiesa, nav gan dzirdēts, ka būtu kāds deviņdesmitgadīgs astronauts lidojis, bet iespējams tas ir. Ja tā padomā – kur tad to robežu vilksim? Ar ko piecdesmitgadīgs ir sliktāks par to, kam ir četrdesmit deviņi gadi?"

Kristīne gan ir piedalījusies īpašā lidojumā, kas pietuvināts kosmiskajiem lidojumiem. Tie ir tā dēvētie paraboliskie lidojumi, kuru laikā īpaši pielāgota lidmašīna veic cilpas un ik pēc brīža ir brīvais kritiens. Latviešu pētniece lidoja kopā ar citiem zinātniekiem un atzīst, ka tas bijis vienreizējs piedzīvojums: "Lidojuma laikā trīsdesmit vienu reizi tika veiktas cilpas, katru reizi kādas 20 sekundes bija iespēja izbaudīt bezsvara stāvokli, dauzīties, mest kūleņus, un es jums teikšu – tas bija baigi forši, vienkārši kolosāli!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt